Ar salidojumu noslēdzas kādas skolas darbīgais mūžs 04.09.2018
26. augustā Mazirbes internātpamatskolā, kura no
šodienas, 31. augusta, tiek slēgta, salidojumā pulcējās bijušie
audzēkņi un pedagogi.
«Bijām ap 100 dalībnieku,
dažāda vecuma, no visām mūsu skolām — pirmskara sešgadīgās,
septiņgadīgās, astoņgadīgās un palīgskolas. Bija ieradies arī
skolas bijušo direktoru Maijas un Paula Valču dēls Helvijs ar
kundzi, Dziesmu svētku virsdiriģenti Ilzi Valci, kas aizkustinoši
diriģēja un dziedāja atklāšanā mūsu valsts himnu. Paldies viņai!»
«Talsu Vēstīm» pēc salidojuma bilda tā organizētāja, biedrības
«Mazirbes draugu kopa» valdes locekle Lilita Kalnāja.
Skolas zālē salidojumu ar uzrunu atklāja Mazirbes
internātpamatskolas direktore Ilze Kriķīte, kas nu jau vēsturē
paliks kā pēdējā šīs mācību iestādes direktore. Pēc kopīgi
nodziedātās valsts himnas salidojuma dalībnieki ar klusuma brīdi
pieminēja savus mūžībā aizgājušos skolotājus un klasesbiedrus.
Atmiņu stāsti — gan mikrofonā, gan bez tā, protams, turpinājās
arī pārējā sarīkojuma laikā. Līksma Skoka (Freimane), atceroties
savas skolas gaitas, skolotājus un direktorus, dāvāja liecības
«Mazirbes draugu kopai», skolas vēstures glabātājiem.
Svinīgi tika atvērts arī biedrības «Mazirbes draugu kopa» izdotais
Mazirbes skolas direktoriem veltītais 2019. gada kalendārs,
kurā ietvertas bijušo skolēnu, skolotāju un skolas vadītāju
pārdomas un atmiņu epizodes.
«Salidojums bija ļoti jauks un skaisti
izdomāts,»
savus iespaidus laikrakstam atklāja salidojuma dalībnieks, bijušais
Mazirbes skolas direktors Alfrēds Cipels. «Direktore gan savu
uzrunu nobeidza uz tādas skumjas nots, ka šomēnes 31. augustā
likvidējam skolu. Savā uzrunā minēju, ka izšķiram klīnisko nāvi un
bioloģisko, un šī ir klīniskā nāve, jo tā skola jau nav vēl mirusi
un tur viss kas var būt, tāpēc neskumsim šovakar, bet priecāsimies!
Un tā tad arī vakars aizgāja! Mūzika bija ļoti skaista, grupa «Nav
problēmu» no Laucienas spēlēja un dziedāja. Un dancojām, dancojām…
Direktori pastāstīja par savu laiku…»
«Kad es beidzu universitāti, Filoloģijas fakultāti, lai būtu tuvāk
pie mājām, divus gadus — no 1955. līdz 1957. — nostrādāju
Kubalu skolā,» savās atmiņās dalās bijušais direktors
A. Cipels. «Apprecējos, un tūlīt pēc kāzām, 1957. gada
1. augustā, biju nozīmēts par direktoru Mazirbes skolā. Tur
bija ļoti labi nostādīts mācību darbs, pieredzes bagāti skolotāji
tur strādāja, bija disciplīna un kārtība. Bērni arī bija ļoti, ļoti
sirsnīgi, godīgi, atsaucīgi, kā jau lauku bērni. Mācīju literatūru
un vēsturi, bet pārējo laiku veltīju saimnieciskiem darbiem. Kad
mani sauc par direktoru, tad es iebilstu, ka es nebiju direktors,
bet saimniecības pārzinis. Mums bija savs izmēģinājumu lauciņš,
skolotāja Kupfere bija Kaucmindes mājturības skolu beigusi. Milzīga
atsaucība bija no vecāku puses! Skolai bija šķūnis, bet skolotāji
tur lika sienu savām govīm. Es noorganizēju talku, saaicināju kopā
vecākus, dabūjām dēļus, baļķus, un tai rudenī bez nevienas kapeikas
mēs uzcēlām tādu malkas šķūni! Talsu pienotavai bija vecs kara
laika gaziks — to atdeva Mazirbes skolai bez nekādiem papīriem.
Skolai bija zirgs, un te uzreiz mašīna — cita lieta! Dundagā
bija MTS, un Zigis Legzdiņš tur sataisīja mums to mašīnu pa
draugam. Paiet laiks, MTS likvidējas, un mēs no Legzdiņa dabūjam
arī HTZ mazo traktoriņu! Un viņi vēl uztaisīja arī piekabīti. Nu
kas var būt vēl labāks! Ar tā palīdzību uzbūvējām sporta laukumu.
Viss par velti, ar mīlestību, ar vecāku un skolas šefu atsaucību un
materiālu palīdzību. Šefs mums bija kolhozs «Brīvais zvejnieks», un
ar tā materiālu palīdzību brīnišķīgais darbmācības skolotājs Antons
Heidenbergs uzbetonēja divus ledus pagrabus, kur skolas kopgaldam
uzglabāt kartupeļus un citus produktus. 1961. gadā iestādījām
60 kociņu lielu ābeļdārzu. Jūrmalas smiltīs izrakām
60 bedres divu metru diametrā. Bedres izraktas, bet tās arī
vēl jāaizber, jādabū melnzeme, mēslojums jādabū. Iesaistījās
zvejnieki ar saviem zirgiem, ar mašīnu, traktoru vedām zemi,
granti. Iesaistījās skolas darbinieki, vecāki un arī skolēni. Kā
tiem bērniem mirdzēja acis! Vēlāk mākslinieks Andris Grīnbergs mūsu
ābeļdārzu izmantoja, vadot tajā nodarbības skolēniem. Siltumnīcu
uzcēlām!
1970. gadā tika atvērta
Mazirbes speciālā internātskola, bet salidojumā bija ieradusies
lielākā daļa to audzēkņu, kas līdz 1974. gadam mācījās
Mazirbes skolā, kad vēl tajā darbojās arī 1.—4. klašu
pamatskola. Salidojums bija izdevies ļoti jauks. Satiku savus
audzēkņus, tas viss bija tik sirsnīgi! Paldies Lilitai Kalnājai par
brīnišķīgo sarīkojumu, viņa ir īsts perpetum mobile, arī
iepriekšējos salidojumus viņa organizēja. Un ļoti vērtīgs ir tas
materiāls, kas iekļauts biedrības «Mazirbes draugu kopa» izdotajā
kalendārā. Es arī sarkanu rozīti pasniedzu trim savām
izcilniecēm — direktorei Ilzei Kriķītei, Lilitai un manai
izcilākajai skolniecei Aīdai Krūzei,» izsakot pateicību par
lieliski noorganizēto salidojumu, aizkustinājumu neslēpa Alfrēds
Cipels.
«Mazirbes skolā vienmēr ir norisinājušies un īstenojušies ar
dažādiem mākslas veidiem un sportu cieši saistīti pasākumi. Ļoti,
ļoti ceru, ka skolas ēkā dzīvos un īstenosies labas, pozitīvas
lietas!» atverot bijušajiem skolas direktoriem veltītā kalendāra
pēdējo lappusi, izlasāms Mazirbes internātpamatskolas direktores
Ilzes Kriķītes vēlējums.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: