Atceroties Ernu Veisbergu 13.06.2017

Šogad atzīmējam Talsu skolotājas Ernas Veisbergas 105. dzimšanas dienu. Viņa dzimusi 1912. gada 18. maijā (pēc jaunā stila) Talsu apriņķa Vandzenes pagasta «Muižkalnos».
Tēvs Ernests Vendts Veisbergs
dzimis 1885. gada 8. septembrī Lub­ezeres pagastā Ezeres (Lubezeres) muižā, Johana un Šarlotes, dzimusi Blumberga, ģimenē. Johans Veisbergs tajā laikā bija vietējās muižas barona P. Hāna spirta dedzinātavas, kas dibināta 1881. gadā, pārvaldnieks. Hānu dzimtas pārstāvjiem, sākot no 19. gadsimta vidus, īpašumā bija spirta dedzinātavas Aizupes, Vānes, Pastendes, Kalešu un Lubezeres muižā. Talsu evaņģēliski luteriskās draudzes baznīcas grāmatā minēts, ka Ernesta Veisberga krustvecāki bija barons Artūrs fon Hāns no Lub­ezeres, barons Ernests fon Firkss no Virbiem, kura īpašumā atradās Lielvirbu, Strazdes un Nogales muižas spirta dedzinātavas, un kalējs Kārlis Briedis. Ernests Veisbergs pārņēma sava tēva spirta deģa amatu. Viņš apprecēja Šķēdes muižas «Muižkalnu» mājas saimnieku Reiņa un Kristīnes Trautmaņu meitu Ievu. Viņa dzimusi 1884. gada 31. oktobrī tēva mājās. Aizgāja mūžībā 1938. gadā; apbedīta Virbu pagasta Kāroņu kapsētā.
Pirms 105 gadiem —
1912. gada 5. maijā (pēc vecā stila) — nāca pasaulē abu vienīgā meita Erna Marga Marija. Kristīta Talsu evaņģēliski luteriskās draudzes baznīcā 1912. gada 15. jūlijā. Kā krustvecāki minēti krodzinieks Jānis Kleinhofs ar sievu Ernu un Ievas māsa Minna Matilde Traukmane. Arī otra māsa Madlēna baznīcas grāmatā minēta ar uzvārdu Traukmane.
Ernas vecāki Ieva un Ernests Veisbergi Mērsraga pagastā nopirka māju «Brīvnieki», kura celta 1802. gadā. Mācīties Erna sāka Mērsraga četru klašu pamatskolā. Pēc skolas beigšanas viņa pārcēlās uz Rīgu un turpināja mācības Rīgas 16. pamatskolā. Jau agrā bērnībā viņa bija iecerējusi kļūt par skolotāju. Atceros no viņas brālēna Friča Strautiņa stāstītā, ka Erna, būdama vecāka par vietējiem bērniem, jau no mazotnes iejutusies skolotājas lomā un mazākos radu bērnus gandrīz ar varu piespiedusi lasīt un rakstīt. 1931. gadā Erna absolvēja Rīgas skolotāju institūtu.
Skolotāja vietu bija grūti atrast,
tādēļ kā «inteliģentā bezdarbniece» viņa ieskaitīta rezerves skolotāju rindās Talsu un Ventspils apriņķī. Neilgi strādāja par skolotāju Talsu Valsts pamatskolā, bet pastāvīgu skolotājas vietu ieņēma tikai 1935. gadā Virbu sešu klašu pamatskolā. Ernas vecāki šķīra laulību, un tēvs nodibināja jaunu ģimeni. Erna man vēlāk stāstīja, ka šo faktu esot ļoti pārdzīvojusi. Viņas tēvs aizgāja mūžībā 1944. gada 8. novembrī ar sirdstrieku medību laikā. Apbedīts Maķu kapsētā.
1938. gadā atbrīvojas skolotāja vieta Vandzenē, kur Erna strādāja par skolotāju sešu klašu pamatskolā līdz 1950. gadam. Pēdējos gados pildīja arī skolas direktora pienākumus. No 1950. līdz 1956. gadam strādāja Talsu rajona Tautas izglītības nodaļā par skolu inspektori, vienlaikus mācot latviešu un vācu valodu Talsu 2. septiņgadīgajā skolā. Šeit viņa darbojās arī kā režisore, iestudējot bērnu lugas. Ar apbrīnojamu degsmi viņa iestudēja Annas Brigaderes lugas «Sprīdītis» un «Lolitas Brīnumputns». 1954. gadā, kad mācījos 5. klasē, skolotāja sāka iestudēt lugu «Vārnu ielas republika». Šī luga dienas gaismu neieraudzīja, acīmredzot skolotājas lielās darba slodzes dēļ. 1960. gadā skolotāja Erna Veisberga iestudēja Valijas Grundmanes lugu «Ilonas vijole», piedaloties Talsu vidusskolas vienpadsmitās klases audzēkņiem. 1956. gadā viņu pārcēla darbā uz Talsu vidusskolu par mācību daļas vadītāju. Vienlaikus mācot vācu un latviešu valodas, šo amatu skolotāja pildīja līdz 1960. gadam.
Savā darbā bija ļoti prasīga,
konsekventi ievērojot tā laika noteikumus, ka skolēniem obligāti jānēsā formas tērpi. Visvairāk šajā ziņā cieta meitenes. Viņām bija jānēsā priekšauti — ikdienā melnā, bet sarīkojumos tikai baltā krāsā. Ja skolā parādījās meitenes ar ieveidotiem matiem vai kaprona zeķēm kājās, tūlīt sekoja izraidījums no klases, samazinot atzīmi uzvedībā, vai arī lika ieveidotos matus turpat skolā izmazgāt. Es zinu, ka tādi gadījumi bija. Man skolotāja mācīja vācu valodu no pirmās līdz piektajai klasei. Vācu valoda man padevās gluži labi. Pirmie vārdi vācu valodā, ko mums lika iemācīties, cik atceros, bija der Rabe (krauklis), der Affe (pērtiķis), die Puppe (lelle). Vācu valodas stundas man likās ļoti interesantas. It sevišķi ceturtajā un piektajā klasē, kad skolotāja mums mācīja lasīt un rakstīt vecajā ortogrāfijā. Par to viņai varu pateikties vēl šodien. Jāatzīstas, ka lasīt tā saucamajā «vecajā drukā» latviešu valodā iemācījos patstāvīgi, jo pēckara gados vēl bija saglabājušies romāni burtnīcu veidā no Latvijas pirmās brīvvalsts laikiem. Tās grāmatas gāja no rokas rokā. Kādam mājās bija grāmata «Reiz dzīvoja laupītājs Lips-Tuliāns», citam «Transvāles varone». Gadījās arī visas burtnīcas par Fantomasu — kā žurnālists Žeroms Fandors un inspektors Živs seko nenotveramajam Fantomasam. Pēc tām izveidojās liela rinda. Atceros epizodi no kādas vācu valodas stundas ceturtajā klasē. Līdz stundas beigām bija palikušas kādas piecpadsmit minūtes, un skolotāja izdomāja uzdot mums uz nākamo stundu iemācīties divus pantus no Latvijas PSR himnas. Kurš līdz stundas beigām iemācīsies pirmo pantu, tas saņems atzīmi pieci. Es ātri pārlasīju šo pantu, vairākas reizes pie sevis atkārtoju un, paceldams roku, noskaitīju to no galvas. Piecinieku saņēmu. Tā kā līdz stundas beigām bija palicis vēl pietiekami daudz laika, lai to aizpildītu, skolotāja sacīja: «Kurš no jums iemācīsies abus pantus no galvas, saņems piecinieku. Es atkal samācījos, atkārtoju pie sevis un cēlu roku: «Skolotāj, es zinu!» Es, protams, abus himnas pantus noskaitīju no galvas, bet otru piecinieku nesaņēmu. Kā saka: «Solīts makā nekrīt.» Toties skolotāja man atteica, ka es mācību vielu uz nākamo stundu esmu sagatavojis. Vienīgais mans mierinājums.
No 1963. līdz 1971. gadam skolotāja mācīja latviešu valodu Talsu 1. astoņgadīgajā skolā. 1960. gadā
E. Veisberga neklātienē absolvēja Daugavpils Valsts pedagoģisko institūtu ar izcilību. Par skolotāju strādāja līdz aiziešanai pensijā 1971. gadā. Viņas aizraušanās un lielā mīlestība bija teātris. Teātri sākusi spēlēt no 1928. gada. Pabeigusi trīsgadīgos režisoru kursus, jau no 1959. gada bija teātru režisore, bet no 1977. gada — rajona teātru virsrežisore. Darbojusies kā režisore arī Krišjāņa Valdemāra Talsu Tautas teātrī. 1997. gada 7. maijā Erna Veisberga aizgāja mūžībā. Apbedīta Virbu pagasta Kāroņu kapsētā.

Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: