Dāvana garam un dvēselei 14.01.2017

Ilze Kārkluvalka
ilze@talsuvestis.lv
63223337

Tweet

Tikšanos ar aktrisi Lidiju Pupuri un nule izdotās grāmatas par viņu autori Ingrīdu Strodu 11. janvāra vakarā Talsu Galvenā bibliotēka uzdāvināja saviem čaklākajiem lasītājiem un cītīgākajiem apmeklētājiem.
Tā ir viena no tradīcijām, kas Talsu sabiedrībā iedzīvojusies un tiek atsaucīgi novērtēta. Tovakar pat saltais, aukainais vējš, slidenais sniega un ledus sajaukums zem kājām nebūt netraucēja apmeklētājiem piepildīt sarīkojuma plašo telpu. Ziemas padrūmā noskaņa izkusa tās atvērtības, siltuma priekšā, ko klausītājiem deva tikšanās ar trim personībām: skatuves mākslinieci, žurnālisti un grāmatas redaktori — novadnieci Zaigu Lasenbergu.
Darba mūža lielāko daļu, pēdējos 25 gadus, Ingrīda Stroda ir Latvijas Radio žurnāliste, un daudzi klātesošie viņu acumirklī pazina pēc balss. Viņas ar Lidiju Pupuri ir klasesbiedrenes, bērnības draudzenes, un saņemties savai pirmajai grāmatai mūžā Ingrīdu pamudināja klasesbiedri kādā no tikšanās reizēm. Kāpēc gan ne, jo rakstīt par it kā labi pazīstamu cilvēku liekas samērā viegls darbs, sevišķi vēl visdažādākos cilvēkus intervēt pieradušai žurnālistei. Ingrīda Stroda atzina — tikai abu sarunās, grāmatu veidojot, atklājies pārsteidzoši daudz nezināmā, pat nenojaustā. Vēl tagad, kad darbs publicēts, to varētu papildināt ar virkni būtisku, sulīgu kripatiņu. Toties autorei un «galvenajai varonei» par galarezultātu ir gandarījums.
Lidija Pupure ir Dailes teātra trešās studijas audzēkne, režisoru Eduarda Smiļģa un Pētera Pētersona aktrise. Līdzīgi kā grāmatā par sevi, viņa stāstīja par bērnību, skolas laiku, šuvējas profesijas apguvi un nokļūšanu teātra mākslas pasaulē. Viņa ir kristiete, tāpēc paļaujas uz augstākā spēka viedumu, ikvienu noliekot tur, kur viņam jābūt un pašķirot ceļu šķietami vissarežģītākajos dzīves brīžos.
«Mūsdienu cilvēki uz problēmām skatās citādi. No tā, kas virmo apkārt, daudzi ir apjukuši, pazaudējušies. Diemžēl lielo laikmeta riteni mēs negriežam… Un tomēr — ir jābūt zvaigznei, kuras virzienā iet. Tāpat arī teātrī,» aktrise grāmatā atbild žurnālistes jautājumam par to, ko skatītājs meklē mūsdienu teātra izrādē.
Tovakar izjutām stipra, sevī vērtības jau sen pareizi sakārtojuša cilvēka klātbūtni. Kolēģe Olga Dreģe to ir paudusi: «Lida, ar savu pašaizliedzību un iekšējo spēku tu spēj tik daudziem palīdzēt gan morāli, gan fiziski — apkopjot, nopērkot zāles, izvārot zupu, sašujot un salabojot apģērbu, iztīrot mitekli… (..) Tu uzklausi un saproti citu ciešanas. Tu daudzus arī izvadi pēdējā gaitā, protot atrast īstos vārdus par dzīvības un nāves robežu. Tu esi ārēji tik smalka, ka brīžiem jābrīnās, kur tevī tik milzīgs iekšējs spēks un tik stiprs gars!»
Lidijas Pupures skolas laiks, skarbajos pēckara apstākļos, tomēr viņas paaudzei bija īpašs, jo, kā atzina aktrise: «Mēs vēl paguvām mācīties pie vecās, pirmās Latvijas brīvvalsts laika, inteliģences. Tās bija personības, kuras pašas bija mācījušās pie izcilībām un guvušas pasaules elpu.» Arī tāpēc ne ar zilbi viņa savā stāstījumā nerunāja par slikto, intrigām, pārinodarījumiem šo laiku dzeltenās preses stilā. Itin nekā no tā nav arī grāmatā, tāpēc tā lasāmas viegli, dod gaišu spēku un atstāj vielu pārdomām.

Pievienotie attēli

Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: