«Cenšos atrast labo, kas cilvēkā ir» 24.04.2014
Rojeniece Māra Kirkopa ir šarmanta sieviete, kuras dzīves dažādās šķautnes veido jauku līdzsvaru: viņa ir sieva un četru bērnu māte, ikdienā sastopas ar skaitļu lietišķumu, kārtojot grāmatvedību vīra un mammas uzņēmumiem, garas stundas ar prieku pavada dārzā, kur Kirkopi izaudzē tik daudz ko pašu galdam, un kalpo kā mācītāja Rojas un Dundagas «Prieka Vēsts» draudzēs, piedzīvojusi, ka Dievs visu rūgtumu (vārds «Māra» no ebreju valodas nozīmē «rūgts») var pārmainīt un lietot Savam godam.
Māra, caur un caur rojeniece,
ir augusi piecu bērnu ģimenē, kur piedzimusi kā vidējais bērns starp vecāku māsu un brāli un diviem jaunākiem brāļiem. Tagad viņa lielu ģimeni vērtē kā nozīmīgu spēku un priecājas, ka mamma, brāļi un māsa joprojām ir tuvumā, tomēr bērnībā, septiņiem cilvēkiem dzīvojot mazā trīsistabu dzīvoklītī, gribējies savu vientulības devu. To Māra atradusi Rudē pie omammas un opapa. «Biju viņu mīļā mazmeitiņa, kam bija sava istaba un savs «kamīns» — vēru vaļā krāsns durtiņas un iztēlojos, kā tas ir, kad ir kamīns. (Smejas.) Man patika būt kopā ar savējiem, bet tajā pašā laikā patika arī vientulība, miers. Mamma ir teikusi, ka tad, kad biju pavisam maza, manas rotaļlietas bija tikai grāmatas. Varēja zināt — ja ir klusums un manis nav, tad esmu kādā stūrī nolīdusi ar grāmatu rokās, lai gan lasīt jau vēl nepratu,» stāsta Māra. Atzinīgus vārdus viņa saka par saviem vecākiem — tēti, kurš gan nomira jau 54 gadu vecumā, un joprojām ļoti darbīgo mammu, ar kuru kopā bērnībā vēlu vakaros iets uz jūru peldēties, pat lietum līstot un zibeņojot!
Ģimenes sarežģījumu dēļ Māra jau 15 gadu vecumā sāka strādāt — izgāja pārdevēju kursus un braukāja apkārt ar autoveikalu, mācības pabeidzot Rojas vakara vidusskolā. Meitene daudz slimoja, tāpēc, vēloties palīdzēt citiem atgūt veselību, iestājās Paula Stradiņa medicīnas skolā. «Izmācījos par feldšeri, bet šajā profesijā nostrādāju ļoti maz, jo pēc kāzām cits pēc cita dzima bērni. Visu laiku jau arī bija, ko darīt. Kur vēl palikusi vecā dārza būdiņa, agrāk bija liela siltumnīca. Audzējām neļķes, vedām uz tirgu pārdot, visādi darbojāmies, lai varētu lielo ģimeni uzturēt,» atklāj Māra.
Ar tagadējo vīru Dzintaru
pazīšanās ilgst jau no pašas bērnības, kad abi jūrmalā spēlējuši bumbu. «Senči draudzējās, mēs arī. Bet iemīlēšanās un kāzas jau bija stipri vēlāk, nekādas simpātijas īsti nebija arī skolas laikā. Kas lika vienam otru ieraudzīt citām acīm? Grūti pateikt. Sākām draudzēties, no viņa puses nāca milzīga sirsnība… Kad kāzu dienā 1982. gada 23. oktobrī teicu viņam «jā» vārdu, apzinājos, ka saku to arī Dieva priekšā, lai gan vēl nemaz nebiju kristiete,» atceras Māra.
Kirkopu četriem bērniem — Baibai, Sandrai, Lienei un Jānim — ir pavisam maza vecuma starpība. Katrs no viņiem dzimis citā gadalaikā un patiešām arī ir atšķirīgs. Nu, jau pieauguši būdami, bērni labprāt turoties kopā. Kad visi sabrauc lielajā ģimenes mājā, pievienojoties znotiem, mazdēliņam Tomasam Otto un mazmeitiņai Paulai, tad tajā esot ne mazāka burzma kā Māras bērnībā trīsistabu dzīvoklītī! Kad bērni bijuši mazi, ģimene devusies kopīgos piknikos ar galda klāšanu zaļumos. Tagad abi ar vīru labprāt divatā dodas kādā tuvākā vai tālākā ceļojumā, māju atstājot bērnu rīcībā, bet pašiem baudot klusumu un mieru, kas Mārai joprojām ir svarīgs.
Kad dēliņam bija daži gadiņi,
Kirkopi iepazina Dievu. Par bērniem rūpēties tolaik palīdzēja ārkārtīgi mīļā vīra vectēva māsa, tāpēc Māra varēja pastrādāt kolhoza «Rojupe» veikalā. Kad kolhozs tika likvidēts, nāca piedāvājums veikala darbību turpināt pašiem. «Sākumā gāja ļoti labi, īsu laiku mums bija veikals arī Kaltenē, atvērām arī ceptuvi Rojā. Bet tad nāca tie straujie laiki, kad visi sāka uzņēmējdarbību… Bankrotējām. Lai gan par īstu bankrotu to laikam nosaukt nevar, jo neko nevienam parādā nepalikām. Tagad saprotu, ka šāds bizness vispār nebija Dieva plānā, bet mēs Viņu nepazinām un darbojāmies, jo kaut kas jau bija jādara. Atskatoties redzu, ka norisinājās milzīga cīņa par manu dvēseli. Kad jau sapratām, ka veikala vairs nebūs, bet vēl braucām uz Rīgu pēc preces, manī vai man apkārt bija tāda tumsa un nomāktība! Vienīgā lūgšana, ko zināju, bija Tēvreize, un mieru varēju iegūt vienīgi tad, kad to skaitīju. Kā beidzu lūgt, likās, ka tumsa nāk atpakaļ… Ienaidnieks negrib cilvēkus laist vaļā un ļaut viņiem būt Dieva tuvumā. Pati to reāli piedzīvoju līdz tam «klikšķim», kad sapratu, ka ir jāielaiž Jēzu savā sirdī. Visiem saku — jūs esat laimīgi, jo jums ir kāds, kas pasludina Evaņģēliju, vienkārši pastāsta, kas ir Jēzus un ka Viņš nāca pasaulē mūsu dēļ! Man nebija neviena, kas to pastāstītu! Es zināju, ka Dievs ir, jo pirmoreiz Viņu piedzīvoju, kad man bija 15 gadi. Vienos Ziemassvētkos Dievs man ļoti pieskārās. Sēdēju baznīcā, asaras bira, bija tik laba sajūta, lai gan tīri cilvēcīgi bija kauns par to, ka raudu, bet apturēt to nespēju.
Beidzot manās rokās nonāca tāda brošūriņa, kuras nosaukums, šķiet, bija «Māci man Dievu lūgt». Izlasīju to un uzreiz teicu: «Jā, es to visu gribu!» Pieņēmu Jēzu par savu Kungu un man vienkārši atvērās Debesis! Aizgāja prom viss nemiers un nedrošība, un dzīve atkal sāka iet uz augšu. Vīrs atrada labu darbu savā specialitātē, es sāku strādāt pie mammas par grāmatvedi. Katru svētdienu gājām uz baznīcu. Iesvētījāmies. Mācītājs Māris Ludviks bija noorganizējis izbraukuma apmācības Svētdienas skolas skolotājiem, man tā bija īsta garīgā maize,» spriež Māra. Interesanti — no vienā daudzdzīvokļu mājas kāpņu telpā dzīvojošajiem cilvēkiem trīs kļuva par mācītājiem! Agrāk Mārai kaimiņos dzīvoja tagadējais baptistu mācītājs Oskars Jēgermanis un luterāņu mācītājs Raitis Šēners, ar kuru kopā varējuši pat līdz diviem trijiem naktī runāt par Dieva lietām, apspriest Bībelē rakstīto un lūgt. Dedzīgums sākumā bijis tik liels, ka tagad Māra vērtē — iespējams, sanācis pat mazliet nodarīt pāri bērniem, par prioritāti liekot diakonijas darbu, lūgšanu vakarus, Bībeles stundas un citas aktivitātes, tā laupot uzmanību, kas viņiem bija vajadzīga. Viens gan esot skaidrs — ticību Dievam un pestīšanu bērni no vecākiem nevar pārmantot, šis ceļš jāatrod katram pašam.
Kad Rojas luterāņu draudzē
vairs nebija iespējas kalpot, Kirkopi turpināja savās mājās uzņemt mazo grupiņu. Dzintars, Rīgā strādādams, mēdza apmeklēt draudzi «Prieka Vēsts» un turp devās arī kopā ar sievu. Tā kā Māra bija izmācījusies par kristīgās ētikas skolotāju, viņu uzaicināja mācīt bērnus Rojupē, kur radās iespēja kalpot arī skolotājiem un darbiniekiem, kuri izteica vēlēšanos uzzināt ko vairāk par Dievu. Pašu mājas grupas dalībnieki pamazām sāka runāt par to, ka vajadzētu veidot draudzi, uz ko Māra atteica: «Lūgsim Dievu!» Viņa vairākkārt sadzirdēja Dieva aicinājumu celties un rīkoties, bet iebilda, ka tas jāuzņemas vīrietim. Tagad Māra smejas, ka tolaik viņa vēl nebija viesojusies Izraēlā un nezināja, cik ļoti skaļas un cita caur citu runājošas ir turienes sievietes, ļaujot noprast, kāpēc Bībelē pamācīts, ka sievietēm nevajag būt tām, kuras citus māca! «Kad Dievs kādas trīs reizes bija mani uzrunājis, lūdzu pēc apstiprinājuma no malas. Un pēkšņi cilvēki, kas bija man apkārt, sāka teikt: «Bet mums nevajag nevienu citu mācītāju, tu jau esi mūsu mācītāja!» Brīnījos, kā tā var būt, lai gan pati biju lūgusi apstiprinājumu! Nemaz nebiju tik priecīga, jo sapratu, ka tā ir liela atbildība. Braucām uz Rīgu pie mācītāja Viļņa Gleškes, kurš arī teica, ka lūgs, lai saprastu, vai tas ir Dieva prāts. Tad viņš man kādu dienu zvanīja un teica: «Māra, tev jāsāk Rojā veidot draudzi!» Un tā mēs 2000. gada rudenī sākām. Pēc pavisam īsa laiciņa arī Dundagā no mājas grupiņas izauga draudze. Mācītājs Vilnis teica, ka man vismaz sākumā jāpabraukā uz turieni, kamēr atradīsies cits vadītājs, bet tas «sākums» ir joprojām,» smejas Māra, piebilstot, ka tomēr saredz šajā draudzē spēcīgus kalpotājus, kuri ar laiku varētu izaugt par jauniem līderiem.
«Šie gadi mācītājas amatā
bijuši visādi. Visvairāk sāp, kad redzu, ka dedzīgi kristieši sāk atdzist… Protams, ir milzīgs prieks redzēt, ka daudzi ir izauguši par patstāvīgiem kalpotājiem, uz kuriem var paļauties. Tā nu teikt, ka šis amats ir tikai viegls, nebūtu pareizi, bet teikt, ka ir grūti, arī nevaru.
Cenšos jebkurā situācijā atrast cilvēkā labo, kas viņā ir, un vairāk izcelt to, nekā runāt par problēmām. Ja redzu, ka problēma sāk cilvēku iznīcināt, tad gan jārunā atklāti. Man patīk, kā Jēzus saka: «Padariet koku labu, tad arī viņa augļi būs labi!» Tas ļoti spēcīgi darbojas! Ja cilvēkus uzmundrina un paceļ, viņos iedegas cita uguns. Man jau draudze tāpat dara — sauc mani par labāko mācītāju. Saku — tas tāpēc, ka man ir labākās avis! Tā mēs cits citu uzmundrinām. Protams, ir dažādi gadījumi, kad cilvēki apvainojas, aiziet no draudzes… Domāju, ka tā problēma ir daudz kur,» nopūšas Māra. Gandarījums ir par to, ka draudzē bijusi iespēja piedzīvot Svēto Vakarēdienu kā patiešām dievišķu un dziedinošu spēku; ka varēts redzēt, kā Dievs vairākus puišus atbrīvo no narkotiku posta un padara par labiem vīriem un tēviem. Dieva varenais darbs parādoties arī trīs draudzes misionāru veikumā — viens nupat atgriezies no misijas ceļojuma uz Indiju, otrs kalpo Amerikā, bet trešais devies misijā uz Norvēģiju.
«Katrs rīts man sākas
ar lūgšanu un Dieva Vārda lasīšanu, reizēm arī padziļinātu studēšanu. Diena arī beidzas ar lūgšanu. Visās dzīves situācijās atbildes meklēju Bībelē. Arī draudzes cilvēku problēmās neļauju gari runāt par to, kā viņi jūtas, jo jūtas ir mainīgas, bet runājam par to, ko Dievs Savā Vārdā par to saka. Tur atrodas atbilde un risinājums,» pārliecinājusies Māra. Tieši Bībelē viņa arī uzzināja sava vārda tulkojumu un bija ļoti nepatīkami pārsteigta. «Šad un tad to rūgtumu izjūtu, kad gadījies cilvēkiem kaut ko pateikt un pašai liekas, ka bijis par asu… Esmu teikusi Dievam: «Kungs, es negribu būt nekāda Rūgtā!» Patiesībā mani par Māru sauc tikai retais, jau no bērnības esmu saukta par Mārīti,» atzīst Māra. Un, re, Dundagas draudzes slavētāji Māras 50 gadu jubilejā veltīja viņai dziesmu ar vārdiem: «Māra, tu mūsu saldumiņš…»! «Ja manī arī ir kas labs, tad tas ir tikai un vienīgi Dieva nopelns,» viņa atgādina.
Regulāri gatavojot sprediķus un citas uzrunas, Māra pieredzējusi gan brīžus, kad jau nedēļu iepriekš bijis skaidrs, par ko cilvēkus jāuzrunā, gan tādus, kad nākas sestdienas vakarā doties gulēt, joprojām nezinot, par ko svētdienas rītā sludināt. «Svētdienās vienmēr ceļos laicīgi, eju lūgšanā un kādreiz Dievs iedod vienu teikumu, ar ko pietiek visam sprediķim. Ir gadījies arī tā, ka esmu sagatavojusies, pašai šķiet, ka tas, ko gribu teikt, ir labi un derīgi, bet Dievs to noliek pie malas, paskaidrojot, ka tas ir mans vārds, bet Viņš arī grib kaut ko pateikt!
Man patīk, ka Dieva bērni
apzinās šo līdzsvaru — Dievs ir tavs Kungs, bet Viņš ir arī tavs Draugs. Ir svarīgi nenojaukt šīs robežas. Dievs nedrīkst kļūt par čomu, jo Viņš tomēr ir Kungs! Labākais ir iepazīt Viņu gan kā Kungu, gan kā Draugu. Reizēm cilvēki nespēj nevienam uzticēt to, kas ir viņu sirdī un prātā, bet Jēzum var uzticēt visu! Viņš neko nepārmet, ir priecīgs, ka tu atklājies, izrunājies. Viņš ir vienīgais, kam tu droši vari izkratīt savu sirdi, nebaidoties, ka tas tiks tālāk kādam nepareizi atstāstīts!
Katram ir jāpiedzīvo Kristus augšāmcelšanos savā dzīvē. Viņš ir tas, kurš izmaina mūs, raksturu, domāšanu. Kā teikts Pāvila vēstulē romiešiem: «Pārvērtieties, atjaunodamies savā garā, lai pareizi saprastu, kas ir Dieva griba: to, kas ir labs, tīkams un pilnīgs.» Tādus Viņš mūs veido. Varbūt cilvēki baidās iet pie Dieva, jo domā, ka tad viņi nevarēs to, to un to, bet neskatās uz ieguvumiem un nemaz nenojauš, kādi tie būs! Varbūt tas nāk no nepareiziem priekšstatiem. «Dievs visu redz,» daudzu virzienā bērnībā dusmīgi pakratīts pirksts. Un tad cilvēkiem liekas, ka Dievs ir tāds dusmīgs un visu laiku skatās, ko tu dari nepareizi. Bet patiesībā Viņš, pilns mīlestības, ir pie mums noliecies un klausās, kurš pēc Viņa sauks,» iedrošina Māra.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: