Dokumentālās filmas veidotāji viesojās Kolkā un Laucienē 15.09.2018
Sagaidot Latvijas valsts simtgadi, pirmizrādi piedzīvos
dokumentālā filma par Latvijas valsts vienaudžiem. «100 gadi
esības vējos» ir stāsts par simtgadniekiem, kuri apbur ar savu
personīgo šarmu, aktīvo sabiedrisko dzīvi, neizsīkstošo
dzīvesprieku, ticību Latvijai un tās nākotnei.
«Ideja par filmas veidošanu radās pirms vairākiem gadiem, kad Rīgas
aktīvo senioru alianse mani uzaicināja uz tikšanos. Tur iepazinos
ar Martu — aktīvu simtgadnieci, kura dzīvi uztvēra ar humoru.
Sākotnēji bija doma veidot raidījumu, bet beigās tapa filma.
Sapratu, ka ar viņu vien būs par maz, tāpēc sāku meklēt aktīvos
simtgadniekus pa visu Latviju. Filmas varoņi nedzīvo pagātnē, bet
aktīvi darbojas tagadnē. Viena simtgadniece no Mālpils katru dienu
kājām mēro līdz pat četriem kilometriem. Šajā pusē tikāmies ar
Faniju Budovsku no Kolkas un Lidiju Burčaku no Laucienes. Diemžēl
Lidija jau ir devusies aizsaulē. Cilvēkus izvēlējāmies, braukājot
apkārt pa novadiem, runājot ar pašvaldībām un sociālajiem
darbiniekiem. Diemžēl liela daļa simtgadnieku ir guloši un nespēj
pateikt vairāk par diviem vārdiem,» stāsta idejas autors Lūkass
Mairis Marcinkevičs.
Filmas nosaukums «Piedzimt kopā ar Latviju» laika gaitā mainīts uz
«100 gadi esības vējos». Montāžas režisore Gunta Ikere norāda,
ka Latvijas vēsturi nav iespējams izstāstīt ar dažu cilvēku
starpniecību, taču tā ir iespēja atrast atbildi uz jautājumu: «Kā
dzīvot?» Tas ir stāsts par to, kā cilvēki dzīvojuši esības vējos un
kādu ceļu izvēlējušies.
«Scenārija autore Ludmila Ikere uzrakstījusi grāmatu «Esības
vējos», un mums šis nosaukums iepatikās. Tas neuzliek važas vai
rāmjus, bet vieno un ļauj dzīvot līdzi simtgadnieku stāstiem. Tie
ir ārkārtīgi interesanti. Viena no filmas īpatnībām ir tā, ka tur
neparādīsies biogrāfiski stāsti par to, kad cilvēks ir dzimis un
kur mācījies. Katrs kaut ko piedzīvojis, izdzīvojis, bet pats
vērtīgākais ir tas, ka cilvēks spēj padalīties ar daļu no savas
dzīves. Viena no lielākajām grūtībām bija izdomāt, kā visas tās
pērlītes, kas katra atsevišķi ir brīnišķīga, pakļaut vienotam domu
gājienam,» skaidro G. Ikere.
Operators Valdemārs Helmanis atzīst, ka filma tapa ne no kā.
Sākotnēji nebija ne kameras, ne scenārija, ne režijas, ne
finansējuma. Filma izauga kā koks, kas no mazas sēklas pamazām
pārtop par krāšņu augu. Filmas galvenais simbols ir ozols, un tās
mērķis ir parādīt latviešu tautas vitalitāti un spēju iziet cauri
cara laikiem, dažādām revolūcijām un kariem. Tas pierāda to, ka
latviešu tautu tik viegli nevar iznīcināt. Otra lieta, kas filmā
parādās, ir nemitīgā Dieva klātbūtne un garīgā dimensija. Viss
liecina, ka šiem cilvēkiem palīdzējusi izdzīvot tieši ticība.
Filma par sevi radījusi interesi Vācijā, Itālijā, Norvēģijā un pat
Brazīlijā. Vācijas televīzija NDR, viesojoties Dziesmu un deju
svētkos, tikās ar vienu no filmas varonēm, tādējādi iepazīstinot
skatītājus ar latvieti, kura 104 gados piedalās sabiedriskās
norisēs un turpina enerģiski darboties. Pirmizrāde
11. novembrī nacionālā filmu festivāla «Lielais Kristaps»
ietvaros paredzēta Rīgas kinoteātrī «Splandid Palace».
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: