Atsaukties lielajam skolotāja aicinājumam 05.10.2017


Šajā mācību gadā par Rojas vidusskolas direktori kļuva
ilggadējā skolotāja Santa Veide. Viņas dzīvesgājumu visdažādākajos
rakstos caurauž izglītība — bērnība pavadīta skolotājas
ģimenē, vairākkārt studēts augstskolā, uzkrāts 30 gadu pedagoga
darba stāžs un izglītības ceļā atbalstīti pašas bērni. Taču
spilgtāk par akadēmiskajām zināšanām no Santas staro sirds
inteliģence, vēlme uzklausīt, saprast un palīdzēt.
Skolniece skolotāju mājā
Santas profesijas izvēle nepārsteidz — līdz astotajai klasei
viņa mācījusies Pūņu pamatskolā, kur par skolotāju strādājusi omīte
Maiga Bertelsone. Kādu laiku viņa pat bijusi mazmeitas klases
audzinātāja. Tā kā Santas tētis braucis jūrā un arī mamma daudz
strādājusi, nolemts, ka būs labāk, ja meitene darbadienas pavadīs
pie omītes Pūņu skolotāju mājā. «Pirmajās klasēs domāju, ka mācos
slikti, jo omīte man nelika augstāku atzīmi par četri. Vēlāk
sapratu, ka patiesībā mācos labi. Priekšmetos, ko pasniedza citi
skolotāji, bija arī piecinieki,» atceras Santa un atzīst —
omīte bijusi stingra skolotāja. Vērojot viņu, gūti pirmie
priekšstati par pedagoga darbu. Tie likti lietā, skolojot un
rājoties uz sētas bērniem.
Dzīve skolotāju mājā ļāvusi visu laiku atrasties radošā vidē. Omīte
bijusi darbīga, Pūņās organizējusi māksliniecisko pašdarbību, un
mazmeitai iemācījusi daudz vērtīga. Kad citi skolotāji ar bērniem
un mazbērniem nākuši ciemos, vienmēr spēlēts akordeons, dziedātas
dziesmas un pasprucis arī pa kādam noslēpumam iz skolotāju dzīves,
ko ne katram mazam skolnieciņam laimējies dzirdēt. Santa mācījusies
Talsu bērnu mūzikas skolā un varējusi ar akordeonu spēlēt
pavadījumu. Meitene ātri vien iemanījusies spēlēt pēc dzirdes, un
apgūts plašs repertuārs. Dziesmas un dzejoļi skanējuši arī, kad
Santa kopā ar omīti nākusi mājās no skolas. Ceļa gabaliņš bijis
īss, bet toreiz Pūņas šķitušas tik lielas!
Īpaši spilgti atmiņā palikušas skolotāju Ziemassvētku balles, kur
Santa un skolas direktores bērni jutušies kā zivis ūdenī. Omīte uz
klavierēm spēlējusi jautras melodijas, un dancotāju bijusi pilna
zāle. Santa atzīst, ka būt skolotāja bērnam ne vienmēr ir viegli,
taču pašai par Pūņu skolā pavadīto laiku ir ļoti siltas atmiņas.
«Bērnībā biju klausīga. Lielākais nedarbs, ko izdarīju, —
kaimiņu dārzā apēdu mūzikas skolotāja sarkanās zemenes. Skolotājs
Vīksniņš nerājās, bet par sodu rudenī lika zemenes izravēt. To
darīju ar prieku, jo viņš ravēja ar mani kopā un mācīja, kā tas
darāms. Nesen iegriezos Pūņu skoliņā. Tā ir mainījusies, un es
nodomāju, ka nav vairs tās pašas auras. Protams, tagad viss ir
jauns un moderns, bet man mīļāks ir vecais,» teic Santa.
«Pret saviem bērniem būšu ļoti laba»
Pēc pamatskolas absolvēšanas parasta vidusskola meiteni nav
vilinājusi. Gribējies apgūt profesiju, paplašināt apvāršņus. Omīte
ievērojusi Rīgas 3. internātvidusskolu, kur darbojies ļoti
labs koris. Kaut arī skola sākotnēji bijusi paredzēta bērniem
bāreņiem, labprāt uzņemti arī audzēkņi no pilnām ģimenēm —
viņu klātbūtne nākšot par labu tiem, kuriem dzīvē mazāk veicies.
«Manā klasē mācījās četri skolēni, kuriem nebija vecāku, un
vairāki, kuri dzīvoja pie omītēm vai krustvecākiem. Tas, ko
piedzīvoju šajā skolā, manai attīstībai deva ļoti daudz. Tā bija
radoša vide, kora diriģente Helēna Lazarēviča bija ļoti stingra,
bet tik daudz mūzikā iemācīja! Šajā laikā sapratu, ka dzīvoju
lieliskā ģimenē. Sarunājoties ar skolasbiedriem, kopā raudājām un
smējāmies. Jūtot līdzi viņu pārdzīvojumiem, sapratu, ka pret saviem
bērniem būšu ļoti laba,» gūto pieredzi novērtē Santa.
Vēl mācoties vidusskolā, viņa iepazinusies ar vīru Aivi. Dundagā
notikusi balle, un visas meitenes ar ziņkāri nolūkojušās, kā zālē
ierodas puiši no Rojas. Tikšanās izrādījusies liktenīga, un abi ir
kopā jau 31 gadu. Pēc skolas beigšanas, gaidot topošo vīru mājās no
armijas, Santa jaundibinātajā Rojupes sākumskolā sākusi strādāt
par mūzikas skolotāju. Kāzas pāris svinēja 1989. gadā. «Vedēji
uz kāzu mašīnas no asterēm bija izveidojuši Latvijas karogu.
Visemocionālākais brīdis bija, kad braucām mašīnā un visi mums
aplaudēja. Kamēr Talsu dzimtsarakstu nodaļā notika ceremonija, ārā
ap mašīnu bija sapulcējušies cilvēki un taustīja, vai tās tiešām ir
puķes. Pa gabalu ziedi izskatījās kā tomāti. Todien mēs bijām topā,
nevienam citam tādu uzmanību nepievērsa! Mašīnas pat apstājās un
mūs apdzina, lai varētu apskatīties uz ziedu karogu,» Atmodas laika
vēsmas atceras Santa.
Mācīties kopā ar mammu
Skolas direktore augstskolu absolvējusi trīs reizes. Studijas
apvienotas ar darbu un bērnu audzināšanu. Santa neslēpj, ka tas nav
viegli, bet neiespējami — arī ne. Vispirms pabeigts Liepājas
Pedagoģijas institūts, vēlāk Latvijas Universitātē iegūts maģistra
grāds izglītības zinātnē, bet pērn Rīgas Pedagoģijas un izglītības
vadības akadēmijā apgūta sākumskolas skolotāja specialitāte. Par
pirmo studiju pieredzi, kas iegūta paralēli darbam Rojupes skoliņā,
Santa teic: «Ģimenei tika atņemti gan naudas līdzekļi, gan mana
uzmanība. Taču domāju, ka bērnus manas studijas motivēja. Lūk,
mamma mācās, un arī mums jāmācās! Turklāt tētis ar visu lieliski
tika galā! Atbraucot mājās pēc skolā pavadītas nedēļas, mani
sagaidīja ar izrotātām istabām. Kad zvanīju uz mājām apvaicāties,
kā klājas, man atbildēja: «Te jau tiek gatavots un līmēts!»»
Savukārt jaunākais diploms iegūts tajā pašā gadā, kad augstskolu
absolvējusi meita Anete.
Santa ir gandarīta, ka abām meitām — jaunākajai Anetei un
vecākajai Annijai — izdevies iegūt augstāko izglītību un
iekārtoties darbā tepat, Latvijā. Kaut arī vīrs Aivis šobrīd strādā
Zviedrijā, par pastāvīgu pārvākšanos ģimene nekad nav domājusi, un
arī tagad cer, ka drīzumā varēs būt kopā katru dienu. «Vienmēr esmu
lūgusi Dievu, lai mani bērni paliktu šeit. Vecākajai meitai pienāca
brīdis, kad tika apsvērta doma par braukšanu uz ārzemēm. Viņa
pabeidza augstskolu, un bija grūti atrast darbu, bet kopīgi to
pārvarējām. Tagad darba devēji viņai sūta darba piedāvājumus! Meita
strādā «LMT» par projektu vadītāju. Viņas karjera sākusies diezgan
strauji, taču, ja padomā, cik daudz pudu sāls nācies izēst, lai
līdz tam tiktu… To zinām tikai mēs paši. Annija ir cīnītāja, kas
pastāv par savu viedokli, un viņai ļoti bieži ir taisnība. Jaunākā
meita Anete ir mierīgāka. Viņa kopā ar ģimeni dzīvo tepat, Rojā, un
strādā par grāmatvedi. Anetei ir dēliņš Aleksandrs — mūsu
zvaigznīte. Mana ģimene ir visvērtīgākais dārgums. Ne tikai manas
meitas, vīrs un mazdēliņš, bet arī mamma, audžutētis, brālis un
viņa ģimene, znota vecāki, kā arī tuvākie radiņi no vīra puses.
Visi dzīvojam draudzīgi un saticīgi. Ko gan vairāk cilvēks var
vēlēties? Galvenais — lai visi ir veseli! Vienmēr svarīgi
atcerēties — jo vairāk gaismas cilvēks dos citiem, jo vairāk
to saņems atpakaļ,» par dzīvē svarīgāko teic Santa.
Patiesi smaidi
Ģimenei kopīgs vaļasprieks ir ceļošana. Meitai Annijai ir ķēriens
uz plānošanu un organizēšanu. Viņa laikus gādā, lai brauciens būtu
izdevies un varētu ne vien nofotografēties pie populārākajiem
apskates objektiem, bet patiesi piedzīvot vietējo kultūru un
paražas. «Tas, ko iegūsti, redzot citas zemes, satiekoties ar
vietējiem cilvēkiem un vienkārši iesaistoties ikdienišķās sarunās,
ir milzīgs ieguvums. Tad var novērtēt labo, kas mums Latvijā ir, un
arī redzēt, ko mēs varētu mainīt. Citur cilvēki ir smaidīgāki, nav
tik norūpējušies, savukārt pie mums smaidi nav mākslīgi, cilvēki ir
patiesi.
Tikko bijām Gruzijā, brīnišķīgā vietā Kutaisi. Cilvēks, kurš mūs
uzņēma, kādreiz bija strādājis Gruzijas Kultūras ministrijā un
ticies ar Vairu Vīķi-Freibergu. Viņš izstrādāja maršrutu, iedeva
savu šoferi, un mēs braucām kā kungi un apskatījām daudzas vietas,
par kurām paši nebūtu zinājuši. Tādu uzņemšanu kā Gruzijā neesmu
piedzīvojusi nekur citur. Tikko kā pasakām, ka esam no Latvijas,
visas durvis ir vaļā. Gruzīni ļoti mīl latviešus, jo mēs bijām
pirmā valsts, kas atzina viņu neatkarību. Pie sevis domāju: «Ja
viņi atbrauktu pie manis, vai es tā varētu?» Diez vai,» spriež
Santa.
Labus vārdus viņa velta arī tepat darba gaitās sastaptajiem. «Man
vienmēr bijušas ļoti labas klases un lieliska sadarbība ar
vecākiem. Mācot mūziku, nav bijuši bērni ar sliktu attieksmi.
Rakstīju maģistra darbu par mūzikas ietekmi uz personības
attīstību. Zinātnieki vairākkārt pierādījuši, ka tie, kuri mācās
mūziku, spēj ātrāk uztvert informāciju un dot atbildi. Arī pēc mūsu
skolēniem var redzēt, ka tiem, kuri mācās mūzikas skolā, ir ļoti
labas sekmes. Mūzikas skola palīdz saplānot dienu, izdarīt darbus
īsā laikā, tikt galā ar stresu un grūtībām, jo daudzās ieskaites
norūda. Man ar bērniem vienmēr bijusi laba pieredze. Nesen kāds
skolnieks man teica: «Skolotāj, tu esi baigi normāla!» Nu, kur vēl
labāku novērtējumu?» smejot teic Santa.
Nebaidīties no jaunā
Jauno izaicinājumu — skolas direktora amatu — viņa pieņem
ar optimismu. No atbildības un jaunajiem pienākumiem nebaidās,
vienīgi bažījas, ka pietrūks saskarsmes ar bērniem. «Vienmēr
gribējies apgūt ko jaunu, un tagad esmu to dabūjusi pilnā apmērā!
Jau tagad ļoti izjūtu, ka cilvēkiem vajag izrunāties, tāpēc tiekos
ar skolotājiem, cenšos noskaidrot viņu domas — ko viņi vēlētos
skolā mainīt, kāda palīdzība vajadzīga, kādas ir labās lietas.
Kuram gan nepatīk, ka ar viņu bez lieciniekiem parunājas? Ja varu
panākt, ka skolotāji man uzticas, esmu ieguvēja! Mēs baidāmies no
nezināmā, bet, kad sākam darīt, visu var noskaidrot un apgūt. Ja
kaut ko nezinu, varu pajautāt! Bērni visu jauno pieņem daudz
vienkāršāk, bet mums ir grūti. Bērnu smadzenes ir elastīgākas.
Protams, strādājot skolā, arī pašam nākas kļūt elastīgākam. Citādi
nemaz nevarētu šo darbu veikt,» sapratusi skolotāja.
Santa apzinās, ka skolai jāmainās līdzi laikam un bērnu vajadzībām.
«Kad skatos uz Aleksandru, kuram drīz būs pieci gadi, saprotu, ka
tā ir pavisam cita paaudze, pilnīgi atšķirīga no mums. Bērni ir
gudri, bet tajā pašā laikā ļoti kustīgi. Piemēram, Aleksandrs ir
ļoti priecīgs, jo māk skaitīt pāri simtam. Kā viņš to dara?
Pieceļas kājās, skaita un nemitīgi kustas! Iedomājieties, ja klasē
tādi ir 20… Viņi jau divu gadu vecumā prot rīkoties ar telefonu. Uz
mūsdienu bērniem, uz jauno paaudzi, skatos cerīgi. Protams, nevar
visā piekāpties, arī viņiem jāpieņem noteikumi. Starp citu, viņi to
lieliski saprot, kā arī ļoti labi apzinās, ja ir pie kaut kā
vainīgi. Tāpēc mēs, skolotāji, esam profesionāļi, lai ar viņiem
strādātu. Manuprāt, skolotājs ir viena no lielajām profesijām,
tāpat kā ārsts. Dažreiz cilvēki saka: «Es gribētu, lai mans bērns
būtu dakteris.» Taču šādas dinastijas var būt bīstamas. Ārsts tāpat
kā skolotājs ir aicinājuma profesija,» ir pārliecināta Santa
Veide.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: