Ar autobusu — atpakaļ pie sevis 06.09.2017
Pagājušajā nedēļā ieraudzīju savu pilsētu — Talsus —
citām acīm. Mazliet arī pati sevi.
Manā pēdējā atvaļinājuma (un nākas vien teikt — arī vasaras)
nedēļā vīrs gana nopietni saslima. Zinot, ka man tūlīt jāatgriežas
darbā, lai cik neatpūtusies es objektīvu iemeslu dēļ būtu, viņš
jutās ļoti vainīgs. Bet izrādījās, ka tas bija labākais scenārijs!
Droši vien ne jau vīra ķermenim, bet mana atvaļinājuma nobeigumam
gan! Nācās novērst skatienu no tā noguruma, kas tik negribīgi
atkāpās, un atteikties no negribuļa, kas liek neko negribēt,
nevienu negribēt, nekad vairs negribēt. Kā citādi, ja meitai
atsākas bērnudārza gaitas, bērnudārzs atrodas otrā pilsētas malā,
man nav autovadītāja apliecības un nav arī vedēja, kurš bez liekām
neērtībām varētu izbrīvēt to brītiņu, cik vajag mazā pasažiera
nogādāšanai no punkta A uz punktu B?
Vienmēr taču ir kādas alternatīvas, un arī šoreiz viena uzreiz
ienāca prātā: pilsētas satiksmes autobuss! Tā salīdzinoši agrais
atiešanas laiks bija pirmais izaicinājums man un meitai. Lai cik
pusēdušas un pusdzērušas nākamajā rītā devāmies ārā no mājām un lai
cik pusskriešus mērojām ceļu uz autoostu, ieradāmies nieka divas
minūtes par vēlu… Torīt nācās lūgt palīdzību kolēģim, bet nākamajā
rītā centāmies būt vēl operatīvākas un — paspējām!
Meita allaž ar sajūsmu bija noskatījusies uz krāsainajiem deviņu
pakalnu attēliem aplīmēto pilsētas autobusu un nu bija priecīga
sēdēt vietā, kur otrpus logam ir tieši mūsu baznīcas atveids. Es
savukārt atzinīgi novērtēju arī to, cik nevainojami tīrs ir šis
autobuss un cik ļoti omulīgs ir tā vadītājs. Nudien —
klausoties frāzes, ko viņš katram pasažierim veltīja, šķita, ka
trūkst vien mikrofona un šofera komentāru par visapkārt pa logiem
redzamajām, rīta saules pielietajām ainavām! Arī pasažieru
kompānija bija burvīga un ne mazāk omulīga. Neikdienišķie līkloči,
ko autobuss meta pa Talsiem, lika justies kā tūristam. Re, cik
viegli, izrādās, vari sajusties kā tūrists pilsētā, kurā esi
dzīvojis visu mūžu!
Arī nākamajā rītā autoostā ieradāmies laikus. Šoreiz gan autobuss
bija cits — tikpat pelēks kā salijušais asfalts. Arī šoferītis
bija cits, bet, līdzīgi kā otrs kolēģis, savā krēslā nesēdēja ar
mērķi kādam rītu padarīt drūmāku.
Man vēl viena «pievienotā vērtība» šiem rīta piedzīvojumiem bija
iespējā mērot kājām ceļu atpakaļ uz mājām. Iešana, tāpat kā
vienatne, man allaž sagādājusi prieku, un, neizvēloties galvenās
ielas, bet gan, ejot pa nomali, savu pilsētu redzēju mežonīgi
skaistu. Šo vārdu lietoju apzināti, bet ne tāpēc, lai kādu
aizskartu, šķietami norādot ar pirkstu, ka pilsēta ir nesakopta.
Man šis mežonīgums, ko redzēju, patika daudz labāk, nekā, ja
visapkārt būtu bijuši gluži vai izķemmēti zālieni un nevainojami
simetriskas puķu dobes. Kur vien cilvēks atļauj, tur pilsēta dzīvo
savu dzīvi, un tas ir skaisti. Dabai jau ir savi ceļi un metodes it
visā, un, kas zina, varbūt tā vēl labāk par mums pašiem zina, kas
cilvēkiem vajadzīgs.
Jo vecāka kļūstu, jo skaidrāk redzu, ka cilvēks tiešām reti pats
zina, kas īsti viņam vajadzīgs. Kur es domāju, ka man vajadzīga
vien nedēļām ilga un dīka vienatne, tur izrādījās, ka patiesībā
efektīvākas ir kaut niecīgas izmaiņas ikdienas ritējumā, kas ļauj
uz lietām paskatīties no cita skatu punkta. Vēl bija vajadzīgs acu
priekšā nolikt to mežonīgumu pilsētā un ārpus, lai būtu iespēja
sastapt pašai sevi. Īsto sevi, kurai dažkārt vajag nevis visu iedot
gatavu, bet ļaut nokļūt tādā haosā kā pirms pasaules radīšanas un
dot iespēju ieviest savu kārtību. Tādu, kurā cits nav pielicis
roku. Tādu, kurā cits pat neieskatās, lai varētu komentēt, vai
manas rokas dara pareizi. Rokas jau dara, ja tām dod iespēju. Ja
tām dod iemeslu.
Bet šis jāpatur prātā — ja piesitas kāds negribulis, varbūt no
tā var aizbēgt, iztērējot nieka 50 centus. Tik, cik maksā
brauciens pilsētas autobusā.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: