Amatu meistari plaši atvēra darbnīcas 10.04.2014
No 4. līdz 6. aprīlim visā Latvijā jau sesto gadu pēc kārtas notika pasākums «Satiec savu meistaru!». Tā laikā ļoti daudzi tautas tradicionālo amatu un neparastāku prasmju meistari bija pieejami ikvienam, kurš gribēja iemācīties darināt ko lietderīgu, apgūt vienu otru virtuves un skaista galda klāšanas gudrību, tautas tradīciju rituālus, latviskos dančus.
Talsu novadā šādas
izvēles iespējas bija tik kuplā piedāvājumā, ka bija pat grūti izšķirties par sev visvajadzīgāko.
Kaut vai Talsos vien! Tautas nama Radošajā sētā folkloras kopa «Talsi» un tautas mūzikas ansamblis «Tals trimiš» katru interesentu dūšīgi izkustināja latvisko danču vakarā, ierādot vismaz pamatsoļus. Savukārt Tautas lietišķās mākslas studija «Dzīpars» devīgi dalīja zināšanas novadu cimdu, zeķu, adīšanā, tamborēšanā, bet lieliskā klūdziņu pinēja Astrīda Smilktena ierādīja šī amata ābeci. Savas stelles cītīgajiem mācekļiem piedāvāja audēju kopa «Talse», bet «Mārtiņa koku fabrikā» varēja iemanīties latvisko zīmju simbolikas darināšanā un noskaidrot šo zīmju jēgu.
Sabiles kultūras namā varēja pazust apjausma par laiku cimdu un zeķu adīšanas meistarklasēs, tamborēšanas smalkumos, izšūšanas līkločos un tekstilmozaīku darināšanas aizrautībā, prievīšu aušanā. Te pacietības nepietrūka rūpīgajām skolotājām Inai Valterei, Ritai Ešenvaldei, Lilijai Neimanei, Larisai Dembovskai, Anitai Millerei, Zanei Vikštrēmai, Vektai Granovskai, Lienei Anstrautai.
Gibuļu pagastā darbnīcas bija koncentrētas abos lielajos centros — Spārē un Pastendē. Sirsnīgi un šķelmīgi, kā vienmēr, savos «Āboliņos» ciemiņus sagaidīja Laimonis Birzlejs. Viņš māk ieraudzīt kokā neparasto un to izmantot pārsteidzošu lietu izgatavošanā. Netālu, kultūras namā, jostu un prievīšu aušanu uz kociņiem ierādīja Brigita France. Spāres muižā saimniekoja rokdarbnieču kopas «Nāmetiņš» lieliskās meistares Māra Mertena, Elita Šulce, ierādot aušanas, adīšanas knifiņus. Tur, kur Vija Štrausa piedāvāja ievingrināt acumēru un roku ūdenskliņģeru cepšanā, pa vilinošās smaržas ceļu nekļūdīgi aizveda deguni.
Lībagu tautas namā Elma Nagle atgādināja, ka visgardākais ēdiens izdodas, gatavojot malkas, nevis mūsdienīgajā plītī. Brīvā laika pavadīšanas centrā Sarmītes Milleres darbnīcā izšuva tradicionālo Talsu novada tautas tērpa kreklu un plecu lakatu, bet Mundigciema pagastmājā Edīte Krūziņa bija padomdevēja Lieldienu dekoru tapšanā.
Kūpošām mugurām un sausām mutēm pa Strazdes pagasta centru rāvās Anna Leivalde un Biruta Spalvēna — vienus pulcinot pie sensenā kartupeļu cepiena kuģeļa gatavošanas, citus liekot stellēs pie tradicionālās aušanas iemaņu nostiprināšanas.
Šoreiz «Talsu Vēstis» izvēlējās
Stendes pilsētas tautas namu. Tāpēc, ka Stende pirmo reizi pieteicās šajā pasākumā un dažādu amatu meistari bija sapulcināti vienuviet plašajā sarīkojumu zālē. Šāds risinājums attaisnojās. Lai gan reizēm blīvajā apmeklētāju biezumā nevarēja ar pirkstu apmaisīt, bija iespēja pamainīt skolotājus un pagūt dažās stundās paņemt sev veselu bagātību jaunu prasmju.
Daudzi apmeklētāji atsaucās piedāvājumam kopīgi radīt daudzkrāsainu, košu mozaīku no pogām — vietējiem bija svarīgi sevi piepogāt savai pilsētai. Ar diegu un adatu cīnījās gan bērni, gan viņu vecāki un vecvecāki, pat sporta centra jaunais vadītājs Rihards Bērziņš lietpratīgi piepogājās šai vietai.
Kultūras krātuves vadītāja Inta Ulmane atzina, ka bija tikai pašsaprotami pieteikties notikumam, jo Stende vienmēr ir bijusi rokdarbnieku pilsēta — te izsenis bijuši audēji, šuvēji, pinēji un citu amatu meistari. Vienlaikus, viņa uzskata, šī ir ārkārtīgi laba reize popularizēt amatu apguves iespējas un savus vietējos meistarus, dot pamudinājumu katram pašam savu ikdienu ar čaklām rokām un izdomu padarīt piepildītāku, vidi — krāsaināku.
Tautas lietišķās mākslas meistarei Inai Valterei, kas Stendē vada rokdarbu pulciņu, nemitīgi bija mācāmie tamborēšanā un šūšanā. Dzīvojam taupības laikā, tāpēc tekstilmozaīku darināšana, ko tautā vienkārši sauc par lupatdeķu šūšanu un Inas kundze prot perfekti, neļaus izmest atkritumos lielu daļu no skapju satura — vairākas dāmas jau cieši pieteicās turpmākām nodarbībām. I. Valtere teica, ka ikvienam, kas ko vēlas iemācīties, svarīgākais ir redzēt, kā strādā meistars, jo grāmatā izlasītais var palikt neizprasts.
Aušanas meistariene Baiba Čulkstāne ļāva skolniecei Marijai Abakumovai cīnīties ar prievīti mazās stellītēs. Izdevās, jo ir pacietība un griba, un tik laipna skolotāja.
Pie tik sirsnīgas, enerģijā dzirkstošas meistares, kāda ir Amatniecības kameras vienīgo izsniegto zeļļa diplomu viesmīlībā saņēmusī stendeniece Monta Manovska, nepārtraukti aplipa interesentu pulks. Jauniete ierādīja Lieldienu galda dekorēšanas veidus un paņēmienus. Tas nekas, ka viņai viss iznāk aši un skaisti, bet viens otrs ar nelielu krāsaino salveti noņēmās piepūstiem vaigiem. Monta ir pabeigusi Kuldīgas profesionālo vidusskolu ēdināšanas tehnoloģijas jomā, ļoti labi pārstāvējusi savu mācību iestādi Latvijas un Eiropas mēroga konkursos. Pat sarunā nevarēju nejust, ka cilvēks trāpīgi izvēlējies sev īsto ceļu un turpinās celt godā savu arodu. Sirsnīgi par savas meitenes saimnieciskumu un aizrautību ar izvēlēto darbu izteicās arī viņas draugs, kurš pacietīgi asistēja ilgo cēlienu.
Tagad es zināšu, kas notes brīdī var sausu zaru kūli pārvērst ziedošā krūmā, kurš kāzu svinību vai jebkurai citai sarīkojumu telpai piešķirs pievilcību ar gaumīgiem oriģināliem akcentiem, kurš no auduma atlikumiem spēj uzburt stilīgu tērpu… No Lauras Dubrovskas var iemācīties, kā netērēt naudu, bet likt lietā katru knipucīti, lai it kā ne no kā radītu košumu tā, ka apbrīnā jāapmulst.
Arī floristikas meistares Intas Oses darbnīca nepārtraukti strādāja, un viscītīgākie Lieldienu kompozīciju veidotāji bija vietējās pamatskolas audzēkņi. Izskatījās, ka pavasara saulgriežos daudzas ģimenes piedzīvos košu rotājumu no dabas materiāliem gan parādes durvīm, gan svinību galdam.
Dekupāžas meistardarbnīcā bija brīnumu bez gala, jo te katra veca lieta burtiski pārdzima. Lieldienu olas, vecas tupeles un koferi, šķīvji, kārbas… jebkuram priekšmetam ar gudru ziņu, iedvesmu un salvetēm var uzdāvināt otru mūžu. Antonija Līduma talantīgi to prot pati un ierādīja citiem.
Vēl ilgi pēc šīs ciemošanās bija laba izjūta. Kā ģimenē, kur vecākie saviem jaunajiem mīļuprāt atdod glabāšanā visu vērtīgāko, ko paši prot, kur mirdz acis un niez pirksti patikā darīt.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: