Arī kinomehāniķi savā salidojumā sprieda par vērtību saglabāšanu 17.04.2013
Var uzskatīt, ka Talsu novadā ir piedzimusi jauna tradīcija — Latvijas bijušo kinomehāniķu salidojums. Pagaidām vien deviņi vīri ieradās uz pirmo Spāres tautas namā sarīkoto tikšanos 13. aprīlī.
Gribētāju tajā būt
sākotnēji pieteicās daudz, daudz vairāk. Cienījams vecums, tāls brauciens, nejauki drēgna diena… katram savi mājās palikšanas iemesli. Toties ciemiņi un citu ieinteresēto pulks jutās gaidīti un omulīgi, bet, galvenais, bija pārsteigti, cik vienkārši var no tagadnes iekāpt atpakaļ laikā pirms gadu desmitiem. Tad, kad kino izrāde bija notikums gan rajona centrā, gan lauku klubiņos, kopsaimniecību kantoru zālēs. Iegaismojās lielais ekrāns, mazliet grabēdama un čirkstēdama sāka griezties filmas lenta, no mazā lodziņa telpas aizmugurē kinomehāniķa kambarī plūda zilganbalts staru kūlis, un skatītāju acu priekšā atvērās cita pasaule. Skaistāka, neparastāka nekā pašu ikdiena. Tajos laikos kinomehāniķa profesija bija pieprasīta, vajadzīga un tikpat cienījama kā citas — vai tad kāds varēja pat tikai iedomāties, kā attīstīsies tehnoloģijas, ļaujot cilvēkam lieliskas kvalitātes kino baudīt, neizraušoties no ērtiem zviļņiem — kādas filmas un kad vien ir vēlēšanās! Pieļauju, kādreiz nākotnē arī mūsdienu iespējas liksies apbrīnojams arhaisms.
Kā sendienās -— tautas nama krēslu rindas ieņēma pieklususi publika, iedūcās iespaidīga izmēra un svara aparāts, un uz baltā, rūpīgi nostieptā ekrāna jau Marčello Mastrojani meklēja, kā šķirties no līdz kaklam apnikušās laulenes, tādā īstā itāliešu garā, bet indieši dziedot un dejojot vienoja pārus «Zitā un Gitā»… Redzēju, kā ekrāna vēstījumā ielipa un aizmirsās gan rūdītie kinomehāniķi, gan tie, kam tās ir bērnības un jaunības atmiņas, gan knapi no zemes atlupis meitēniņš omei pie rokas, kuram bija cieši apsolītas multenītes.
Uzrausos pa dažiem stāviem pakāpieniem
un ielūkojos mazajā bezlogu istabiņā tautas nama zāles galā. Šī telpa, kā jau kinomehāniķu darbavieta visur, ir pacelta daudz augstāk par lielo zāli. Nekā lieka: tikai vieta smagajai, apjomīgajai aparatūrai, lieliem filmu ruļļiem plakanās metāla kārbās un kinomehāniķim apgrozīties. Tāpēc šajā vidē, kur viņš jutās tik ierasti kā agrākos laikos, uzrunāju Ivaru Laukšteinu.
Visu rakstu lasiet 17. aprīļa laikrakstā.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: