Aizvadīts noslēdzošais fonda «1836» gājiens 22.06.2018


Pagājušajā nedēļas nogalē ar gājienu no Kolkasraga līdz
Kaltenei veikts pēdējais posms, īstenojot fonda «1836» ieceri
1836 kilometrus garo Latvijas robežu vērst tūrisma ceļā. Jau
rīt, 21. jūnijā, 18.36 akcijā «Izgaismo Latviju!» ikviens
aicināts noiet savu sirds kilometru pa Latvijas robežu un pulcēties
pie ugunskuriem visapkārt Latvijai, lai pēc citu spēka dziesmu
izpildīšanas 22.00 it visur vienotos valsts himnas
dziedāšanā.
Sestdienas rītā, izbraukuši no vasarīgiem laika apstākļiem Talsos,
Dundagas novadā kļuvām tramīgi. Radās pat bažas, vai tuvumā nedeg
mežs, ja reiz skats ir tāds, it kā mākoņi veltos pa šoseju. Tā
izrādījās migla, par kuru varēja dzirdēt brīnāmies arī citus
ceļiniekus. «Jūrasmāte pīpē,» jokoja Rojas novada kultūras pasākumu
organizatore Dace Broka, kura kļuva par manu ceļabiedreni
25 kilometrus garajā gājumā no Kolkasraga līdz Ģipkai.
No dažādām Latvijas vietām sabraukušos ceļiniekus laipni sagaidīja
SIA «Kolkasrags» vadītājs Jānis Dambītis un mudināja pēc
reģistrēšanās nobaudīt gardākos sklandraušus līvu krastā. Viņš arī
vēlāk sasauca visus aplī Kolkasraga spicē, kur kopš 2016. gada
maija atrodas pirmais fonda «1836» uzstādītais robežstabs. «Prieks
jūs sveikt Kolkasragā, kas ir dabas dota satikšanās vieta! Šorīt
Kolkasrags ir parūpējies par tādu, es teiktu, nedaudz mistisku
laiku, lai jums nav pārāk karsti, un esmu laimīgs jūs visus šeit
sveikt,» apliecināja Jānis. Viņš arī vēl nedaudz apmulsušos
ceļiniekus — skaitā ap 150 — izkustināja rotaļā par veco
Kolkas tiltu.
Enriko Podnieks, kurš ir idejas autors gājieniem pa Latvijas
robežu, atzina, ka pirmajā gājienā 2016. gada 14. un
15. maijā, kad tika mērots ceļš no Miķeļbākas līdz
Kolkasragam, bijusi liela neziņa par turpmāko. «Mēs gājām līdzīgi
kā šodien — bišķīt miglā! Nevis fiziskā miglā, bet sajūtu
miglā, nezinot, kā ceļš izvērtīsies un kur tas mūs vedīs, tāpēc
ļoti simbolisks ir šis rīts, kad debesis ir nolaidušās zemu. Kad
man jautā, kā mēs vispār tik tālu tikām, atbilde ir: pateicoties
Debesīm, spējai paļauties un lielam darbam, ko mūsu komanda ir
veikusi,» Enriko apliecināja.
«Ceļš ir gaismas klāts»
Viņš aicināja paspert divus soļus uz priekšu tos, kuriem
noslēdzošais gājiens ir pirmais, un tādu bija ne mazums. Mierinot
šos cilvēkus, kuri, iespējams, tagad nožēlo, ka nav ātrāk
saņēmušies doties ceļā, E. Podnieks atklāja, ka vēl nekas nav
nokavēts. Ar šo gājienu beidzas vien rīkotāju komandas mājasdarbi,
bet aģentūra «Jēkaba ceļojumi» piedāvā došanos pa Latvijas robežu
turpināt, reizi mēnesī pulcējot ļaudis ceļam.
Kolkasragā kopīgi tika nodziedātas divas dziesmas, abas ar Imanta
Ziedoņa vārdiem: Renāra Kaupera sacerētā «Gods Dievam augstībā» un
Ilgas Reiznieces radītā «Mīl katrs baltu maizes riku». Šīm dziesmām
skanot, no mākoņiem izlauzās saule, un turpmāko dienu gājēji
patiesi varēja I. Ziedoņa vārdiem teikt: «Kur tu ej, tev ceļš
ir gaismas klāts.»
No Kolkasraga uz Ģipku devās ļoti daudzveidīgs pulks. Ceļinieku
vidū bija bērni, netrūka krietni daudz gados jaunu un vidējās
paaudzes cilvēku, bet bija arī pa sirmai galvai — vecākajai
dalībniecei Maigai Liepiņai ir 80 gadu! Arī iešanas ātrumu katrs
varēja izvēlēties pats — daļa gājēju jau drīz pazuda
skatienam, bet citi labprāt ceļā baudīja iespēju piesēst Ēvažu
stāvkrastā, apskatīt kempingā «Melnsils» radīto pasaulīti vai
papriecāties par Balto kāpu.
Uz jautājumu «kur mēs esam?», kilometru pēc kilometra mērojot
ceļa posmus, kuros par atrašanās vietu neliecināja nekādas norādes,
precīzākā atbilde bija: «Jūras malā!» Galvenais bija paturēt prātā:
ja jūra piepeši atrodas no tevis pa labi, tad tu ej nepareizajā
virzienā! Ātri vai lēni gājuši, vakarā visi ceļinieki satikās
Ģipkā, atpūtas vietā «Joki», kur paēda vakariņas, lai vēlāk
apskatītu Ģipkas luterāņu baznīcu.
Koncerta laiku mainīt nedrīkst
Nākamajā rītā īpašs notikums bija «1836» robežstaba ierakšana
Ģipkā. Tālāk ceļš veda līdz Kaltenei, lai no turienes visi
ceļinieki (viņu pulks svētdien bija pieaudzis līdz
207 gājējiem) atgrieztos Rojā. Tur zīmīgajā laikā —
18.36 — sākās noslēguma koncerts Rojas kultūras centrā.
Šie svētdienas vakaru koncerti bijusi tradicionāla katra noietā
Latvijas robežas posma sastāvdaļa, ļaujot arī mūziķiem justies
piederīgiem «1836» kopienai un idejai. «Doma, ka varētu muzicēt uz
Latvijas robežas, radās pie Raimonda Tigula. Viņš cepa pankūkas
(ļoti garšīgas!), bet mēs ar brīnišķīgo koklētāju Laimu Jansoni tās
ēdām un izspriedām, ka tas tik būtu notikums: par godu Latvijas
simtgadei uz Latvijas robežas nospēlēt simts koncertus! No vienas
puses, tas likās neiespējami, jo koncertu skaits ir milzīgs, bet
tai pašā laikā atcerējāmies, ka Indrā (ir tāda vieta Latgalē)
cilvēki atcerējās tikai divus lielus notikumus: viens bija
valstiska mēroga, bet otrs — tas, ka ciemos bija atbraucis
Raimonds Pauls. Līdz ar to sapratām, ka tas ir liels notikums, ja
mūziķi, aktieri vai mākslinieki aizbrauc uz robežpilsētām. Šī doma
lieliski saslēdzās ar to domu, ka vajag aplidot un apceļot Latviju.
Cik jauki, ka šī doma vienlaikus radās vairākās galvās!» priecājās
grupas «Prāta vētra» solists Renārs Kaupers.
«Kad sākām šo brīnišķīgo ideju, un Renārs ēda pankūkas, domājot, kā
viņš dziedās simts kultūras namos, mēs ar Enriko staigājām pa
Liepājas molu un domājām, ka būtu brīnišķīgi apiet apkārt
Latvijai,» atklāja Imanta Ziedoņa fonda «Viegli» pārstāve Žaneta
Grende. «Sanākot kopā, mums visiem šķita, ka gala notikumu vajag
iezīmēt un nosvinēt. Radās ķecerīga doma, ka 21. jūnijā,
saulgriežos, visiem latviešiem vajadzētu sastāties uz robežas un
vienlaikus pulksteņrādītāja virzienā iet! Tad mēs būtu vienīgā
valsts pasaulē, unikāla valsts, kurā iedzīvotāji vienkārši ar
prieku dodas uz robežu, noiet kilometru, samīļo Latviju un saka:
«Hei, mēs mīlam savu Latviju!»
Imants Ziedonis šajā brīdī būtu teicis: «Tas ir gandrīz neticami.»
Tas ir gandrīz neticami! Pirms diviem ar pusi gadiem es maz mums
ticēju, godīgi! Atceries (vēršas pie Enriko — E. L.), kā
mēs braucām uz pašvaldībām, un to vadītāji jautāja: «Žaneta, jūs to
nopietni domājat? Noiesiet?» Bet šodien mēs esam nogājuši! Un
cilvēki piesakās par brīvprātīgajiem, lai 21. jūnijā noietu
arī šo unikālo pasaules notikumu apkārt Latvijai. Kad satiekos ar
cilvēkiem, es neprasu: «Vai jūs iesiet?», bet gan: «Kur jūs būsiet
21. jūnijā 18.36?» Pareizā atbilde ir: «Savā sirds kilometrā!»
Tiekamies 21. jūnijā uz robežas!» viņa sacīja.
Iet apkārt, iet ciemos, iet viducī
Koncertā piedalījās brīvās gribas ansamblis «Stiprās sievas» un
etnoprieka grupa «Ogas», ģitārists Gints Smukais, kā arī grupas
«The Sound Poets» dalībnieki Jānis Aišpurs (viņš uz skatuves uzlēca
ar kruķiem!) un Normunds Lukša, kuri savu savienību nodēvēja par
grupu «Normānis». Vēlāk viņiem pievienojās arī par ritma sekciju
«Kaste un grabulīši» nodēvētie grupas «Prāta vētra» dalībnieki
Renārs Kaupers un Māris Mihelsons. Kad Renāram un Mārim piepulcējās
trešais «Prāta vētras» dalībnieks Jānis Jubalts, viņi skatītāju
priekšā stājās kā grupa «Sīkums, bet patīkami». Starp citu,
tradīcija nepilna sastāva grupām vai neikdienišķiem mūziķu
kolektīviem dot oriģinālus nosaukumus radusies tieši Rojas kultūras
centrā, un pirmsākums tam bija duets «Roja 50» ar Renāru
Kauperu un Kasparu Zemīti, kuri kopā muzicēja Rojas kultūras centra
50. jubilejā.
«Mēs esam satraukti. Šis ir mūsu pirmais koncerts… šodien,» jokoja
«Prāta vētras» puiši. «Tas patiešām ir gandrīz neticami, bet te nu
mēs esam noslēguma pasākumā,» sacīja Renārs. Tūlīt izskanēja «Mana
dziesma», kas tika dziedāta arī pašā pirmajā fonda «1836» gājienā.
Dziedāšanai pievienojās skatītāji, kuri cēlās kājās, jau izdzirdot
dziesmas pirmās taktis. Aplis noslēdzās ar dziesmām «Gods Dievam
augstībā» un «Mīl katrs baltu maizes riku».
Ar ovācijām tika godināta «1836» komanda un Enriko Podnieks, kurš
divarpus gadu laikā mērojis visus 1836 kilometrus. Izskanēja
pateicība Dundagas un Rojas novada ļaudīm, kuriem bija tas gods
uzņemt gājējus noslēdzošajā posmā. Pat vēl vairāk —
nepadodoties pašvaldības neatsaucības priekšā, ar Ģipkas puiša
Mareka Langzama uzņēmību bija gana, lai šai vietā robežstabiņa
tapšanas izdevumus segtu vietējās ģimenes.
«Paldies Latvijai! Paldies mūsu dzimtenei par tās ceļiem, pa kuriem
mēs varam iet, par mežiem, purviem, jūru! Paldies par iespēju
satikt tik brīnišķīgus cilvēkus! Ļoti skaisti divi ar pusi gadi ir
noslēgušies. Mēs zinām, ka viss vēl turpinās, bet tik un tā šie
gājieni bija ļoti īpaši. Rosinu ne tikai 21. jūnijā noiet
kilometru, bet arī citam citu aicināt ciemos, turpināt apskatīt
Latviju, gan noiet robežu, kur vēl nav iets, gan arī Latvijas
viducīti apskatīties,» ieteica Ziemeļmeitas ceļa koordinatore
Karlīna Latsone.
Ir lietas, kurām vienkārši jābūt
«Mīļie draugi, ir tāda sajūta, ka arī Imants ir ar mums. Imants
Ziedonis, kurš reiz teica, ka ap Latviju ies ceļš,» starp noslēguma
dziesmām ieminējās R. Kaupers. I. Ziedoņa teikto
precizēja Ž. Grende: «Un kādu dienu apkārt Latvijai ies ceļš. Tā
jābūt!»
Jau 21. un 22. jūlijā iespējams doties atkārtotā gājienā no
Miķeļbākas līdz Kolkasragam. Iecerēts, ka turpmāk šādi pārgājieni
tiks rīkoti reizi mēnesī. Bet vispirms, protams, — sirds
kilometra nostaigāšana saulgriežos. «Uz tikšanos ceļā!» atvadoties
sacīja R. Kaupers.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: