Atsaukties lielajam skolotāja aicinājumam 05.10.2017

Anna Ķīviča
anna@talsuvestis.lv
63223336

Tweet

Šajā mācību gadā par Rojas vidusskolas direktori kļuva ilggadējā skolotāja Santa Veide. Viņas dzīvesgājumu visdažādākajos rakstos caurauž izglītība — bērnība pavadīta skolotājas ģimenē, vairākkārt studēts augstskolā, uzkrāts 30 gadu pedagoga darba stāžs un izglītības ceļā atbalstīti pašas bērni. Taču spilgtāk par akadēmiskajām zināšanām no Santas staro sirds inteliģence, vēlme uzklausīt, saprast un palīdzēt.
Skolniece skolotāju mājā
Santas profesijas izvēle nepārsteidz — līdz astotajai klasei viņa mācījusies Pūņu pamatskolā, kur par skolotāju strādājusi omīte Maiga Bertelsone. Kādu laiku viņa pat bijusi mazmeitas klases audzinātāja. Tā kā Santas tētis braucis jūrā un arī mamma daudz strādājusi, nolemts, ka būs labāk, ja meitene darbadienas pavadīs pie omītes Pūņu skolotāju mājā. «Pirmajās klasēs domāju, ka mācos slikti, jo omīte man nelika augstāku atzīmi par četri. Vēlāk sapratu, ka patiesībā mācos labi. Priekšmetos, ko pasniedza citi skolotāji, bija arī piecinieki,» atceras Santa un atzīst — omīte bijusi stingra skolotāja. Vērojot viņu, gūti pirmie priekšstati par pedagoga darbu. Tie likti lietā, skolojot un rājoties uz sētas bērniem.
Dzīve skolotāju mājā ļāvusi visu laiku atrasties radošā vidē. Omīte bijusi darbīga, Pūņās organizējusi māksliniecisko pašdarbību, un mazmeitai iemācījusi daudz vērtīga. Kad citi skolotāji ar bērniem un mazbērniem nākuši ciemos, vienmēr spēlēts akordeons, dziedātas dziesmas un pasprucis arī pa kādam noslēpumam iz skolotāju dzīves, ko ne katram mazam skolnieciņam laimējies dzirdēt. Santa mācījusies Talsu bērnu mūzikas skolā un varējusi ar akordeonu spēlēt pavadījumu. Meitene ātri vien iemanījusies spēlēt pēc dzirdes, un apgūts plašs repertuārs. Dziesmas un dzejoļi skanējuši arī, kad Santa kopā ar omīti nākusi mājās no skolas. Ceļa gabaliņš bijis īss, bet toreiz Pūņas šķitušas tik lielas!
Īpaši spilgti atmiņā palikušas skolotāju Ziemassvētku balles, kur Santa un skolas direktores bērni jutušies kā zivis ūdenī. Omīte uz klavierēm spēlējusi jautras melodijas, un dancotāju bijusi pilna zāle. Santa atzīst, ka būt skolotāja bērnam ne vienmēr ir viegli, taču pašai par Pūņu skolā pavadīto laiku ir ļoti siltas atmiņas. «Bērnībā biju klausīga. Lielākais nedarbs, ko izdarīju, — kaimiņu dārzā apēdu mūzikas skolotāja sarkanās zemenes. Skolotājs Vīksniņš nerājās, bet par sodu rudenī lika zemenes izravēt. To darīju ar prieku, jo viņš ravēja ar mani kopā un mācīja, kā tas darāms. Nesen iegriezos Pūņu skoliņā. Tā ir mainījusies, un es nodomāju, ka nav vairs tās pašas auras. Protams, tagad viss ir jauns un moderns, bet man mīļāks ir vecais,» teic Santa.
«Pret saviem bērniem būšu ļoti laba»
Pēc pamatskolas absolvēšanas parasta vidusskola meiteni nav vilinājusi. Gribējies apgūt profesiju, paplašināt apvāršņus. Omīte ievērojusi Rīgas 3. internātvidusskolu, kur darbojies ļoti labs koris. Kaut arī skola sākotnēji bijusi paredzēta bērniem bāreņiem, labprāt uzņemti arī audzēkņi no pilnām ģimenēm — viņu klātbūtne nākšot par labu tiem, kuriem dzīvē mazāk veicies. «Manā klasē mācījās četri skolēni, kuriem nebija vecāku, un vairāki, kuri dzīvoja pie omītēm vai krustvecākiem. Tas, ko piedzīvoju šajā skolā, manai attīstībai deva ļoti daudz. Tā bija radoša vide, kora diriģente Helēna Lazarēviča bija ļoti stingra, bet tik daudz mūzikā iemācīja! Šajā laikā sapratu, ka dzīvoju lieliskā ģimenē. Sarunājoties ar skolasbiedriem, kopā raudājām un smējāmies. Jūtot līdzi viņu pārdzīvojumiem, sapratu, ka pret saviem bērniem būšu ļoti laba,» gūto pieredzi novērtē Santa.
Vēl mācoties vidusskolā, viņa iepazinusies ar vīru Aivi. Dundagā notikusi balle, un visas meitenes ar ziņkāri nolūkojušās, kā zālē ierodas puiši no Rojas. Tikšanās izrādījusies liktenīga, un abi ir kopā jau 31 gadu. Pēc skolas beigšanas, gaidot topošo vīru mājās no armijas, Santa jaundibinātajā Roj­upes sākumskolā sākusi strādāt par mūzikas skolotāju. Kāzas pāris svinēja 1989. gadā. «Vedēji uz kāzu mašīnas no asterēm bija izveidojuši Latvijas karogu. Visemocionālākais brīdis bija, kad braucām mašīnā un visi mums aplaudēja. Kamēr Talsu dzimtsarakstu nodaļā notika ceremonija, ārā ap mašīnu bija sapulcējušies cilvēki un taustīja, vai tās tiešām ir puķes. Pa gabalu ziedi izskatījās kā tomāti. Todien mēs bijām topā, nevienam citam tādu uzmanību nepievērsa! Mašīnas pat apstājās un mūs apdzina, lai varētu apskatīties uz ziedu karogu,» Atmodas laika vēsmas atceras Santa.
Mācīties kopā ar mammu
Skolas direktore augstskolu absolvējusi trīs reizes. Studijas apvienotas ar darbu un bērnu audzināšanu. Santa neslēpj, ka tas nav viegli, bet neiespējami — arī ne. Vispirms pabeigts Liepājas Pedagoģijas institūts, vēlāk Latvijas Universitātē iegūts maģistra grāds izglītības zinātnē, bet pērn Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā apgūta sākumskolas skolotāja specialitāte. Par pirmo studiju pieredzi, kas iegūta paralēli darbam Rojupes skoliņā, Santa teic: «Ģimenei tika atņemti gan naudas līdzekļi, gan mana uzmanība. Taču domāju, ka bērnus manas studijas motivēja. Lūk, mamma mācās, un arī mums jāmācās! Turklāt tētis ar visu lieliski tika galā! Atbraucot mājās pēc skolā pavadītas nedēļas, mani sagaidīja ar izrotātām istabām. Kad zvanīju uz mājām apvaicāties, kā klājas, man atbildēja: «Te jau tiek gatavots un līmēts!»» Savukārt jaunākais diploms iegūts tajā pašā gadā, kad augstskolu absolvējusi meita Anete.
Santa ir gandarīta, ka abām meitām — jaunākajai Anetei un vecākajai Annijai — izdevies iegūt augstāko izglītību un iekārtoties darbā tepat, Latvijā. Kaut arī vīrs Aivis šobrīd strādā Zviedrijā, par pastāvīgu pārvākšanos ģimene nekad nav domājusi, un arī tagad cer, ka drīzumā varēs būt kopā katru dienu. «Vienmēr esmu lūgusi Dievu, lai mani bērni paliktu šeit. Vecākajai meitai pienāca brīdis, kad tika apsvērta doma par braukšanu uz ārzemēm. Viņa pabeidza augstskolu, un bija grūti atrast darbu, bet kopīgi to pārvarējām. Tagad darba devēji viņai sūta darba piedāvājumus! Meita strādā «LMT» par projektu vadītāju. Viņas karjera sākusies diezgan strauji, taču, ja padomā, cik daudz pudu sāls nācies izēst, lai līdz tam tiktu… To zinām tikai mēs paši. Annija ir cīnītāja, kas pastāv par savu viedokli, un viņai ļoti bieži ir taisnība. Jaunākā meita Anete ir mierīgāka. Viņa kopā ar ģimeni dzīvo tepat, Rojā, un strādā par grāmatvedi. Anetei ir dēliņš Aleksandrs — mūsu zvaigznīte. Mana ģimene ir visvērtīgākais dārgums. Ne tikai manas meitas, vīrs un mazdēliņš, bet arī mamma, audžutētis, brālis un viņa ģimene, znota vecāki, kā arī tuvākie radiņi no vīra puses. Visi dzīvojam draudzīgi un saticīgi. Ko gan vairāk cilvēks var vēlēties? Galvenais — lai visi ir veseli! Vienmēr svarīgi atcerēties — jo vairāk gaismas cilvēks dos citiem, jo vairāk to saņems atpakaļ,» par dzīvē svarīgāko teic Santa.
Patiesi smaidi
Ģimenei kopīgs vaļasprieks ir ceļošana. Meitai Annijai ir ķēriens uz plānošanu un organizēšanu. Viņa laikus gādā, lai brauciens būtu izdevies un varētu ne vien nofotografēties pie populārākajiem apskates objektiem, bet patiesi piedzīvot vietējo kultūru un paražas. «Tas, ko iegūsti, redzot citas zemes, satiekoties ar vietējiem cilvēkiem un vienkārši iesaistoties ikdienišķās sarunās, ir milzīgs ieguvums. Tad var novērtēt labo, kas mums Latvijā ir, un arī redzēt, ko mēs varētu mainīt. Citur cilvēki ir smaidīgāki, nav tik norūpējušies, savukārt pie mums smaidi nav mākslīgi, cilvēki ir patiesi.
Tikko bijām Gruzijā, brīnišķīgā vietā Kutaisi. Cilvēks, kurš mūs uzņēma, kādreiz bija strādājis Gruzijas Kultūras ministrijā un ticies ar Vairu Vīķi-Freibergu. Viņš izstrādāja maršrutu, iedeva savu šoferi, un mēs braucām kā kungi un apskatījām daudzas vietas, par kurām paši nebūtu zinājuši. Tādu uzņemšanu kā Gruzijā neesmu piedzīvojusi nekur citur. Tikko kā pasakām, ka esam no Latvijas, visas durvis ir vaļā. Gruzīni ļoti mīl latviešus, jo mēs bijām pirmā valsts, kas atzina viņu neatkarību. Pie sevis domāju: «Ja viņi atbrauktu pie manis, vai es tā varētu?» Diez vai,» spriež Santa.
Labus vārdus viņa velta arī tepat darba gaitās sastaptajiem. «Man vienmēr bijušas ļoti labas klases un lieliska sadarbība ar vecākiem. Mācot mūziku, nav bijuši bērni ar sliktu attieksmi. Rakstīju maģistra darbu par mūzikas ietekmi uz personības attīstību. Zinātnieki vairākkārt pierādījuši, ka tie, kuri mācās mūziku, spēj ātrāk uztvert informāciju un dot atbildi. Arī pēc mūsu skolēniem var redzēt, ka tiem, kuri mācās mūzikas skolā, ir ļoti labas sekmes. Mūzikas skola palīdz saplānot dienu, izdarīt darbus īsā laikā, tikt galā ar stresu un grūtībām, jo daudzās ieskaites norūda. Man ar bērniem vienmēr bijusi laba pieredze. Nesen kāds skolnieks man teica: «Skolotāj, tu esi baigi normāla!» Nu, kur vēl labāku novērtējumu?» smejot teic Santa.
Nebaidīties no jaunā
Jauno izaicinājumu — skolas direktora amatu — viņa pieņem ar optimismu. No atbildības un jaunajiem pienākumiem nebaidās, vienīgi bažījas, ka pietrūks saskarsmes ar bērniem. «Vienmēr gribējies apgūt ko jaunu, un tagad esmu to dabūjusi pilnā apmērā! Jau tagad ļoti izjūtu, ka cilvēkiem vajag izrunāties, tāpēc tiekos ar skolotājiem, cenšos noskaidrot viņu domas — ko viņi vēlētos skolā mainīt, kāda palīdzība vajadzīga, kādas ir labās lietas. Kuram gan nepatīk, ka ar viņu bez lieciniekiem parunājas? Ja varu panākt, ka skolotāji man uzticas, esmu ieguvēja! Mēs baidāmies no nezināmā, bet, kad sākam darīt, visu var noskaidrot un apgūt. Ja kaut ko nezinu, varu pajautāt! Bērni visu jauno pieņem daudz vienkāršāk, bet mums ir grūti. Bērnu smadzenes ir elastīgākas. Protams, strādājot skolā, arī pašam nākas kļūt elastīgākam. Citādi nemaz nevarētu šo darbu veikt,» sapratusi skolotāja.
Santa apzinās, ka skolai jāmainās līdzi laikam un bērnu vajadzībām. «Kad skatos uz Aleksandru, kuram drīz būs pieci gadi, saprotu, ka tā ir pavisam cita paaudze, pilnīgi atšķirīga no mums. Bērni ir gudri, bet tajā pašā laikā ļoti kustīgi. Piemēram, Aleksandrs ir ļoti priecīgs, jo māk skaitīt pāri simtam. Kā viņš to dara? Pieceļas kājās, skaita un nemitīgi kustas! Iedomājieties, ja klasē tādi ir 20… Viņi jau divu gadu vecumā prot rīkoties ar telefonu. Uz mūsdienu bērniem, uz jauno paaudzi, skatos cerīgi. Protams, nevar visā piekāpties, arī viņiem jāpieņem noteikumi. Starp citu, viņi to lieliski saprot, kā arī ļoti labi apzinās, ja ir pie kaut kā vainīgi. Tāpēc mēs, skolotāji, esam profesionāļi, lai ar viņiem strādātu. Manuprāt, skolotājs ir viena no lielajām profesijām, tāpat kā ārsts. Dažreiz cilvēki saka: «Es gribētu, lai mans bērns būtu dakteris.» Taču šādas dinastijas var būt bīstamas. Ārsts tāpat kā skolotājs ir aicinājuma profesija,» ir pārliecināta Santa Veide.

Pievienotie attēli

Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: