Citāda mazdārziņa filozofija. Rojā kartupeļus audzē pēc permakultūras principiem 11.08.2017


Kādreizējā Rojas vidusskolas mācību un izmēģinājumu
laukā jau ilgus gadus atrodas rūpīgi iekopti mazdārziņi. Skolotāju
Virgīnijas un Egila Mūrnieku aprušinātie zemes pleķīši labi
iekļaujas vasaras pilnbrieda ainā, tomēr ir kāda būtiska
atšķirība — viņi dārza darbos izmanto permakultūras jeb viedās
saimniekošanas pamatprincipus. Pirmajā brīdī izklausās svešādi un
sarežģīti, taču izrādās, ideja ir gaužām vienkārša —
saimniekot ilgtspējīgi, ar savu darbošanos nevajadzīgi nenogurdinot
zemi un rezultātā arī paši sevi.
«Zināmā mērā permakultūra ir filozofija,» izrādot savu mazdārziņu,
teic Virgīnija, kura viedajai saimniekošanai meitas Ilzes iespaidā
pievērsusies pirms pieciem gadiem. Meita ar ģimeni saimnieko
Virgīnijas dzimtajās mājās Latgalē. Tur, kārtīgā lauku saimniecībā,
permakultūra tiek daudzveidīgi praktizēta, savukārt piejūras
mazdārziņā pagaidām izmēģinātas dažas metodes, ko izdodas apvienot
ar skolotāju darba skrējienu.
Kartupeļi salmos
Vizuāli no apkārt esošajām vagām un dobēm atšķiras dažas kartupeļu
vagas, ko sedz salmu kārta. Stādot kartupeļus, tie netiek apbērti
ar zemi, bet paliek uz augsnes virskārtas un tiek noklāti ar
aptuveni 40 centimetru biezu sausu salmu deķi. Šo metodi sauc par
mulčēšanu. Virgīnija atklāj, ka iepriekš šajā zemes pleķī izaudzēt
kartupeļus nav izdevies — augsne bijusi pārāk smaga un
mitra.
«Kad kādam kartupeļu audzētājam aprakstīju mūsu zemes īpašības un
jautāju, kādu šķirni labāk stādīt, atbilde bija — nekādu. Bija
brīži, kad, tikko kā ielikām kartupeli vagā, pa to izgāja
ūdensžurka, un mums palika tikai miziņas. Bija arī reizes, kad
gadījās lietaina nedēļa, vagās stāvēja ūdens, un mēs no kartupeļiem
dabūjām tikai ķīseli. Meita Ilze padalījās ar savu ideju par
permakultūru, un mēs nospriedām — labi, pamēģināsim!» viņa
atceras.
Tagad tajā pašā zemes gabalā izaug tīri un glīti kartupeļi, kam
neskādē ne lietus, ne ēdelīgie grauzēji. Dažus metrus tālāk aug
«parasti» kartupeļi, tāpēc saimniece var salīdzināt, ka mulčētās
vagas prasa krietni mazāk darba. Nezāļu zem salmiem esot pavisam
maz, izpaliekot laistīšana un kreņķi par pārlieku dāsnām lietus
gāzēm. Tiesa, tādam mazdārziņa «lauksaimniekam», kam dārza mājiņā
uz salmiem neguļ lopiņi, par mulču nākas maksāt, taču, kamēr
nesatrūd, to var izmantot atkārtoti. «Traki, ja pavasarī kartupeļus
salmos ieliek sausā laikā un ilgi nelīst lietus, tad tie nesāk
augt. Šogad daļai kartupeļu izmantojām iepriekšējā gada salmus.
Svarīgi uzlikt pareizu daudzumu — apmēram 40 centimetrus.
Nedrīkst uzlikt pārāk maz, lai netiktu klāt gaisma, un arī pārāk
daudz ne — tad stāds nevar izlīst cauri. Meita parasti saka —
šis paņēmiens domāts tiem, kuri ir slinki. Nav jāravē! Iestādi un
aizmirsti līdz brīdim, kad kartupeļi noziedējuši,» ieguvumus
novērtē Virgīnija. Viņa spriež, ka salmiem apklātajam laukam
veltījusi 15 līdz 20 minūtes, lai atbrīvotos no nezālēm, bet, lai
izravētu klasiskās vagas, ar stundu esot par maz. Turklāt,
izmantojot tikai augsnes virskārtu, tā nenoplicinās.
Labās nezāles
Vēl viens permakultūras pamatprincips, ko saimniece ņem vērā —
dabā nekas nav lieks, arī nezāles, laksti un lapas var noderēt, lai
pabarotu zemi. Saimniece norāda uz satrūdējušu nezāļu kaudzītēm
starp vagām: «Cenšos nezāles izravēt, pirms tās izaugušas līdz
ziedam un parādījusies sēkla. Plūcu vīnogu lapas un lieku
starpvagās. Kad kāpostu lapas paliek dzeltenas, nenesu tās uz
komposta kaudzi, bet lieku starp vagām vai apkārt kāpostam. Arī
kabačiem, ja lapu ir par daudz un zieds nevar izspraukties, tās
apgriežu un lieku turpat apakšā. No dārza neko nenesu nost. Rudenī,
novācot burkānus, lakstus nemetīšu ārā, bet sagriezīšu trīs daļās
un atstāšu turpat uz lauka. Mēs zemi nearam un nerokam, vienkārši
safrēzējam. Nav nekādas dziļās apstrādes, un to arī nevajag. Viss
aug 20 centimetru virskārtā. Zinu, ka sievas visu mūžu katru
nezālīti liek spainī un met ārā, taču tā ir puse no labuma, ko zeme
devusi!» viņa norāda.
Gadījies pat redzēt, ka no lielas ravēšanas zemeņu dobe burtiski
iegūlusies bedrē un pēcāk augsni nācies cītīgi barot, lai tā
atkoptos no bada. Īpaši jūras tuvumā svarīgi, lai zeme būtu labi
paēdusi un nepārvērstos par baltām smiltīm. «Ja cilvēks visu mūžu
ir aris un racis, gribējis nolasīt visas zālītes līdz pēdējam,
permakultūras pieeja šķiet galīgi aplama,» secina Virgīnija.
Viedi saimniekojot, jāņem vērā mēness fāzes un ravēšana jāplāno
dilstošā, nevis augošā mēnesī, kā arī pareizi jākombinē augi.
Piemēram, burkāni jāstāda pamīšus ar sīpoliem, kas aizbaida burkānu
mušiņu. Ja padomā — nekā jauna šajā saimniekošanas veidā nav.
Pirms industriālās lauksaimniecības sniegtajām iespējām, lai gūtu
ražu, bija jāvēro dabas norises un jābūt ar tām uz vienu roku. Arī
tagad, lai vismaz savām vajadzībām izaudzētu tīru, dabīgu
produkciju, šāda pieeja var lieti noderēt.
Trūdkoku grāvji un raža pavasarī
Virgīnija zina stāstīt par vēl dažām metodēm, kas mazdārziņā nav
ieviestas, taču lielākās permakultūras saimniecībās palīdz gūt labu
ražu. Viena no iespējām, ko izmanto arī meita Ilze, ir tā dēvētās
hūgeldobes, kas Latvijas vēsajām vasarām var piešaut kādu
kripatiņu siltuma. «Kad pirmoreiz ieraudzīju meitas hūgeldobes,
šausmās saķēru galvu. Vispirms izrok grāvi, tajā saliek
trūdgabalus, piemēram, lielus kokus vai saknes, kas trūdot dod
siltumu. Pēc tam pa virsu liek žagarus, zemi un kūdru. Apakšā rodas
siltums, un dārzeņi ļoti labi aug, pat tomāti bez siltumnīcas,»
pieredzējusi Virgīnija.
Arī mulčēšana dod papildu siltumu, kas vēsos klimatiskos apstākļos
ir iespēja iegūt papildu ražu, turklāt pavasarī, kad pērnie dārzeņi
jau kļuvuši pavisam žēlīgi. «Meitas bērni vasarā bija lasījuši no
lauka kartupeļus ēšanai. Kā jau bērni, visu nebija salasījuši.
Atlikušie kartupeļi auga visu vasaru, un rudenī palika zem salmiem.
Pavasarī, kad zeme vēl visur bija melna, no salmiem sāka līst ārā
kartupeļi! Jūnija sākumā jau bija raža. Arī burkānus var sēt
rudenī, taču tie jāmulčē. Jau pavasarī būs raža!» atklāj
saimniece.
Uzklausot daudzos permakultūras ieguvumus, neviļus rodas jautājums,
kāpēc viedā saimniekošana netiek praktizēta plašāk. Virgīnija
vērtē, ka šāda pieeja nav piemērota lielām saimniecībām peļņas
gūšanai. Piemēram, kartupeļu lakstus nopļauj un bumbuļus no zemes
izrok traktors, bet, ja tie stādīti salmos, ražas novākšana ir roku
darbs. Arī dažādu ķīmisku palīglīdzekļu izmantošana, kas
lauksaimniecībā diemžēl nav retums, permakultūras filozofijā
nepavisam neiederas.
Viedi saimniekot var savam priekam un vajadzībām, taču tas nozīmē
domāšanas un paradumu maiņu. Arī Virgīnija atzīst, ka ne visu
pieņemt ir viegli: «Kad redzēju bildes no dārza, kur izmanto tikai
permakultūru, nodomāju — vājprāts! Viss bija sastādīts pa
pleķiem, cits citam virsū. Dārzā auga nātres un vībotnes, kas
atbaida kukaiņus. Tā ir bioloģiska saimniekošana —
ilgtspējīga, tāda, kas nenoplicina zemi. Bet esmu matemātiķis, un
man vajag taisnas vagas, lai var skaidri redzēt, kur ir burkāns un
kur gurķis! Šajā dārziņā viss ir stādīts taisnās līnijās un taisnos
leņķos. Tas ir mans perfekcionisms, bet meita saka: «Mainīties un
augt var jebkurā vecumā. Arī tikt vaļā no perfekcionisma.»»
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: