Ceļazīme uz Indonēziju. FIBA pasaules čempionāts 3x3 basketbolā 17.10.2013
Oktobra sākumā no Indonēzijas, Džakartas, 2013. gada FIBA U—18 pasaules čempionāta 3x3 basketbolā atgriezās Latvijas izlase, kuras sastāvā viens no līderiem bija 18 gadus vecais vandzenieks, tagad basketbola kluba «Valmiera» spēlētājs, Edgars Lasenbergs.
Latvijas čempionātam 3x3 basketbolā,
kas vienlaikus bija arī pasaules čempionāta posms un kuras uzvarētāji izspēlēja tiesības pārstāvēt mūsu valsti 2013. gada FIBA U—18 pasaules čempionātā Indonēzijā, četru puišu komanda pieteicās jūlija beigās — Jānis Engers un Edgars Lasenbergs no basketbola kluba «Valmiera», Kristaps Pļavnieks no «VEF Rīgas» un Armands Ginters no Latvijas Universitātes komandas. Rīgā, pie Brīvības pieminekļa, turnīrs ilga divas dienas, piedaloties 12 komandām: vispirms viņi uzvarēja apakšgrupā, tad ceturtdaļfinālā, pusfinālā un beigās finālā, kurā pretinieki bija U—18 izlases basketbolisti. Arī Armands un Kristaps ir U—18 izlases spēlētāji, bet Edgars un Jānis bija šīs izlases kandidāti. Tikai augusta beigās no Latvijas Basketbola savienības puiši uzzināja — lai tiktu uz Indonēziju, nepietiek ar uzvaru vienā posmā, obligāta prasība piedalīties divos. Basketbola savienība apmaksāja četrotnes braucienu uz Igauniju. Kaut gan tā vairāk bija formalitāte, neizvirzot noteikumu par kādas konkrētas vietas izcīņu, taču izrādījās, ka latvieši ir stiprākie un kļuva arī par Igaunijas posma čempioniem.
Desmit dienas pirms ceļa uz Indonēziju braucējiem bija jāpotējas pret vēdera tīfu un A hepatītu. Līdzi devās arī Latvijas Basketbola savienības darbinieks Artūrs Portnovs, kurš palīdzēja organizatoriskā līmenī, jau basketbolistiem piedaloties 3x3 čempionātā Latvijā.
«24. septembrī izlidojām no Rīgas, ar neviltotām emocijām un sajūsmu! Divas stundas pagāja ceļā līdz Berlīnei, līdz Katarai (Kataras Valsts — valsts Tuvajos Austrumos, robežojas ar Saūda Arābiju — M. B.) — septiņas stundas un līdz Džakartai — astoņas stundas. Serviss abās lidmašīnās ļoti augstā līmenī, no datora katram pasažierim līdz zeķu nodrošinājumam. Ja šeit Latvijā jau bija rudenīgi apstākļi, tad tur klimats pilnīgi citāds: ar 35—40 grādu karstumu, ļoti grūti aklimatizēties šī kontrasta dēļ. Pat šaubījāmies, vai maz varēsim paspēlēt. Sutoņa, taču saule nav tāda, ka var nosauļoties. Pie Monas pieminekļa, kura nozīme ir līdzvērtīga mūsu Brīvības piemineklim, blakus atradās četri basketbola laukumi, kas izskatījās daudz iespaidīgāki nekā Latvijā,» pirmos iespaidus stāsta Edgars.
Pirmajā dienā par dalībniekiem, tai skaitā latviešiem,
informēja medijus, bija jāsniedz intervijas, jāfotografējas Latvijas izlases formās, jāpiedalās seminārā, kurā iepazīstināja ar 3x3 projektu, spēles noteikumiem un izspēles kārtību; pasaules čempionātā sacentās 32 komandas. «Otro dienu sākām, uzvarot Igauniju un Jaunzēlandi, pret ko guvu izšķirošos punktus. Tās bija ļoti spēcīgas emocijas un saviļņojums!» gandarījumu neslēpj basketbolists. Šajā spēlē atšķirīgākais ir noteikumi — tā ilgst vai nu desmit minūtes, vai līdz brīdim, kamēr tiek gūts 21 punkts. «Vakarā līdzvērtīgā cīņā zaudējām frančiem. Trešajā dienā vinnējām Lietuvu un Kataru, ceturtajā dienā — Indonēziju, bet par vienu punktu piekāpāmies Argentīnai, kas vēlāk kļuva par pasaules čempioniem. Astotdaļfinālā pret Ķīnu (nekad nebiju domājis, ka viņiem var būt tik gari spēlētāji!), kas mums bija svarīgākā spēle turnīrā, beigu beigās par diviem punktiem zaudējām, kopvērtējumā paliekot devītie. Varētu teikt: tas manā dzīvē bija viens no sāpīgākajiem brīžiem, bet bijām kā komanda, cits citu atbalstījām, uzmundrinājām, tikām tam pāri. Taču ar to mums šis turnīrs beidzās,» par nepadarīta darba izjūtām stāsta Edgars, ticot, ka nākamā reize būs veiksmīgāka, jo sportā vienmēr kāds ir zaudētājs un arī slikta pieredze ir pieredze.
«Protams, tur emocijas sit augstāku vilni — tiesāja citādāk nekā Latvijā, bet visām komandām vienādi. Vienkārši tiesneši bija indonēzieši, un likās, ka viņi nekad tik augsta līmeņa spēles nebija tiesājuši. Daudz skatītāju izrādīja lielu interesi — visi filmēja, fotografēja un vēroja spēles. Cilvēki bija pacilāti, ar mums gribēja iepazīties, fotografēties, lūdza autogrāfus, aicināja draudzēties sociālajos tīklos. Vietējie mūs sauca par misteru vai seru, un vienmēr, ejot pa durvīm, viņi mums tās atvēra un novēlēja jauku dienu. Viesnīca ļoti vērienīga, pieczvaigžņu. Kopumā 24 stāvi, mēs dzīvojām septiņpadsmitajā. Ēdām turpat, grūti pateikt, ko, bet mums tas likās eksotisks. Visus mūsu izdevumus sedza FIBA jeb Pasaules Basketbola federācija,» par neparasto ceļazīmi stāsta Edgars.
Indonēzijā pamanāma ļoti izteikta atšķirība
starp turīgajiem un nabadzīgajiem iedzīvotājiem, redzēto atceroties, saka vandzenieks. Turpat milzīgas villas un mājas bez logiem, cilvēki guļ uz trotuāriem, ļoti piesārņotas ūdenstilpes, upēs, kas tek cauri pilsētai, tiek mesti atkritumi, gaisa piesārņojums ir izteikts, pat grūti elpot, kaut gan pašā pilsētā tas ir mazāks.
«Šis brauciens man ir neatsverams gan kā cilvēkam, gan kā spēlētājam, redzēju, kā spēlē pasaules labākie mana vecuma basketbolisti, redzēju, kā cilvēki dzīvo citur, un sapratu, ka Latvijā dzīve nemaz nav tik žēlīga. Labprāt tur atgrieztos kā tūrists, lai par šo valsti uzzinātu vairāk. Apskatījām Džakartu, ļoti daudz augstceltņu, debesskrāpju; tā kā tur ir ap septiņiem miljoniem iedzīvotāju, bet ierobežota teritorija, viņu apbūve virzās augšup. Automašīnu ir ļoti maz, pārsvarā cilvēki pārvietojas ar motocikliem, motorolleriem, satiksme ir ļoti raita. Ja gājējs grib šķērsot brauktuvi, viņš paceļ roku un dodas pāri ielai vai šosejai, un tiek palaists, kaut gan braucēji nemitīgi cits citam signalizē. Pa nakti cilvēku ir nedaudz mazāk, bet tāpat kustība notiek pilnā sparā. Daudz cilvēku strādā tieši naktīs, tad to darīt ir reālāk, nav tāda karstuma. Cilvēku ģērbšanās stils īpaši neatšķiras no mūsējā, protams, tā ģērbās tikai tie, kuri to varēja atļauties. Cenas veikalos ir ļoti zemas: pie mums līdzvērtīgas preces maksā 70 latus, viņiem 15—20 dolārus,» salīdzina Edgars.
«Mans tētis ir aizrautīgs sportotājs,
nevis profesionālā līmenī, bet nodarbojas sevis dēļ, kopš agras bērnības esmu bijis viņam blakus sporta zālē. Astoņos gados sāku nodarboties ar basketbolu Talsu sporta skolā pie Arkādija Bajāra, kurš ielika pamatus, arī treneri Atis Bērziņš, Mārtiņš Ziediņš; piedalījāmies turnīros ārzemēs, iegūstot lielāku pieredzi. Tas bija ļoti labs laiks, bijām kopā gan kā spēlētāji, gan kā draugi. Ļoti lielu ieguldījumu manā izaugsmē devuši treneri Raivo Otersons, kurš man bija treneris visus trīs gadus Rīgā, kamēr spēlēju Daugavas sporta nama komandā, bija ļoti atsaucīgs un kā jau mūsu novadnieks vienmēr man palīdzēja tikt uz augšu, un U—18 izlases treneris Nikolajs Mazurs visas pagājušās sezonas garumā. Pie viņa iemācījos ļoti daudz taktisko gudrību, kas laukumā ir svarīgākās.
Pēc Latvijas U—18 izlases nometnes,
gatavojoties Eiropas čempionātam (gan neiekļuvu sastāvā), sekoja piedāvājums no basketbola kluba «Valmiera» kļūt par otro saspēles vadītāju. Noslēdzu līgumu uz trīs gadiem. Ļoti priecājos par šo iespēju, treniņi ir augstā līmenī, sadzīves apstākļi — perfekti, skola (Valmieras Valsts ģimnāzija, kur Edgars mācās 12. klasē — M. B.) —netālu, man patīk, ka līdz sporta zālei ir 100 metru. Līdz ar to, ja kļūst garlaicīgi, nevis guļu, bet eju darboties, tur vienmēr ir vieta gan basketbola zālē, gan svaru zālē, treneris palīdz jebkurā laikā, šeit visi ir ļoti atsaucīgi. Tikko, sezonai sākoties, veiksmīgi aizvadījām pirmās spēles, centīšos uzlabot savu sniegumu. 50 procentus var izdarīt ar fizisko spēku un meistarību, bet 50 procenti saistīti ar to, kā tiec galā ar spriedzi, cik ātri laukumā spēj pieņemt lēmumus, tas ir ļoti svarīgi. Ir daudz jauno basketbolistu, kuri vēlas tikt lielajā komandā, tādēļ man visu laiku jācenšas uzlabot savu sniegumu, jāpierāda trenerim, ka gribu cīnīties, spēlēt augstā līmenī. Šī ir ļoti laba platforma, atspēriena punkts.
Par tālākiem mērķiem vēl grūti teikt, viss atkarīgs no sezonas, kā sevi pierādīšu, kāds būs mans spēles laiks. Ja sēdēsi pie televizora, grauzīsi popkornu un skatīsies, kā spēlē Lebrons Džeimss, tas neko nedos. Gribu būt tāds spēlētājs, kāds bija hokejists Kārlis Skrastiņš, kāds ir Zemgus Girgensons, kuri nerespektē pretinieku, neskatās, kā citi dara, bet paši strādā, iet, cīnās, trenējas, nekad nečīkst, bet pierāda, ka ir labākie,» apņēmīgi saka Edgars Lasenbergs.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: