Ārpus rāmjiem. Atpakaļ pie veseluma, gudrības un līdzsvara 08.02.2014

Ceļš līdz Mazirbei tovakar ir nosarmojis balts, bet Rita
mani, kā allaž, sagaida basām kājām. Dabiskas priedes koka grīdai
ir patīkami pieskarties basām pēdām pat ziemā, viņa skaidro. Mazo
virtuvīti austrenis ir izpūtis ledus aukstu, un man nav ne
nojausmas, kāda būs mūsu saruna.
Gatavojoties tai, Rita Lele ir sameklējusi žurnālā «Rīgas Laiks»
publicētu diskusiju par laikmetīgās mākslas muzeja iespējamību ar
kompetentiem mākslas vēsturniekiem Sāru Vilsoni, Anniju
Koenu-Solalu un Markosu Novaku. «Tajā beidzot ir pateikts tas, ko
jau sen vajadzēja pateikt, kaut arī — ļoti, ļoti piesardzīgi,»
Ritas balsī skan neviltots prieks. Šo brīdi viņa ir gaidījusi ilgi,
teju divdesmit gadu.
— Par ko runā šie mākslas eksperti?
— Par to, ka mākslai ir jāpauž skaistais! Tā bija aizliegtā tēma,
tabu — mums tika stāstīts, ka tā nedrīkst, ka tā nav māksla. Es gan
visus šos it kā modernos mākslas novirzienus saucu vienā vārdā: par
negatīvismu, jo diemžēl pārsvarā tajos tiek pausts tikai
negatīvais.
— Kāpēc mākslinieks vēlas publikai rādīt
negatīvo?
— Ja viņam uzdotu jautājumu, lai godīgi pasaka, vai var uzgleznot
to skaisto, ko mākslinieks, tavuprāt, atbildētu? Godīgi uz šo
jautājumu vairums pat negribēs atbildēt. Jo, kopš sākās visi
kubismi, fovismi, dadaismi, sirreālismi un citi ismi, tā visu laiku
skaitījās aizliegtā tēma — mums tika stāstīts, ka reālisms nav
māksla. Ka tā ir fotogrāfija vai vēl kaut kas cits. Kad bērnībā
jūsmoju par saules rietu un skaistām debesīm, māsa nosauca mani par
Lautenbahu-Jūsmiņu… Kopš tās reizes es baidījos skaļi paust savu
sajūsmu. Tagad viņa pati jūsmo par to visu. (Smejas.)
— Mēs maināmies.
— Jā. Bet tas nozīmē, ka sabiedrība uz šiem uzskatiem tiek
orientēta jau kopš bērna vecuma. Zinu, kā viens otrs mākslinieks
savulaik beidza akadēmiju: ja nepadevās zīmēšana, darbus uz skatēm
zīmēja kāds cits. Un milzīgie konkursi, lai iestātos Mākslas
akadēmijā, bija tikai tāpēc, ka viens otrs tika uzņemts caur
pazīšanos. Gleznotājos iestāties bija neiespējami!
— Vai tev tas izdevās ar pirmo piegājienu?
— Pamēģināju. Netiku. Kad sapratu, kas tur iekšienē darās, bija
skaidrs, ka nav vērts pat mēģināt. Gadus desmit pat nemēģināju
stāties, bet tad sapratu, ka to izglītību, kaut minimālā līmenī,
tomēr vajag. Kaut vai, lai uzzīmētu to pašu perspektīvu!
Lietišķajos tā visa tika mācīts par maz. Gāju uz sagatavošanas
kursiem, līdz trešajā gadā iestājos Pedagoģijas nodaļā. Visi, kuri
netika gleznotājos, stājās pedagogos.
«Kompozīcijai jārada dabiskuma, miera un brīvības iespaids. Tie
paši principi caurauž arī glezniecību un citus mākslas veidus.
Jebkurai darbībai kompozīcijā ir sava asociatīva nozīme, jebkurā
kompozīcijā ir sava apslēptā doma, kura jāatklāj un jāpārdzīvo
skatītājam. Katrs mākslas darbs veidots noteiktu izjūtu
modināšanai, dziļām pārdomām, meditācijai. Liektas un vijīgas
līnijas. Nopūtiet degošu sveci un jūs ieraudzīsiet vispilnīgākās
kompozīcijas,» pauž Rita savā diplomdarbā «Māksla, filozofija kā
dzīves veids». «Kādreiz austrumniekiem viss bija māksla — tējas
ceremonija, puķu sakārtojums vāzē, istabas augi, telpas
iekārtojums, pat ēdiena pasniegšana! Viss, ar ko saskāries, visa
dzīve bija māksla! Pēc tam to visu vienā brīdī salauza šie -ismi…
.Salīdzinot ar citam tautām, japāņiem ļoti ilgi tas nāca līdzi, un
vēl tagad ir! Taču arī viņi ir daudz ko pazaudējuši, pārņemot
eiropeisko dzīves modeli,» uzskata Rita. Viņa ir pārliecināta, ka
visaptverošā globalizācija būtu laba un apsveicama lieta, ja ietu
uz pareizo pusi.
— Un kura, tavuprāt, ir pareizā puse?
— Atpakaļ pie dabas, pie tīrā. Jo, kur iet cilvēks, viss paliek
netīrs. Tehnokrātiskais dzīvesveids jau pats par sevi ir netīrs, jo
ražo lūžņus. Viss, ko cilvēks mākslīgi ražo, neatjaunojas — ar
katru mirkli viss pamazām zūd. Sabojājas, salūst. Ja gribi visiem
procesiem darboties līdzi, jāmeklē jaunas tehniskās iespējas —
tagad tās nomainās ļoti ātri…
— Tu neesi starp šiem cilvēkiem. Tu pat sviestmaizi proti
uzsmērēt skaisti!
— Jā, pat mani bērni ir to pamanījuši! (Smejas.) Liekot maizītes uz
šķīvja, izveidoju rakstu. Tad tā labi paliek. «Lai nu tagad nāk tā
svētība,» tad domāju. Zinu, ka daudziem cilvēkiem dzīvē pienāk
brīdis, kad viņi vairs negrib ne lasīt, ne klausīties, ko stāsta
radio vai televīzija — tur ir tikai melns, melns, melns. Taču tajā
pašā laikā pasaulē notiek arī daudzas labas lietas — kāpēc par tām
neviens neraksta, nerunā? Un, ja runā vai raksta, tad uz īsu
brītiņu.
— Kāds Amerikas latvietis savas vēstulītes vienmēr beidz ar
vārdiem: «Turies gaismā!»
— Ļoti pareizi. Tāpēc mēs arī vairāk ar to gaismu… (Smejas.) Kamēr
to negatīvo procesu veiksim, barosim tumsu. Nav labā un sliktā: ir
tumsa un gaisma! Nav teikts, ka tumsa ir slikta un gaisma — laba.
Viņas pastāv abas kā viena veseluma divas puses. Būtiski ir, vai
spēj tās noturēt sevī līdzsvarā. Ja iekrīti uz tumsu, tad… Uz
gaismu iekrist nevar — gaisma ir tad, kad ir līdzsvars. Esmu
studējusi dažādas filozofiskās mācības, tā ir mana bagāža, līdz ar
to ir vieglāk orientēties dažādos procesos. Biežāk gan apskaidrība
nāk caur ciešanām — caur pārdzīvojumiem, jūtām. Mūsu domas veido
nākotni: ja spējam to apzināties, tad esam atbildīgi par to. Un
izdarīt mēs varam ļoti daudz.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: