«Balta lapa mani mulsina» 18.07.2018
13. jūlija pievakarē Talsu novada muzeja izstāžu zālē
tika atklāta mākslinieces Justīnes Lūces pirmā personālizstāde «La
Vita. Dzīve». Apmēram pirms gada viņa kopā ar Gunu Millersoni šeit
iekārtojusi sava tēva — gleznotāja Edmunda Lūča darbu izstādi.
Jau toreiz viņai šī mājīgā telpa iepatikusies.
Jāteic, ka tajā aplūkojams visai iespaidīgs darbu klāsts dažādās
tehnikās — eļļas gleznas, ogles zīmējumi, ar zīmuli uzmestas
skices, apgleznotas fotogrāfijas, eksperimentālas grafikas un vaska
veidojumi. Tas viss tapis pēdējo astoņu gadu laikā, kopš jaunā
māksliniece dzīvi saistījusi ar radošo darbību Itālijā, Venēcijas
Mākslas akadēmijā, kur nokļuvusi, pateicoties «Erasmus» studentu
apmaiņas programmai drīz pēc iestāšanās Latvijas Mākslas akadēmijas
Glezniecības nodaļā. Tas noticis tieši tad, kad viņai bijis
visnepieciešamāk. Pirms tam viņa absolvējusi Rīgas
J. Rozentāla mākslas vidusskolu, kur apguvusi fotogrāfiju
apgleznošanu. Uzsākot studijas Venēcijā, aktuāls kļuvis jautājums,
kādu ceļu mākslā izvēlēties, kādā tehnikā darboties turpmāk.
Pirmais turienes profesors, aplūkojot Justīnes portfolio, neesot
viņu izvēlējies, jo bijis pārāk daudz akadēmisku darbu bez sava
radošā rokraksta. Bet profesors, kurš viņu izvēlējies un vēlāk
kļuvis par Venēcijas Mākslas akadēmijas direktoru, Justīnei
jautājis, ko viņa vēlas darīt mākslā.
«Veselu mēnesi nosēdēju pie liela balta molberta, lai tiktu
skaidrībā, ko īsti vēlos,» saka Justīne. Tad sācies periods, kad
viņa uz gaišām gleznām gleznojusi eņģeļus. «Kāpēc tieši tos? Varbūt
tādēļ, ka tas ir kas tāds, kas atrodas starp zemi un debesīm.
Eņģeļi guļ kā sikspārnīši.» Pie viņas pienācis kāds puisis un
sacījis, ka arī tā taču ir glezniecība. Pēc tam viņa sākusi
apgleznot fotogrāfijas. Pēc Latvijā pavadītās vasaras viņa
iestājusies Venēcijas Mākslas akadēmijā jau kā studente un
pabeigusi kursu glezniecībā. Viņa apgleznojusi fotogrāfijas.
Vienlaikus nonākusi arī pie grafikas, t. i., eksperimentālās
grafikas profesora Abisa, kurš esot teicis, ka jebkas, pat lupata,
ja to nospiež uz spiednes, savā ziņā ir grafika. Sekojis darbs ar
sietspiedes grafiku, kas turpinājies astoņu gadu garumā. Tur viņa
sākusi fotogrāfiju nospiest uz papīra, nosaucot to par digigrāfiju.
Šajā laikā viņa aktīvi nodarbojusies ne tikai ar to, bet arī ar
grafiku un fotogrāfiju apgleznošanu.
Pēc dažiem gadiem Justīne sākusi uzlūkot akadēmiju ne tikai kā
studiju vietu, bet vairāk kā vidi, kur mākslinieki atrodas ciešā
kontaktā, jo māksliniekam daudz vieglāk strādāt citu kolēģu
sabiedrībā, nevis vienatnē savās mājās, kas, pēc Justīnes domām, ir
visai grūts uzdevums. Glezniecības katedru Justīne pabeigusi ar šīm
pašām izstādē aplūkojamām gleznām, kas visas tapušas Venēcijā.
Tieši tāpēc viņai šī izstāde ir tik nozīmīga — tā ir kā
atskats uz paveikto, lai šeit varētu spert nākamo soli. Venēcijā
viņa sākusi studijas grafikas maģistrantūrā, bet bijusi spiesta tās
pārtraukt un atgriezties Latvijā. Varbūt kādreiz tur atgriezīsies
un tās pabeigs, bet šobrīd viņa ir šeit.
Justīne teic, ka viņai patīkot savienot reālas lietas ar tādām, kas
piepeši rodas galvā nez no kurienes. Kaut vai uz melnbaltas
fotogrāfijas izkrāsot zāli zaļā krāsā, kas tai piešķir pavisam
citādu veidu un iespējas. «Nākotnē acīmredzot turpināšu darboties
digigrafikas tehnikā, nedaudz iesaistot to kolāžā un miksējot ar
glezniecību. Arī ar apgleznoto fotogrāfiju, kas man tiešām patīk,
lai gan vienmēr izmantoju tikai savas fotogrāfijas. Izradās, ka ar
fotogrāfiju nodarbojies arī mans vectēvs no mātes puses. Balta lapa
mani mulsina, es ar to neprotu strādāt,» saka Justīne. Tieši
Venēcijas periodā viņa sapratusi, ka vēlas kļūt māksliniece, jo tik
brīnišķīgi ir darīt to, kas pašai patīk, par ko turklāt maksā
naudu. Viņas tēvs reiz esot teicis, ka mākslinieku nogalina
saimniecības maksājumi.
«Tas, ka nokļuvu Venēcijā, ir lielā mērā mainījis manu skatījumu.
Ja būtu palikusi Latvijā, varbūt būtu aizbraukusi uz Tartu mācīties
fotogrāfiju, varbūt kļūtu par lielu gleznotāju kā tētis, kurš tomēr
darbojās arī citās tehnikās. Iznāk, ka pusi no savas apzinīgās
dzīves esmu tur pavadījusi — šajā milzu labirintā ar daudzām
ēkām, kur man visvairāk pietrūka dabas,» atzīst Justīne. Viņa tur
ieradusies gluži kā balta lapa — bez pagātnes un sakariem, lai
sevi atrastu un pierādītu. Liekas, ka viņai tas izdevies.
Justīnes Lūces izstāde Talsu novada muzejā aplūkojama līdz
5. augustam.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: