«Beidzot atkal esmu mājās!» 14.12.2013
Māris Ziediņš atkal ir mājās, jau kopš septembra. Cik gan ilgi būts ASV un Anglijā! Nu viņam ir plāni Latvijā, jo jāpalīdz tētim Talsu hokeja hallē nodarboties ar jaunajiem hokejistiem. Lai nu kam, bet Mārim ir ļoti daudz, ko mazajiem ripas spēlētājiem iemācīt. Profesionālo hokejista karjeru viņš ir beidzis, tomēr tā bija gara, un par to sarunājāmies ar viņu Talsu hokeja hallē.
— Imanta Ziediņa dēlam laikam tas nebūtu jājautā… Un tomēr — kāpēc izvēlējāties hokeju?
— Laiks ir pagājis krietns. Gandrīz vai to nevar atcerēties. Hokejs manā dzīvē ienāca jau tad, kad tikko iemācījos staigāt, jo tētis Imants Ziediņš pats spēlēja. Ja tolaik runājām par sportu, tad hokejs vienmēr bija pirmajā vietā. Tētis sāka arī trenēt. Man bija mazliet vairāk nekā četri gadi, kad kopā ar brāli Jāni sāku iet viņam līdzi. Kamēr notika treniņš, mēs lēnā gaitā slidojām apkārt laukumam, pieturēdamies pie apmales. Vēlāk mums pievienojās arī divus gadus jaunākais brālis Aivars. Kad man bija gadi pieci vai seši, tētis izveidoja jauno hokejistu grupu ar maniem vienaudžiem. Visu iepriekšējo laiku biju pieradis slidot kopā ar lielajiem, maisīties viņiem pa kājām. Tolaik šīs Talsu hokeja halles vēl nebija. Mēs slidojām atklātajā laukumā tur, kur tagad ir skeitparks. Tolaik bija pamatīgas un aukstas ziemas. Man vienmēr sala kājas un rokas, tomēr tas mani no spēles neatbaidīja. Jā, pamatsporta veids man bija hokejs, tas, pateicoties tēvam, kura dēļ vispār Talsos ir hokejs, bet skolā spēlēju arī futbolu. Katru vasaru mēs, hokejisti, veidojām savu futbola komandu. Piedalījāmies arī rajona čempionātos. Bet uz hokeja nodarbībām mani nekad nevajadzēja piespiest, tās man patika jau no paša sākuma.
— Bērni bieži domā, par ko kļūs, kad izaugs. Jūs sapņojāt par hokeju?
— Kad biju mazs, gribēju kļūt par pažarnieku, jo tēvs vienu brīdi strādāja par ugunsdzēsēju. Tādas domas, ka darbs būs hokejs, man nebija. Mazajam puikam patika ugunsdzēsēja forma, tētis mani paņēma uz depo līdzi apskatīties, kādas ir speciālās sarkanās automašīnas. Pamazām gan doma par pažarnieka amatu izgaisa, sapratu, ka ripas spēle ir ņēmusi virsroku, un arī to, ka turpmākā dzīve lielākā vai mazākā mērā būs saistīta tieši ar hokeju.
— Vai tagad esat pateicīgs tēvam, ka viņš virzīja jūs tieši uz to?
— Jā, ļoti. Man nav bijis nekādas nožēlas, pat domas, ka kaut ko varēju darīt citādi. Esmu pateicīgs tēvam, ka viņš sāka treniņus un uzbūvēja Talsu hokeja halli. Liekas, ka hokejs ir parasta spēle. Taču, pateicoties tai, esmu pabijis vairākās pasaules valstīs, ārzemēs iepazinies ar daudziem cilvēkiem, man ir milzums draugu. Galvenais, ka hokejs man ir devis iespēju uzzināt, ko nozīmē trenēties līdz sviedriem un asinīm. Tas mani iemācīja disciplīnu, attieksmi pret darbu, atbildību un vajadzību tiekties pēc mērķiem, radījis zināmas ambīcijas. Hokejā sapratu, ka man nepatīk zaudēt, lai gan arī to protu ar cieņu. Pēc horoskopa esmu Vēzis, tātad mierīgs cilvēks, tāds arī esmu. Taču laukumā pārvēršos par lauvu. To man teikuši arī citi. Talsu hokeja klubā spēlēju līdz sešpadsmit gadu vecumam. Un tās ir vislabākās atmiņas, kādas vien var būt. Hokejs kā spēle ir izveidojusi mani tādu, kāds esmu tagad.
— Talsu gaitas beidzās ar došanos uz Ameriku. Kā jūs tur nokļuvāt?
— Kad Latvija ieguva neatkarību, radās iespēja aizbraukt, tad sāku par to sapņot, jo Amerikā hokeja līmenis ir daudz augstāks nekā citur. Ikvienam hokejistam ir vēlme aizbraukt uz ASV, iekļūt NHL vai tikt šai līgai iespējami tuvāk. Man bija labs draugs Māris Dzelzs. Mēs iepazināmies saistībā ar hokeju, jo arī viņa dēls spēlēja. Mārim sakarā ar kristīgo misiju bija daudz draugu Amerikā. Vienu dienu, dzerot tēju, sākām runāt, un viņš teica, ka varot palīdzēt atrast kontaktus, lai pamēģinu aizbraukt uz vienu vasaru uz kādu nometni ASV. Pēc mēneša jau radās iespēja, man vienīgi vajadzēja sameklēt naudu biļetei, kas tolaik bija ļoti dārga. Vasaras sākumā, nezinot nevienu cilvēku ASV un neprotot valodu, sēdos lidmašīnā. Mani gan sagaidīja ļoti atsaucīga amerikāņu ģimene. Viņi mani uzņēma kā savējo un lika justies kā mājās. Desmit dienas nometnes laikā cīnījāmies par vietu komandā. No sešdesmit puišiem tika vien divdesmit. Iekļuvu Grīnbejas junioru komandā. Tā sākās mans laiks Amerikā.
— Kas rosināja iegūt augstāko izglītību starptautiskajā biznesā? Vai sekmīgi izdevās savienot studijas un hokeju?
— Braucot uz ASV, man ne prātā nenāca, ka studēšu. Taču komandā septiņdesmit procentiem jauniešu mērķis bija ar hokeju nopelnīt stipendiju, lai varētu iekļūt augstskolā un spēlēt tās komandā. Man ilgi nebija jādomā, sapratu, ka tas ir ideāls variants — vienlaikus spēlēt hokeju augstā līmenī un mācīties. Viegli tas nebija. Mācības bija katru dienu no 8.00 līdz 15.00, treniņš no 16.00 līdz 18.00. Diena bija sadalīta gandrīz pa minūtēm. Pieradu, bija jābūt ļoti disciplinētam. Pēc četriem gadiem ieguvu bakalaura grādu starptautiskajā biznesā. Jāteic, ka labi veicās arī hokejā. Ceturtajā studiju gadā tiku nosaukts par visas Amerikas trešās divīzijas tā gada labāko spēlētāju. Tas bija liels gods, jo divīzijā spēlēja koledžas no visas valsts, kādas sešdesmit komandas. Nupat esmu atgriezies no ASV, jo mani ievēlēja mūsu skolas sporta Slavas zālē, kur patlaban ir tikai trīs hokejisti, esmu tas trešais. Tādu ievērību esmu izpelnījies tāpēc, ka man hokejā bija ļoti labi panākumi skolas laikā un vairākos turpmākajos gados. Skola tam seko. Šai vasarā pagāja tieši desmit gadi, kopš absolvēju koledžu, un nu — tāds gods. Biju pārsteigts, jo nebiju domājis, ka pēc tik ilga laika mani atcerēsies.
Visu interviju lasiet 13. decembra laikrakstā!
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: