Būt mazai, mazai šūniņai, kas vairo patriotismu 02.10.2018
Uzaicinot Rojas jūras zvejniecības muzeja vadītāju Inesi
Indriksoni uz lielāku interviju, netīšām sanāk samānīties, jo
tobrīd aizmirstu piebilst, ka saruna nebūs par muzeju tā 50. darba
gadā, bet par viņu pašu. Tagad spriežu — šī nejaušība ir mana
veiksme, kas liek Inesei pārkāpt principu, ka par cilvēku jārunā
viņa darbiem. Pazīstot šo sievieti vien nieka nedēļu, jau esmu
ierindojusi viņu komunikācijā patīkamāko un atbildīgāko cilvēku
sarakstā.
Satiekamies par godu pāvesta Franciska vizītei noteiktajā
brīvdienā, un klusībā nodomāju, ka šis fakts kaut ko pasaka par
mums abām. Atzīstos Inesei, ka zināmus secinājumus esmu izdarījusi
arī dažas dienas iepriekš, Kaltenes klubā piedzīvojot smieklu
pārpilnu muzeja jubilejas pasākumu, kāds sausiņu kolektīvā diez vai
būtu iespējams. Viņa apsēžas pie sava darba galda, bet es ieņemu
krājuma glabātājas Gundegas Balodes vietu.
Izrādās, ka Inese jau no pirmajiem dzīves gadiem vasarās sūtīta, kā
pati smejas, trimdā uz Roju pie omītes. «Ar saknēm, sirdi un
dvēseli noteikti esmu rojeniece. Manas saknes te sniedzas ļoti,
ļoti tālu, kad šeit dzīvoja vecvectēvs un viņa dzimta, arī omītes
puses radi,» viņa stāsta.
Trimdā Inese sūtīta no Rīgas, kur viņa ir dzimusi un aizvadījusi
skolas gaitas. «Bet, protams, neviena vasara, neviens brīvlaiks
nebija iedomājams bez Rojas! Man Rojā ļoti patika. Jūra,
vasara — tas jau vien ir kaut kas skaists un pozitīvs. Es gan
biju tāda, ka man vienmēr pietrūka mammas, tāpēc vienlaikus arī
ļoti pārdzīvoju šo prombūtni, tomēr atmiņas ir skaistas. Es kā
vienīgais bērns vairāk esmu augusi starp pieaugušiem cilvēkiem. Man
bija fantastiska omīte. Viņa bija stingra, tāpēc nekāda lielā
rotaļāšanās ar citiem bērniem, pazūdot uz visu dienu, nesanāca,
toties mēs ļoti daudz laika pavadījām sarunās. Tad viņa stāstīja
par savu jaunību, par to, kā mācījusies Rīgas 2. ģimnāzijā,
pēc tam strādājusi Latvijas Bankā par grāmatvedi. Protams, to visu
izjauca kara gadi. Tā kā Rīgā ar iztikšanu bija grūtāk, omīte
atgriezās Rojā. Viņa bija arī apprecējusies, bija piedzimuši
dvīņi — mans tētis un krusttēvs, un atbrauca dzīvot te, pie
radiem. Omīte vienmēr ir uzsvērusi, ka, pateicoties Rojas radu
labvēlībai, bija iespējams izdzīvot,» atminas Inese.
Tolaik viņas mājas bija Rīgā.
«Kad biju Rojā, tad ilgojos pēc Rīgas; kad biju tur, atkal gribējās
atgriezties šeit… Kā jau cilvēkam! Bet Rīgā sāku mācīties toreizējā
Zentas Ozolas Rīgas 5. vidusskolā. Šī skola bija vistuvāk
mājām, un jāsaka — tā man devusi mīlestību uz vācu valodu. Man
vienmēr paticis arī skolotāju darbs. Atceros, kā bērnībā spēlēju
skolās, — man bija savs žurnāls, kurā liku atzīmes, sastādīju
arī kontroldarbus… Kad beidzu skolu, bija skaidrs, ka vēlos studēt
pedagoģiju. Man ļoti patika arī psiholoģija, tāpēc izvēlējos studēt
Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā. Vienmēr par šo
augstskolu esmu teikusi tikai labus vārdus, jo tā man deva ļoti
daudz,» vērtē Inese. Šajā augstskolā viņa pabeidza skolvadības
fakultāti un kļuva par vācu valodas skolotāju, vēlāk iegūstot arī
maģistra grādu.
«Tā kā gribējās pašai savu naudiņu, jau otrajā kursā spēru
ārkārtīgi drosmīgu soli — aizgāju strādāt skolā, apvienojot
studijas ar darbu. Tā bija laba pieredze. Vēlāk ieraudzīju
sludinājumu, ka skola meklē direktora vietnieku metodiskajā darbā.
Nodomāju: «Kāpēc ne? Jāpiesakās!» Tā nokļuvu Friča Brīvzemnieka
pamatskolā, kur gandrīz astoņus gadus strādāju par direktora
vietnieci metodiskajā darbā. Vēl tagad jūtu — gribas runāt ar
skolotājiem, teikt, ka varbūt varētu citādāk… Bet tad sev saku:
«Inese, nomierinies! Tu vairs neesi šajā lauciņā! Dari savu darbu,
bet citi lai turpina profesionāli darīt savējo!»,» neslēpj
Inese.
Gadu gaitā nevienu brīdi neesot zudusi saikne ar Roju. Inese jau
ļoti agri — pamatskolas pēdējā klasē — iepazinusies ar
tagadējo vīru, un sanācis tā, ka arī viņš iemīlējis šo vietu. «Kā
gan var neiemīlēt Roju? Man liekas, ka cilvēki, kuri atbrauc uz
Roju, brauc šurp mūžīgi. Taciņa ir iemīta. Mēs regulāri braucām
šurp sagaidīt Jauno gadu. Māja vēl nebija īpaši piemērota, lai tajā
uzturētos ziemā, bet es kā tagad atceros kādu ļoti skaistu ziemas
vakaru. Sniedziņš lēnām sniga, bija tas Rojas klusums… Izdomājām,
ka jāņem ragavas un jāiet ar bērniem pabraukāties. Izgājām ārā, un
vīram teicu: «Paklau… Zini, kas ir? Es vairs negribu braukt atpakaļ
uz Rīgu. Es gribu palikt te!» Braukšana vienmēr asociējās ar mantu
kravāšanu. It sevišķi, kad ir mazi bērni, tās ir šausmas! Puse
iedzīves līdzi, Rojā mantas kaut kādā veidā jāizkārto, lai kaut cik
komfortabli varētu justies, un tad pēc pāris dienām atkal krāmē
visu atpakaļ un dodies prom… Jutu, ka tiešām gribu te palikt. Kopš
tā brīža šo domu loloju — ka būtu jauki dzīvot Rojā, jo tā ir
gan bērniem piemērota vieta, gan pašiem,» atklāj Inese.
Pagājis aptuveni gads,
kad viņa uzzinājusi — Rojas muzejs meklē vadītāju. «Dokumentus
biju salikusi, bet līdz pēdējai dienai nesūtīju prom. Ko darīt?
Mācību gada vidus, no skolas aiziet tādā brīdī būtu zināma nodevība
pret kolēģiem, jo visu nāktos atstāt pusratā, bet arī šeit neviens
negaidīs, kamēr pabeigšu mācību gadu. Tā es 1. vai 2. aprīlī atnācu
strādāt uz Roju, izraujot bērnus no viņu ierastās vides —
vienu no bērnudārza, otru pārceļot uz citu skolu. Tas bija gana
sarežģīti, bet bija Roja, kas vilināja, un bija citi apsvērumi.
Tolaik Rīgā dzīvojām īrētā dzīvoklī, bet Rojā bija dzimtas māja,
kas stāvēja tukša.
Ir pagājuši pieci gadi. Ja man šādu soli vajadzētu spert tagad, ar
tagadējo pieredzi par to, kā bērniem veicās ar iedzīvošanos,
nezinu, vai spētu to izdarīt vēlreiz. Bet toreiz sēdēju iepriekšējā
darba vietā un domāju, ko darīt. Sajēgas par muzeja darbu bija vien
tik, cik muzeji bija apmeklēti, tātad būtībā — nekādas. Es pat
uzrakstīju Muzeju nodaļas vadītājam Jānim Garjānam e-pasta vēstuli,
lūdzot palīdzēt un pastāstīt, kā tiek organizēts darbs muzejā, jo
man bija vajadzīga kāda izpratne. Man ļoti nepatīk, ja cilvēks
izliekas gudrāks, nekā viņš ir. Labāk atzīstu, ka nezinu, un dodos
šo lietu noskaidrot. Atradu arī pazīstamu sievieti Rīgas vēstures
un kuģniecības muzejā, gāju pie viņas, lai izstāsta man muzeja
virtuvi; lasīju normatīvos aktus un dokumentus. Ir taču jāsaprot,
uz ko tu ej! Laikam jau ir tā — ja ceļš tev ir paredzēts, viss
sakārtojas,» no pieredzes secina Inese.
Pieci gadi muzeja vadītāja amatā
esot bijuši interesanti. «Man patīk visās lietās analizēt savu
darbu. Laikam no tēta esmu mantojusi ārprātīgu atbildības izjūtu,
kas ir gan ļoti labi, gan arī nav labi. Vislielākais kritiķis sev
esmu pati. Analizēju un grupēju, kas ir un kas nav izdevies, kam
turpmāk vajadzētu pievērst uzmanību. Tas dažkārt ir apgrūtinoši.
Ļoti gribas visu izdarīt pareizi! Ja likumā tā ir noteikts, tad nav
vērts vairs par to diskutēt. Jāpakļaujas un jādara! Šai ziņā varbūt
esmu ļoti garlaicīga,» Inese pasmaida.
Ja no tēta mantota augsta atbildības izjūta, tad no mammas,
mediķes, — darbaholisms. «Arī par to varu teikt — labi un ne
tik labi. Ja daru, tad daru; ja nedaru, tad nedaru! Kāda jēga
aiziet uz darbu un neko neuzlabot, nepilnveidot, bet atstāt visu,
kā ir? Par muzeju runājot, gan jāsaka — te viss bija ļoti
skaisti, jau man atnākot, tomēr laiks iet uz priekšu, cilvēki grib
redzēt kaut ko jaunu. Tāpēc te esmu, strādāju kopā ar superīgiem
cilvēkiem, mums ir ļoti laba komanda, un kopā ejam līdzi laikam.
Man vienmēr šķitis, ka darbs, kuru tu dari, ir jāveic ar mīlestību.
Paldies Dievam, man tā vienmēr ir bijis. Pat iedomāties nevaru, kā
tas būtu — strādāt piespiedu kārtā,» konstatē Inese.
Galvenais muzejā esot apmeklētājs, kuram tiekot pakārtoti pārējie
procesi — pētnieciskais darbs, pasākumu piedāvājums. «Cilvēks
ir jāatvilina līdz muzejam. Vēl joprojām brīnos par tiem
rojeniekiem, kuri ir teikuši: «Muzejā? Es jau tur biju pašā
sākumā — tad, kad muzejs vēl atradās Liepu ielā!» Stereotipi
joprojām ir ļoti izteikti: «Tu strādā muzejā? Nu, labi, vasarā jums
nāk cilvēki, bet — ko jūs darāt ziemā?!» Priekšstats ir, ka
mēs te sēžam kā dežūrtantiņas un pieskatām eksponātus…» nopūšas
Inese.
Viņa arī pirms šīs darbavietas nav bijusi starp tiem, kuri sevī nes
negatīvus priekšstatus par muzeju kā garlaicīgu vietu. Savulaik
Inesi uz muzejiem veduši vecāki. Tētis, būdams mākslinieks,
uzskatījis par vajadzīgu meitu īpaši izglītot mākslas jomā, stāstot
par gleznām, vecmeistariem, to, no cik liela attāluma jāskatās uz
gleznu un kā jāapiet apkārt citam cilvēkam, kurš skatās uz gleznu.
«Man patika! Arī tagad ar ģimeni daudz braucam uz muzejiem. Nu jau,
protams, skatos ar profesionālu interesi. Manuprāt, Latvijā ir
fantastiski muzeji,» Inese uzskata. Viņa saka labus vārdus arī par
kultūras jomā strādājošajiem ļaudīm kā vienkāršiem, laipniem,
pretimnākošiem un saprotošiem. Izglītības vide tomēr bijusi maķenīt
augstprātīgāka.
Pastāvīgi dzīvot Rojā esot jauki.
«Tas, ka mežs ir tuvu, tas, ka blakus ir jūra… Varu jebkurā rītā
pamosties, piebikstīt vīram un ierosināt: «Aizbraucam uz jūru?» Tā
ir milzīga dāvana. Un vēl — lai arī sevi pieskaitu
darbaholiķiem, mana svarīgākā dzīves vērtība ir ģimene. Kad
strādāju Rīgā, meita, kura nesen bija sākusi mācīties skolā, teica:
«Mammu, es gribu iet mūzikas skolā!» Sapratu, ka nevarēšu viņu
izvadāt, aukles nolīgšanai nepietiek naudas, pašai braukt nevaru
atļaut, bet omes ir aizņemtas darbā. Tā bija diezgan briesmīga
sajūta. Šeit, Rojā, ir fantastiski — mūzikas un mākslas skola,
sporta skola, laba vidusskola!» priecājas Inese. Arī meitas esot
Rojā iejutušās. Ja vecākajai, pusaudzei, vēl savu reizi sagribas
Rīgas dzīvesveidu un ātrumu, tad Inesei tas vairs nepatīkot.
Dzīvošana mazā ciematiņā gan uzliekot zināmus pienākumus. «Par mani
ir teikts, ka esmu iedomīga vai lepna, jo kādu neesmu
pasveicinājusi. Nebūt ne! Domās esot pie savas ģimenes vai kādā
darba jautājumā, varu kādu nepamanīt, bet tā noteikti nav iedomība.
Man ļoti patīk dzīvot savu un savas ģimenes dzīvi. Man nepatīk
tenkošana, iedziļināšanās citu cilvēku dzīvē, padomu došana. Ir
jāiekāpj otra cilvēka kurpēs un jānostaigā kāds laiciņš, lai varētu
kaut ko teikt. Būtu taču vienkāršāk, ja mēs katrs dzīvotu savu
dzīvi, domātu par savu darbu un savām ģimenes attiecībām! Bet, nē,
nodarbojamies ar citu cilvēku analizēšanu, jo vienkāršāk ir sniegt
padomus, nekā pašiem kaut ko darīt,» Inese pamanījusi.
Tagad, kad meitas paaugušās, viņa ar vīru cenšoties vairāk laika
veltīt sev, kopīgi apmeklējot kultūras pasākumus un paceļojot. Arī
Rīgas piedāvājumu varot kopā pabaudīt, bet pēc pāris dienām just:
jābrauc mājās. «Mieru, kādu sniedz Roja, citur nevaru atrast. Esmu
šīs vietas patriote un ļoti cenšos arī jauniešos radīt patriotismu
pret šo vietu. Man ļoti nepatīk cilvēki, kuri visu noniecina: te
nekā nav, te neko nevar redzēt, te nekas nenotiek. Lai vēl kaut kur
notiktu tik daudz dažādu pasākumu! Mazajā Rojā ir kādas četras
izstāžu zāles! Mums ir mūsu vēsture ar skaisto burinieku laikmetu,
kuģubūvi… Mums jābūt lepniem! Man vienmēr gribas lepoties ar to,
kas ir Roja un kas Roja ir bijusi.
Man gribas, lai Rojas muzejs būtu dzīvs. Lai ne tikai tūristi, bet
arī vietējie cilvēki šeit ik pa laikam ienāktu. Nevis teiktu: «Es
jau tur esmu bijis.», bet zinātu, ka vienmēr ir kas jauns, ko
paskatīties. Gribas, lai vairāk iemīlam savu vietu, nevis
noniecinām un nepārtraukti sūdzamies. Ir jaunieši, kuri to vien
gaida, kad varēs braukt prom, it kā citur būtu tā sapņu zeme. Nu,
nē, Latvija ir visskaistākā zeme pasaulē, un šeit ir visvislabāk!
Ar šo mazo, mazo šūniņu, kas ir muzejs cilvēka dzīvē, gribas vairot
patriotismu,» atkal un atkal apliecina Inese.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: