Aleksandra Pelēča 96. dzimšanas dienā 15.04.2016


Svētdien, 10. aprīlī, dzejnieka un prozaista Aleksandra
Pelēča dzimšanas dienā, Talsu Galvenajā bibliotēkā notika viņa
vārdā nosauktās literārās prēmijas pasniegšanas
sarīkojums.
Nu jau cieši iedzīvojušos tradīciju
2000. gadā iedibināja Talsu novada pašvaldība, atzīmējot
A. Pelēča (1920—1995) 80. dzimšanas dienu. Prēmiju piešķir
literāro darbu autoriem par ieguldījumu A. Pelēča daiļrades
pētniecībā un popularizēšanā, mākslinieciski augstvērtīgiem darbiem
prozā, dzejā, publicistikā, literatūrzinātnē, kas veltīti Talsu,
Dundagas, Mērsraga un Rojas novadam.
Prēmijai ieteiktos izdevumus izvērtē žūrijas komisija, bet paralēli
tās darbam apkopo arī grāmatu lasītāju balsojuma rezultātus.
Šoreiz prēmijas kandidātu
daudzums bija pārsteidzoši liels — deviņas grāmatas:
- dundadznieka Viļņa Mitlera (1930—2012) gandrīz 20 gadu ilgumā apkopoto vietējās izloksnes vārdu, atmiņu stāstu un izteicienu krājums «Dundznik valad» (sastādījis Kubalu skolas — muzeja direktors Ivars Abajs, izdots kā «Kubalu skolas — muzeja Raksti III»);
- Guntara Cerava un Jāņa Vasiļevska darbs «Karavīra ceļš» — dokumentāls stāsts par latviešu leģiona virsleitnantu Teodoru Kalnāju (izdevējs — «A. Pelēča lasītava»);
- apgādā «Upe tuviem un tāliem» izdotais latviešu valodas izlokšņu apkopojums «Viena zeme, vieni ļaudis, nav vienāda valodiņa»;
- Annas Skaidrītes Gailītes romāns «Tilts starp horizontiem» — lībietes, kolcenieces Fanijas Budovskas dzīves un viņas dzimtas stāsts, izdots apgādā «Zvaigzne ABC»;
- skolotājas Antras Grūbes apkopotās un «A. Pelēča lasītavas» izdotās «Talsu Valsts ģimnāzijas neprātības un asprātības», kas vienlaikus ir precīza sava laika vēstures liecība.
- Uz prēmiju kandidēja arī apzaļumošanas speciālistes Intas Metuzāles unikāls pētījums — monogrāfija «Talsu dendroloģiskais parks», to izdevusi «A. Pelēča lasītava»;
- Anša Druviņa fotogrāfiju albums «Talsi — kalnu un ezeru pilsēta», ko sagatavojis viņa mazdēls Uldis Lakševics, dizaina autore — fotogrāfa mazmazmeita Agnese Lakševica;
- Baibas Šuvcānes kultūrvēsturiskais darbs, turpinājums viņas mammas Valdas Marijas Šuvcānes un pašas uzrakstītajām grāmatām par lībiešiem — «Sauc par Vaidi mūsu ciemu» (izdevniecība «Lauku Avīze»);
- «Senlolots sapnis» — pastendnieka, novadpētnieka Jura Šironova sastādītais Friča Kristapsona literārā mantojuma un viņa radinieku, laikabiedru atmiņu pierakstu apkopojums (izdevējs — «A. Pelēča lasītava»).
Ikvienu no deviņiem godināja, ieklausījās grāmatas autora vai
autoru grupas pārstāvja stāstījumā par ieceri un rezultātu. Redzot
vienuviet tik saturā atšķirīgu, kopumā spēcīgu kultūrvēsturisku
grāmatu papildinājumu mūsu četru novadu, visas Kurzemes un Latvijas
grāmatniecībai, neviļus bija jādomā, ko tagad teiktu jubilārs
Aleksandrs Pelēcis. Iespējams, viņam taptu spēcīga eseja, mazliet
spīva un trāpīga mūsu visu kopīgajam laikam, varbūt dzejolis par
latviešu valodu 21. gadsimta Latvijā, stāvošu atvērtās pasaules
krustcelēs. Saruna pacēlās virs sarīkojuma telpas griestiem un
atvēra tās sienas, jo runātāji aizskāra tēmu par latviešu valodas,
tās lietotāju sūtību. Katrai valodai taču ir sava patvēruma telpa,
valodas dabiskā mājvieta, un Latvija ir latviešu valodas vienīgā
patvēruma telpa. Vēl mēs dzirdam un nesaraujamies, kad Baiba
Šuvcāne atgādina — visi lībieši ne visai senā pagātnē varētu
sapulcēties zem vairāk nekā 300 gadu vecā Lāžu ozola vainaga Vaidē,
bet vai tagad tas lībiešu valodas runātāju saujai jau nebūs kļuvis
par plašu…
Baibas Šuvcānes darbs
«Sauc par Vaidi mūsu ciemu» saņēma žūrijas visaugstāko novērtējumu,
un autore — Talsu novada pašvaldības piešķirto A. Pelēča
literāro prēmiju (500 eiro uz rokas).
Vairāk nekā trīs tūkstoši trīs simti sešdesmit lasītāju
izmantoja piedāvātās iespējas balsot par kādu no devītnieka, un
rezultātā aptaujā ar 41 procentu balsu uzvarēja Anša Druviņa
fotoalbums, otrajā vietā viņi iecēla Annas Skaidrītes Gailītes
romānu, trešajā — latviešu valodas izlokšņu paraugu krājumu.
Baiba Šuvcāne sarunā ar «Talsu Vēstīm»
teica: — Vairāk nekā 20 gados, jaunajos laikos pēc Atmodas, kad
informācijas apmaiņa notiek ļoti strauji, es ārkārtīgi priecājos
par to, ka tiem daudzajiem entuziastiem, sava novada patriotiem,
kuri vākuši un likuši kopā pa maziem gabaliņiem vēstures un
kultūras liecības ilgus gadus, šajos laikos ir radusies iespēja šos
materiālus publicēt. Citādi liela daļa no tā visa aizietu nebūtībā
Arī šodien pārliecināmies — gandrīz katram mūspuses novadam ir sava
grāmata, un par to ārkārtīgi priecājos! Labāks viens darbs par
citiem, sliktāks, ne jau tam ir būtiska nozīme, galvenais —
mantojums tiek saglabāts. Nav nekā briesmīgāka par to, ka nezini
savas saknes. Kad mūža otrajā pusē beidzot attopies, tad esi pie
sasistas siles, jo nav vairs, kam jautāt, kur meklēt. Grāmatai
tomēr ir paliekoša vērtība — mūsu vairs nebūs, bet šos izdevumus
varēs dabūt.
Augstā atzinība jaunākajam lībiešu kultūrvēstures
vākumam
bija pārsteigums, prieks un lepnums arī Dundagas novada pašvaldības
vadītājam Gunāram Laicānam (atgādināšu, ka novadu veido Dundagas un
Kolkas pagasts — I. K.). Viņš atzina: — Katrs grāmatas autors,
kurš te nāca auditorijas priekšā, gandrīz vai taisnojās: ko tad es
tādu īpašu esmu izdarījis, es jau neko… Mani ārkārtīgi pārsteidza,
cik mums novados ir daudz čaklu bitīšu, kas var veidot šo
kultūrvēsturisko mozaīku! Tas ir kas unikāls, kam rezultātu var
iegūt, tikai kopā saliekot. Es jēdzienu Talsu novads lietoju Talsu,
Dundagas, Rojas, Mērsraga novada apvienojošā izpratnē — katrs
mazais kristāliņš no katras šīs teritorijas veido kopīgo gleznu.
Nekādā gadījumā nedomāju rīkot ko līdzīgu savā novadā, tas nav
vajadzīgs. Dundagas novada pašvaldība vienīgi grib, lai šādas
grāmatas būtu, un atbalsta tādu izdevumu tapšanu.
Savukārt sarīkojuma tradīcijas turētājas,
Talsu Galvenās bibliotēkas, direktore Vija Nagle uzskata: — Tikko
šis sarīkojums beidzas, nekavējoties jāsāk strādāt pie nākamā. Jau
kādus gadus nēsāju ideju vēl vairāk izvērtēšanas procesā iesaistīt
Latvijas Rakstnieku savienību, izmantot Kultūrkapitāla fonda
finanšu līdzekļus.
Šogad prēmijas pasniegšanas sarīkojums notika jau desmito reizi, un
man ir prieks, ka panācām prēmijas piešķiršanu nevis ik pēc diviem
gadiem, kā bija iesākumā, bet katru gadu — deviņas grāmatas vienā
gadā ir ļoti, ļoti daudz!
Apbalvojumus ar Talsu novada simboliku
saņēma ikviena darba autors. Jauka, sirsnīga dāvana bija mūziķa
Ērika Loka dziesmas ģitāras pavadījumā. Tā bija atklāta,
aizkustinoša uzruna dvēselei. Klausoties viņa teiktajā par
mīlestību, savstarpējo sapratni, cilvēcīgumu ikdienā, secināju, ka
noteikti gribu tepat, mūsu lielās Talsu bibliotēkas zālē, tikšanos
ar šo interesanto personību, jo viņam ir, ko teikt klausītājiem, un
viņā ir vērts ieklausīties.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: