Ārpus rāmjiem. Atpakaļ pie veseluma, gudrības un līdzsvara 08.02.2014

Ceļš līdz Mazirbei tovakar ir nosarmojis balts, bet Rita mani, kā allaž, sagaida basām kājām. Dabiskas priedes koka grīdai ir patīkami pieskarties basām pēdām pat ziemā, viņa skaidro. Mazo virtuvīti austrenis ir izpūtis ledus aukstu, un man nav ne nojausmas, kāda būs mūsu saruna.
Gatavojoties tai, Rita Lele ir sameklējusi žurnālā «Rīgas Laiks» publicētu diskusiju par laikmetīgās mākslas muzeja iespējamību ar kompetentiem mākslas vēsturniekiem Sāru Vilsoni, Anniju Koenu-Solalu un Markosu Novaku. «Tajā beidzot ir pateikts tas, ko jau sen vajadzēja pateikt, kaut arī — ļoti, ļoti piesardzīgi,» Ritas balsī skan neviltots prieks. Šo brīdi viņa ir gaidījusi ilgi, teju divdesmit gadu.
— Par ko runā šie mākslas eksperti?
— Par to, ka mākslai ir jāpauž skaistais! Tā bija aizliegtā tēma, tabu — mums tika stāstīts, ka tā nedrīkst, ka tā nav māksla. Es gan visus šos it kā modernos mākslas novirzienus saucu vienā vārdā: par negatīvismu, jo diemžēl pārsvarā tajos tiek pausts tikai negatīvais.
— Kāpēc mākslinieks vēlas publikai rādīt negatīvo?
— Ja viņam uzdotu jautājumu, lai godīgi pasaka, vai var uzgleznot to skaisto, ko mākslinieks, tavuprāt, atbildētu? Godīgi uz šo jautājumu vairums pat negribēs atbildēt. Jo, kopš sākās visi kubismi, fovismi, dadaismi, sirreālismi un citi ismi, tā visu laiku skaitījās aizliegtā tēma — mums tika stāstīts, ka reālisms nav māksla. Ka tā ir fotogrāfija vai vēl kaut kas cits. Kad bērnībā jūsmoju par saules rietu un skaistām debesīm, māsa nosauca mani par Lautenbahu-Jūsmiņu… Kopš tās reizes es baidījos skaļi paust savu sajūsmu. Tagad viņa pati jūsmo par to visu. (Smejas.)
— Mēs maināmies.
— Jā. Bet tas nozīmē, ka sabiedrība uz šiem uzskatiem tiek orientēta jau kopš bērna vecuma. Zinu, kā viens otrs mākslinieks savulaik beidza akadēmiju: ja nepadevās zīmēšana, darbus uz skatēm zīmēja kāds cits. Un milzīgie konkursi, lai iestātos Mākslas akadēmijā, bija tikai tāpēc, ka viens otrs tika uzņemts caur pazīšanos. Gleznotājos iestāties bija neiespējami!
— Vai tev tas izdevās ar pirmo piegājienu?
— Pamēģināju. Netiku. Kad sapratu, kas tur iekšienē darās, bija skaidrs, ka nav vērts pat mēģināt. Gadus desmit pat nemēģināju stāties, bet tad sapratu, ka to izglītību, kaut minimālā līmenī, tomēr vajag. Kaut vai, lai uzzīmētu to pašu perspektīvu! Lietišķajos tā visa tika mācīts par maz. Gāju uz sagatavošanas kursiem, līdz trešajā gadā iestājos Pedagoģijas nodaļā. Visi, kuri netika gleznotājos, stājās pedagogos.
«Kompozīcijai jārada dabiskuma, miera un brīvības iespaids. Tie paši principi caurauž arī glezniecību un citus mākslas veidus. Jebkurai darbībai kompozīcijā ir sava asociatīva nozīme, jebkurā kompozīcijā ir sava apslēptā doma, kura jāatklāj un jāpārdzīvo skatītājam. Katrs mākslas darbs veidots noteiktu izjūtu modināšanai, dziļām pārdomām, meditācijai. Liektas un vijīgas līnijas. Nopūtiet degošu sveci un jūs ieraudzīsiet vispilnīgākās kompozīcijas,» pauž Rita savā diplomdarbā «Māksla, filozofija kā dzīves veids». «Kādreiz austrumniekiem viss bija māksla — tējas ceremonija, puķu sakārtojums vāzē, istabas augi, telpas iekārtojums, pat ēdiena pasniegšana! Viss, ar ko saskāries, visa dzīve bija māksla! Pēc tam to visu vienā brīdī salauza šie -ismi… .Salīdzinot ar citam tautām, japāņiem ļoti ilgi tas nāca līdzi, un vēl tagad ir! Taču arī viņi ir daudz ko pazaudējuši, pārņemot eiropeisko dzīves modeli,» uzskata Rita. Viņa ir pārliecināta, ka visaptverošā globalizācija būtu laba un apsveicama lieta, ja ietu uz pareizo pusi.
— Un kura, tavuprāt, ir pareizā puse?
— Atpakaļ pie dabas, pie tīrā. Jo, kur iet cilvēks, viss paliek netīrs. Tehnokrātiskais dzīvesveids jau pats par sevi ir netīrs, jo ražo lūžņus. Viss, ko cilvēks mākslīgi ražo, neatjaunojas — ar katru mirkli viss pamazām zūd. Sabojājas, salūst. Ja gribi visiem procesiem darboties līdzi, jāmeklē jaunas tehniskās iespējas — tagad tās nomainās ļoti ātri…
— Tu neesi starp šiem cilvēkiem. Tu pat sviestmaizi proti uzsmērēt skaisti!
— Jā, pat mani bērni ir to pamanījuši! (Smejas.) Liekot maizītes uz šķīvja, izveidoju rakstu. Tad tā labi paliek. «Lai nu tagad nāk tā svētība,» tad domāju. Zinu, ka daudziem cilvēkiem dzīvē pienāk brīdis, kad viņi vairs negrib ne lasīt, ne klausīties, ko stāsta radio vai televīzija — tur ir tikai melns, melns, melns. Taču tajā pašā laikā pasaulē notiek arī daudzas labas lietas — kāpēc par tām neviens neraksta, nerunā? Un, ja runā vai raksta, tad uz īsu brītiņu.
— Kāds Amerikas latvietis savas vēstulītes vienmēr beidz ar vārdiem: «Turies gaismā!»
— Ļoti pareizi. Tāpēc mēs arī vairāk ar to gaismu… (Smejas.) Kamēr to negatīvo procesu veiksim, barosim tumsu. Nav labā un sliktā: ir tumsa un gaisma! Nav teikts, ka tumsa ir slikta un gaisma — laba. Viņas pastāv abas kā viena veseluma divas puses. Būtiski ir, vai spēj tās noturēt sevī līdzsvarā. Ja iekrīti uz tumsu, tad… Uz gaismu iekrist nevar — gaisma ir tad, kad ir līdzsvars. Esmu studējusi dažādas filozofiskās mācības, tā ir mana bagāža, līdz ar to ir vieglāk orientēties dažādos procesos. Biežāk gan apskaidrība nāk caur ciešanām — caur pārdzīvojumiem, jūtām. Mūsu domas veido nākotni: ja spējam to apzināties, tad esam atbildīgi par to. Un izdarīt mēs varam ļoti daudz.

Pievienotie attēli

Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: