Attīstīt talantu, mācīties uzticēties, bet nepadoties nekrietnajam 11.07.2014
Jauka pievienotā vērtība Talsu luterāņu draudzes ikgadējam vasaras iesvētes mācības kursam parasti ir tikšanās ar sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem. Šoreiz Talsos viesojās politiķe Žaneta Jaunzeme-Grende un kinooperators Raits Valters. Jāatzīst, ka šiem virspusējiem profesiju nosaukumiem ir maza saistība ar to, ko viņi paši bija izvēlējušies klātesošajiem par sevi atklāt.
Uzticības ātrums
Ž. Jaunzeme-Grende, atsaucoties uz Stīvena R. Koveja grāmatu «Astotais paradums», kas ir turpinājums vēstījumam par septiņiem veiksmīgas dzīves paradumiem, atgādināja cilvēces attīstības dažādos posmus, sākot no mednieku un vācēju perioda, kas pārauga lauksaimniecībā un industrializācijā, un beidzot ar informācijas un zināšanu periodu, katrā posmā darbības efektivitātei pieaugot aptuveni 50 reižu. Pašlaik nākoties minēt, kas visus procesus ļautu padarīt vēl ātrākus, un grāmatas autors paužot, ka atbilde rodama spējā uzticēties. «Gan jau paši esat pieredzējuši, kādā ātrumā viss notiek, ja apkārt ir cilvēki, kuri cits citam uzticas un spēj vienoties acumirklī. Lai spētu uzticēties, skaidri jāzina, ka varu iet izlūkos kopā ar šo cilvēku, zinot — viss būs kārtībā. Kā uzticēties, ja otru tik labi nepazīstam? Tad svarīgi, lai katrs darītu to, uz ko viņam ir talants. Ne velti tādēļ jauno ēru sauc par radošās gudrības laikmetu, kurā cilvēki apzinās savus talantus un dara to, ko vislabāk prot, pierādot sevi daudzreiz no jauna. Katru reizi, kad redzu — uzticēties nevar, atceros šo stāstu un zinu, ka tieši uzticības ātrums ir jaunā laikmeta gaisma un gudrība.
Mums ir tāds domubiedru pulciņš, ko sauc par fondu «Viegli». Mēs ik pa laikam koncertējam. Lai izveidotu koncertu, jāiegulda liels darbs — skaņa, gaisma, programma, režija, scenogrāfija… Ja šajā procesā neuzticētos cilvēkiem, tas būtu dārgi un ilgi, bet mēs esam veidojuši koncertu divu dienu laikā, nedēļas laikā, neiespējamās vietās, neuzceltās bibliotēkās, ārzemēs. Tas ir iespējams, tikai uzticoties, ka ikviens būs savā vietā. Tādēļ meklējiet cilvēkus, kam var uzticēties, atrodiet savus talantus, dodiet tos pasaulei, un viss notiks ātri,» ieteica viešņa, norādot, ka viegli ir uzticēties, ja satiekas divi kristieši. «Esat domājuši par vienu, lasījuši vienu, apzināties, ka mīlestība ir platforma, uz kuras dzīvojat. Es pazīstu arī cilvēkus, kuri pilnībā noliedz Dievu. Ar tādiem kopā es izlūkos neietu. Šajās attiecībās iztrūkst kādas būtiskas sakabes izpratnē par lietām,» uzskata Ž. Jaunzeme-Grende.
Viņa spriež, ka jaunais laikmets vērsts uz cilvēka dvēseli. «Šis laikmets izgriež tevi uz otru pusi. Tas, kas pašlaik notiek sociālajos tīklos, faktiski ir iesildīšanās jaunajam laikmetam, izgriežot savas kreisās puses uz āru: tāds es esmu! Tagad visi vēl muļķojas, rāda sevi no sliktās puses, bet pienāks brīdis, kad sāksim šķirot: ar ko es iešu pārgājienā, izlūkos? Ar kādu dvēseli gribu satikties?» aizdomāties aicina Žaneta.
Saņemt Dalailamas svētību
Cita autora — Kena Vilbera — grāmata «Aci pret aci» ļāvusi Ž. Jaunzemei-Grendei izprast, ka Dievu nevar ne pierādīt, ne saprast, bet gūt pārliecību par to, ka Viņš ir, var vien, mācoties pasaulē lūkoties caur meditatīvajām, apceres acīm, kas spēj uztvert pārpasaulīgo. Pati Žaneta trīs reizes nedēļā cenšas atrast laiku meditācijai, lai būtu klusumā kopā ar Dievu, neko Viņam nelūdzot. «Jo biežāk to dara, jo vairāk atklājas dažādas interesantas domas, kādas nav bijušas līdz tam. Pēc regulāras meditācijas vienkārši jūtos droša,» viņa apliecina.
Par brīnumu savā dzīvē Ž. Jaunzeme-Grende uzskata neplānoto sastapšanos ar Dalailamu. Vispirms pārdzīvoti morāli sirdēsti, kad nācies atteikties no šādas tikšanās, ieņemot kultūras ministra amatu. Toties šogad, draudzeņu pierunāta, Žaneta devās uz šī garīgā skolotāja vadītājām mācībām un starpbrīdī saņēma uzaicinājumu pusdienot kopā ar viņu! «Iegāju telpā, kur gara galda galā sēdēja Dalailama. Piegāju klāt, sasveicinājos, apsēdos un domāju: tas ir neticami, tu sēdi pie galda divatā ar Dalailamu, viņš smaida, un tev kaut kas ir jāsaka! Teicu, ka atnācu palūgt piedošanu par reizi, kad es kā ministre atteicos no tikšanās. Pastāstīju par sevi, pieminot arī fondu «Viegli». Viņš uzreiz atcerējās, ka 1996. gadā Latvijā bijis pirmoreiz un toreiz svētījis Imantu Ziedoni! Galu galā viņš pasauca kādu palīgu un teica, ka vēlas mani svētīt. Aplika man baltu lakatiņu, ar to izgāju hallē un, pieciem tūkstošiem cilvēku skatoties, saņēmu Dalailamas svētību, pat īsti nesaprotot šī notikuma nozīmīgumu,» saka Ž. Jaunzeme-Grende.
Ar citu lielu cilvēku — Imantu Ziedoni — viņa iepazinusies pirms desmit gadiem. Slimības dēļ septiņus ar pusi no deviņiem pēdējiem savas dzīves gadiem viņš, joprojām pilns saprašanas, spēja runāt tikai ar grūtībām. Laimīgā kārtā pirms tam Žaneta paguva dzejniekam izprasīt, kādu viņš iztēlojas savu muzeju un kādu to nekādā ziņā negribētu. «Viņš negrib (Ž. Jaunzeme-Grende par I. Ziedoni runā tagadnes formā, jo fonda «Viegli» darbībā viņš joprojām šķietot klātesošs — E. L.), lai cilvēki tiek ievesti muzejā un viņiem tiek stāstīts: «Te Imants sēdēja, te rakstīja, te gulēja…» negrib, lai pie soliem, krēsliem un galdiem ir inventarizācijas numuri… Viņš grib, lai cilvēki atbrauc, ēd un dzer no viņa traukiem un rada! Jautājums ir: ko mēs katrs spējam radīt? Jo uz šo muzeju var nākt tikai ar vienu noteikumu: es atnāku un radu — dzeju, stāstu, mūziku, domu, ideju, notikumu! Atnāc uz muzeju ar tukšām rokām, bet aizej ar kaut ko! Radi jomā, kur tev ir talants. Kas ir tas, kas tev ir gandrīz kā elpošana?» sevī ielūkoties, mudināja Ž. Jaunzeme-Grende, vēlreiz atgādinot, ka jaunajā laikmetā uzticēšanās kļūs iespējama, ja katrs darīs to, ko vislabāk prot.
Atmodas laika arhivārs
Raits Valters, kura vaibstos zinātājs var saskatīt kaut ko no tēva Ēvalda Valtera, auditorijas priekšā stājās basām pēdām un T-kreklā ar uzrakstu «Latvija». Tikšanās gaitā iezīmējās šīs abas lietas — gan Raita patika sevi rūdīt un veidot, gan domas par Latviju dažādos laikos.
Kinooperatora prasmes apguvis, savulaik septiņus gadus būdams Andra Slapiņa, Jura Podnieka un citu izcilu sava amata pratēju māceklis, pārmaiņu laikā viņš kļuva par Atmodas laika arhivāru. R. Valteram vienīgajam esot saglabājies videomateriāls no 1987. gada 14. jūnija, kad cilvēktiesību grupa «Helsinki 86» rīkoja ziedu nolikšanas ceremoniju komunistiskā terora upuru piemiņai pie Brīvības pieminekļa Rīgā. Daloties atmiņās, izskanēja virkne vārdu un uzvārdu, saucot Atmodas laika notikumos būtiskas personas, bet bija skaidrs, ka lielai daļai klātesošo, kas dzimuši jau neatkarīgā Latvijā, šie cilvēki ir sveši. Pats Raits gan joprojām par piedzīvoto runā ar lielu degsmi, pateicoties Dievam par iespēju personiski tikties ar tādiem vīriem kā Gunārs Astra un Juris Ziemelis un apliecinot neizdzēšamo iespaidu, ko šīs satikšanās atstājušas.
Notikumus fiksējot kinolentē, viņš nav bijis tikai vērotājs, bet arī pats visā līdzdarbojies, vēl tagad brīnoties, piemēram, par to, kā viņu un domubiedrus neiesēdināja toreiz, 1988. gada rudenī, kad kopīgiem spēkiem tika nelikumīgi likvidēta postaža pie pirmā Valsts prezidenta Jāņa Čakstes kapa.
Profesionāli izglītoties par režisoru vai operatoru Maskavā R. Valteram nebija iespējas, jo viņš nekad nav kalpojis padomju varai, nav bijis ne komjaunatnē, ne partijā. Arī Padomju Armijā viņš nav dienējis, lai gan par atteikšanos dienēt uz laiku ievietots psihiatriskajā slimnīcā, turp nonākot uzreiz no kara komisariāta, pat mātei nezinot! Toties tagad Raits ir zemessargs un labā formā sevi uztur, visu gadu regulāri peldot. «Man nevajag dakterus un zāles, un domāju, ka nevajadzēs arī. Labi gēni? Varbūt, bet tēvs tik daudz nepeldēja, es peldu drusku par traku — pagājušajā gadā peldēju kādas trīs ar pusi stundas no vietas, veicot desmit kilometrus. Bet mani draugi igauņi peld vēl vairāk! Sadomā un 19 stundas peld no Tallinas līdz Helsinkiem, veicot kādus 60 kilometrus! Es vairāk peldu veselības uzturēšanai. Ja ik dienu nopeldu kilometru, tad ir labi. Ja sanāk vairāk, tad ir vēl labāk. Iesaku to ikvienam! Un visu ziemu jums nesals! Par to veselības žurnāli neraksta, jo tādi peldētāji atņem dakteriem maizi. Ja vari nopeldēt piecas sešas minūtes ledainā ūdenī, tu uzkarsē savas asinis, un visi vīrusi tiek sadedzināti. Izkāp ārā, jūties svētlaimīgs, tev vairs nesalst, pat ja ir vējš, lietus, krusa, sniegs! Ja esi vesels, dzīvespriecīgs, tevi arī nevar salauzt, iestāstīt, ka jādara kaut kādas muļķības,» vērtē R. Valters.
Pēc iespējas vairāk amatu
Kad iespējas studēt Maskavā nav bijis, R. Valters kļuvis par profesionālu mežinieku, darbu mežsaimniecībās un zaļumsaimniecībās veicot ar lielāko prieku. Arī pašlaik, saimniekojot savā īpašumā Kuldīgā, viņš ne bez iemesla šķendējas par to, ka piešķirtajā zemesgabalā nav meža, bet valsts mežos ar kritalām neatļauj darboties pat cilvēkam, kam ir zāģera tiesības. «Man patīk pašam mežā malku gādāt, patīk vākt kritušus kokus, taisīt solus, galdus, mācīties ar koku darboties. Nopirkt gatavu nav mana filozofija! Kur ir mans noziegums? Ko lai daru, ja man patīk strādāt? Eiropa jau arī mums daudz ko aizliedz. Kuģus sagriež… Nolikvidē dabīgās cilvēka tieksmes — iet mežā, iet jūrā, žāvēt zivis,» bēdājas Raits.
Tāds darbīgs vīrs jau gan atrod, ko darīt. «Braucot pa laukiem, iepazīstu ļoti interesantus cilvēkus, tādēļ pagājušajā gadā ieteicu televīzijai veidot stāstus par retām un aizmirstām profesijām. Tapa trīs stāsti: par Ugāles mācītāju un ērģeļu meistaru Jāni Kalniņu, par Latvijā vienīgo vilnas šķetinātāju un darinātāju, kas veido unikālu produkciju Pāces dzirnavās, un par Normundu no Rendas, kas skalda akmeņus. Kad tādus cilvēkus satiec, tad negribi braukt prom, bet gribi palikt un pārņemt viņu amatus! Kalēji, mucinieki — ja tādas profesijas atdzimtu Latvijā, būtu lepns uztaisīt vēl kādus stāstus. Es šādus cilvēkus zinu, interesējos un pats mācos, jo gribu apgūt pēc iespējas vairāk amatu,» atklāj R. Valters. Pēdējos gados viņš atjauno senus velosipēdus, brauc ar tiem pats un ļauj arī citiem braukt.
Daudzi agrākie brīvības cīnītāji no pilsētas esot pārcēlušies uz dzīvi laukos, kur strādā un ir daudz priecīgāki par pilsētniekiem. Arī milzīgā nodokļu sloga dēļ cilvēkiem būtu izdevīgāk pārcelties uz laukiem, būt paēdušiem no pašu izaudzētā un veidot spēcīgas ģimenes. «Ja tev te nav sakņu, tad ātri aizklīdīsi svešumā, jo tevi te nekas nesaista. Mani saista! Kaut vai karjera, kaut vai rīta saule, siena zārds — jebkas! Veci cilvēki, kuri kopj lopiņus, mani saista, es palīdzu viņiem. Labāk strādāju ar rokām, nekā iemiegu pie televizora.
Man nepatīk tas, kas notiek Latvijas politikā. Mēs paliekam drusku par neasu attiecībā pret mūsu valstsvīriem. Man nav cieņas pret mūsu politiķiem, īpaši pret Valsts prezidentu. Man liekas, ka esam senila valsts, kurā ir veci prezidenti un premjeri, un viss buksē, trūkst stingras izlemšanas. Ja, nedod Dievs, pienāktu tāds brīdis kā Ukrainā, man liekas, prezidents neteiktu, ka ir jāpretojas. Drīzāk pateiktu, ka viss ir kārtībā,» raizējas R. Valters.
Starp tagadni un Atmodas laiku esot vēl viena būtiska atšķirība. «Toreiz degsme bija lielāka, jo mums bija kopīgs ienaidnieks — padomju vara, ko mēs neieredzējām. Tagad valdībā ir ievēlēti mūsu cilvēki. Kā tu viņiem pateiksi: tu nederi, tu ej greizi? To varbūt mācītāji var pateikt, bet, ja es saredzu kaut ko nepareizu, sanāk, ka eju pret savu valsti!» salīdzina Raits.
Taujāts pēc novēlējuma saviem klausītājiem, viņš sacīja: «Jābūt tīram, patiesam, godīgam, tad ir viegli dzīvot. Arī dzīves sitienus ir jāmācās pieņemt. Bībelē teikts — ja tev sit pa vienu vaigu, pagriez otru. Ja tas nozīmē uzņemt dzīves sitienus, tad labi. Bet tomēr nepadoties daudzām lietām, kas ir nekrietnas.»
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: