«Bija izjūta, ka neesam nevienam vajadzīgi» 09.10.2017
#DALĀMIES PIEREDZĒ
Pastendes pamatskolas filiāli «Spāres pamatskola» slēdza
2012. gadā. Bērniem nācās turpināt mācības citās izglītības
iestādēs, savukārt tehniskajiem darbiniekiem un pedagogiem —
meklēt jaunas darbavietas. Spāreniece Inita Freija tādu atrada,
tikai ne izglītības nozarē. Pēc 32 gadu darba stāža pedagoģijā
sieviete strādā par pastnieci.
Ceļš līdz skolas slēgšanai
Pēc profesijas I. Freija ir pamatskolas skolotāja. Viņa
lielākoties strādājusi par krievu valodas un sākumskolas
pasniedzēju, bet nereti nācies mācīt arī kādu citu priekšmetu, tajā
skaitā matemātiku 6., 7. klasēm. Darba gaitas uzsāktas
1980. gadā Kazdangā, bijušajā Liepājas rajonā. 1984. gadā
viņa atgriezās šai pusē, lai strādātu tagadējā Talsu pamatskolā.
Spāres pamatskolā viņa sāka strādāt 1998. gadā, pēdējos sešus
gadus līdz skolas slēgšanai esot arī direktora vietniecei mācību
darbā. Trīs gadus pirms skolas slēgšanas, kad Spāres pamatskola
kļuva par filiāli Pastendes pamatskolai, skolēnu skaitu papildināja
slēgtās Usmas pamatskolas (Ventspils novadā) audzēkņi, kopskaitā
vairāk nekā 20. Tomēr tas nebija ilgi, jo Ventspils novada
pašvaldība nemaksāja brīvpusdienas tiem bērniem, kuri mācās ārpus
novada teritorijas. Pamazām bērni skolu pameta, lai turpinātu
mācības kādā no sava novada izglītības iestādēm. 2012. gadā,
Spāres pamatskolu slēdzot, tajā zinības ieguva 22 bērni.
Kad skola durvis audzēkņiem vairs nevēra, I. Freija iestājās
bezdarbniekos. Pēc vairākiem mēnešiem viņu uzrunāja spāreniece,
bijusī klasesbiedrene, kura strādāja valsts a/s «Latvijas Pasts»,
bet bija saslimusi. Piedāvāja viņu aizvietot. Divus mēnešus Inita
strādāja Spārē, savukārt pēc tam vairākus gadus konkrētās
teritorijās Talsos un Ģibuļu pagasta Pastendē, bet turpmāk
apkalpojošā zona atkal būs dzimtā Spāre.
Pedagogs ar pieredzi nav vajadzīgs
«Pēc skolas slēgšanas biju gatava turpināt pedagoga darbu. Devos uz
izglītības pārvaldi, bet krievu valodas skolotāju nevajadzēja.
Interesējos arī bibliotēkās. Dzirdēju, ka tagad novadā tiek meklēts
krievu valodas pedagogs, bet domāju, ka vairs negribu strādāt
skolā. Klausoties, kāda bērniem tagad ir attieksmes pret
skolotājiem… Arī nelielā lauku skolā, kur nu vēl lielā klasē, kur
jāstrādā, piemēram, ar 30 bērniem. Esmu apmierināta ar
pastnieces pienākumiem, jo arī tas ir darbs ar cilvēkiem. Arī darbs
ar papīriem man nerada problēmas, un vadīt automašīnu man vienmēr
ir paticis,» stāsta bijusī skolotāja.
Pirms skolu slēdza, par to runāja jau vairākus gadus. Tajā pašā
laikā darbiniekiem bijusi cerība, ka dabūs vietu citā skolā. Tas
izdevās tikai dažiem. Kāds ir devies pensijā, bet bez darba
joprojām ir divi pasniedzēji. Tehniskie darbinieki palika strādāt
Spāres muižā. «Skolās grib jaunus pasniedzējus. Un arī citviet
vecākiem ļaudīm grūti atrast darbu. Neviens jau negrib algot
cilvēku, piemēram, 60 gadu vecumā. Bet ko lai iesāk vairākus
gadus, līdz pienāk pensijas laiks?» vaicā spāreniece.
Viņa arī kritiski vērtē principu «Nauda seko skolēnam», kas mazo
skolu pedagogiem liek justies tā, it kā viņi strādā ar daudz mazāku
un sliktāku atdevi, nekā tas ir lielajās mācību iestādēs. Lauku
skoliņu pluss ir individuāla un personiska attieksme, rūpes par
katru. Arī tam, ka sekmju līmenis mazajās skolās esot zemāks,
I. Freija nepiekrīt. «Te mēs ķērām katru aiz rokas,
atgādinājām, skubinājām, palīdzējām, lai tikai viss būtu izdarīts
un izprasts. Bērniem bija labas sekmes, daudzi startēja
olimpiādēs,» stāsta bijusī skolotāja.
Kā dzīvot tālāk?
«Kad gāju pakaļ darba grāmatiņai, bija ļoti grūti, vēl ilgi pēc tam
nevarēju atnākt uz skolu… Bija izjūta, ka neesam nevienam
vajadzīgi. Tagad tam esmu tikusi pāri. Labi, ka dabūju darbu. Ja tā
nebūtu, nezinu, ko darītu pēc deviņiem mēnešiem, kad vairs
nesaņemtu bezdarbnieka pabalstu. Kā izdzīvotu? Neesmu tāds cilvēks,
kurš var pamest valsti un doties uz ārzemēm. Zinu vairākus
pedagogus, kuri jau ilgus gadus ir prom,» caur asarām teic
I. Freija.
Jau kopš mazotnes Inita zināja, ka vēlas būt skolotāja. Nav pat
apsvērusi domu par citu profesiju. Viņa vēl joprojām atceras mammas
sacīto, ka šī profesija vienmēr būs vajadzīga un pieprasīta. «Tas,
kas pašlaik notiek valstī, ir šausmīgi. Agrāk Spārē kūsāja dzīvība,
staigāja bērnu bari. Tagad neredz nevienu. Bet — kā to mainīt?
Nav jau darba vietu. Labi, ka vēl redz jaunās māmiņas, stumdot
ratiņus. Runājot par pamestajām skolu ēkām, ja nebūtu Tabitas
(Kalniņas — M. J.), bail pat iedomāties, kādā stāvoklī te
viss izskatītos…
Es joprojām nevaru pateikt: «Ejam uz muižu!» Joprojām to saucu par
skolu. Rūgtums? Man tāda nav. Saprotu, ka tāda ir dzīve, un
vienkārši jāsamierinās,» nosaka I. Freija.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: