Dinsberga skolasbērnu mūžizglītība 19.09.2014
«Kas šodien darāms, jāpadar’, kas zin, vai rīt vairs paspēt var,» ir Ernesta Dinsberģa viedais padoms, kuru tikai tagad protam tā pa īstam novērtēt. Jā, kas zin, vai rīt vairs paspēt var… Tālab jau mēs, šai skolai piederīgie, savus salidojumus ne uz pieciem, ne, diespasarg, desmit gadiem neatliekam, esam cieti nolēmuši tikties ik rudeni, katra septembra pirmajā sestdienā, cik nu mums šo saulaino atvasara dienu katram vēl atvēlēts.
Nupat, 6. septembris, bija ceturtā reize pēc kārtas, kad visi ceļi pa Kubalu dambi veda uz mūsu dzimto skoliņu, kura jau 50 gadu, kopš slēgta. Varat iedomāties, cik tad mēs paši veci? Kaut gan nu jau pienācis tas laiks, kad visi esam vienādi. Reku šeku Kārlim Frīdenbergam un Valdim Derkevicam — 85, manam brālim Zigurdam Auziņam vēl nav apaļš 60, un mēs tie visi citi pa vidu — 65, 70, 75. Vienā vēršē, ne vairs kā skolas laikā, kad man, piemēram, tāds Grīnīšu Jānis likās viens mazs krebels, bet es jau biju liela meita, taču nu izrādās, ka mums tā starpība ir knapi divi gadi. Bet visi vēl esam stalti un braši. Kurš var uzminēt gadus Freivaldu, Freimutu, Ozoliņkevicu, Kēnigsvaldu, Puhovu meitenēm, Velgai Sudmalei, Austrai Sebrei, Maldai Stankevicai, Skaidrītei Ansabergai, Silvijai Dinsbergai. Un zēni kā bildes — Aldis Grīnbergs, Valdis Biķis, Alberts Pētersons, Valdis Derkevics, Rūdis Dinsbergs, Leons Puhovs, Jānis Švedenbergs, Lenarts Auziņš, Slaviks Mozoļevs, Aivars Dinsbergs. Bet laiks ir nepielūdzams, un tāpēc jau, kas šodien darāms, jāpadara. Pirmajā četru nepārtraukto salidojumu ķēdē vēl skolas solā sēdēja Kārlis Parems, divus gadus iepriekš ar savu skaļo balsi jokus plēsa Grīnīšu Koļa, man par piemiņu paliek bilde, kur Kužnieku kapos pie Ernesta Dinsberga kapa stāvu blakus Vilnim Freimutam. Tā mēs aizejam pa vienam un pavisam, jo tāds ir dabas likums…
6. septembrī uz strīpas bijām vairāk nekā 50
Atkal skanēja zvans, un visi pulcējāmies skolas priekšā uz svinīgo salidojuma atklāšanu. Karogu mastā pacēla Paulis Kālbergs ar māsu Karinu, un turpat jau viņiem asistēja arī māsa Brigita. Latvijas himna skanēja pāri mežu galiem, tikpat vareni kā dziesmu svētku kora izpildījumā. Un tad sākās zinībām piepildītas skolas stundas. Ivars Abajs tām ik reizi ir gatavojies ļoti nopietni. Salidojums patiešām ir mācībām piepildīta diena. Šoreiz pirmais temats: «2014. gada rudenī tepat, Kubalu skolā, uz pagājušo laiku un dažiem zīmīgiem notikumiem atskatoties». Visi atzīmējamie gadskaitļi beidzās ar četriniekiem un deviņniekiem galā, pielāgojot 2014., noapaļojot ar pieci un desmit, tādējādi metot tiltu Kubalu skolas senvēsturē, par kuru padomjlaikos skolotajiem šīs skolas audzēkņiem nekad vēsturē nekas nav mācīts.
Ivara Abaja veidotais muzeja krājumu apkopojums ir mūsu ābece. Kaut vecumdienās, bet mums tomēr ir lemts uzzināt savas saknes.
1824. gadā Dundagas pagasta Kaļķu ciema Antēs dzimis Fridrihs Mālbergs
«Pabeidzot Irlavas Skolotāju semināru, 1844. gadā (pirms 170 gadiem) Mālbergs sāk strādāt par palīgskolotāju Kubalu skolā pie Ernesta Dinsberga. F. Mālbergs ir viens no pirmajiem Latviešu biedrības iniciatoriem (Rīgā; 1850.). Rakstījis liriskus dzejoļus, fabulas un dziedājumus. Pirmā latviešu poēma «Staburags un Liesma jeb: Veci un jauni laiki» (1869) ir viņa darbs. Stāstā «Platā ēna» (1885) pirmo reizi latviešu valodas leksikā sastopam vārdu «ainava» (jā, kā gan lai citādi, piemēram, mācētu pateikt kaut vai to, ka Kubalu skolas muzeja ainava tagad ir kļuvusi tik brīnišķīga?).
Nākamā piecgade vēsturē uz priekšu
1859. gadā (pirms 155 gadiem), vēl Krišjāņa Barona studiju laikā, iznāk viņa grāmata par Baltijas ģeogrāfiju «Mūsu Tēvzemes aprakstīšana». Izdevuma pielikumā iekļautā «Latviešu zemes» karte ir pirmais latviešu autora veikums kartogrāfijā. K. Barona sagatavotais «Latvju dainu» izdevums (1. sējums) ceļu pie lasītājiem iesāk 1894. gadā (pirms 120 gadiem). Jā, šo latvju dižvīru mēs ar bezgala lepnumu pierakstām pie savējiem, jo, lai gan mācījies te tikai divus gadus (1846—1848), Krišjānis Barons savās atmiņās Kubalu skolu sauc par savu pirmo īsto skolu. Mēs arī! Pirmā un īstā mūsējā!
Un atkal viens gadaskaitlis, kas beidzas ar 4. Pirms 150 gadiem (1864. gadā) par sarakstīšanos ar Krišjāni Valdemāru trimdā uz Jaunjelgavu aizsūta Ernestu Dinsbergu. Lūk, kāds grēks!
Bet politika mijas ar dziesmu
«1869. gadā (pirms 145 gadiem), kad Gustavs Traubergs bija pārnācis no Irlavas semināra un iestājies pie Dinsberga tēva par palīgu, aizsākās kora darbība Dundagas pagastā. Tanī laikā es biju nobeidzis mācības Kubeļu skolā un biju jau iesvētīts. Sadzirdējis par uzaicinājumu pulcēties Kubeļos uz dziedāšanu, arī es steidzos tur piedalīties, kaut gan no Rīgzemjiem man bija jāmēro 20 verstu garš ceļš,» savās atmiņās raksta Janis Dreiberģis. Tas pats vīrs, kurš pirmais uzdrošinājies diriģēt tautas lūgsnu «Dievs, svētī Latviju!». Mūsējais. Leģenda. Un Dundagas meitenes Lilija Freimute un Ārija Liepkalne vēl šobaltdien nekad nepaiet garām viņa atdusas vietai Rīgas Meža kapos.
«1879. gadā (pirms 135 gadiem) Kubalu skolā mācības iesāka Teodors Grīnbergs, dzimis 1870. gadā Dundagas pagasta Ģibzdes muižas Mazlejās. Šis vīrs bija pirmais Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas arhibīskaps, Latvijas Universitātes ārštata profesors, redaktors un izdevējs.
Kubalu skolā skolotāja Jaņa Adamoviča ģimenē 1884. gada 23. septembrī (pirms 130 gadiem) dzimis un pēcāk tepat skolā gājis Ludvigs Adamovičs.
Viņš pazīstams kā Latvijas Universitātes docents, Latvijas baznīcas vēstures pētnieks, teoloģijas doktors, Latvijas Universitātes Rakstu autors, LU mācību grāmatu apgāda vadītājs, izglītības ministrs (1934—1935). Kā daudzus visgudrākos ļaužus 1941. gada 14. jūnija komunistu zvērības piemeklēja arī Ludvigu Adamoviču.»
Un vēl viena piecgade uz priekšu. 1889. gada 30. jūlijā (pirms 125 gadiem) skolas namā Ernests Dinsbergs svinēja sava amata 50 gadu jubileju un laulību Zelta kāzas. «Viesi bija augsti un zemi no visām Kurzemes un Vidzemes malām, un arī no Pēterburgas un Maskavas. Pēc dievkalpojuma Dundagā gaviļnieku pāri uz Kubeles skolu pavadījuši 42 rati ar svētku dalībniekiem. Priekšā jāja četri balti ģērbušies puisēni, sarkanbaltsarkanus karodziņus vicinādami.» Dzimtenes mīlestība un patriotisms no laika gala bijis mūsu senču asinīs. Diemžēl svešu varu skausts un nīdēts, šīspuses ļaužu morālās vērtības ar visām varēm cenšoties izskaust, tas arī uz garu laiku izpaliek. 1944. gada 6. oktobrī (pirms 70 gadiem) skolas telpās ienāk vācu karaspēks. Līdz nākamā gada februārim mācības notiek apkārtējās mājās «Cielavās», «Jaunbalsaros» un «Brīvmežos».
Vēl pēc pieciem gadiem nāk visļaunākais vājprāta murgs
1949. gada 25. martā, mācību stundu pārtraucot, uz Sibīriju izsūta skolotāju Sofiju Dravnieci. Izsūtījumā kopā ar vecākiem jādodas skolasbērniem no «Plintiņu», «Uzkalniņu», «Kubalu» un daudzām citām mājām. 1952. gada 1. septembrī, kad es no Gavsenes ciema «Zelmeņiem» brūni rūtainā kleitiņā ar baltu krādziņu un melno priekšautiņu smuki sapucēta gar «Būdeniem», «Mūrniekiem», «Mazkužniekiem» un «Dižkužniekiem» bišķīt nobijusies un bišķīt lepna esmu aizsoļojusi tos savus piecus sešus kilometrus uz Dinsberga skolu, vēl tagad atceros, ka direktors Edgars Osis teica, ka šajā mācību gadā būšot 124 skolēni. Cik māju tur visapkārt bija, cik ģimeņu dzīvoja. Un kuplas, jo kuplas! Desmit Freivaldi, seši Ozoliņkevici, tikpat liels bariņš Lipenbergu, Sāmīšu, Feldbergu, Celmu, Sudmaļu, Valeru, Stanku, Staru, mazāk par četriem bērniem jau bija reti no kurām mājām. Bet kolhozs, meliorācija, pārcelšana no viensētām uz lauku ciematiem. Sen jau, kur ne vienlaidu klajumi, tur drupas un brikšņi, un viss…
1963./1964. mācību gadu vēl pabeidza 38 skolēni un 1964. gada rudenī (pirms 50 gadiem) Dinsberga pamatskolu (trīs pēdējos mācību gadus tā bija šādā statusā) slēdza.
Kubalu skolas muzeja vadītāja Ivara Abaja nākamais priekšlasījums mums, salidojuma dalībniekiem, bija par rakstnieku Herbertu Dorbi.
Ne Dinsberga skolā gājēju, ne šīspuses iedzimto, bet tik un tā mūsējo. Divas grāmatiņas — «Uguns logā» (par gaismu Ernesta Dinsberga darbistabā, kur viņš līdz vēlai naktij strādājis savus rakstu darbus) un «Vaicāju jaunībai» (par savu mūža mīlestību Būdenu Irmiņu, kas jau sensenis dus Kluču kapos — tuvējo ļaužu piemiņas lolota) — ir Herberta Dorbes uz mūžiem paliekošs pierādījums, kālab viņš ir šai vietai tik pārlieku pieķēries un par šeit notiekošo tik dedzīgi uzstājies.
Salidojumam par godu Ivars Abajs bija sarūpējis izstādi «Herberta Dorbes muzejs Dundagā». Dievam patiesi, to jau tā arī gandrīz pienāktos saukt. Izstādes priekšvārdā Ivars Abajs raksta: «1964. gada 3. septembrī rakstnieks Herberts Dorbe apmeklē tikko slēgto Dinsberga skolu, lai noskaidrotu te kopš 1902. gada glabāto Ernesta Dinsberga piemiņas lietu likteni. 4. septembrī, atgriezies mājās Ventspilī, H. Dorbe nosūta vēstuli «cienītam biedrim direktoram», pieminot, ka «braucienam nebija panākumu, jo skolas ēku atradu noslēgtu, neviens tur nedzīvoja, nekādas tuvākas ziņas neizdevās ievākt no tuvējās mājas iedzīvotājiem…» un lūdzot sniegt atbildi, «kā ziņā un kur tās (E. Dinsberga piemiņas lietas) tagad atrodas». Uz vēstules noraksta lasāma autora piezīme: «Raksts nosūtīts Dundagas vidusskolas direktoram, bet tas nav atstājis par vajadzīgu pat atbildēt.»
Veltījumā savam novadniekam 75. dzimšanas dienā Mārtiņš Kalndruva raksturo H. Dorbi: «Kad man dažos vārdos būtu jāpateic, kurš iespaids… pats dziļākais, tad sacītu daudz nedomādams — Dorbes darbīgums, vitalitāte, radīšanas ātrums un vieglums. (..) Vispār — ja Dorbe ko dara, tad ar lielu aizrautību un degsmi, spēkus nežēlodams.»
Patiesi. Tūlīt, 1964. gada 4. septembrī, top vēstule LPSR Rakstnieku savienības sekretariātam, kurā Herberts Dorbe ierosina «… jautājumu par Ernesta Dinsberģa memoriālā muzeja nodibināšanu un izveidošanu viņa vārdā nosauktās skolas telpās, kur varētu ietilpt arī klase ar iekārtojumu, kas atainotu Latvijas lauku skolu stāvokli pagājušā gadsimta sākumā, kādos apstākļos mācījās toreiz bērni un strādāja tautskolotājs (Dinsberģis sācis skolā strādāt pie skala uguns ar vienu vienīgu mācību grāmatu visam skolas kolektīvam), jo šādu piemiņas godināšanu Ernests Dinsberģis — šis Dundagas kalpa dēls, tautskolotājs un rakstnieks — pamatoti ir pelnījis. Piezīmējams, ka muzejs būtu apmeklētājiem ļoti pieejamā vietā — tikai kādu kilometru no autobusa pieturas uz Ventspils—Dundagas—Talsu autostrādes.
Rakstnieku savienības priekšstāvji gan ir «tais ieskatos, ka vajadzētu apspriest jautājumu par tās (Dinsberģa skolas) pārvešanu uz Etnogrāfisko muzeju» un ierosina šo jautājumu apspriest Latvijas PSR Kultūras ministrijas Pieminekļu un muzeju daļai.
Četrus gadus vēlāk 1968. gadā H. Dorbe atkārtoti rosina Rakstnieku savienībai rīkoties, veidojot muzeju Dinsberga skolā. Vēstulē viņš apraksta skolas apmeklējumā pieredzēto: «Kad š. g. maijā apmeklēju minēto skolu, noskaidrojās, ka ēkas apakšstāvā dzīvo mežstrādnieki. Bēniņu stāvā, kur savā laikā izbūvētas trīs telpas Dinsberģa lietošanai, vienā no tām atradās Dinsberģa bēru vaiņagi ar lentēm no 1902. gada; telpā, kurā bija šīs relikvijas, kas neskartas saglabājušās 66 gadus, izsists logs; to dienu bija lietains un vējains laiks, lietus sitās telpā un uz relikvijām, kas vienīgās še saglabājušās no tiem laikiem, cits gan nekā, izņemot Dinsberģa paša gatavotos sienas paneļus ar nelieliem rotājumiem. Viss atstāts vēja vaļā; kāda laipnīga sieviņa, kas mums, dažiem interesentiem, telpas izrādīja, izteicās, ka par Dinsberģa piemiņas lietām neviens zinātājs un saimnieks neesot, viņa no laipna prāta relikvijas novietojusi un pieskata.»
Vēlāk, 1971. gadā, rakstnieks no sava arhīva Talsu novadpētniecības muzejam piedāvā 26 eksponātus topošā Ernesta Dinsberģa piemiņas muzeja izveidei. Protams, muzeja dzimšanas dienā, 1972. gada 13. maijā, Dorbe ir klāt un stāda ābelītes kādreiz E. Dinsberģa koptajā dārzā.
E. Dinsberga memoriālo muzeju senajā skolās ēkā izveido Talsu novadpētniecības un mākslas muzejs. Ekspozīcijas toreiz skolas nama augšistabās iekārto Kitija Valberga (muzeja krājuma glabātāja) sadarbībā ar Saulcerīti Viesi (Raiņa Literatūras un mākslas vēstures krājuma glabātāja).
Sastopoties ar Herberta Dorbes domām viņa 120. dzimšanas dienā (15.02.2014.), es priecājos, ka mums, dundadzniekiem, ir gods turpināt cienījamā ventspilnieka ideju. Vienīgi tas Dorbes «radīšanas ātrums un vieglums» mums noderētu, kaut vai līdz mūsu Ernesta Dinsberģa 200. dzimšanas dienai, H. Dorbes novēlēto 19. gadsimta sākuma skolas klasi tepat atverot.»
Atmiņu stundu par Herbertu Dorbi beidzām, baudīdami gardu zapti
Nobirušās plūmes Ivars Abajs, pēc izstādes eksponātiem braukdams, bija salasījis zem rakstnieka stādītā koka viņa mājas dārzā Ventspilī, bet ābeļkociņus tepat Kubalu skolas muzeja atklāšanas dienā 1972. gada 13. maijā stādīja notikuma dalībnieki, arī pats muzeja idejas iniciators un faktiski šīs idejas fanāts Herberts Dorbe. Lielā mērā tieši pateicoties viņam, gals ir kļuvis par sākumu. Skola — muzejs. Un durvis ir vaļā. Un karogs ir mastā. Un paši dzīvākie eksponāti esam mēs. Un milzīgs paldies Dundagas valdībai, kas cauri dažādiem varas griežiem, tomēr gana augstā vērtē noturējuši kultūrvēsturi. Kubalu (Dinsberga) skola ar saviem dižgariem ir un paliek tās piemineklis.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: