Rakstu arhīvs
 
Decembris 2012
26 27 28 29 30 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
31 1 2 3 4 5 6
Janvāris 2013
31 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31 1 2 3
Februāris 2013
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 1 2 3
Marts 2013
25 26 27 28 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 31
Aprīlis 2013
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 1 2 3 4 5
Maijs 2013
29 30 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 31 1 2
Jūnijs 2013
27 28 29 30 31 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
Jūlijs 2013
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 31 1 2 3 4
Augusts 2013
29 30 31 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 31 1
Septembris 2013
26 27 28 29 30 31 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 1 2 3 4 5 6
Oktobris 2013
30 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31 1 2 3
Novembris 2013
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 1
Decembris 2013
25 26 27 28 29 30 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 31 1 2 3 4 5
Janvāris 2014
30 31 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 31 1 2
Februāris 2014
27 28 29 30 31 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 1 2
Marts 2014
24 25 26 27 28 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
31 1 2 3 4 5 6
Aprīlis 2014
31 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 1 2 3 4
Maijs 2014
28 29 30 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 31 1
Jūnijs 2014
26 27 28 29 30 31 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 1 2 3 4 5 6
Jūlijs 2014
30 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31 1 2 3
Augusts 2014
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 31
Septembris 2014
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 1 2 3 4 5
Oktobris 2014
29 30 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 31 1 2
Novembris 2014
27 28 29 30 31 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
Decembris 2014
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 31 1 2 3 4
Janvāris 2015
29 30 31 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 31 1
Februāris 2015
26 27 28 29 30 31 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 1
Marts 2015
23 24 25 26 27 28 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 31 1 2 3 4 5
Aprīlis 2015
30 31 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 1 2 3
Maijs 2015
27 28 29 30 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 31
Jūnijs 2015
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 1 2 3 4 5
Jūlijs 2015
29 30 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 31 1 2
Augusts 2015
27 28 29 30 31 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
31 1 2 3 4 5 6
Septembris 2015
31 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 1 2 3 4
Oktobris 2015
28 29 30 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 31 1
Novembris 2015
26 27 28 29 30 31 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 1 2 3 4 5 6
Decembris 2015
30 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31 1 2 3
Janvāris 2016
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 31
Februāris 2016
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 1 2 3 4 5 6
Marts 2016
29 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31 1 2 3
Aprīlis 2016
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 1
Maijs 2016
25 26 27 28 29 30 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 31 1 2 3 4 5
Jūnijs 2016
30 31 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 1 2 3
Jūlijs 2016
27 28 29 30 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 31
Augusts 2016
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 31 1 2 3 4
Septembris 2016
29 30 31 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 1 2
Oktobris 2016
26 27 28 29 30 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
31 1 2 3 4 5 6
Novembris 2016
31 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 1 2 3 4
Decembris 2016
28 29 30 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 31 1
Janvāris 2017
26 27 28 29 30 31 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 31 1 2 3 4 5
Februāris 2017
30 31 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 1 2 3 4 5
Marts 2017
27 28 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 31 1 2
Aprīlis 2017
27 28 29 30 31 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
Maijs 2017
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 31 1 2 3 4
Jūnijs 2017
29 30 31 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 1 2
Jūlijs 2017
26 27 28 29 30 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
31 1 2 3 4 5 6
Augusts 2017
31 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31 1 2 3
Septembris 2017
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 1
Oktobris 2017
25 26 27 28 29 30 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 31 1 2 3 4 5
Novembris 2017
30 31 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 1 2 3
Decembris 2017
27 28 29 30 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 31
Janvāris 2018
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 31 1 2 3 4
Februāris 2018
29 30 31 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 1 2 3 4
Marts 2018
26 27 28 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 31 1
Aprīlis 2018
26 27 28 29 30 31 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 1 2 3 4 5 6
Maijs 2018
30 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31 1 2 3
Jūnijs 2018
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 1
Jūlijs 2018
25 26 27 28 29 30 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 31 1 2 3 4 5
Augusts 2018
30 31 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 31 1 2
Septembris 2018
27 28 29 30 31 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
Oktobris 2018
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 31 1 2 3 4
Novembris 2018
29 30 31 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 1 2
Decembris 2018
 
26 27 28 29 30 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
31 1 2 3 4 5 6
Viedoklis

Vai gaidāt Latvijas simtgades svētku?



Lai balsotu, jāielogojas sistēmā!
Pēdējās galerijas
Biežākie atslēgvārdi

Būt mazai, mazai šūniņai, kas vairo patriotismu 02.10.2018

Elīna Lāce
elina@talsuvestis.lv
63291188

Uzaicinot Rojas jūras zvejniecības muzeja vadītāju Inesi Indriksoni uz lielāku interviju, netīšām sanāk samānīties, jo tobrīd aizmirstu piebilst, ka saruna nebūs par muzeju tā 50. darba gadā, bet par viņu pašu. Tagad spriežu — šī nejaušība ir mana veiksme, kas liek Inesei pārkāpt principu, ka par cilvēku jārunā viņa darbiem. Pazīstot šo sievieti vien nieka nedēļu, jau esmu ierindojusi viņu komunikācijā patīkamāko un atbildīgāko cilvēku sarakstā.
Satiekamies par godu pāvesta Franciska vizītei noteiktajā brīvdienā, un klusībā nodomāju, ka šis fakts kaut ko pasaka par mums abām. Atzīstos Inesei, ka zināmus secinājumus esmu izdarījusi arī dažas dienas iepriekš, Kaltenes klubā piedzīvojot smieklu pārpilnu muzeja jubilejas pasākumu, kāds sausiņu kolektīvā diez vai būtu iespējams. Viņa apsēžas pie sava darba galda, bet es ieņemu krājuma glabātājas Gundegas Balodes vietu.
Izrādās, ka Inese jau no pirmajiem dzīves gadiem vasarās sūtīta, kā pati smejas, trimdā uz Roju pie omītes. «Ar saknēm, sirdi un dvēseli noteikti esmu rojeniece. Manas saknes te sniedzas ļoti, ļoti tālu, kad šeit dzīvoja vecvectēvs un viņa dzimta, arī omītes puses radi,» viņa stāsta.
Trimdā Inese sūtīta no Rīgas, kur viņa ir dzimusi un aizvadījusi skolas gaitas. «Bet, protams, neviena vasara, neviens brīvlaiks nebija iedomājams bez Rojas! Man Rojā ļoti patika. Jūra, vasara — tas jau vien ir kaut kas skaists un pozitīvs. Es gan biju tāda, ka man vienmēr pietrūka mammas, tāpēc vienlaikus arī ļoti pārdzīvoju šo prombūtni, tomēr atmiņas ir skaistas. Es kā vienīgais bērns vairāk esmu augusi starp pieaugušiem cilvēkiem. Man bija fantastiska omīte. Viņa bija stingra, tāpēc nekāda lielā rotaļāšanās ar citiem bērniem, pazūdot uz visu dienu, nesanāca, toties mēs ļoti daudz laika pavadījām sarunās. Tad viņa stāstīja par savu jaunību, par to, kā mācījusies Rīgas 2. ģimnāzijā, pēc tam strādājusi Latvijas Bankā par grāmatvedi. Protams, to visu izjauca kara gadi. Tā kā Rīgā ar iztikšanu bija grūtāk, omīte atgriezās Rojā. Viņa bija arī apprecējusies, bija piedzimuši dvīņi — mans tētis un krusttēvs, un atbrauca dzīvot te, pie radiem. Omīte vienmēr ir uzsvērusi, ka, pateicoties Rojas radu labvēlībai, bija iespējams izdzīvot,» atminas Inese.
Tolaik viņas mājas bija Rīgā.
«Kad biju Rojā, tad ilgojos pēc Rīgas; kad biju tur, atkal gribējās atgriezties šeit… Kā jau cilvēkam! Bet Rīgā sāku mācīties toreizējā Zentas Ozolas Rīgas 5. vidusskolā. Šī skola bija vistuvāk mājām, un jāsaka — tā man devusi mīlestību uz vācu valodu. Man vienmēr paticis arī skolotāju darbs. Atceros, kā bērnībā spēlēju skolās, — man bija savs žurnāls, kurā liku atzīmes, sastādīju arī kontroldarbus… Kad beidzu skolu, bija skaidrs, ka vēlos studēt pedagoģiju. Man ļoti patika arī psiholoģija, tāpēc izvēlējos studēt Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā. Vienmēr par šo augstskolu esmu teikusi tikai labus vārdus, jo tā man deva ļoti daudz,» vērtē Inese. Šajā augstskolā viņa pabeidza skolvadības fakultāti un kļuva par vācu valodas skolotāju, vēlāk iegūstot arī maģistra grādu.
«Tā kā gribējās pašai savu naudiņu, jau otrajā kursā spēru ārkārtīgi drosmīgu soli — aizgāju strādāt skolā, apvienojot studijas ar darbu. Tā bija laba pieredze. Vēlāk ieraudzīju sludinājumu, ka skola meklē direktora vietnieku metodiskajā darbā. Nodomāju: «Kāpēc ne? Jāpiesakās!» Tā nokļuvu Friča Brīvzemnieka pamatskolā, kur gandrīz astoņus gadus strādāju par direktora vietnieci metodiskajā darbā. Vēl tagad jūtu — gribas runāt ar skolotājiem, teikt, ka varbūt varētu citādāk… Bet tad sev saku: «Inese, nomierinies! Tu vairs neesi šajā lauciņā! Dari savu darbu, bet citi lai turpina profesionāli darīt savējo!»,» neslēpj Inese.
Gadu gaitā nevienu brīdi neesot zudusi saikne ar Roju. Inese jau ļoti agri — pamatskolas pēdējā klasē — iepazinusies ar tagadējo vīru, un sanācis tā, ka arī viņš iemīlējis šo vietu. «Kā gan var neiemīlēt Roju? Man liekas, ka cilvēki, kuri atbrauc uz Roju, brauc šurp mūžīgi. Taciņa ir iemīta. Mēs regulāri braucām šurp sagaidīt Jauno gadu. Māja vēl nebija īpaši piemērota, lai tajā uzturētos ziemā, bet es kā tagad atceros kādu ļoti skaistu ziemas vakaru. Sniedziņš lēnām sniga, bija tas Rojas klusums… Izdomājām, ka jāņem ragavas un jāiet ar bērniem pabraukāties. Izgājām ārā, un vīram teicu: «Paklau… Zini, kas ir? Es vairs negribu braukt atpakaļ uz Rīgu. Es gribu palikt te!» Braukšana vienmēr asociējās ar mantu kravāšanu. It sevišķi, kad ir mazi bērni, tās ir šausmas! Puse iedzīves līdzi, Rojā mantas kaut kādā veidā jāizkārto, lai kaut cik komfortabli varētu justies, un tad pēc pāris dienām atkal krāmē visu atpakaļ un dodies prom… Jutu, ka tiešām gribu te palikt. Kopš tā brīža šo domu loloju — ka būtu jauki dzīvot Rojā, jo tā ir gan bērniem piemērota vieta, gan pašiem,» atklāj Inese.
Pagājis aptuveni gads,
kad viņa uzzinājusi — Rojas muzejs meklē vadītāju. «Dokumentus biju salikusi, bet līdz pēdējai dienai nesūtīju prom. Ko darīt? Mācību gada vidus, no skolas aiziet tādā brīdī būtu zināma nodevība pret kolēģiem, jo visu nāktos atstāt pusratā, bet arī šeit neviens negaidīs, kamēr pabeigšu mācību gadu. Tā es 1. vai 2. aprīlī atnācu strādāt uz Roju, izraujot bērnus no viņu ierastās vides — vienu no bērnudārza, otru pārceļot uz citu skolu. Tas bija gana sarežģīti, bet bija Roja, kas vilināja, un bija citi apsvērumi. Tolaik Rīgā dzīvojām īrētā dzīvoklī, bet Rojā bija dzimtas māja, kas stāvēja tukša.
Ir pagājuši pieci gadi. Ja man šādu soli vajadzētu spert tagad, ar tagadējo pieredzi par to, kā bērniem veicās ar iedzīvošanos, nezinu, vai spētu to izdarīt vēlreiz. Bet toreiz sēdēju iepriekšējā darba vietā un domāju, ko darīt. Sajēgas par muzeja darbu bija vien tik, cik muzeji bija apmeklēti, tātad būtībā — nekādas. Es pat uzrakstīju Muzeju nodaļas vadītājam Jānim Garjānam e-pasta vēstuli, lūdzot palīdzēt un pastāstīt, kā tiek organizēts darbs muzejā, jo man bija vajadzīga kāda izpratne. Man ļoti nepatīk, ja cilvēks izliekas gudrāks, nekā viņš ir. Labāk atzīstu, ka nezinu, un dodos šo lietu noskaidrot. Atradu arī pazīstamu sievieti Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, gāju pie viņas, lai izstāsta man muzeja virtuvi; lasīju normatīvos aktus un dokumentus. Ir taču jāsaprot, uz ko tu ej! Laikam jau ir tā — ja ceļš tev ir paredzēts, viss sakārtojas,» no pieredzes secina Inese.
Pieci gadi muzeja vadītāja amatā
esot bijuši interesanti. «Man patīk visās lietās analizēt savu darbu. Laikam no tēta esmu mantojusi ārprātīgu atbildības izjūtu, kas ir gan ļoti labi, gan arī nav labi. Vislielākais kritiķis sev esmu pati. Analizēju un grupēju, kas ir un kas nav izdevies, kam turpmāk vajadzētu pievērst uzmanību. Tas dažkārt ir apgrūtinoši. Ļoti gribas visu izdarīt pareizi! Ja likumā tā ir noteikts, tad nav vērts vairs par to diskutēt. Jāpakļaujas un jādara! Šai ziņā varbūt esmu ļoti garlaicīga,» Inese pasmaida.
Ja no tēta mantota augsta atbildības izjūta, tad no mammas, mediķes, — darbaholisms. «Arī par to varu teikt — labi un ne tik labi. Ja daru, tad daru; ja nedaru, tad nedaru! Kāda jēga aiziet uz darbu un neko neuzlabot, nepilnveidot, bet atstāt visu, kā ir? Par muzeju runājot, gan jāsaka — te viss bija ļoti skaisti, jau man atnākot, tomēr laiks iet uz priekšu, cilvēki grib redzēt kaut ko jaunu. Tāpēc te esmu, strādāju kopā ar superīgiem cilvēkiem, mums ir ļoti laba komanda, un kopā ejam līdzi laikam. Man vienmēr šķitis, ka darbs, kuru tu dari, ir jāveic ar mīlestību. Paldies Dievam, man tā vienmēr ir bijis. Pat iedomāties nevaru, kā tas būtu — strādāt piespiedu kārtā,» konstatē Inese.
Galvenais muzejā esot apmeklētājs, kuram tiekot pakārtoti pārējie procesi — pētnieciskais darbs, pasākumu piedāvājums. «Cilvēks ir jāatvilina līdz muzejam. Vēl joprojām brīnos par tiem rojeniekiem, kuri ir teikuši: «Muzejā? Es jau tur biju pašā sākumā — tad, kad muzejs vēl atradās Liepu ielā!» Stereotipi joprojām ir ļoti izteikti: «Tu strādā muzejā? Nu, labi, vasarā jums nāk cilvēki, bet — ko jūs darāt ziemā?!» Priekšstats ir, ka mēs te sēžam kā dežūrtantiņas un pieskatām eksponātus…» nopūšas Inese.
Viņa arī pirms šīs darbavietas nav bijusi starp tiem, kuri sevī nes negatīvus priekšstatus par muzeju kā garlaicīgu vietu. Savulaik Inesi uz muzejiem veduši vecāki. Tētis, būdams mākslinieks, uzskatījis par vajadzīgu meitu īpaši izglītot mākslas jomā, stāstot par gleznām, vecmeistariem, to, no cik liela attāluma jāskatās uz gleznu un kā jāapiet apkārt citam cilvēkam, kurš skatās uz gleznu. «Man patika! Arī tagad ar ģimeni daudz braucam uz muzejiem. Nu jau, protams, skatos ar profesionālu interesi. Manuprāt, Latvijā ir fantastiski muzeji,» Inese uzskata. Viņa saka labus vārdus arī par kultūras jomā strādājošajiem ļaudīm kā vienkāršiem, laipniem, pretimnākošiem un saprotošiem. Izglītības vide tomēr bijusi maķenīt augstprātīgāka.
Pastāvīgi dzīvot Rojā esot jauki.
«Tas, ka mežs ir tuvu, tas, ka blakus ir jūra… Varu jebkurā rītā pamosties, piebikstīt vīram un ierosināt: «Aizbraucam uz jūru?» Tā ir milzīga dāvana. Un vēl — lai arī sevi pieskaitu darbaholiķiem, mana svarīgākā dzīves vērtība ir ģimene. Kad strādāju Rīgā, meita, kura nesen bija sākusi mācīties skolā, teica: «Mammu, es gribu iet mūzikas skolā!» Sapratu, ka nevarēšu viņu izvadāt, aukles nolīgšanai nepietiek naudas, pašai braukt nevaru atļaut, bet omes ir aizņemtas darbā. Tā bija diezgan briesmīga sajūta. Šeit, Rojā, ir fantastiski — mūzikas un mākslas skola, sporta skola, laba vidusskola!» priecājas Inese. Arī meitas esot Rojā iejutušās. Ja vecākajai, pusaudzei, vēl savu reizi sagribas Rīgas dzīvesveidu un ātrumu, tad Inesei tas vairs nepatīkot.
Dzīvošana mazā ciematiņā gan uzliekot zināmus pienākumus. «Par mani ir teikts, ka esmu iedomīga vai lepna, jo kādu neesmu pasveicinājusi. Nebūt ne! Domās esot pie savas ģimenes vai kādā darba jautājumā, varu kādu nepamanīt, bet tā noteikti nav iedomība. Man ļoti patīk dzīvot savu un savas ģimenes dzīvi. Man nepatīk tenkošana, iedziļināšanās citu cilvēku dzīvē, padomu došana. Ir jāiekāpj otra cilvēka kurpēs un jānostaigā kāds laiciņš, lai varētu kaut ko teikt. Būtu taču vienkāršāk, ja mēs katrs dzīvotu savu dzīvi, domātu par savu darbu un savām ģimenes attiecībām! Bet, nē, nodarbojamies ar citu cilvēku analizēšanu, jo vienkāršāk ir sniegt padomus, nekā pašiem kaut ko darīt,» Inese pamanījusi.
Tagad, kad meitas paaugušās, viņa ar vīru cenšoties vairāk laika veltīt sev, kopīgi apmeklējot kultūras pasākumus un paceļojot. Arī Rīgas piedāvājumu varot kopā pabaudīt, bet pēc pāris dienām just: jābrauc mājās. «Mieru, kādu sniedz Roja, citur nevaru atrast. Esmu šīs vietas patriote un ļoti cenšos arī jauniešos radīt patriotismu pret šo vietu. Man ļoti nepatīk cilvēki, kuri visu noniecina: te nekā nav, te neko nevar redzēt, te nekas nenotiek. Lai vēl kaut kur notiktu tik daudz dažādu pasākumu! Mazajā Rojā ir kādas četras izstāžu zāles! Mums ir mūsu vēsture ar skaisto burinieku laikmetu, kuģubūvi… Mums jābūt lepniem! Man vienmēr gribas lepoties ar to, kas ir Roja un kas Roja ir bijusi.
Man gribas, lai Rojas muzejs būtu dzīvs. Lai ne tikai tūristi, bet arī vietējie cilvēki šeit ik pa laikam ienāktu. Nevis teiktu: «Es jau tur esmu bijis.», bet zinātu, ka vienmēr ir kas jauns, ko paskatīties. Gribas, lai vairāk iemīlam savu vietu, nevis noniecinām un nepārtraukti sūdzamies. Ir jaunieši, kuri to vien gaida, kad varēs braukt prom, it kā citur būtu tā sapņu zeme. Nu, nē, Latvija ir visskaistākā zeme pasaulē, un šeit ir visvislabāk! Ar šo mazo, mazo šūniņu, kas ir muzejs cilvēka dzīvē, gribas vairot patriotismu,» atkal un atkal apliecina Inese.

Pievienotie attēli
Atslēgvārdi
Nedēļas viesis
Komentāri
Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm:
draugiem.lv twitter.com facebook.com
Lietotāja profils
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm:
draugiem.lv twitter.com facebook.com
Twitter
----- Account: talsuvestis.lv -----