Darbs ar bērniem ir sirdslieta, ne smalki izskaitļots bizness 08.10.2013

Madara un Singrita no Talsu novada ir divas 2. kursa pedagoģijas studentes. Viņas bijušas pietiekami drosmīgas, lai Talsos atvērtu rotaļnodarbību un pieskatīšanas centru dažāda vecuma bērniem. Pieskatīšana uz pāris stundām, visu dienu, nedēļu vai mēnesi — abas jaunās sievietes kopš jūnija šo pakalpojumu nodrošina Talsos. «Līdz šim tā bija brīva niša,» bilst abas un piezīmē, ka labprāt organizē arī dažādus svētkus, tai skaitā, bērnu dzimšanas dienas.
— Kā radās ideja atvērt bērnu pieskatīšanas un rotaļnodarbību centru?
Madara: — Tā radās, pagājušajā gadā strādājot Tukuma novada alternatīvajā skolā. Sapratu, ka ceļš no Talsiem līdz Tukumam ir pārāk tāls, uz skolu nevarēju aizbraukt tik bieži, kā gribētos, lai sevi pilnībā veltītu darbam. Izdomāju, ka arī Talsos ir nepieciešama alternatīva ierastajām mācību iestādēm.
Singrita: — Pirms tam, studijas uzsākot, strādāju valsts pirmsskolas izglītības iestādē. Esmu pateicīga, ka mani bez pieredzes pieņēma darbā. Tas bija liels pārbaudījums, sapratu, ka valsts programma ar noteiktu dienas režīmu, nav domāta man. Šķiet, ka tādējādi bērni tiek mocīti, ielikti noteiktos rāmjos. Tieši tad Madara izteica savu piedāvājumu. Nolēmu — kāpēc gan ne? Gribēju kaut ko savu. Vācām informāciju, taisījām mājaslapu, apjautājāmies vecākiem, sagatavojām anketas, lai noskaidrotu, vai vispār šāds pakalpojums un par kādu cenu ir nepieciešams.
— Kādi bija rezultāti?
Madara: — Vecāki bija ļoti atsaucīgi, it īpaši mammas, kas audzina mazākus bērnus, kurus vēl nevar laist bērnudārzā.
Singrita: — Sākumā viss notika lielā steigā, jo zinājām, ka daudz bērnudārzu vasarā ir slēgti un vecākiem nav, kur bērnus atstāt. Tad pieaugušie krīt izmisumā, jo ir taču jāstrādā.
Madara: — 1. jūnijā centrā bija atvērto durvju diena. Vecāku atsaucība bija ļoti liela.
Singrita: — No rīta ļoti uztraucāmies, vai vispār kāds atnāks. Atnāca viens cilvēks, pēc tam daudz citu kopā ar bērniem. Bija laba izjūta, tas apliecināja, ka mūsu ideja ir nepieciešama. Zinām, ka maksātspēja Talsos nav augsta, tādēļ nekoncentrējamies uz peļņu. Vairāk darbojamies brīvprātīgi, nosedzot tikai visus obligātos maksājumus, tomēr gūstot vecāku uzticību.
Madara: — Rudenī ir mazāk bērnu, jo skolēni sāka apmeklēt mācību iestādes. Tagad strādājam ar mazākajiem bērniņiem — no gada līdz trīs gadu vecumam. Ar tiem, kas vēl neiet bērnudārzā vai kas vēl nevar iejusties tajā.
— Ar kādām metodēm strādājat?
Madara: — Neko neuzspiežam, atļaujam izvēlēties tīkamāko nodarbi. Neapgūstam mācību programmu, bet gan lietderīgi un radoši pavadām laiku kopā. Nav mums īpaša režīma — noteiktā laikā ēst, sēdēt uz podiņa vai iet gulēt.
Singrita: — Varbūt bērns, piemēram, konkrētajā laikā negrib mācīties. Ja viņam nebūs vēlmes to darīt, tad bez šī dzinulīša arī neko neiemācīsies. Tas attiecas arī uz ēšanu. Vairāk vai mazāk noteicēji ir paši bērni. Arī iekšējos kārtības noteikumus, ko ievēro, izveidojuši paši. Bērni tos parakstījuši, atstājot pirkstu nospiedumu.
Madara: — Ja noteikumus uzrakstītu mēs, tad bērni tos neievērotu.
Singrita: — Vairāk strādājam, lai attīstītu bērnu radošo potenciālu. Tādēļ arī krāsojām baltas sienas, lai viņi var izpausties. Ir viens puisītis, kurš ir ļoti aktīvs zīmētājs, viņš arī apzīmē centra sienas.
Madara: — Paši mazākie krāso ar pirkstiņiem, nereti vecāki brīnās, ka bērns iesaistījies. Tomēr viņi redz, ka arī pārējie zīmē un labprāt to atkārto. Reizēm bērns visu dienu grib tikai zīmēt, tad arī ļaujam viņam to darīt, līdztekus mēģinot ieinteresēt arī par citām nodarbībām.
Singrita: — Arī gulēšanai nav noteikta režīma, bet viņi guļ. Tiklīdz noskan baznīcas zvans pusdienas laikā, tā dodas gulēt. Speciāli nevienu gulēt nedzenam; ja guļ, tad ļaujam izgulēties. Valsts bērnudārzā šim procesam traucē steiga, ko nosaka strikti saplānots nodarbību laiks.
— Jūs nojaucat stereotipu, ka bērniem nepieciešams stingrs režīms?
Singrita: — Stingrs noteikti ne. Bērnus vērojam un piedāvājam darīt to, ko viņi vēlas. Latviešiem ir ļoti pierasts, ka nepieciešams režīms, visu pa plauktiņiem salikt, arī man pašai iesākumā bija grūti pierast pie citādas kārtības.
Madara: — Viens puisītis mūs apmeklē no jūlija, viņa mamma apgalvo, ka mazais ir daudz ko iemācījies, attīstījies, bet mēs neesam viņu stingri ierobežojuši. Tukuma tautas skolā arī bija brīva atmosfēra, bērni bija priecīgi un smaidīgi. Skolā pat zvana nebija.
— Vai tas, ka nav režīma, nenozīmē, ka ir haoss?
Abas: — Nē!
Singrita: — Sākām ar noteikumiem, ko bērni paši izstrādāja, tie arī ievieš kārtību. Bērni cits citu ciena.
Madara: — Viņi nekaujas un neplēšas. Daudz atkarīgs arī no vecākiem — ja viņi ir nervozi, tad bērns šo noskaņojumu pārņem.
— Kā bērni, kas nav iejutušies bērnudārzā, jūtas šeit?
Madara: — Mammas un bērni ir priecīgi.
Singrita: — Vasarā pie mums bija nedaudz lielāki bērni, kuriem bija uzvedības traucējumi. Mēs brīnījāmies, kā ar viņiem var netikt galā! Katram ir sava pieeja, arī pieaugušiem bērns jāuztver kā līdzvērtīgs cilvēks. Viņi jāsaprot un jāpalīdz attīstīties.
Madara: — Katram ir savs raksturs un īpatnības — tāpat kā pieaugušajiem.
Singrita: — Nevar paņemt grāmatas definīciju un pateikt, ka tieši tāds ir bērns. Cits grib strādāt kopā ar pārējiem, citam nepieciešams, lai tiktu paņemts klēpī.
Madara: — Ir bērni, kuri negrib, lai viņi tiktu uzrunāti un samīļoti, kad raud. Vēlmes jāņem vērā.
Singrita: — Manuprāt, valsts programma vēlas visus bērnus darīt vienādus. Visiem jāapgūst noteikta mācību programma, visiem ir jādzied, jādejo, jāspēlē teātris. Tomēr katram ir savas intereses. Tādēļ svarīgi atrast, ko bērns vēlas. To var panākt, piedāvājot pēc iespējas dažādākas nodarbes.
Madara: — Daudz strādājam ar rokdarbiem, kopā ar bērniem dziedam, dejojam, ejam rotaļās. Mācāmies dzejoļus.
— Vai jums patīk darbs ar bērniem?
Abas: — Tāpēc jau esam šeit.
Singrita: — Kārtojam dokumentus, lai iegūtu valsts paredzēto atbalstu auklītēm. Ir ļoti daudz prasību, bet viss ir izdarāms. Tad vismaz Talsos arī būs kāda vieta, kur šo pakalpojumu varēs saņemt. Tā būs papildu iespēja vecākiem, būs mazāk rūpju.
Madara: — Ir vecāki, kas savus bērnus labprāt vestu pie mums, bet to ierobežo finansiālais aspekts. Nokārtojot nepieciešamos dokumentus, viņa bērns varēs nākt pie mums par valsts atbalstu.
Singrita: — Bērnam ir svarīgi apgūt sociālās iemaņas, komunicēt ar vienaudžiem. Vasarā mums bija izteikta jauktā vecuma grupa. Bija mazi un jau lielāki bērni. Iesākumā vecāki šaubījās, kā mazie ar lielajiem sapratīsies, tomēr mazie ļoti mācījās no lielajiem.
Madara: — Lielākie labprāt rūpējās par mazajiem, palīdzēja viņus barot, ģērbt. Pastaigu laikā ņēma mazos pie rokas. Šī mums ir lieliska iespēja, jo ne tikai studējam un apgūstam teorētiskās zināšanas, bet uzreiz varam tās izmēģināt praksē.
Singrita: — Redzam, kas strādā reālajā dzīvē un kas ir tikai teorija. Vispār pirms studiju uzsākšanas vislabāk būtu izmēģināt spēkus noskatītajā profesijā. Arī es iesākumā studēju juridiskās zinātnes, domāju, ka būšu juriste. Tomēr šajā jomā pastrādājot, sapratu, ka mācības neko neiemāca, darbā apgūstu daudz vairāk, bet bez izglītības apliecinoša dokumenta nav izredžu darba tirgū. Vēlāk pastrādāju par auklīti un sapratu, ka šī ir mana īstā vieta.
Madara: — Arī es iesākumā apguvu šuvējas profesiju — lai gan šīs zināšanas man ļoti noderēja, pilnībā būt šajā profesijā negribēju. Kad pašai piedzima bērns, sapratu, ka gribu būt skolotāja. Šeit nemitīgi ir dzīvība apkārt.
Visu esam izremontējušas saviem un savu ģimeņu spēkiem. Iepriekš šeit bija drūmi un tumši. Pašas visu krāsojām un iekārtojām, tagad arī telpu dažādojam un pārmainām, lai pašām un bērniem neapnīk. Arī bērni palīdz radīt tādu vidi, kādā vēlas darboties.
Singrita: — Ar laiku vēlamies Talsos atvērt tautskolas filiāli. Gribam iet tālāk. Lielākais gandarījums, ka mūsu ideja veidojusies pilnīgi no nulles, bet tā ir veiksmīga. Visu esam darījušas ar saviem līdzekļiem un darbu.
Madara: — Daudz darām pašas, lai lieki netērētos. Kas lēni nāk, tas labi nāk. Cits jau vīpsnā, ka mums neatmaksājas strādāt, bet tam nepievēršam uzmanību. Uz darbu nākam ar prieku, turklāt to var savienot arī ar sava bērna audzināšanu.
Singrita: — Vasaras pavadīšana centrā bija lieliska iespēja bērniem, kuriem rudenī bija jāuzsāk bērnudārza gaitas. Viņi apjauta, kas ir gaidāms, ka jābūt šķirtiem no vecākiem. Jūnijā strādājām ar diviem bērniem, bet jūlijā jau ar desmit.
— Ko jūsu tuvākie cilvēki saka par šo uzdrīkstēšanos?
Madara: — Atbalsta, citādi nemaz nebūtu tik tālu tikušas.
Singrita: — Mamma vienmēr interesējas, kā mums klājas, jautā, vai nevajag palīdzēt. Viņa palīdzēja ar reklāmu — bukletus izdalīja ārstu praksēs.
Madara: — Atrodamies labā vietā, bieži vien ejam ārā, staigājam pa parku, lasām lapas, aizejam līdz stadionam. Tomēr telpu atrast bija ļoti grūti, jo cilvēki vēlas augstu īres maksu. Reti kurš saprot, ka darbs ar bērniem nav bizness, bet gan sirdslieta.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: