Aizvadīts noslēdzošais fonda «1836» gājiens 22.06.2018

Elīna Lāce
elina@talsuvestis.lv
63291188

Tweet

Pagājušajā nedēļas nogalē ar gājienu no Kolkasraga līdz Kaltenei veikts pēdējais posms, īstenojot fonda «1836» ieceri 1836 kilometrus garo Latvijas robežu vērst tūrisma ceļā. Jau rīt, 21. jūnijā, 18.36 akcijā «Izgaismo Latviju!» ikviens aicināts noiet savu sirds kilometru pa Latvijas robežu un pulcēties pie ugunskuriem visapkārt Latvijai, lai pēc citu spēka dziesmu izpildīšanas 22.00 it visur vienotos valsts himnas dziedāšanā.
Sestdienas rītā, izbraukuši no vasarīgiem laika apstākļiem Talsos, Dundagas novadā kļuvām tramīgi. Radās pat bažas, vai tuvumā nedeg mežs, ja reiz skats ir tāds, it kā mākoņi veltos pa šoseju. Tā izrādījās migla, par kuru varēja dzirdēt brīnāmies arī citus ceļiniekus. «Jūrasmāte pīpē,» jokoja Rojas novada kultūras pasākumu organizatore Dace Broka, kura kļuva par manu ceļabiedreni 25 kilometrus garajā gājumā no Kolkasraga līdz Ģipkai.
No dažādām Latvijas vietām sabraukušos ceļiniekus laipni sagaidīja SIA «Kolkasrags» vadītājs Jānis Dambītis un mudināja pēc reģistrēšanās nobaudīt gardākos sklandraušus līvu krastā. Viņš arī vēlāk sasauca visus aplī Kolkasraga spicē, kur kopš 2016. gada maija atrodas pirmais fonda «1836» uzstādītais robežstabs. «Prieks jūs sveikt Kolkasragā, kas ir dabas dota satikšanās vieta! Šorīt Kolkasrags ir parūpējies par tādu, es teiktu, nedaudz mistisku laiku, lai jums nav pārāk karsti, un esmu laimīgs jūs visus šeit sveikt,» apliecināja Jānis. Viņš arī vēl nedaudz apmulsušos ceļiniekus — skaitā ap 150 — izkustināja rotaļā par veco Kolkas tiltu.
Enriko Podnieks, kurš ir idejas autors gājieniem pa Latvijas robežu, atzina, ka pirmajā gājienā 2016. gada 14. un 15. maijā, kad tika mērots ceļš no Miķeļbākas līdz Kolkasragam, bijusi liela neziņa par turpmāko. «Mēs gājām līdzīgi kā šodien — bišķīt miglā! Nevis fiziskā miglā, bet sajūtu miglā, nezinot, kā ceļš izvērtīsies un kur tas mūs vedīs, tāpēc ļoti simbolisks ir šis rīts, kad debesis ir nolaidušās zemu. Kad man jautā, kā mēs vispār tik tālu tikām, atbilde ir: pateicoties Debesīm, spējai paļauties un lielam darbam, ko mūsu komanda ir veikusi,» Enriko apliecināja.
«Ceļš ir gaismas klāts»
Viņš aicināja paspert divus soļus uz priekšu tos, kuriem noslēdzošais gājiens ir pirmais, un tādu bija ne mazums. Mierinot šos cilvēkus, kuri, iespējams, tagad nožēlo, ka nav ātrāk saņēmušies doties ceļā, E. Podnieks atklāja, ka vēl nekas nav nokavēts. Ar šo gājienu beidzas vien rīkotāju komandas mājasdarbi, bet aģentūra «Jēkaba ceļojumi» piedāvā došanos pa Latvijas robežu turpināt, reizi mēnesī pulcējot ļaudis ceļam.
Kolkasragā kopīgi tika nodziedātas divas dziesmas, abas ar Imanta Ziedoņa vārdiem: Renāra Kaupera sacerētā «Gods Dievam augstībā» un Ilgas Reiznieces radītā «Mīl katrs baltu maizes riku». Šīm dziesmām skanot, no mākoņiem izlauzās saule, un turpmāko dienu gājēji patiesi varēja I. Ziedoņa vārdiem teikt: «Kur tu ej, tev ceļš ir gaismas klāts.»
No Kolkasraga uz Ģipku devās ļoti daudzveidīgs pulks. Ceļinieku vidū bija bērni, netrūka krietni daudz gados jaunu un vidējās paaudzes cilvēku, bet bija arī pa sirmai galvai — vecākajai dalībniecei Maigai Liepiņai ir 80 gadu! Arī iešanas ātrumu katrs varēja izvēlēties pats — daļa gājēju jau drīz pazuda skatienam, bet citi labprāt ceļā baudīja iespēju piesēst Ēvažu stāvkrastā, apskatīt kempingā «Melnsils» radīto pasaulīti vai papriecāties par Balto kāpu.

Uz jautājumu «kur mēs esam?», kilometru pēc kilometra mērojot ceļa posmus, kuros par atrašanās vietu neliecināja nekādas norādes, precīzākā atbilde bija: «Jūras malā!» Galvenais bija paturēt prātā: ja jūra piepeši atrodas no tevis pa labi, tad tu ej nepareizajā virzienā! Ātri vai lēni gājuši, vakarā visi ceļinieki satikās Ģipkā, atpūtas vietā «Joki», kur paēda vakariņas, lai vēlāk apskatītu Ģipkas luterāņu baznīcu.
Koncerta laiku mainīt nedrīkst
Nākamajā rītā īpašs notikums bija «1836» robežstaba ierakšana Ģipkā. Tālāk ceļš veda līdz Kaltenei, lai no turienes visi ceļinieki (viņu pulks svētdien bija pieaudzis līdz 207 gājējiem) atgrieztos Rojā. Tur zīmīgajā laikā — 18.36 — sākās noslēguma koncerts Rojas kultūras centrā.
Šie svētdienas vakaru koncerti bijusi tradicionāla katra noietā Latvijas robežas posma sastāvdaļa, ļaujot arī mūziķiem justies piederīgiem «1836» kopienai un idejai. «Doma, ka varētu muzicēt uz Latvijas robežas, radās pie Raimonda Tigula. Viņš cepa pankūkas (ļoti garšīgas!), bet mēs ar brīnišķīgo koklētāju Laimu Jansoni tās ēdām un izspriedām, ka tas tik būtu notikums: par godu Latvijas simtgadei uz Latvijas robežas nospēlēt simts koncertus! No vienas puses, tas likās neiespējami, jo koncertu skaits ir milzīgs, bet tai pašā laikā atcerējāmies, ka Indrā (ir tāda vieta Latgalē) cilvēki atcerējās tikai divus lielus notikumus: viens bija valstiska mēroga, bet otrs — tas, ka ciemos bija atbraucis Raimonds Pauls. Līdz ar to sapratām, ka tas ir liels notikums, ja mūziķi, aktieri vai mākslinieki aizbrauc uz robežpilsētām. Šī doma lieliski saslēdzās ar to domu, ka vajag aplidot un apceļot Latviju. Cik jauki, ka šī doma vienlaikus radās vairākās galvās!» priecājās grupas «Prāta vētra» solists Renārs Kaupers.
«Kad sākām šo brīnišķīgo ideju, un Renārs ēda pankūkas, domājot, kā viņš dziedās simts kultūras namos, mēs ar Enriko staigājām pa Liepājas molu un domājām, ka būtu brīnišķīgi apiet apkārt Latvijai,» atklāja Imanta Ziedoņa fonda «Viegli» pārstāve Žaneta Grende. «Sanākot kopā, mums visiem šķita, ka gala notikumu vajag iezīmēt un nosvinēt. Radās ķecerīga doma, ka 21. jūnijā, saulgriežos, visiem latviešiem vajadzētu sastāties uz robežas un vienlaikus pulksteņrādītāja virzienā iet! Tad mēs būtu vienīgā valsts pasaulē, unikāla valsts, kurā iedzīvotāji vienkārši ar prieku dodas uz robežu, noiet kilometru, samīļo Latviju un saka: «Hei, mēs mīlam savu Latviju!»
Imants Ziedonis šajā brīdī būtu teicis: «Tas ir gandrīz neticami.» Tas ir gandrīz neticami! Pirms diviem ar pusi gadiem es maz mums ticēju, godīgi! Atceries (vēršas pie Enriko — E. L.), kā mēs braucām uz pašvaldībām, un to vadītāji jautāja: «Žaneta, jūs to nopietni domājat? Noiesiet?» Bet šodien mēs esam nogājuši! Un cilvēki piesakās par brīvprātīgajiem, lai 21. jūnijā noietu arī šo unikālo pasaules notikumu apkārt Latvijai. Kad satiekos ar cilvēkiem, es neprasu: «Vai jūs iesiet?», bet gan: «Kur jūs būsiet 21. jūnijā 18.36?» Pareizā atbilde ir: «Savā sirds kilometrā!» Tiekamies 21. jūnijā uz robežas!» viņa sacīja.
Iet apkārt, iet ciemos, iet viducī
Koncertā piedalījās brīvās gribas ansamblis «Stiprās sievas» un etnoprieka grupa «Ogas», ģitārists Gints Smukais, kā arī grupas «The Sound Poets» dalībnieki Jānis Aišpurs (viņš uz skatuves uzlēca ar kruķiem!) un Normunds Lukša, kuri savu savienību nodēvēja par grupu «Normānis». Vēlāk viņiem pievienojās arī par ritma sekciju «Kaste un grabulīši» nodēvētie grupas «Prāta vētra» dalībnieki Renārs Kaupers un Māris Mihelsons. Kad Renāram un Mārim piepulcējās trešais «Prāta vētras» dalībnieks Jānis Jubalts, viņi skatītāju priekšā stājās kā grupa «Sīkums, bet patīkami». Starp citu, tradīcija nepilna sastāva grupām vai neikdienišķiem mūziķu kolektīviem dot oriģinālus nosaukumus radusies tieši Rojas kultūras centrā, un pirmsākums tam bija duets «Roja 50» ar Renāru Kauperu un Kasparu Zemīti, kuri kopā muzicēja Rojas kultūras centra 50. jubilejā.
«Mēs esam satraukti. Šis ir mūsu pirmais koncerts… šodien,» jokoja «Prāta vētras» puiši. «Tas patiešām ir gandrīz neticami, bet te nu mēs esam noslēguma pasākumā,» sacīja Renārs. Tūlīt izskanēja «Mana dziesma», kas tika dziedāta arī pašā pirmajā fonda «1836» gājienā. Dziedāšanai pievienojās skatītāji, kuri cēlās kājās, jau izdzirdot dziesmas pirmās taktis. Aplis noslēdzās ar dziesmām «Gods Dievam augstībā» un «Mīl katrs baltu maizes riku».
Ar ovācijām tika godināta «1836» komanda un Enriko Podnieks, kurš divarpus gadu laikā mērojis visus 1836 kilometrus. Izskanēja pateicība Dundagas un Rojas novada ļaudīm, kuriem bija tas gods uzņemt gājējus noslēdzošajā posmā. Pat vēl vairāk — nepadodoties pašvaldības neatsaucības priekšā, ar Ģipkas puiša Mareka Langzama uzņēmību bija gana, lai šai vietā robežstabiņa tapšanas izdevumus segtu vietējās ģimenes.
«Paldies Latvijai! Paldies mūsu dzimtenei par tās ceļiem, pa kuriem mēs varam iet, par mežiem, purviem, jūru! Paldies par iespēju satikt tik brīnišķīgus cilvēkus! Ļoti skaisti divi ar pusi gadi ir noslēgušies. Mēs zinām, ka viss vēl turpinās, bet tik un tā šie gājieni bija ļoti īpaši. Rosinu ne tikai 21. jūnijā noiet kilometru, bet arī citam citu aicināt ciemos, turpināt apskatīt Latviju, gan noiet robežu, kur vēl nav iets, gan arī Latvijas viducīti apskatīties,» ieteica Ziemeļmeitas ceļa koordinatore Karlīna Latsone.
Ir lietas, kurām vienkārši jābūt
«Mīļie draugi, ir tāda sajūta, ka arī Imants ir ar mums. Imants Ziedonis, kurš reiz teica, ka ap Latviju ies ceļš,» starp noslēguma dziesmām ieminējās R. Kaupers. I. Ziedoņa teikto precizēja Ž. Grende: «Un kādu dienu apkārt Latvijai ies ceļš. Tā jābūt!»
Jau 21. un 22. jūlijā iespējams doties atkārtotā gājienā no Miķeļbākas līdz Kolkasragam. Iecerēts, ka turpmāk šādi pārgājieni tiks rīkoti reizi mēnesī. Bet vispirms, protams, — sirds kilometra nostaigāšana saulgriežos. «Uz tikšanos ceļā!» atvadoties sacīja R. Kaupers.

Pievienotie attēli

Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: