Ārpasaule un iekšpasaule atkal satikās Tiguļkalnā 07.06.2016


Piektdienas, 3. jūnija, vakarā Talsos plaši apmeklēts
izskanēja jau piektais Raimonda Tigula brīvdabas autorkoncerts
«Ārpasaules mūzika Tiguļkalnā». Koncerta programmas vadmotīvs bija
«Rīta un vakara dziesmas», un patiesi — daudzpusīgajās dziesmās un
skaņdarbos tika veikts ceļš no saules ausmai līdz pat
mēnesnīcai.
Uzskaitīt, ka šogad koncertā piedalījās eksprezidente Vaira
Vīķe-Freiberga, akadēmiskais koris «Latvija» diriģenta Māra Sirmā
vadībā, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra stīgu kvartets,
solisti Kristīne Zadovska un Zigfrīds Muktupāvels, aktieris Andris
Keišs, dziedātājas Ingrīda Krasovska un Asnate Rancāne, dziedātājs
Lauris Reiniks, bungu un dūdu grupas «Auļi» dalībnieki Edgars
Kārklis un Kaspars Bārbals, basģitārists Roberts Rasa,
kontrabasists Staņislavs Judins, bundzinieks Kristers Hartmanis un
jaunā koklētāja Līga Griķe, būtībā nozīmētu pateikt vien to, ka
muzikālais sniegums bija ļoti augstā līmenī. Tomēr tie daudzie
cilvēki, kuri no tuvākas un tālākas apkārtnes ik gadu pašsaprotami
dodas baudīt Ārpasaules mūziku, zina, ka saņems ko vairāk, un
guvums būs ļoti personisks.Tāpēc arī es atļaušos nevis nosaukt
izskanējušos skaņdarbus, bet dalīties izjūtās.
Ir jauki pēc karstas dienas vakara veldzē nosēsties Tiguļkalna
ozolu aplī labu laiku pirms koncerta sākuma un vērot, kā cilvēki pa
vienam un pulciņos piepilda šo vietu, līdz tā kļūst līdzīga katliņa
aplim, kurā viss burbuļo un vārās. Te gan, šķiet, ir otrādi nekā
virtuvē ierasts — vispirms vārās un pēc tam lēnām norimst. Ne jau
atdziest, bet pārstāj vārīties paši sevī un savā starpā, lai ļautos
mūzikai. Tas var notikt, kad čipsu iepakojumi beiguši čabēt un alus
skārdenes noliktas pie malas, kad pirmais satraukums rimis, kad
visapkārt galva izgrozīta, ar pazīstamajiem pa gabalu sazinoties
gandrīz vai tādiem žestiem, kādus lieto stjuartes pirms lidmašīnas
pacelšanās, un kad ir izpētīts, kādas slavenības šogad uz koncertu
ieradušās un kurā mūsu puses ģimenē gaidāms pieaugums. Visvērtīgāk
droši vien būtu atnākt kā baltām lapām, esot gataviem saņemt, nevis
nesot sev līdzi tik daudz domās un kabatās. Šajos koncertos izskan
ārpasaules mūzika, bet saruna jau ir par katra apmeklētāja
iekšpasauli, vai ne?
Neilgi pēc koncerta sākuma Raimonds Tiguls un Vaira Vīķe-Freiberga
iepazīstina ar abu pavisam jauno kopprojektu «Saules dainas», un
pati saule tobrīd ir ļoti klātesoša. «Saule latviešiem ir viens no
nozīmīgākajiem jēdzieniem mūsu folklorā, dziesmu pūrā un, domāju,
arī dzīvē,» vērtē V. Vīķe-Freiberga. Viņa runā ne vien par
sauli, bet arī par iespēju piestāt tādā ozolu aplī, kur koki —
spējam tam ticēt vai ne — sazinās ne vien ar zariem, bet arī ar
saknēm, spējot cits citu bagātināt. «Man šķiet, ka tāpat ir ar
tautām. Tauta veidojas tad, kad veidojas kopējā apziņa, kopējā
saprašana, kopējā izjūta par piederību, un šīs kopības vibrācijas
nav izmērāmas ar zinātniskiem instrumentiem (bet varbūt kādu dienu
būs!),» spriež eksprezidente. Īpašā viešņa arī koncertā nodzied
vienu no saulei veltītajām dainām, bet ierakstā viņa Latvijai vēl
saules mūžu un saka: «Kā mēdz teikt, latviešiem ir ļoti sena
esamības vēsture, bet valstiskā vēsture ir ļoti īsa. (..) Nesenā
vēsture ir arī izdevība — tas nozīmē, ka vēsture mums ir balta lapa
un mēs varam tajā rakstīt. Mums ir iespējas to iespaidot. Tas dod
brīvību, kādas mūsu senčiem ļoti ilgus gadsimtus nebija. To
nedrīkstam aizmirst.»
Trīs koncerta stundas paskrien ātri, jo programma ir ļoti
emocionāla, mainīga un daudzveidīga. Noslēgumā, kā vienmēr, izskan
Raimonda Tigula un Noras Ikstenas kopdarbs — dziesma «Dod,
Dieviņi». Visi pieceļas kājās, un skatuvi es vairs neredzu, jo
starp to un mani stāv brašs ģimenes tēvs, katrā rokā turot pa
meitiņai. Visapkārt dzied: «Dod, Dieviņi, dodamo,/ Es saņemšu
ņemamo;/ Es saņemšu ņemamo/ Ar abām rociņām», un es priecājos par
tik brīnišķīgi uzskatāmo piemēru, kur Dievs ir devis, un cilvēks
patiesi šo devumu, cieši sev piekļāvis, nu tur abās rokās.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: