«Amatierteātris ir spējīgs iedarboties uz savu skatītāju pa īstam» 12.05.2017

Elīna Lāce
elina@talsuvestis.lv
63291188

Tweet

6. un 7. maijā Talsu tautas namā norisinājās ikgadējā amatierteātru skate jeb 11 Talsu un Rojas novada kolektīvu iestudēto izrāžu maratons, ko vērtēja žūrija un ko bez maksas vērot varēja jebkurš teātra mīļotājs. Vērtētāji nevienam neglaudīja pa spalvai, un domājams, ka saīsinātā, bet ļoti pamatīgā mācību stunda mirkli pirms apbalvošanas skates dalībniekiem paliks prātā vēl ilgi.
Žūriju šajā reizē veidoja Latvijas Nacionālā kultūras centra amatierteātru mākslas eksperte Dace Vilne, Ventspils novada pašvaldības kultūras nodaļas vadītāja un Piltenes amatierteātra režisore Zane Pamše, kā arī režisors un aktieris Valdis Lūriņš.
«Kārtējo reizi teikšu to pašu — no sliktas sēklas nekas labs nevar uzdīgt! Tāpēc ļoti prātīgi izvēlieties materiālu, ar kuru strādāsiet praktiski veselu gadu, ar kuru kā režisori iedvesmosiet savus aktierus, iestāstīsiet, ka no šīs sēklas, par kuru kāds no jūsu aktieriem varbūt šaubās, tomēr izaugs tā krāšņā puķe,» amatierteātra kolektīviem ieteica D. Vilne. Tai pašā laikā viņa norādīja, ka, izvēloties latviešu klasiķu darbus, skrupulozi jāturas pie oriģinālā teksta, jo skatītājam uzreiz būs skaidrs, ka Rūdolfs Blaumanis nav licis saviem tēliem runāt tādās frāzēs kā «Made te atvilkās dzīvot…» vai «Nav variantu!».
Z. Pamše sprieda, ka šādas skates ir zināma apstāšanās, pavērtējot katram sevi un savu darbu, tā gūstot pamudinājumu kaut ko darīt citādāk un labāk. «Domāju, ka tā cenšanās un vēlēšanās nonākt uz skatuves, pacelties pāri ikdienai ir ne tikai jūsu katra priekam, bet tā ir arī liela atbildība. Novēlu, lai šī atbildības izjūta aug, jo skatītājs, sēžot zālē, arī aug, skatās un vērtē, kā jums ir izdevies,» viņa piekodināja.
Sevišķi skarbs, bet droši vien godīgs skates noslēgumā bija V. Lūriņš. Izteicis Talsu puses kolektīviem atzinību par gaumīgu izrāžu noformējumu, viņš turpināja: «Kas neiepriecina — nav pārsteigumu. Kas vēl vairāk neiepriecina — daudz remdenu izrāžu! Liek domāt par to, ka režisors ir profesija! Jūs varat iedomāties kordiriģentu, kurš stāv kora priekšā un nezina notis? Jūs varat iedomāties deju kolektīva vadītāju, kurš nemūžam nav dejojis? (..) Mīļie režisori, meklējiet ceļus, lai ar jums varētu runāt profesionāli! (..) Jums šī profesionālā valoda kaut kādā veidā ir jāapgūst! Citādāk jūs nomirsiet paši un nomirs jūsu kolektīvs.»
Tiesa gan — režisors arī piebilda, ka garantijas diemžēl nedodot arī diplomi par režisoru kvalifikācijas celšanas kursu beigšanu. «Bet šī ir profesija, kurā nav apstāšanās iespējas un kurā obligāti ir jāatrod kādi pamati, uz kā jūs runājat ar aktieriem un uz kā gala rezultātā runājat arī ar skatītājiem,» V. Lūriņš sprieda.
Latvijā profesionālu režisoru esot ļoti maz. «Bet tas nenozīmē, ka Latvijā nav izcilu izrāžu, ieskaitot, piemēram, Talsu izrādi,» sprieda žūrijas dalībnieks, runājot par Krišjāņa Valdemāra Talsu teātra izrādi «Vasaras rītā», kam aprīļa beigās pietrūka pavisam maz, lai izcīnītu titulu «Gada izrāde 2016».
Bez teatrāliem meliem
V. Lūriņš skatē vērojis, kāds ir šejieniešu priekšstats par teātri, un redzētais viņu nav iepriecinājis. Atgriežoties pie pamatiem, režisors uzsvēra, ka ikvienā mākslas veidā darbošanās jāsāk ar realitāti. «Prasti runājot, varu jums pateikt, ka tikai no dzīves sūdiem var izaugt brīnišķīgas puķes! Jums ir jāpieņem, ka tie labāku vai sliktāku autoru darbi, kas uz skatuves notiek, ir radušies no reālās dzīves sūdiem! Reālā dzīve ir tos akumulējusi! Autoram kaut kas būtiski svarīgs ir dedzis, tāpēc viņš ir piesēdies pie papīra un sācis rakstīt. Tieši tur ir jāsaslēdzas režisoram ar autoru — kas tad man deg? Kāpēc es šo materiālu izvēlos? (..) Meklējiet to, kas jūs kā cilvēkus dedzina! Tikai tā ir tā iespēja emocionāli iedarboties uz skatītāju, lai viņš nepaliktu remdena vērotāja pozīcijā,» pauda V. Lūriņš.
Mūsu aktieri nejēdzīgi runājot — pilnos teikumos («Mūzikas terminos sakot, jūs pucējat ceturtdaļnotīs!»), nevis kā dzīvē, kad runu nosaka gribas darbība.
«Šī gribas darbība jums kā tēliem ir jāatrod. Kāpēc es sazinos ar savu partneri? Ko es no viņa gribu panākt? Es neuznāku uz skatuves tikai tāpēc, ka gribu izmuldēties, bet tāpēc, ka man pēc autora ir kaut kas ļoti svarīgs šajā skatā jānoskaidro. (..) Ja jūs uznākat uz skatuves un tādi paši arī aizejat, tas ir ļoti nepareizi. Tātad jūs šajā skatā neko neesat darījis un ar jums nekas nav noticis. Kaut kam ir jāizmainās!» uzsvēra režisors. Esot būtiski salīdzināt uz skatuves izspēlētās situācijas ar līdzvērtīgām situācijām dzīvē. «Un izbeigsies šie teatrālie meli! Jūs nospēlēsiet labāk vai precīzāk, kaut kas nesanāks, bet — nemelojiet!» stingri ieteica V. Lūriņš.
Viņš pamanījis vēl vienu ačgārnu priekšstatu — liela daļa amatierteātra kolektīvu dalībnieku domājot, ka ir gudrāki par atveidotajiem tēliem, uztverot tos nevis kā cilvēkus, bet kā tipāžus. «Teātra lielākā maģija ir, kad varat pārvērsties par citu cilvēku ne tikai ārēji, bet arī fiziski un galvenokārt — pieņemot viņa domāšanu. Neizslēdzot to, ka tā, protams, ir spēle, bet jūs pretendējat kļūt par citu cilvēku. Tur ir tas brīnums! Kad sastopaties uz skatuves ar savu partneri, kad redzat viņu pa īstam un dzirdat pa īstam, nevis izliekaties, ka redzat un dzirdat, tikai tad var notikt kaut kas, ko teātrī sauc par «pašlaik, šobrīd». (..) Teksts ir tikai maza svītriņa zem tā milzīgā aisberga, zem tās biogrāfijas, kura ir šim tēlam, un tas, kas notiek uz skatuves, ir vitāli svarīgi viņa dzīvē. (..) Tēli ir šausmīgi interesanta lieta — tikko jūs no viņiem attālināties, tā viņi momentā attālina jūs no sevis, un tur nekas labs nevar iznākt,» atgādināja V. Lūriņš.
Atzinīgus vārdus viņš veltīja režisoram Reinim Boteram un viņa vadītajam Balgales amatierteātrim par izrādē «Hronika» paveikto. «Ne tāpēc, ka tas ir ģeniāls atklājums, bet tāpēc, ka viņi ir skaidri zinājuši, par ko grib uztaisīt šo izrādi,» skaidroja žūrijas dalībnieks, kā pretstatu piesaucot vispārināšanu, no kuras arī skatītājs necenšas paņemt neko konkrētu. «Bet to, ka amatierteātris ir spējīgs iedarboties uz savu skatītāju pa īstam, esmu pieredzējis pagātnē un esmu pilnīgi pārliecināts, ka tas notiks arī nākotnē un droši vien arī Talsos.
Kādreiz Gunāram Zemgalam, Nacionālā teātra bijušajam scenogrāfam, jautāja: «Vai brīnums uz skatuves vispār ir iespējams?» Viņš domāja, domāja un teica: «Jā. Tikai ļoti rūpīgi ir jāsagatavojas!» To es jums arī novēlu!» noslēgumā sacīja V. Lūriņš.
Šī gada skates rezultāti
Pūņu amatierteātris un kolektīvi «Īve» un «Dižstende» šajā skatē saņēma vien diplomu par piedalīšanos. Rojas, Strazdes, Spāres amatierteātris un kolektīvs «Vandzenes drāmieši» ieguva III pakāpi. Spāres amatierteātra dalībniece Edīte Valtmane par Lienes lomas atveidošanu izrādē «Pilsētnieki» tika atzīta par labāko aktrisi otrā plāna lomā, bet Rojas amatierteātra dalībnieks Jurģis Kalniņš tika novērtēts kā labākais aktieris otrā plāna lomā, atveidojot Jaņuku izrādē «Trīnes grēki».
Virbu amatierteātrim žūrija piešķīra II pakāpi, bet Mikus Krastiņš, galvenās lomas atveidotājs šī kolektīva uzvestajā lugā «Sprīdītis», tika atzīts par labāko aktieri. Šī izrāde saņēma balvu arī nominācijā «Labākais muzikālais noformējums».
Ar I pakāpi tika novērtēts Sabiles amatierteātra un Krišjāņa Valdemāra Talsu teātra veikums. Sabiles amatierteātris par izrādi «Gūten­morgens un ķērpīši» tika sumināts arī par labāko skatuves iekārtojumu un labāko tēlu vizuālo risinājumu. Savukārt Krišjāņa Valdemāra Talsu teātra dalībniece Ineta Boguševa saņēma balvu kā labākā aktrise otrā plāna lomā, atveidojot vienu no saimes ļaužu sievām izrādē «Tā un šitā, un nekā», kas veidota pēc lugas «Trīnes grēki» motīviem.
Augstāko pakāpi ar novērtējumā saņemtiem 45 punktiem no 50 saņēma Balgales amatierteātris, kas arī tiek izvirzīts dalībai skatē «Gada izrāde 2017». Reini Boteru žūrija atzina par labāko režisoru, par izrādē «Hronika» paveikto viņa vadītajam kolektīvam piešķirot arī balvu nominācijā «Vienotākais aktieru ansamblis».

Pievienotie attēli

Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: