Stingra skolotāja, talantīga režisore, izcila personība 13.06.2017
Izlasīju publikāciju «Talsu Vēstīs» par Ernu Veisbergu,
kurai šogad kopš dzimšanas palika 105 gadi, bet 20 gadi pēc viņas
aiziešanas. Lai būtu pilnīgāks priekšstats par šo izcilo personību,
nolēmu neklusēt, bet visam minētajā publikācijā teiktajam pievienot
arī savu redzējumu. Viņa to pelnījusi.
Mana iepazīšanās ar Ernu Veisbergu (turpmāk rakstā viņu saukšu
vārdā) notika 1953. gadā. Es ar sievu Helēnu uz Talsiem
pārcēlāmies, kad Helēna minētajā gadā beidza Latvijas Valsts
universitāti un tika nozīmēta darbā uz Talsiem par Tautas
izglītības nodaļas inspektori. (Parasti amatos vadošajās izglītības
iestādēs iecēla pieredzējušus pedagogus. Helēna LVU bija beigusi ar
izcilību, un viņai līdzi nāca ļoti cildens raksturojums. Acīmredzot
tam šoreiz bija izšķiroša loma.) Es sāku strādāt Talsu vidusskolā
un vienlaikus arī Talsu bērnu sporta skolā.
Tā kā Erna arī šajā laikā strādāja par izglītības nodaļas
inspektori, mana sieva kļuva viņai darbabiedrene. Ārēji Erna
izlikās skarba rakstura cilvēks, bet īstenībā viņa bija diezgan
sirsnīga un iejūtīga. Viņas abas ar Helēnu kļuva labas draudzenes
un pie tam uz visu mūžu. Laikam jau viņas abas vienoja tādas
īpašības kā precizitāte, prasīgums, liela atbildības izjūta un
darba mīlestība. Abas necieta slinkumu un paviršību. Abu
specialitāte bija latviešu valoda un literatūra, abas bija erudītas
literatūras un kultūras jautājumos.
Es Ernas atzīšanu izpelnījos daudz lēnāk, viņa pret mani sākumā
izturējās pat ar aizdomām un neuzticību. Ernas atzinību iegūt
nebija ne vienkārši, ne viegli. Pirms pārcelšanās uz Talsiem jau
biju paspējis skolā nostrādāt piecus gadus, divus gadus ieņēmis
atbildīgu amatu Ministru padomes Fiziskās kultūras un sporta
komitejā un augusta beigās, piedaloties skolotāju konferencē,
atļāvos uzstāties debatēs. Uz to mani pamudināja tas, ka
konferencē, kas ilga divas dienas, neviens par fizisko audzināšanu
nerunāja, kaut gan tā bija mācību priekšmets skolā, turklāt
neatņemama audzināšanas sastāvdaļa. Vienīgi no kāda rajona
atbildīgā darbinieka izskanēja iznīcinoša kritika par it kā dažu
fiziskās audzināšanas skolotāju un sporta darbinieku skandalozo
uzvedību stacijas (tagad autoostas) bufetē.
Šodien neatceros par ko es toreiz debatēs runāju, taču manu
uzstāšanos Erna acīmredzot uzskatīja par izlēcienu, sak, cilvēks
vēl nav degunu apsildījis Talsos, bet jau tēlo gudreli. Pagāja
zināms laiks, kamēr viņa mani pieņēma, kad man izdevās viņu
pārliecināt ar darbiem. Atceros, kā viņa nosēdēja divas dienas
Talsu vidusskolas zālē, vērojot Kurzemes novada vidusskolu
sacensības volejbolā 1953./1954. mācību gada ziemas brīvdienās.
Tajās uzvarēja manis sagatavotie Talsu vidusskolas zēni un
meitenes. Par autoritāti Ernas acīs es kļuvu tad, kad manis
trenētās slēpotājas uzstādīja labus rezultātus un manis trenētie
vieglatlēti sešus gadus pēc kārtas uzvarēja republikas skolēnu
spartakiādē, turklāt D. Birkenberga un M. Reinfelde kļuva
par republikas jaunatnes rekordistēm. Erna vērīgi sekoja rajona
skolēnu panākumiem sportā, bet par sportu interesējās daudz
plašāk.
Erna tika pārcelta darbā uz Talsu vidusskolu par direktora
vietnieci mācību un audzināšanas darbā. Taču viņas darbošanās šajā
amatā nebija ilga. Toreiz bija prasība vidusskolu direktoriem un
vietniekiem augstākā izglītība. Erna bija beigusi Skolotāju
institūtu, un tas tika uzskatīts par nepabeigtu augstāko izglītību.
Turklāt Erna savā laikā bijusi aizsargu organizācijā. Šie divi
iemesli bija pietiekami, lai Ernu no direktora vietnieces darba
atbrīvotu. Viņa tomēr skolā palika strādāt par latviešu valodas un
literatūras skolotāju. Erna, būdama diezgan godkārīga un pieradusi
pie atzīšanas, nevarēja paciest aizrādījumu, ka viņai nav
augstākās izglītības. Īsi pirms aiziešanas pensijā viņa iestājās
Pedagoģiskajā institūtā un ieguva augstāko izglītību. Spilgts
apliecinājums Ernas varēšanai. Kā pedagogs Erna bija cilvēks ar
lielu pieredzi, es pat teiktu, ļoti erudīta. Viņa bija strādājusi
gan par skolotāju, gan par skolas pārzini un direktori, gan
direktora vietnieci Talsu vidusskolā un vairākus gadus darbojusies
kā skolu inspektore. Tā kā viņai nebija ģimenes, tad viņa darbam un
savam vaļaspriekam teātrim varēja veltīt visu savu no «maizes
darba» brīvo laiku.
Erna bija stingra pret skolēniem un prasīga pret skolotājiem.
Hospitējot skolotāju stundas, nekad neizdarīja secinājumus no
vienas redzētās stundas, bet tikai tad, kad bija pie skolotāja
vairākās stundās. Viņas aizrādījumi bija lietišķi un profesionāli.
Viņa labi orientējās visos mācību priekšmetos un to pasniegšanas
metodikā. Erna gribēja, lai mācību stundās būtu laba darba
disciplīna, bet tajā pašā laikā, lai skolēni darbotos brīvi un
atraisīti, nebūtu saspringti. Viņai nepatika, ka skolēni baidās no
skolotāja, taču no viņas pašas daudzi skolēni baidījās, pamatā tie
bija slinkie mācībās un nedisciplinētie.
Strādājot Talsu vidusskolā, Erna iestudēja divas Rozova lugas. Bez
vairākiem skolotājiem vienā no tām lomās tika iesaistīti arī daži
skolēni. Tieši, iepazīstot Ernu kā režisori, pārliecinājos, ka viņa
ir ne tikai stingra, bet arī sirsnīga, pat iejūtīga, tajā skaitā
arī pret skolēniem. Ar abām Rozova lugām mēs uzstājāmies Talsu
tautas namā, un bija arī izbraukumi ārpus Talsiem. Pirms izrādēm
Erna manāmi nervozēja, viņai pat trīcēja rokas. Atceros viņas
ieteikumu, ka aktierim, lai novērstu «lampu drudzi», neesot par
skādi ieņemt kādus piecdesmit gramus degvīna. Par Ernas mīlestību
uz teātri un viņas darbošanos aktrises un režisores lomā plaši
aprakstīts 31. marta publikācijā «Talsu Vēstīs».
Jau strādājot Talsu vidusskolā, Erna kļuva manas ģimenes tuvs
draugs. Neskatoties uz to, ka viņa dzīvoja Lielajā ielā, bet mana
ģimene Brīvības ielā pretī vidusskolai, viņa vismaz reizi nedēļā
mūs apciemoja, bet tad, kad mums piedzima meita Inese, viņas
apciemojumi kļuva vēl biežāki. Tas bija apliecinājums tam, ka viņai
ļoti patika mazi bērni. Pēc mājas uzbūvēšanas 1978. gadā
tagadējā Dundagas ielā 20, vairāki dzīvokļi tika iedalīti
skolotājiem, tajā skaitā arī manai ģimenei un Ernai. Tas bija
laiks, kad smagi un ilgstoši slimoja mana sieva Helēna. Erna bija
tā, kura praktiski katru dienu mūs apciemoja. Viņa pārsteidza
sarunās ar plašajām zināšanām un plašo interešu loku. Bez teātra,
kultūras un izglītības jomas viņu interesēja politika, kā arī
daudzi vēstures, citu zinātņu, pat sporta notikumi un jautājumi.
Starp citu, viņa ļoti sekoja sporta notikumiem, zināja gan
sportistus, gan Latvijas vadošo sportistu panākumus. Būdama
pensijā, viņa brīvajā laikā nodarbojās ar krustvārdu mīklu
minēšanu.
Tā kā man bija automašīna, tad braucot ogot vai sēņot, Erna gandrīz
vienmēr bija mana pasažiere, jo arī ogošana un sēņošana bija viņas
vaļasprieki. Atceros kādu amizantu gadījumu Lubezeres purvā
dzērveņu laikā, kas varēja beigties traģiski. Erna acīmredzot
pārvērtēja savus spēkus tikt kāda grāvja otrā pusē, ieejot purvā,
un iekrita tajā. Grāvī bija ūdens un tā dibenā bieza kārta šķidru
dūņu. Kad pieskrēju notikuma vietai viņa dūņainajā ūdenī bija līdz
padusēm. Ne pieķerties, ne atsperties iespēju nebija, arī vienam
viņu izvilkt nebija iespējams, jo viņa nebija no sīkajām un arī
vilcējam kājas grima purvā. Bija jāsauc palīgā ģimenes draugs. Tās
bija septembra beigas, laiks tajā rītā stipri vēss, taču no mana
piedāvājuma viņu tūlīt aizvest mājās Erna kategoriski atteicās un
līdz pat ogošanas beigām slapja turpināja ogot. Pēc pārbraukšanas
mājās glāze Rīgas melnā balzama un kādas stundas sēdēšana siltā
vannā viņu pasargāja no saslimšanas. Šī kategoriskā atteikšanās no
pārvešanas mājās un vairāku stundu ogu lasīšanas līdz padusēm
slapjai vēsā laikā Ernai bija ne tikai sevis pārbaudīšana, bet
galvenokārt apņēmība netraucēt pārējiem kompānijas dalībniekiem
ogot. Brūkleņu un dzērveņu lasīšanas sākumam toreiz bija valdības
noteikts laiks, un sevišķi dzērveņu lasīšanas termiņa pirmajā dienā
tas pārvērtās par īstu dzērveņu «festivālu». Uz purviem visā
republikā ar mašīnām un pat autobusiem devās desmitiem tūkstošu
cilvēku.
Nobeidzot šo atmiņu stāstījumu par Ernu Veisbergu, gribu vēlreiz
uzsvērt, ka viņa bija izcila personība, stingra un prasīga
skolotāja, talantīga režisore ar plašām zināšanām un interesēm
izglītības, kultūras un daudzās citās jomās. Vai nebūtu laiks Talsu
novadam padomāt par kādas ikgadējas balvas izcīņu kultūras vai
teātra jomā, kas saistīta ar Ernas Veisbergas vārdu? Viņa to
pelnījusi.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: