«Es zinu, ka kādreiz man dārziņš būs…» 13.04.2016

Ar pavasara atnākšanu jaunai dzīvei mostas visa daba. Zeme aicina cilvēku darboties, domāt par savu nākotni. Cilvēku sāk urdīt nemiers, tam gribas kaut ko iesēt, iestādīt, parušināties pa zemīti. Sen jau zināms, ka zeme ir cilvēka dzīvība! Tikai turoties pie zemes, ievācot tās augļus, cilvēks var dzīvot.
Zemes dāsnums un tās auglība apdziedāta daudzās tautasdziesmās un dainās, bet pēc Latvijas tautas Atmodas daudzi ar savu zemīti izrīkojās neapdomīgi. Gūstot īslaicīgu labumu, izpārdeva to citu valstu cilvēkiem. Viens otrs tagad to nožēlo, bet — izlietu ūdeni sasmelt vairs nav iespējams. Pamēģiniet zemi nopirkt kaut kur Rietumeiropā un jūs redzēsiet, ka savu zemi — barotāju — pārdevāt par grašiem!
Labi, ka vismaz tagad mūsu valdība sāka saprast, ka, atļaujot brīvi pārdot zemi, var pienākt laiks, kad lielākais vairums mūsu valsts zemes piederēs citu valstu cilvēkiem. Šis process turpmāk tiks ierobežots vai apturēts pavisam. To vajadzēja izdarīt jau sen. Visos Latvijas novados cilvēki ir kā atmodušies, ieraudzījuši īstenību, ieskatījušies tai acīs un stāsta: tie te plašie lauki pieder dāņiem, tur aiz uzkalna — zviedriem, bet aiz lielā meža sākas cita iebraucēja lauki.
Jā, neprotam mēs vēl novērtēt zemes vērtību, neprotam saimniekot. Redzam tikai to īslaicīgo ieguvumu, bet nedomājam par nākotni. Gan jau ar laiku daļa no Latvijas aizbraukušo atgriezīsies. Dzimtās zemes saknes ir stipras, tās velk cilvēku atpakaļ uz to vietu, kur dzimis un audzis. Pēc daudziem svešumā pavadītiem gadiem alkas pēc savas dzimtenes atgriežas ikvienam. Mēs visi dzīvojam ar cerībām uz labākiem laikiem. Bet, kā mēs kopjam, izmantojam, saudzējam savu vēl atlikušo zemīti? Dažādi un bieži vien bezatbildīgi.
Talsi ir viena no Kurzemes skaistākajām pilsētām. Apkārt tai plešas skaisti lauku masīvi, labi kopti un apstrādāti, bet ne mazums ir arī ar nezālēm aizaugušu vietu. Pilsētas iedzīvotāji tās redz retāk, vairāk pārdzīvo par savas tuvākās apkārtnes labiekārtošanu un uzturēšanu.
Ar skumjām daudzi atceras savus bijušos mazdārziņus Rīgas ielas malā. Tur īsā laikā spēcīgi buldozeri ne tikai novāca dārza mājiņas un augļu kokus, bet nolīdzināja pat skaistos pakalnus. Nezinu, varbūt daudzi domā, ka tā tam arī vajadzēja notikt… Bet — vai to lielveikala celtni nevarēja uzsliet kaut kur citur un mazdārziņus atstāt, nepārveidojot apkārtni? Tagad jau par to nav daudz ko spriest; kas izdarīts, tas izdarīts. Lielā celtne vēl tagad stāv pa daļai tukša, treknie gadi atgriežas ar lielu piesardzību, ja atgriezīsies vispār…
Daudzi pilsētas iedzīvotāji ne tikai ar skumjām, bet tagad jau ar lielām dusmām piemin vīru, kurš izdomāja 1. maija ielas malā esošos mazdārziņus nodot iznīcībai. Jā, viņš ir šī zemes gabala saimnieks, dara ar to, ko grib. Tikai — vai viņam ir tiesības šeit, kādreiz tik skaistā pilsētas nomales vietā, esošo zemes stūrīti pārvērst par bezpajumtnieku, narkomānu un dažādu huligānu vasaras uzdzīves vietu? Tagad šeit ir pilsētas padibeņu un magoņu zagļu paradīze! No šejienes viņi klejo pa vēl atlikušo dārziņu teritoriju, izsit mājiņu logus, nozog dažādas cilvēku mantas un beidzot vēl nodedzina. Vienā no mājiņām jauniešu grupa iekārtojusi tādu divdomīgu mītni ar citur savāktām mīkstām mēbelēm. Tur regulāri pulcējas abu dzimumu pārstāvji. Apkārt mētājas tukšas pudeles un cigarešu paciņas…
Te bija skaists mazdārziņu gabals ar dažāda tipa dārza mājiņām, augļu koku un ogu krūmu stādījumiem, gaumīgi iekārtotiem dārza celiņiem. Cilvēku pūliņi bija piesaistīti šai vietai, te viņi atpūtās, izaudzēja kādu ogu, dārzeni, parušinājās zemītē, kura katru cilvēku nomierina. Cilvēki atceras, ar kādām grūtībām tika uzceltas dārza mājiņas, kādā ceļā viņi ieguva celtniecības materiālus, cik daudz visam tam ziedoja no sava brīvā laika, cik izlietoja sava spēka un enerģijas. Šai dabas stūrītī izauga mūsu bērni. Te viņi pirmo reizi dzīvē redzēja taureni, vēroja, kā aug un uzplaukst zieds, kā tuvējā krūmā mazs putniņš vij savu ligzdiņu un baro savus mazuļus. Te pagāja daudzi mūsu dzīves gadi, mainījās paaudzes, no maziem ķipariem izauga strādīgi mūsu novada cilvēki. Daudz kas mums saistās ar šo zemes stūrīti, bet beidzot izrādījās, ka tās bija veltīgas pūles, velti izsviesti tik dārgie līdzekļi! Uzradās šīs zemes saimnieks un paziņoja: «Zeme ir mana; ja vēlaties, savas dārza mājiņas varat nojaukt un pārcelt citur, jo ar nākamo gadu te jābūt klajai vietai! Drīzumā te sliesies jauns dzīvojamo māju komplekss.»
Latvietis ir likumpaklausīgs cilvēks. Lai kā sirds bija pieaugusi šim zemes gabaliņam, nācās to atstāt. Pagāja ne viens vien gads, bet nekādi brīnumi uz šī zemes gabala nenotika. Tas sāka aizaugt ar nezālēm, atstātās dārza mājiņas tika izdemolētas, daļa nodedzināta, izveidojās īsta bomžu vasaras apmetnes vieta. Te rodas pats par sevi saprotams jautājums — cik tad likumpaklausīgs ir šīs zemes saimnieks? Vai tad nav zemes lietošanas noteikumu, kuri nosaka, kā to apsaimniekot? Tik skaistai pilsētai kā Talsi šis bomžu midzenis godu nedara.
Mēs, visu šo dārziņu bijušie un tagadējie lietotāji, gaidām no pilsētas tēviem atbildi, kad šīs nejēdzības beigsies! Vai tad mūsu valsts likumi patiešām ir tik bezspēcīgi, ka nevar saukt pie atbildības to «dzīvojamo māju kompleksa» īpašnieku?

Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: