«Amatierteātris ir spējīgs iedarboties uz savu skatītāju pa īstam» 12.05.2017


6. un 7. maijā Talsu tautas namā norisinājās
ikgadējā amatierteātru skate jeb 11 Talsu un Rojas novada
kolektīvu iestudēto izrāžu maratons, ko vērtēja žūrija un ko bez
maksas vērot varēja jebkurš teātra mīļotājs. Vērtētāji nevienam
neglaudīja pa spalvai, un domājams, ka saīsinātā, bet ļoti pamatīgā
mācību stunda mirkli pirms apbalvošanas skates dalībniekiem paliks
prātā vēl ilgi.
Žūriju šajā reizē veidoja Latvijas Nacionālā kultūras centra
amatierteātru mākslas eksperte Dace Vilne, Ventspils novada
pašvaldības kultūras nodaļas vadītāja un Piltenes amatierteātra
režisore Zane Pamše, kā arī režisors un aktieris Valdis
Lūriņš.
«Kārtējo reizi teikšu to pašu — no sliktas sēklas nekas labs nevar
uzdīgt! Tāpēc ļoti prātīgi izvēlieties materiālu, ar kuru
strādāsiet praktiski veselu gadu, ar kuru kā režisori iedvesmosiet
savus aktierus, iestāstīsiet, ka no šīs sēklas, par kuru kāds no
jūsu aktieriem varbūt šaubās, tomēr izaugs tā krāšņā puķe,»
amatierteātra kolektīviem ieteica D. Vilne. Tai pašā laikā
viņa norādīja, ka, izvēloties latviešu klasiķu darbus, skrupulozi
jāturas pie oriģinālā teksta, jo skatītājam uzreiz būs skaidrs, ka
Rūdolfs Blaumanis nav licis saviem tēliem runāt tādās frāzēs kā
«Made te atvilkās dzīvot…» vai «Nav variantu!».
Z. Pamše sprieda, ka šādas skates ir zināma apstāšanās,
pavērtējot katram sevi un savu darbu, tā gūstot pamudinājumu kaut
ko darīt citādāk un labāk. «Domāju, ka tā cenšanās un vēlēšanās
nonākt uz skatuves, pacelties pāri ikdienai ir ne tikai jūsu katra
priekam, bet tā ir arī liela atbildība. Novēlu, lai šī atbildības
izjūta aug, jo skatītājs, sēžot zālē, arī aug, skatās un vērtē, kā
jums ir izdevies,» viņa piekodināja.
Sevišķi skarbs, bet droši vien godīgs skates noslēgumā bija
V. Lūriņš. Izteicis Talsu puses kolektīviem atzinību par
gaumīgu izrāžu noformējumu, viņš turpināja: «Kas neiepriecina — nav
pārsteigumu. Kas vēl vairāk neiepriecina — daudz remdenu izrāžu!
Liek domāt par to, ka režisors ir profesija! Jūs varat iedomāties
kordiriģentu, kurš stāv kora priekšā un nezina notis? Jūs varat
iedomāties deju kolektīva vadītāju, kurš nemūžam nav dejojis? (..)
Mīļie režisori, meklējiet ceļus, lai ar jums varētu runāt
profesionāli! (..) Jums šī profesionālā valoda kaut kādā veidā ir
jāapgūst! Citādāk jūs nomirsiet paši un nomirs jūsu
kolektīvs.»
Tiesa gan — režisors arī piebilda, ka garantijas diemžēl nedodot
arī diplomi par režisoru kvalifikācijas celšanas kursu beigšanu.
«Bet šī ir profesija, kurā nav apstāšanās iespējas un kurā obligāti
ir jāatrod kādi pamati, uz kā jūs runājat ar aktieriem un uz kā
gala rezultātā runājat arī ar skatītājiem,» V. Lūriņš
sprieda.
Latvijā profesionālu režisoru esot ļoti maz. «Bet tas nenozīmē, ka
Latvijā nav izcilu izrāžu, ieskaitot, piemēram, Talsu izrādi,»
sprieda žūrijas dalībnieks, runājot par Krišjāņa Valdemāra Talsu
teātra izrādi «Vasaras rītā», kam aprīļa beigās pietrūka pavisam
maz, lai izcīnītu titulu «Gada izrāde 2016».
Bez teatrāliem meliem
V. Lūriņš skatē vērojis, kāds ir šejieniešu priekšstats par
teātri, un redzētais viņu nav iepriecinājis. Atgriežoties pie
pamatiem, režisors uzsvēra, ka ikvienā mākslas veidā darbošanās
jāsāk ar realitāti. «Prasti runājot, varu jums pateikt, ka tikai no
dzīves sūdiem var izaugt brīnišķīgas puķes! Jums ir jāpieņem, ka
tie labāku vai sliktāku autoru darbi, kas uz skatuves notiek, ir
radušies no reālās dzīves sūdiem! Reālā dzīve ir tos akumulējusi!
Autoram kaut kas būtiski svarīgs ir dedzis, tāpēc viņš ir piesēdies
pie papīra un sācis rakstīt. Tieši tur ir jāsaslēdzas režisoram ar
autoru — kas tad man deg? Kāpēc es šo materiālu izvēlos? (..)
Meklējiet to, kas jūs kā cilvēkus dedzina! Tikai tā ir tā iespēja
emocionāli iedarboties uz skatītāju, lai viņš nepaliktu remdena
vērotāja pozīcijā,» pauda V. Lūriņš.
Mūsu aktieri nejēdzīgi runājot — pilnos teikumos («Mūzikas terminos
sakot, jūs pucējat ceturtdaļnotīs!»), nevis kā dzīvē, kad runu
nosaka gribas darbība.
«Šī gribas darbība jums kā tēliem ir jāatrod. Kāpēc es sazinos ar
savu partneri? Ko es no viņa gribu panākt? Es neuznāku uz skatuves
tikai tāpēc, ka gribu izmuldēties, bet tāpēc, ka man pēc autora ir
kaut kas ļoti svarīgs šajā skatā jānoskaidro. (..) Ja jūs uznākat
uz skatuves un tādi paši arī aizejat, tas ir ļoti nepareizi. Tātad
jūs šajā skatā neko neesat darījis un ar jums nekas nav noticis.
Kaut kam ir jāizmainās!» uzsvēra režisors. Esot būtiski salīdzināt
uz skatuves izspēlētās situācijas ar līdzvērtīgām situācijām dzīvē.
«Un izbeigsies šie teatrālie meli! Jūs nospēlēsiet labāk vai
precīzāk, kaut kas nesanāks, bet — nemelojiet!» stingri ieteica
V. Lūriņš.
Viņš pamanījis vēl vienu ačgārnu priekšstatu — liela daļa
amatierteātra kolektīvu dalībnieku domājot, ka ir gudrāki par
atveidotajiem tēliem, uztverot tos nevis kā cilvēkus, bet kā
tipāžus. «Teātra lielākā maģija ir, kad varat pārvērsties par citu
cilvēku ne tikai ārēji, bet arī fiziski un galvenokārt — pieņemot
viņa domāšanu. Neizslēdzot to, ka tā, protams, ir spēle, bet jūs
pretendējat kļūt par citu cilvēku. Tur ir tas brīnums! Kad
sastopaties uz skatuves ar savu partneri, kad redzat viņu pa īstam
un dzirdat pa īstam, nevis izliekaties, ka redzat un dzirdat, tikai
tad var notikt kaut kas, ko teātrī sauc par «pašlaik, šobrīd». (..)
Teksts ir tikai maza svītriņa zem tā milzīgā aisberga, zem tās
biogrāfijas, kura ir šim tēlam, un tas, kas notiek uz skatuves, ir
vitāli svarīgi viņa dzīvē. (..) Tēli ir šausmīgi interesanta lieta
— tikko jūs no viņiem attālināties, tā viņi momentā attālina jūs no
sevis, un tur nekas labs nevar iznākt,» atgādināja
V. Lūriņš.
Atzinīgus vārdus viņš veltīja režisoram Reinim Boteram un viņa
vadītajam Balgales amatierteātrim par izrādē «Hronika» paveikto.
«Ne tāpēc, ka tas ir ģeniāls atklājums, bet tāpēc, ka viņi ir
skaidri zinājuši, par ko grib uztaisīt šo izrādi,» skaidroja
žūrijas dalībnieks, kā pretstatu piesaucot vispārināšanu, no kuras
arī skatītājs necenšas paņemt neko konkrētu. «Bet to, ka
amatierteātris ir spējīgs iedarboties uz savu skatītāju pa īstam,
esmu pieredzējis pagātnē un esmu pilnīgi pārliecināts, ka tas
notiks arī nākotnē un droši vien arī Talsos.
Kādreiz Gunāram Zemgalam, Nacionālā teātra bijušajam scenogrāfam,
jautāja: «Vai brīnums uz skatuves vispār ir iespējams?» Viņš
domāja, domāja un teica: «Jā. Tikai ļoti rūpīgi ir jāsagatavojas!»
To es jums arī novēlu!» noslēgumā sacīja V. Lūriņš.
Šī gada skates rezultāti
Pūņu amatierteātris un kolektīvi «Īve» un «Dižstende» šajā skatē
saņēma vien diplomu par piedalīšanos. Rojas, Strazdes, Spāres
amatierteātris un kolektīvs «Vandzenes drāmieši» ieguva
III pakāpi. Spāres amatierteātra dalībniece Edīte Valtmane par
Lienes lomas atveidošanu izrādē «Pilsētnieki» tika atzīta par
labāko aktrisi otrā plāna lomā, bet Rojas amatierteātra dalībnieks
Jurģis Kalniņš tika novērtēts kā labākais aktieris otrā plāna lomā,
atveidojot Jaņuku izrādē «Trīnes grēki».
Virbu amatierteātrim žūrija piešķīra II pakāpi, bet Mikus
Krastiņš, galvenās lomas atveidotājs šī kolektīva uzvestajā lugā
«Sprīdītis», tika atzīts par labāko aktieri. Šī izrāde saņēma balvu
arī nominācijā «Labākais muzikālais noformējums».
Ar I pakāpi tika novērtēts Sabiles amatierteātra un Krišjāņa
Valdemāra Talsu teātra veikums. Sabiles amatierteātris par izrādi
«Gūtenmorgens un ķērpīši» tika sumināts arī par labāko skatuves
iekārtojumu un labāko tēlu vizuālo risinājumu. Savukārt Krišjāņa
Valdemāra Talsu teātra dalībniece Ineta Boguševa saņēma balvu kā
labākā aktrise otrā plāna lomā, atveidojot vienu no saimes ļaužu
sievām izrādē «Tā un šitā, un nekā», kas veidota pēc lugas «Trīnes
grēki» motīviem.
Augstāko pakāpi ar novērtējumā saņemtiem 45 punktiem
no 50 saņēma Balgales amatierteātris, kas arī tiek izvirzīts
dalībai skatē «Gada izrāde 2017». Reini Boteru žūrija atzina
par labāko režisoru, par izrādē «Hronika» paveikto viņa vadītajam
kolektīvam piešķirot arī balvu nominācijā «Vienotākais aktieru
ansamblis».
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: