Dāvana garam un dvēselei 14.01.2017


Tikšanos ar aktrisi Lidiju Pupuri un nule izdotās
grāmatas par viņu autori Ingrīdu Strodu 11. janvāra vakarā Talsu
Galvenā bibliotēka uzdāvināja saviem čaklākajiem lasītājiem un
cītīgākajiem apmeklētājiem.
Tā ir viena no tradīcijām, kas Talsu sabiedrībā iedzīvojusies un
tiek atsaucīgi novērtēta. Tovakar pat saltais, aukainais vējš,
slidenais sniega un ledus sajaukums zem kājām nebūt netraucēja
apmeklētājiem piepildīt sarīkojuma plašo telpu. Ziemas padrūmā
noskaņa izkusa tās atvērtības, siltuma priekšā, ko klausītājiem
deva tikšanās ar trim personībām: skatuves mākslinieci, žurnālisti
un grāmatas redaktori — novadnieci Zaigu Lasenbergu.
Darba mūža lielāko daļu, pēdējos 25 gadus, Ingrīda Stroda ir
Latvijas Radio žurnāliste, un daudzi klātesošie viņu acumirklī
pazina pēc balss. Viņas ar Lidiju Pupuri ir klasesbiedrenes,
bērnības draudzenes, un saņemties savai pirmajai grāmatai mūžā
Ingrīdu pamudināja klasesbiedri kādā no tikšanās reizēm. Kāpēc gan
ne, jo rakstīt par it kā labi pazīstamu cilvēku liekas samērā
viegls darbs, sevišķi vēl visdažādākos cilvēkus intervēt pieradušai
žurnālistei. Ingrīda Stroda atzina — tikai abu sarunās, grāmatu
veidojot, atklājies pārsteidzoši daudz nezināmā, pat nenojaustā.
Vēl tagad, kad darbs publicēts, to varētu papildināt ar virkni
būtisku, sulīgu kripatiņu. Toties autorei un «galvenajai varonei»
par galarezultātu ir gandarījums.
Lidija Pupure ir Dailes teātra trešās studijas audzēkne, režisoru
Eduarda Smiļģa un Pētera Pētersona aktrise. Līdzīgi kā grāmatā par
sevi, viņa stāstīja par bērnību, skolas laiku, šuvējas profesijas
apguvi un nokļūšanu teātra mākslas pasaulē. Viņa ir kristiete,
tāpēc paļaujas uz augstākā spēka viedumu, ikvienu noliekot tur, kur
viņam jābūt un pašķirot ceļu šķietami vissarežģītākajos dzīves
brīžos.
«Mūsdienu cilvēki uz problēmām skatās citādi. No tā, kas virmo
apkārt, daudzi ir apjukuši, pazaudējušies. Diemžēl lielo laikmeta
riteni mēs negriežam… Un tomēr — ir jābūt zvaigznei, kuras virzienā
iet. Tāpat arī teātrī,» aktrise grāmatā atbild žurnālistes
jautājumam par to, ko skatītājs meklē mūsdienu teātra izrādē.
Tovakar izjutām stipra, sevī vērtības jau sen pareizi sakārtojuša
cilvēka klātbūtni. Kolēģe Olga Dreģe to ir paudusi: «Lida, ar savu
pašaizliedzību un iekšējo spēku tu spēj tik daudziem palīdzēt gan
morāli, gan fiziski — apkopjot, nopērkot zāles, izvārot zupu,
sašujot un salabojot apģērbu, iztīrot mitekli… (..) Tu uzklausi un
saproti citu ciešanas. Tu daudzus arī izvadi pēdējā gaitā, protot
atrast īstos vārdus par dzīvības un nāves robežu. Tu esi ārēji tik
smalka, ka brīžiem jābrīnās, kur tevī tik milzīgs iekšējs spēks un
tik stiprs gars!»
Lidijas Pupures skolas laiks, skarbajos pēckara apstākļos, tomēr
viņas paaudzei bija īpašs, jo, kā atzina aktrise: «Mēs vēl paguvām
mācīties pie vecās, pirmās Latvijas brīvvalsts laika, inteliģences.
Tās bija personības, kuras pašas bija mācījušās pie izcilībām un
guvušas pasaules elpu.» Arī tāpēc ne ar zilbi viņa savā stāstījumā
nerunāja par slikto, intrigām, pārinodarījumiem šo laiku dzeltenās
preses stilā. Itin nekā no tā nav arī grāmatā, tāpēc tā lasāmas
viegli, dod gaišu spēku un atstāj vielu pārdomām.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: