Citāda mazdārziņa filozofija. Rojā kartupeļus audzē pēc permakultūras principiem 11.08.2017

Anna Ķīviča
anna@talsuvestis.lv
63223336

Tweet

Kādreizējā Rojas vidusskolas mācību un izmēģinājumu laukā jau ilgus gadus atrodas rūpīgi iekopti mazdārziņi. Skolotāju Virgīnijas un Egila Mūrnieku aprušinātie zemes pleķīši labi iekļaujas vasaras pilnbrieda ainā, tomēr ir kāda būtiska atšķirība — viņi dārza darbos izmanto permakultūras jeb viedās saimniekošanas pamatprincipus. Pirmajā brīdī izklausās svešādi un sarežģīti, taču izrādās, ideja ir gaužām vienkārša — saimniekot ilgtspējīgi, ar savu darbošanos nevajadzīgi nenogurdinot zemi un rezultātā arī paši sevi.
«Zināmā mērā permakultūra ir filozofija,» izrādot savu mazdārziņu, teic Virgīnija, kura viedajai saimniekošanai meitas Ilzes iespaidā pievērsusies pirms pieciem gadiem. Meita ar ģimeni saimnieko Virgīnijas dzimtajās mājās Latgalē. Tur, kārtīgā lauku saimniecībā, permakultūra tiek daudzveidīgi praktizēta, savukārt  piejūras mazdārziņā pagaidām izmēģinātas dažas metodes, ko izdodas apvienot ar skolotāju darba skrējienu.
Kartupeļi salmos
Vizuāli no apkārt esošajām vagām un dobēm atšķiras dažas kartupeļu vagas, ko sedz salmu kārta. Stādot kartupeļus, tie netiek apbērti ar zemi, bet paliek uz augsnes virskārtas un tiek noklāti ar aptuveni 40 centimetru biezu sausu salmu deķi. Šo metodi sauc par mulčēšanu. Virgīnija atklāj, ka iepriekš šajā zemes pleķī izaudzēt kartupeļus nav izdevies — augsne bijusi pārāk smaga un mitra.
«Kad kādam kartupeļu audzētājam aprakstīju mūsu zemes īpašības un jautāju, kādu šķirni labāk stādīt, atbilde bija — nekādu. Bija brīži, kad, tikko kā ielikām kartupeli vagā, pa to izgāja ūdensžurka, un mums palika tikai miziņas. Bija arī reizes, kad gadījās lietaina nedēļa, vagās stāvēja ūdens, un mēs no kartupeļiem dabūjām tikai ķīseli. Meita Ilze padalījās ar savu ideju par permakultūru, un mēs nospriedām — labi, pamēģināsim!» viņa atceras.
Tagad tajā pašā zemes gabalā izaug tīri un glīti kartupeļi, kam neskādē ne lietus, ne ēdelīgie grauzēji. Dažus metrus tālāk aug «parasti» kartupeļi, tāpēc saimniece var salīdzināt, ka mulčētās vagas prasa krietni mazāk darba. Nezāļu zem salmiem esot pavisam maz, izpaliekot laistīšana un kreņķi par pārlieku dāsnām lietus gāzēm. Tiesa, tādam mazdārziņa «lauksaimniekam», kam dārza mājiņā uz salmiem neguļ lopiņi, par mulču nākas maksāt, taču, kamēr nesatrūd, to var izmantot atkārtoti. «Traki, ja pavasarī kartupeļus salmos ieliek sausā laikā un ilgi nelīst lietus, tad tie nesāk augt. Šogad daļai kartupeļu izmantojām iepriekšējā gada salmus. Svarīgi uzlikt pareizu daudzumu — apmēram 40 centimetrus. Nedrīkst uzlikt pārāk maz, lai netiktu klāt gaisma, un arī pārāk daudz ne — tad stāds nevar izlīst cauri. Meita parasti saka — šis paņēmiens domāts tiem, kuri ir slinki. Nav jāravē! Iestādi un aizmirsti līdz brīdim, kad kartupeļi noziedējuši,» ieguvumus novērtē Virgīnija. Viņa spriež, ka salmiem apklātajam laukam veltījusi 15 līdz 20 minūtes, lai atbrīvotos no nezālēm, bet, lai izravētu klasiskās vagas, ar stundu esot par maz. Turklāt, izmantojot tikai augsnes virskārtu, tā nenoplicinās.
Labās nezāles
Vēl viens permakultūras pamatprincips, ko saimniece ņem vērā — dabā nekas nav lieks, arī nezāles, laksti un lapas var noderēt, lai pabarotu zemi. Saimniece norāda uz satrūdējušu nezāļu kaudzītēm starp vagām: «Cenšos nezāles izravēt, pirms tās izaugušas līdz ziedam un parādījusies sēkla. Plūcu vīnogu lapas un lieku starpvagās. Kad kāpostu lapas paliek dzeltenas, nenesu tās uz komposta kaudzi, bet lieku starp vagām vai apkārt kāpostam. Arī kabačiem, ja lapu ir par daudz un zieds nevar izspraukties, tās apgriežu un lieku turpat apakšā. No dārza neko nenesu nost. Rudenī, novācot burkānus, lakstus nemetīšu ārā, bet sagriezīšu trīs daļās un atstāšu turpat uz lauka. Mēs zemi nearam un nerokam, vienkārši safrēzējam. Nav nekādas dziļās apstrādes, un to arī nevajag. Viss aug 20 centimetru virskārtā. Zinu, ka sievas visu mūžu katru nezālīti liek spainī un met ārā, taču tā ir puse no labuma, ko zeme devusi!» viņa norāda.
Gadījies pat redzēt, ka no lielas ravēšanas zemeņu dobe burtiski iegūlusies bedrē un pēcāk augsni nācies cītīgi barot, lai tā atkoptos no bada. Īpaši jūras tuvumā svarīgi, lai zeme būtu labi paēdusi un nepārvērstos par baltām smiltīm. «Ja cilvēks visu mūžu ir aris un racis, gribējis nolasīt visas zālītes līdz pēdējam, permakultūras pieeja šķiet galīgi aplama,» secina Virgīnija.
Viedi saimniekojot, jāņem vērā mēness fāzes un ravēšana jāplāno dilstošā, nevis augošā mēnesī, kā arī pareizi jākombinē augi. Piemēram, burkāni jāstāda pamīšus ar sīpoliem, kas aizbaida burkānu mušiņu. Ja padomā — nekā jauna šajā saimniekošanas veidā nav. Pirms industriālās lauksaimniecības sniegtajām iespējām, lai gūtu ražu, bija jāvēro dabas norises un jābūt ar tām uz vienu roku. Arī tagad, lai vismaz savām vajadzībām izaudzētu tīru, dabīgu produkciju, šāda pieeja var lieti noderēt.
Trūdkoku grāvji un raža pavasarī
Virgīnija zina stāstīt par vēl dažām metodēm, kas mazdārziņā nav ieviestas, taču lielākās permakultūras saimniecībās palīdz gūt labu ražu. Viena no iespējām, ko izmanto arī meita Ilze, ir tā dēvētās hūgeldobes, kas Latvijas vēsajām vasarām var piešaut  kādu kripatiņu siltuma. «Kad pirmoreiz ieraudzīju meitas hūgeldobes, šausmās saķēru galvu. Vispirms izrok grāvi, tajā saliek trūdgabalus, piemēram, lielus kokus vai saknes, kas trūdot dod siltumu. Pēc tam pa virsu liek žagarus, zemi un kūdru. Apakšā rodas siltums, un dārzeņi ļoti labi aug, pat tomāti bez siltumnīcas,» pieredzējusi Virgīnija.
Arī mulčēšana dod papildu siltumu, kas vēsos klimatiskos ap­stākļos ir iespēja iegūt papildu ražu, turklāt pavasarī, kad pērnie dārzeņi jau kļuvuši pavisam žēlīgi. «Meitas bērni vasarā bija lasījuši no lauka kartupeļus ēšanai. Kā jau bērni, visu nebija salasījuši. Atlikušie kartupeļi auga visu vasaru, un rudenī palika zem salmiem. Pavasarī, kad zeme vēl visur bija melna, no salmiem sāka līst ārā kartupeļi! Jūnija sākumā jau bija raža. Arī burkānus var sēt rudenī, taču tie jāmulčē. Jau pavasarī būs raža!» atklāj saimniece.
Uzklausot daudzos permakultūras ieguvumus, neviļus rodas jautājums, kāpēc viedā saimniekošana netiek praktizēta plašāk. Virgīnija vērtē, ka šāda pieeja nav piemērota lielām saimniecībām peļņas gūšanai. Piemēram, kartupeļu lakstus nopļauj un bumbuļus no zemes izrok traktors, bet, ja tie stādīti salmos, ražas novākšana ir roku darbs. Arī dažādu ķīmisku palīglīdzekļu izmantošana, kas lauksaimniecībā diemžēl nav retums, permakultūras filozofijā nepavisam neiederas.
Viedi saimniekot var savam priekam un vajadzībām, taču tas nozīmē domāšanas un paradumu maiņu. Arī Virgīnija atzīst, ka ne visu pieņemt ir viegli: «Kad redzēju bildes no dārza, kur izmanto tikai permakultūru, nodomāju — vājprāts! Viss bija sastādīts pa pleķiem, cits citam virsū. Dārzā auga nātres un vībotnes, kas atbaida kukaiņus.  Tā ir bioloģiska saimniekošana — ilgtspējīga, tāda, kas nenoplicina zemi. Bet esmu matemātiķis, un man vajag taisnas vagas, lai var skaidri redzēt, kur ir burkāns un kur gurķis! Šajā dārziņā viss ir stādīts taisnās līnijās un taisnos leņķos. Tas ir mans perfekcionisms, bet meita saka: «Mainīties un augt var jebkurā vecumā. Arī tikt vaļā no perfekcionisma.»»

Pievienotie attēli

Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: