«Acis nepamirkšķinot, varu teikt, ka pavāra profesija man ir īstā» 09.10.2018
Uzrunājot šīs nedēļas viešņu, kafejnīcas «THK Cafe»
īpašnieci Indru Āboliņu, ir vēlme uzzināt ne tikai par viņas līdz
šim paveikto, bet arī, kādas ir jaunās uzņēmējas domas, attīstot
nodarbi Talsos. Indra ēdināšanas biznesā strādā vairākus gadus,
viņa ieguvusi pieredzi arī ārvalstīs un cer, ka lolotā biznesa
ideja spēs uzrunāt arī talseniekus un viesus.
Indra dzimusi Madonas pusē,
kur bez viņas ģimenē bijuši vēl septiņi bērni. Visi bijuši
draudzīgi, jo vienmēr atradušies cits citam blakus. «Augot lielā
ģimenē, bez jautrības neiztikām. Ir tāds amerikāņu seriāls «Soli pa
solim». Mums gāja līdzīgi, tikai latviešu stilā. Lai vecāki mūs
kaut kā strukturētu, viņi deva darbus, lai nestrādājam palaidnības.
Pieļauju, ka šāda kopā būšana arī veidoja labas attiecības starp
mums, tādas tās ir joprojām,» saka mana sarunas biedre.
Mazotnē meitene daudz laika pavadījusi pie krustmātes, kas
strādājusi Madonas maizes ceptuvē. Viņa atminas brīdi, kad
krustmāte paņēmusi līdzi uz maizes ceptuvi. Tur redzētais meitenei
ļoti spilgti palicis atmiņā: lielās maizes krāsnis un iejauktā
mīkla, izcepto kukulīšu smarža… Tad vēl gājieni un pusdienošana ar
krustmāti ārpus mājas. Kad māsas paaugušās, mamma likusi arī
kuplajai saimei gatavot maltīti. «Kad pienāca mana kārta, biju
ieinteresēta ēdienu pagatavot gardu, lai tajā nebūtu sajūtama to
produktu garša, kas man pašai negāja pie sirds. Tā no mazotnes ar
ēdienu un tā gatavošanu esmu bijusi saistīta,» teic Indra.
Acis nepamirkšķinot — pavārs
Madonā jauniete mācījās līdz devītajai klasei. Pēc tās ceļš
aizvedis uz Bulduru dārzkopības vidusskolu, kur paralēli vidējās
izglītības apguvei mācījusies pavāra prasmes jeb, tagad moderni
sakot — par ēdināšanas servisa pakalpojumu speciālistu. «Mamma
tolaik ieteica iet uz Bulduriem, jo ēst gatavošana man patika un
arī padevās. Nodomāju, ka varēšu mācīties, pastrādāt un krāt naudu
studijām, jo pavārs ir vajadzīga profesija. Ja esi labs, vari arī
nopelnīt. Pirms Bulduriem bija domas par mācībām kultūras koledžā,
kur apgūt svētku režiju, bet vēlāk ideja par šo mācību iestādi
vairs nebija aktuāla. Indra stāsta: «Toreiz vēl nebija aktuāli
dažādi šovi, pavāru meistarklases, kas tagad vērojamas televīziju
pārraidēs, tā parādot šo profesiju arī no citas puses. Zināju, ka
pavāram virtuvē jāstrādā garas un smagas darba stundas. To, ka
pavārs var būt arī prestižs darbs, neaizdomājos. Taču Bulduros,
pirmo reizi uzvelkot pavāra tērpu, tas bija īpašs mirklis un
lepnums. Mugura iztaisnojas, un tu sajūti enerģiju. Arī tagad,
ierodoties darbā, man patīk pārvilkt apģērbu. Tas dod labāku izjūtu
un lielāku pašpārliecinātību. Acis nepamirkšķinot, varu teikt, ka
pavāra profesija man ir īstā.»
Svešumā sevi nācās pierādīt
Mācoties Bulduros, šad un tad Indra aizbraukusi ciemos pie māsas uz
Angliju. Kā jau ciemos — paviesojas un pēc pāris dienām brauc
mājup. Tolaik viņai bijis labs darbs restorānā Latvijā, arī par
atalgojumu sūdzēties nevajadzēja. Uz aizbraucējiem, kas meklē
labāku darbu ārzemēs, viņa skatījusies ar skepsi. «Mums draugiem ir
teiciens: nespļauj kāpostos, kas pašam pēc tam būs jāizēd. Un tā
arī notika ar mani. Pēc Bulduru vidusskolas pabeigšanas ar
draudzenēm atkal braucu uz Angliju. Tolaik man bija 21 gads.
Tur bija cita pasaule, jo man patika, ka apkārt ir dažādas kultūras
un iespējas. Jutos kā zivs ūdenī. Enerģija, brīvības izjūta,
nevienam neinteresē, kas tu esi. Vari būt tu pats. Tāpēc arī
Anglijā iestigu uz ilgāku laiku. Tas bija sava veida piedzīvojums,»
viņa saka. Arī tagad, kad beidzas sezona Talsu hokeja hallē, Indras
ceļš ved uz Angliju.
Jautāta, vai bijis viegli atrast savu vietu svešumā un darbu
iegūtajā profesijā, skan atbilde, ka bez grūtībām nav iztikts.
Sākumā veikti dažādi darbi, piemēram, veikalā «Amazon», kur
Ziemassvētku laikā skenētas cilvēku pasūtītās preces. Taču pēc
kārtējās preču skenēšanas jaunietē raisījušās domas, ko viņa dara
ar savu dzīvi, kur palikušas radošās izpausmes! Uzrakstījusi savā
dzīves gājumā visu līdz šim paveikto un daudzās prakses vietas un
atradusi iespēju pieteikties pavāra vakancei vienā no restorāniem.
«Galvenais pavārs, ieraudzījis manu dzīves gājumu ar tām daudzajām
prakses vietām, noteica, ka tas nekam nederot. Tik daudz darba
vietu ne par ko labu neliecinot. Viņš piedāvāja kļūt par trauku
mazgātāju vai viesmīli, lai gan gāju pieteikties par pavāru.
Piekritu mazgāt traukus, jo zināju, ka, izvēloties viesmīles darbu
un to veicot ļoti labi, virtuvē netikšu. Tā divus mēnešus mazgāju
traukus, pēc tam jau mani aicināja par pavāra palīgu un vēlāk arī
par pavāru. Man paveicās, ka cilvēki man mācīja. Svarīga bija arī
vide, kur cilvēkiem rūp savs darbs un lai tas būtu kvalitatīvi
paveikts. Nozīmīgs faktors bija arī mana interese par virtuvē
notiekošo, jo tur atrados katru brīvu brīdi. To viņi pamanīja un
novērtēja,» pastāsta Indra.
Restorānā viens gads nostrādāts arī par menedžeri, kur pienākumos
bija organizēt, plānot, vadīt un vērtēt restorāna ikdienas darbību.
«To uzskatu par vērtīgu pieredzi, kas ēdināšanas biznesu ļāva
iepazīt no dažādām pusēm — no tās, kur cilvēki apgrozās, un no
tās — kā top ēdieni. Tā bija iespēja vairāk apgūt apkalpošanas
mākslu un kā risināt dažādas situācijas. Anglijā ēšanas kultūra
ārpus mājas ir ļoti augstā līmenī. Pilsētā, kur es dzīvoju, ik uz
soļa ir kafejnīcas, restorāni, bāri, kur viņi pavada daudz laika.
Latvijā ir citādāk — cilvēki ātri paēd un dodas prom. Arī savā
kafejnīcā Talsos vēlos iedvesmot cilvēkus apsēsties, atpūsties un
pavadīt laiku kopā ar saviem mīļajiem. Tas, ka mums darba laiks ir
līdz deviņiem vakarā, nenozīmē, ka līdz tam laikam tev ir jābūt
prom. Tāpēc arī šī vieta ir atvērta, lai cilvēkiem dotu šo sajūtu.
Kafija nav jāizdzer divās minūtēs, to var malkot, kamēr paliek
auksta,» smejoties teic Indra.
Tomēr, atgriežoties pie sarunām par darbu Anglijā, viņa izsakās, ka
darbinieks, kas veic darbu labi, vienmēr ir gaidīts atpakaļ.
«Anglijā piekritu strādāt par restorāna menedžeri, lai iegūtu
pieredzi, ir mazāk darba stundu un lielāks atalgojums. Taču, ja
reiz iemīlēta pavāra profesija, to tā viegli nevar aizmirst.
Neskatoties uz restorāna menedžera priekšrocībām, virtuvē tomēr
sajūta ir drošāka, jo neesi tik ļoti daudz saskarē ar cilvēkiem. Ja
kaut kas noiet greizi, viss nāk pār restorāna menedžera galvu.
Anglijā cilvēki ir pieraduši pie tāda servisa, ka mazākā lietiņa
var novest pie tādām sūdzībām, ka pēc tam nakti nevari pagulēt, jo
kāds pārmetis, ka izvēlētais steiks nav pagatavots tā, kā iedomāts,
vai pasniegtā zupa bijusi par vēsu. Cilvēki brīžiem var būt tik
nejauki! Iespējams, to personīgi ļoti uztveru, jo esmu cilvēks,
kuram patīk darbu izdarīt labi. Tādās situācijās tu redzi, kā
cilvēki pārkāpj robežas, atļaujas pacelt balsi, ar pirkstiem rādīt.
Vai tiešām pasaule ir tik tālu aizgājusi, ka šādi izturēties pret
citiem liekas normāli? Mani šāda attieksme ir vairākas reizes
sagrāvusi. Tie pārsvarā ir pusmūža cilvēki, kuri ir nodrošināti un
par savu dzīvi it kā nevarētu sūdzēties. Problēmas ar vēso zupu var
risināt, atnesot citu, komunicējot, nevis atļauties pacelt balsi un
nicinoši izteikties,» restorāna menedžera darba vājās puses iezīmē
Indra. Savukārt virtuvē valda pavisam cita atmosfēra. «Tur ir
enerģiska, darbīga vide, sarunas. Ir joki, komandas darbs. Enerģija
ir pacilātāka. Virtuve ir virtuve, un tur man ļoti patīk,»
smejoties teic mana sarunas biedre.
Praktiskā universitāte
Dzīves ceļš Indru uz Talsiem atvedis, jo šeit ieprecējusies viņas
māsa. Tā kā ar māsu attiecības ir ļoti tuvas, Indra bieži braukusi
ciemos. Viņa stāsta: «Māsai piedzima bērniņš. Man kā krustmātei ir
svarīgi, ka viņu bieži redzu. Par savu uzdevumu uzskatu rīkot arī
dažādus svētkus. Pirmajā gadā izdomāju pagatavot dažādus ēdienus,
un māsas vīra tēvs, kas ir atbildīgs par hokeja halli, ieteicās, ka
man jānāk strādāt kafejnīcā. Pienāca nākamais gads, un atkal šādās
svinībās domas raisījās, ka vajadzētu tomēr pamēģināt. Tā ciemos,
ciemos līdz tagad man jau otro sezonu ir kafejnīca Talsu hokeja
hallē. Ideja par uzņēmējdarbības uzsākšanu ir bijusi manu mērķu
skalā, bet nezināju, kad un kur. Tam morāli jau biju gatavojusies
kādu laiku. Varbūt kaut kur caur tiem jokiem patiesība tomēr
slēpās. Kaut kad jau ir jāsāk!» Jaunā sieviete uz to skatās kā uz
zināmu universitātes laiku, kur iespējams iegūt labas praktiskās
zināšanas un pieredzi. «Tā vietā, lai es maksātu universitātei,
ieguldu nopelnīto naudu biznesā. Šī ir mana praktiskā
universitāte,» saka Indra.
Sākumā bijusi doma uzņēmējdarbību vadīt attālināti. «Domāju, ka
šeit darbosies kafejnīca, pati strādāšu Anglijā, lai nebūtu
jāuzņemas kredītsaistības. Tagad saprotu, ka bija kļūdaini domāt,
ka, neesot šeit pastāvīgi uz vietas, visas lietas aizies pašas no
sevis. Un tā pagājušās sezonas pēdējos trīs mēnešus braucu un
kafejnīcā strādāju par pavāru. Sapratu, ka par labu uzņēmēju nevar
kļūt, ja ar vienu kāju esmu šeit, Talsos, bet ar otru — prom.
Man šeit ir jābūt, lai izveidotu kafejnīcas reputāciju, stāstu, jo
ir ļoti daudz nianšu, par ko jādomā un kas nevar palikt
nepamanītas. Svarīgi saprast šo vietu un kas tai nepieciešams.
Darbs svešumā arī devis pieredzi. Tas daļēji ir labi, jo redzi, kas
ir tur un ko labu varu paņemt šeit,» saka Indra. Taču bieži vien
tas, kas der Anglijai, nederot Latvijai. «Es varu visādus ēdienus
iedomāties, ko šeit pagatavot, bet man jādomā arī, ko mūsu cilvēki
vēlas. Te ir pilnīgi cita vieta, kas saistīta ar sportu, un
nepieciešamas pavisam citas lietas un pieeja. Protams, ar savu
kvalitāti un piesitienu, bet nav jābūt tādiem ēdieniem, ko Anglijā
pasniedz augstas klases restorānos, kur pie vienas porcijas strādā
pieci pavāri,» viņa uzskata. Šogad kafejnīcai ir otrā sezona, un
Indra atkal saimnieko virtuvē, lai apmeklētājus pārsteigtu ar
gardiem ēdieniem. Iecienīts apmeklētāju vidū esot šokolādes
braunijs, ābolu pīrāgs, frī kartupeļu sacepums, dažāda veida
kroketes, ko viņa pati gatavo. Neiztikt bez frī kartupeļiem un
makaroniem sieru mērcē, kas garšojot bērniem. Pašai gardas šķiet
krēmīgās grūbas, kas arī šad un tad ir piedāvājumā.
Indra teic, ka arvien vairāk sevi jūt šajā vietā un tās attīstībā.
Viņas uzdevums esot radīt vislabāko, ieviešot jaunas vēsmas, kā
bieži vien pietrūkst. Piemēram, piektdienās iecerēti spēļu vakari,
kad ikviens ar draugiem var atnākt un uzspēlēt kādu galda spēli.
Arī vēlme radīt labu darba vietu, neesot mazsvarīga.
Aizrunājamies ar Indru arī par valsti un palikšanu šeit. «Agrāk tā
nebiju aizdomājusies, bet tagad rodas domas un raizes par Latvijas
nākotni. Uzskatu, ka arī man zināma atbildība jānes, ko es došu
Latvijai un kādu šo valsti atstāsim nākamajām paaudzēm. Kam vēl tas
ir uzdevums, ja ne mums, darba spējīgā vecumā esošajiem cilvēkiem?
Mūsu uzdevums ir parūpēties, kāda Latvija paliek jaunajai paaudzei,
gan parūpēties par tiem, kas mums ir devuši iespēju dzīvot brīvā
Latvijā. Mana pārliecība: ir jāsāk ar sevi. Viens labs uzņēmums var
veidot sev apkārt daudzus citus labus uzņēmumus. Arī tas ir veids,
kā varam palīdzēt mūsu valstij plaukt un attīstīties, lai to spētu
nodot nākamajām paaudzēm,» viņa saka sarunas noslēgumā.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: