Aleksandra Pelēča 96. dzimšanas dienā 15.04.2016

Ilze Kārkluvalka
ilze@talsuvestis.lv
63223337

Tweet

Svētdien, 10. aprīlī, dzejnieka un prozaista Aleksandra Pelēča dzimšanas dienā, Talsu Galvenajā bibliotēkā notika viņa vārdā nosauktās literārās prēmijas pasniegšanas sarīkojums.
Nu jau cieši iedzīvojušos tradīciju
2000. gadā iedibināja Talsu novada pašvaldība, atzīmējot A. Pelēča (1920—1995) 80. dzimšanas dienu. Prēmiju piešķir literāro darbu autoriem par ieguldījumu A. Pelēča daiļrades pētniecībā un popularizēšanā, mākslinieciski augstvērtīgiem darbiem prozā, dzejā, publicistikā, literatūrzinātnē, kas veltīti Talsu, Dundagas, Mērsraga un Rojas novadam.
Prēmijai ieteiktos izdevumus izvērtē žūrijas komisija, bet paralēli tās darbam apkopo arī grāmatu lasītāju balsojuma rezultātus.
Šoreiz prēmijas kandidātu
daudzums bija pārsteidzoši liels — deviņas grāmatas:

• dundadznieka Viļņa Mitlera (1930—2012) gandrīz 20 gadu ilgumā apkopoto vietējās izloksnes vārdu, atmiņu stāstu un izteicienu krājums «Dundznik valad» (sastādījis Kubalu skolas — muzeja direktors Ivars Abajs, izdots kā «Kubalu skolas — muzeja Raksti III»);

• Guntara Cerava un Jāņa Vasiļevska darbs «Karavīra ceļš» — dokumentāls stāsts par latviešu leģiona virsleitnantu Teodoru Kalnāju (izdevējs — «A. Pelēča lasītava»);

• apgādā «Upe tuviem un tāliem» izdotais latviešu valodas izlokšņu apkopojums «Viena zeme, vieni ļaudis, nav vienāda valodiņa»;

• Annas Skaidrītes Gailītes romāns «Tilts starp horizontiem» — lībietes, kolcenieces Fanijas Budovskas dzīves un viņas dzimtas stāsts, izdots apgādā «Zvaigzne ABC»;

• skolotājas Antras Grūbes apkopotās un «A. Pelēča lasītavas» izdotās «Talsu Valsts ģimnāzijas neprātības un asprātības», kas vienlaikus ir precīza sava laika vēstures liecība.

• Uz prēmiju kandidēja arī apzaļumošanas speciālistes Intas Metuzāles unikāls pētījums — monogrāfija «Talsu dendroloģiskais parks», to izdevusi «A. Pelēča lasītava»;

• Anša Druviņa fotogrāfiju albums «Talsi — kalnu un ezeru pilsēta», ko sagatavojis viņa mazdēls Uldis Lakševics, dizaina autore — fotogrāfa mazmazmeita Agnese Lakševica;

• Baibas Šuvcānes kultūrvēsturiskais darbs, turpinājums viņas mammas Valdas Marijas Šuvcānes un pašas uzrakstītajām grāmatām par lībiešiem — «Sauc par Vaidi mūsu ciemu» (izdevniecība «Lauku Avīze»);

• «Senlolots sapnis» — pastendnieka, novadpētnieka Jura Šironova sastādītais Friča Kristapsona literārā mantojuma un viņa radinieku, laikabiedru atmiņu pierakstu apkopojums (izdevējs — «A. Pelēča lasītava»).

Ikvienu no deviņiem godināja, ieklausījās grāmatas autora vai autoru grupas pārstāvja stāstījumā par ieceri un rezultātu. Redzot vienuviet tik saturā atšķirīgu, kopumā spēcīgu kultūrvēsturisku grāmatu papildinājumu mūsu četru novadu, visas Kurzemes un Latvijas grāmatniecībai, neviļus bija jādomā, ko tagad teiktu jubilārs Aleksandrs Pelēcis. Iespējams, viņam taptu spēcīga eseja, mazliet spīva un trāpīga mūsu visu kopīgajam laikam, varbūt dzejolis par latviešu valodu 21. gadsimta Latvijā, stāvošu atvērtās pasaules krustcelēs. Saruna pacēlās virs sarīkojuma telpas griestiem un atvēra tās sienas, jo runātāji aizskāra tēmu par latviešu valodas, tās lietotāju sūtību. Katrai valodai taču ir sava patvēruma telpa, valodas dabiskā mājvieta, un Latvija ir latviešu valodas vienīgā patvēruma telpa. Vēl mēs dzirdam un nesaraujamies, kad Baiba Šuvcāne atgādina — visi lībieši ne visai senā pagātnē varētu sapulcēties zem vairāk nekā 300 gadu vecā Lāžu ozola vainaga Vaidē, bet vai tagad tas lībiešu valodas runātāju saujai jau nebūs kļuvis par plašu…
Baibas Šuvcānes darbs
«Sauc par Vaidi mūsu ciemu» saņēma žūrijas visaugstāko novērtējumu, un autore — Talsu novada pašvaldības piešķirto A. Pelēča literāro prēmiju (500 eiro uz rokas).
Vairāk nekā trīs tūkstoši trīs simti sešdesmit lasītāju
izmantoja piedāvātās iespējas balsot par kādu no devītnieka, un rezultātā aptaujā ar 41 procentu balsu uzvarēja Anša Druviņa fotoalbums, otrajā vietā viņi iecēla Annas Skaidrītes Gailītes romānu, trešajā — latviešu valodas izlokšņu paraugu krājumu.
Baiba Šuvcāne sarunā ar «Talsu Vēstīm»
teica: — Vairāk nekā 20 gados, jaunajos laikos pēc Atmodas, kad informācijas apmaiņa notiek ļoti strauji, es ārkārtīgi priecājos par to, ka tiem daudzajiem entuziastiem, sava novada patriotiem, kuri vākuši un likuši kopā pa maziem gabaliņiem vēstures un kultūras liecības ilgus gadus, šajos laikos ir radusies iespēja šos materiālus publicēt. Citādi liela daļa no tā visa aizietu nebūtībā Arī šodien pārliecināmies — gandrīz katram mūspuses novadam ir sava grāmata, un par to ārkārtīgi priecājos! Labāks viens darbs par citiem, sliktāks, ne jau tam ir būtiska nozīme, galvenais — mantojums tiek saglabāts. Nav nekā briesmīgāka par to, ka nezini savas saknes. Kad mūža otrajā pusē beidzot attopies, tad esi pie sasistas siles, jo nav vairs, kam jautāt, kur meklēt. Grāmatai tomēr ir paliekoša vērtība — mūsu vairs nebūs, bet šos izdevumus varēs dabūt.
Augstā atzinība jaunākajam lībiešu kultūrvēstures vākumam
bija pārsteigums, prieks un lepnums arī Dundagas novada pašvaldības vadītājam Gunāram Laicānam (atgādināšu, ka novadu veido Dundagas un Kolkas pagasts — I. K.). Viņš atzina: — Katrs grāmatas autors, kurš te nāca auditorijas priekšā, gandrīz vai taisnojās: ko tad es tādu īpašu esmu izdarījis, es jau neko… Mani ārkārtīgi pārsteidza, cik mums novados ir daudz čaklu bitīšu, kas var veidot šo kultūrvēsturisko mozaīku! Tas ir kas unikāls, kam rezultātu var iegūt, tikai kopā saliekot. Es jēdzienu Talsu novads lietoju Talsu, Dundagas, Rojas, Mērsraga novada apvienojošā izpratnē — katrs mazais kristāliņš no katras šīs teritorijas veido kopīgo gleznu. Nekādā gadījumā nedomāju rīkot ko līdzīgu savā novadā, tas nav vajadzīgs. Dundagas novada pašvaldība vienīgi grib, lai šādas grāmatas būtu, un atbalsta tādu izdevumu tapšanu.
Savukārt sarīkojuma tradīcijas turētājas,
Talsu Galvenās bibliotēkas, direktore Vija Nagle uzskata: — Tikko šis sarīkojums beidzas, nekavējoties jāsāk strādāt pie nākamā. Jau kādus gadus nēsāju ideju vēl vairāk izvērtēšanas procesā iesaistīt Latvijas Rakstnieku savienību, izmantot Kultūrkapitāla fonda finanšu līdzekļus.
Šogad prēmijas pasniegšanas sarīkojums notika jau desmito reizi, un man ir prieks, ka panācām prēmijas piešķiršanu nevis ik pēc diviem gadiem, kā bija iesākumā, bet katru gadu — deviņas grāmatas vienā gadā ir ļoti, ļoti daudz!
Apbalvojumus ar Talsu novada simboliku
saņēma ikviena darba autors. Jauka, sirsnīga dāvana bija mūziķa Ērika Loka dziesmas ģitāras pavadījumā. Tā bija atklāta, aizkustinoša uzruna dvēselei. Klausoties viņa teiktajā par mīlestību, savstarpējo sapratni, cilvēcīgumu ikdienā, secināju, ka noteikti gribu tepat, mūsu lielās Talsu bibliotēkas zālē, tikšanos ar šo interesanto personību, jo viņam ir, ko teikt klausītājiem, un viņā ir vērts ieklausīties.

Pievienotie attēli

Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: