Stingra skolotāja, talantīga režisore, izcila personība 13.06.2017

Izlasīju publikāciju «Talsu Vēstīs» par Ernu Veisbergu, kurai šogad kopš dzimšanas palika 105 gadi, bet 20 gadi pēc viņas aiziešanas. Lai būtu pilnīgāks priekšstats par šo izcilo personību, nolēmu neklusēt, bet visam minētajā publikācijā teiktajam pievienot arī savu redzējumu. Viņa to pelnījusi.
Mana iepazīšanās ar Ernu Veisbergu (turpmāk rakstā viņu saukšu vārdā) notika 1953. gadā. Es ar sievu Helēnu uz Talsiem pārcēlāmies, kad Helēna minētajā gadā beidza Latvijas Valsts universitāti un tika nozīmēta darbā uz Talsiem par Tautas izglītības nodaļas inspektori. (Parasti amatos vadošajās izglītības iestādēs iecēla pieredzējušus pedagogus. Helēna LVU bija beigusi ar izcilību, un viņai līdzi nāca ļoti cildens raksturojums. Acīmredzot tam šoreiz bija izšķiroša loma.) Es sāku strādāt Talsu vidusskolā un vienlaikus arī Talsu bērnu sporta skolā.
Tā kā Erna arī šajā laikā strādāja par izglītības nodaļas inspektori, mana sieva kļuva viņai darbabiedrene. Ārēji Erna izlikās skarba rakstura cilvēks, bet īstenībā viņa bija diezgan sirsnīga un iejūtīga. Viņas abas ar Helēnu kļuva labas draudzenes un pie tam uz visu mūžu. Laikam jau viņas abas vienoja tādas īpašības kā precizitāte, prasīgums, liela atbildības izjūta un darba mīlestība. Abas necieta slinkumu un paviršību. Abu specialitāte bija latviešu valoda un literatūra, abas bija erudītas literatūras un kultūras jautājumos.
Es Ernas atzīšanu izpelnījos daudz lēnāk, viņa pret mani sākumā izturējās pat ar aizdomām un neuzticību. Ernas atzinību iegūt nebija ne vienkārši, ne viegli. Pirms pārcelšanās uz Talsiem jau biju paspējis skolā nostrādāt piecus gadus, divus gadus ieņēmis atbildīgu amatu Ministru padomes Fiziskās kultūras un sporta komitejā un augusta beigās, piedaloties skolotāju konferencē, atļāvos uzstāties debatēs. Uz to mani pamudināja tas, ka konferencē, kas ilga divas dienas, neviens par fizisko audzināšanu nerunāja, kaut gan tā bija mācību priekšmets skolā, turklāt neatņemama audzināšanas sastāvdaļa. Vienīgi no kāda rajona atbildīgā darbinieka izskanēja iznīcinoša kritika par it kā dažu fiziskās audzināšanas skolotāju un sporta darbinieku skandalozo uzvedību stacijas (tagad autoostas) bufetē.
Šodien neatceros par ko es toreiz debatēs runāju, taču manu uzstāšanos Erna acīmredzot uzskatīja par izlēcienu, sak, cilvēks vēl nav degunu apsildījis Talsos, bet jau tēlo gudreli. Pagāja zināms laiks, kamēr viņa mani pieņēma, kad man izdevās viņu pārliecināt ar darbiem. Atceros, kā viņa nosēdēja divas dienas Talsu vidusskolas zālē, vērojot Kurzemes novada vidusskolu sacensības volejbolā 1953./1954. mācību gada ziemas brīvdienās. Tajās uzvarēja manis sagatavotie Talsu vidusskolas zēni un meitenes. Par autoritāti Ernas acīs es kļuvu tad, kad manis trenētās slēpotājas uzstādīja labus rezultātus un manis trenētie vieglatlēti sešus gadus pēc kārtas uzvarēja republikas skolēnu spartakiādē, turklāt D. Birkenberga un M. Reinfelde kļuva par republikas jaunatnes rekordistēm. Erna vērīgi sekoja rajona skolēnu panākumiem sportā, bet par sportu interesējās daudz plašāk.
Erna tika pārcelta darbā uz Talsu vidusskolu par direktora vietnieci mācību un audzināšanas darbā. Taču viņas darbošanās šajā amatā nebija ilga. Toreiz bija prasība vidusskolu direktoriem un vietniekiem augstākā izglītība. Erna bija beigusi Skolotāju institūtu, un tas tika uzskatīts par nepabeigtu augstāko izglītību. Turklāt Erna savā laikā bijusi aizsargu organizācijā. Šie divi iemesli bija pietiekami, lai Ernu no direktora vietnieces darba atbrīvotu. Viņa tomēr skolā palika strādāt par latviešu valodas un literatūras skolotāju. Erna, būdama diezgan godkārīga un pieradusi pie  atzīšanas, nevarēja paciest aizrādījumu, ka viņai nav augstākās izglītības. Īsi pirms aiziešanas pensijā viņa iestājās Pedagoģiskajā institūtā un ieguva augstāko izglītību. Spilgts apliecinājums Ernas varēšanai. Kā pedagogs Erna bija cilvēks ar lielu pieredzi, es pat teiktu, ļoti erudīta. Viņa bija strādājusi gan par skolotāju, gan par skolas pārzini un direktori, gan direktora vietnieci Talsu vidusskolā un vairākus gadus darbojusies kā skolu inspektore. Tā kā viņai nebija ģimenes, tad viņa darbam un savam vaļaspriekam teātrim varēja veltīt visu savu no «maizes darba» brīvo laiku.
Erna bija stingra pret skolēniem un prasīga pret skolotājiem. Hospitējot skolotāju stundas, nekad neizdarīja secinājumus no vienas redzētās stundas, bet tikai tad, kad bija pie skolotāja vairākās stundās. Viņas aizrādījumi bija lietišķi un profesionāli. Viņa labi orientējās visos mācību priekšmetos un to pasniegšanas metodikā. Erna gribēja, lai mācību stundās būtu laba darba disciplīna, bet tajā pašā laikā, lai skolēni darbotos brīvi un atraisīti, nebūtu saspringti. Viņai nepatika, ka skolēni baidās no skolotāja, taču no viņas pašas daudzi skolēni baidījās, pamatā tie bija slinkie mācībās un nedisciplinētie.
Strādājot Talsu vidusskolā, Erna iestudēja divas Rozova lugas. Bez vairākiem skolotājiem vienā no tām lomās tika iesaistīti arī daži skolēni. Tieši, iepazīstot Ernu kā režisori, pārliecinājos, ka viņa ir ne tikai stingra, bet arī sirsnīga, pat iejūtīga, tajā skaitā arī pret skolēniem. Ar abām Rozova lugām mēs uzstājāmies Talsu tautas namā, un bija arī izbraukumi ārpus Talsiem. Pirms izrādēm Erna manāmi nervozēja, viņai pat trīcēja rokas. Atceros viņas ieteikumu, ka aktierim, lai novērstu «lampu drudzi», neesot par skādi ieņemt kādus piecdesmit gramus degvīna. Par Ernas mīlestību uz teātri un viņas darbošanos aktrises un režisores lomā plaši aprakstīts 31. marta publikācijā «Talsu Vēstīs».
Jau strādājot Talsu vidusskolā, Erna kļuva manas ģimenes tuvs draugs. Neskatoties uz to, ka viņa dzīvoja Lielajā ielā, bet mana ģimene Brīvības ielā pretī vidusskolai, viņa vismaz reizi nedēļā mūs apciemoja, bet tad, kad mums piedzima meita Inese, viņas apciemojumi kļuva vēl biežāki. Tas bija apliecinājums tam, ka viņai ļoti patika mazi bērni. Pēc mājas uzbūvēšanas 1978. gadā tagadējā Dundagas ielā 20, vairāki dzīvokļi tika iedalīti skolotājiem, tajā skaitā arī manai ģimenei un Ernai. Tas bija laiks, kad smagi un ilgstoši slimoja mana sieva Helēna. Erna bija tā, kura praktiski katru dienu mūs apciemoja. Viņa pārsteidza sarunās ar plašajām zināšanām un plašo interešu loku. Bez teātra, kultūras un izglītības jomas viņu interesēja politika, kā arī daudzi vēstures, citu zinātņu, pat sporta notikumi un jautājumi. Starp citu, viņa ļoti sekoja sporta notikumiem, zināja gan sportistus, gan Latvijas vadošo sportistu panākumus. Būdama pensijā, viņa brīvajā laikā nodarbojās ar krustvārdu mīklu minēšanu.
Tā kā man bija automašīna, tad braucot ogot vai sēņot, Erna gandrīz vienmēr bija mana pasažiere, jo arī ogošana un sēņošana bija viņas vaļasprieki. Atceros kādu amizantu gadījumu Lubezeres purvā dzērveņu laikā, kas varēja beigties traģiski. Erna acīmredzot pārvērtēja savus spēkus tikt kāda grāvja otrā pusē, ieejot purvā, un iekrita tajā. Grāvī bija ūdens un tā dibenā bieza kārta šķidru dūņu. Kad pieskrēju notikuma vietai viņa dūņainajā ūdenī bija līdz padusēm. Ne pieķerties, ne atsperties iespēju nebija, arī vienam viņu izvilkt nebija iespējams, jo viņa nebija no sīkajām un arī vilcējam kājas grima purvā. Bija jāsauc palīgā ģimenes draugs. Tās bija septembra beigas, laiks tajā rītā stipri vēss, taču no mana piedāvājuma viņu tūlīt aizvest mājās Erna kategoriski atteicās un līdz pat ogošanas beigām slapja turpināja ogot. Pēc pārbraukšanas mājās glāze Rīgas melnā balzama un kādas stundas sēdēšana siltā vannā viņu pasargāja no saslimšanas. Šī kategoriskā atteikšanās no pārvešanas mājās un vairāku stundu ogu lasīšanas līdz padusēm slapjai vēsā laikā Ernai bija ne tikai sevis pārbaudīšana, bet galvenokārt apņēmība netraucēt pārējiem kompānijas dalībniekiem ogot. Brūkleņu un dzērveņu lasīšanas sākumam toreiz bija valdības noteikts laiks, un sevišķi dzērveņu lasīšanas termiņa pirmajā dienā tas pārvērtās par īstu dzērveņu «festivālu». Uz purviem visā republikā ar mašīnām un pat autobusiem devās desmitiem tūkstošu cilvēku.
Nobeidzot šo atmiņu stāstījumu par Ernu Veisbergu, gribu vēlreiz uzsvērt, ka viņa bija izcila personība, stingra un prasīga skolotāja, talantīga režisore ar plašām zināšanām un interesēm izglītības, kultūras un daudzās citās jomās. Vai nebūtu laiks Talsu novadam padomāt par kādas ikgadējas balvas izcīņu kultūras vai teātra jomā, kas saistīta ar Ernas Veisbergas vārdu? Viņa to pelnījusi.

Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: