Domām ir spēks — bērnībā izsapņotā piepildījums 04.03.2014
Spītīga, bet ar romantiķes dvēseli. Gluži kā Mārgaretas Mičelas romāna «Vējiem līdzi» galvenā varone, frāzi «par to es domāšu rīt» Agnese Varņecka gan aizstājusi ar «pieņem visu, ko tev piedāvā, jo nekad nevar zināt, kur tas tevi aizvedīs». Kopš brīža, kad meitene iemācījusies lasīt, grāmatas vienmēr bijušas rokas stiepiena attālumā, un, lai gan pats mīļākais Agneses romāns ir Žila Verna «Noslēpumu sala», sarunas gaitā atklājas, ka, ja par viņu rakstītu grāmatu, tās nosaukumam vajadzētu būt saistītam ar sapņu piepildīšanos.
Agnese ar divarpus gadus jaunāko māsu Sabīni, Agitas un Alda Filepenoku atvases, uzaugušas Stendē. Agnesi bieži pieskatījuši vecvecāki, tādēļ bērnībā otras mājas bijušas vecmāmiņas darbavietā — tagadējās Stendes «Lāsītes» telpās, kur arī tolaik atradusies ēdnīca. Ar lielo karoti ēst zapti no trīslitru burkas vai uz lielajām cepumu un biskvītu cepamajām krāsnīm saklāt sev rotaļu laukumu — tas viss bija ļauts. Uz bērnudārzu gan Agnese neparko nav vēlējusies iet. Kamēr blakus sēdējusi mamma, meitene kopā ar visiem spēlējusies, bet, tiklīdz sadzirdējusi, ka mamma pamet telpu, ķērusies viņai svārku malā. Kādu laiku mamma pat strādājusi bērnudārzā, lai Agnese nejustos atstāta.
Skolas gaitas meitene uzsākusi Stendes pamatskolā un jau trešajā klasītē papildus sākusi apmeklēt Talsu mākslas skolu — no sestās klases ik rītu ceļu mēroja uz Talsu Valsts ģimnāziju, bet pēc stundām tūlīt devusies uz mākslas nodarbībām. Tad Stende palikusi par vietu, kur pārlaist nakti, jo diena bijusi tik piepildīta, ka nekam citam vairs nav atlicis laika. Jau no mazām dienām Agnese zīmējusi, īpaši viņai patikusi adīšana un tamborēšana, tomēr, tiklīdz skolā bija jāada, piemēram, zeķes, viss adīšanas prieks bijis vējā. Agnese vēlējusies adīt cimdus vai pavisam ko citu. Arī mākslas skolā nācies piespiesties, lai izpildītu noteikto. Kādēļ kubu krāsot kā visiem, ja sirds teic, ka vajag to atstāt melnbaltu? Tagad Agnese prāto, ka savu sirds darbu, iespējams, būtu atradusi daudz ātrāk, ja nebūtu mēģināta ielikt rāmjos. «Mākslas skolā iegūtās zināšanas ir labas, bet, no otras puses, — zinu, ka es būtu ātrāk pievērsusies mākslinieciskām izpausmēm, ja tā nebūtu bijusi. Mani nobiedēja standarti un pēc skolas pabeigšanas neko ar zīmēšanu negribēju saistīt,» bilst Agnese.
Pēc vidusskolas absolvēšanas meitene nav zinājusi, ko tālāk studēt, tādēļ iestājusies Latvijas Universitātē psihologos, domājot, ka šīs zināšanas noderēs jebkurā profesijā. Papildu studijām Agnese pašmācības ceļā apguvusi datordizaina programmas un drīz vien sākusi strādāt reklāmas firmā. Tad arī nākusi apjausma, ka darbs reklāmā viņai patīk daudz vairāk nekā izvēlētās studijas.
Bērnības sapnis par Ēģipti
Kad drauga Naura vecāki atvaļinājumā devušies uz Ēģipti, vietu, par kuru tik daudz stāstījusi Agneses vecmāmiņa un par kuru ar vislielāko aizrautību meitene klausījusies vēstures stundās un lasījusi grāmatās, ziņkārības pēc viņa izpētījusi darba piedāvājumus tālajā zemē un pietiekusies par ekskursiju vadītāju. Pēc neilga laika piedzīvojumu alkās jau kravājusi somas, lai dotos uz Hurgadu. Piecu zvaigžņu viesnīca ar all inclusive* bijusi gidu dzīvesvieta, turklāt pirmais mēnesis veltīts tikai jauno gidu iepazīstināšanai ar apkārtni. Tad sācies posms — mēnesis Ēģiptē, nedēļa mājās. Agnese uzbur karalisko dzīvi — Sarkanās jūras skatu, milzīgo peldbaseinu līdzās viesnīcai un palmu lapu līgano deju dienvidu vējos. «Tādi kā Ēģiptes piedzīvojumi vairāk nekad dzīvē nebūs, tās ir neatkārtojamas atmiņas. Lai gan ik reizi nācās atvadīties no sava drauga, domāju, ka tas mūsu attiecībām pat nāca par labu. Esam pazīstami jau no 15 gadu vecuma, bet tajā brīdī jau četrus gadus bijām dzīvojuši kopā. Neizbēgami dzīvē ienāk rutīna, bet šī iespēja to pozitīvi mainīja,» stāsta Agnese.
Vienā no atgriešanās reizēm viņa saaukstējusies krasās temperatūras maiņas dēļ un nācies pārcelt izlidošanas laiku. Arī tūrisma sezona tuvojusies beigām, un viņa saņēmusi piedāvājumu turpināt vadīt latviešu tūristu grupas Kiprā vai Spānijā. Tieši tad Nauris Agnesi bildinājis.
Ja Agnese būtu piekritusi vadīt tūristu grupas Eiropā, viņai prombūtnē ik reizi būtu nācies pavadīt sešus mēnešus, tādēļ jaunā sieviete izlēmusi palikt Latvijā. Kādu laiku Agnese strādājusi mazā tūroperatora firmā tepat Talsos un atsākusi studijas augstskolā. Taču, sākoties krīzei, nācies izlemt — strādāt pilnas slodzes darbu vai mācīties klātienē, apzinoties, ka izvēlētajā profesijā darbu nekad nemeklēs. Agnese sākusi strādāt vīra ģimenes uzņēmumā — klājusi galdus banketiem, strādājusi aiz bāra letes un apkalpojusi viesus.
Būs dvīņi
Desmit gadu vecumā, kad televīzijas ekrānus iekaroja mīlīgās ūdenslāsītes māsas Olsenas, Agnese visiem skaļi paziņojusi — kad izaugšu liela, man būs dvīņi! Arī sākot tikties ar Nauri, viņa savam topošajam vīram nav slēpusi, ka ar vienu gultiņu bērnistabā nepietiks. Tā pirms četriem gadiem, kad citi sējuši Jāņu sieru un gatavojušies Līgo svētkiem, 21. jūnijā pasaulē nāca Emīls un Jānis. Kopš tās dienas ik gadu Jāņi ģimenē ir pieckārtīgi svētki, jo svinami vasaras saulgrieži, dvīņu dzimšanas dienas un arī vārda dienas.
Agnese gan nepiekrīt, ka dvīnīšu audzināšana būtu grūtāka nekā viena ķipara pieskatīšana. Naktī gan nācies celties abiem — vīrs šūpinājis vienu, bet Agnese otru.
«Mūsu dvīņi ir ļoti patstāvīgi, briežiem pat pārāk. Viņi paši savā starpā spēlējas, jo kopš pirmās dienas viņiem līdzās bijis labākais draugs,» Jāni un Emīlu raksturo mamma. Atceroties savu bērnību, Agnese centusies, lai arī, puikām augot, nekas netiktu liegts, apzinoties, ka aizliegtais auglis vienmēr šķiet pats saldākais. Piemēram, Agnesei bērnībā pie viesību galda glāzē ieliets šampanietis, lai mazā meitene to varētu nogaršot, un nekas neparasts tas nav bijis. Tādēļ arī vidusskolā, apmeklējot pasākumus, nav bijusi vēlēšanās pirkt alkoholu.
«Mēs bijām izkrāmējuši tukšus visus apakšējos plauktiņus, lai bērni tajos varētu ielīst. Viņi to izmēģināja, un tagad tiem pat klāt neiet. Ir jāievēro robežas, tomēr viņiem nekad neesam aizlieguši, piemēram, pagaršot čipsus vai kokakolu, bet Jānis un Emīls, ieejot veikalā, labprātāk izvēlas kādu mantiņu vai sulu,» stāsta dvīņu mamma.
Līdz Jāņa un Emīla divu gadu vecumam Agnese viņus pieskatīja pati, bet domājusi, ko viņa darīs, kad bērni apmeklēs bērnudārzu. Ik pa laikam Agnese mazos iekļāvusi pašas veidotās fotosesijās un prieka pēc fotografējusi arī citus. Vēlāk nācis arī piedāvājums fotografēt kāzas. Bez uztraukuma un ar smaidu sejā, ātri vien Agnese iejutusies svešu cilvēku kāzu viesu vidū. Pēcāk sekojušas citas kāzas un dažādi foto projekti. Agnese skaidro, ka nebūt sevi neuzskata par profesionālu fotogrāfi un arī tehnika, lai gan sen pārkāpusi vidējo fototehnikas robežu, nav pati profesionālākā. Fotografēšana ir Agneses vaļasprieks.
«Nekad nenoraidi piedāvājumu»!
Kopš mākslas skolas beigšanas un brīža, kad šķitis, ka mākslas jomā jāietur pauze, bija pagājuši desmit gadi. Savas mākslinieciskās izpausmes gan nācies izmantot, strādājot reklāmas firmā un citos mazos projektiņos, bet mājās, auklējot mazos, Agnese saņēmusi lūgumu uztaisīt kāzu ielūgumus. Tiklīdz darbiņš bijis padarīts, viņa saņēmusi jau nākamo piedāvājumu. Tā jau vairāk nekā gadu Agneses pamatnodarbošanās ir dažādu ielūgumu, galda karšu un apsveikumu izgatavošana. «Varēju atgriezties darbā vīra vecāku uzņēmumā, bet vēlējos atrast nodarbošanos, kas man tiešām patiktu. Ja dara darbu, kas nav sirdsdarbs, tad vienalga, cik par to maksā, vienmēr būs par maz. Man patīk pašai strādāt ar cilvēkiem: sarunās ar klientiem nonākt pie kopsaucēja, radīt kopdarbu. Klienti ir ļoti dažādi, citreiz prasības ir tādas, ka nodomāju — kā vispār kaut ko tādu var izdomāt un kā to var saukt par skaistu! Parasti tas ir saistīts ar krāsu izvēli. Ir gadījies, ka izpildu pasūtījumu un tad ar bailēm gaidu atbildi, rezultātā saņemu paldies vārdus, jo sanācis tieši tā, kā klients vēlējies. Gaumes ir dažādas, galvenais, lai klients apmierināts,» Agnese raksturo darba specifiku. Prasīgums pret sevi neļauj darbā būt paviršai, un, lai nokļūtu līdz perfektam galarezultātam, ir pārkāptas arī izmaksu robežas. «Kāzu ielūgumi ir svētku priekšvēstnesis, tas viesiem nodod ziņu par gaidāmajām svinībām. Nekas nevar sagādāt lielāku prieku kā iespēja kāda pāra lielo dienu padarīt gaišāku,» bilst ielūgumu veidotāja.
No neatlaidīga darba līdz spēku izsīkumam
Iedvesmas zuduma brīžos, Agnese atklāj, pat pāris nedēļu ir vienkārši lasījusi grāmatas un gatavojusi bērniem un vīram vakariņas. Iecienītākās no grāmatām, to skaitā «Noslēpumu sala», pārlasītas pat desmitkārt. Bez ēšanas un gulēšanas — grāmatas var būt labākās zāles. «Vislabprātāk lasu vēsturiskos romānus no renesanses laika. Man ļoti patīk, ja grāmatu tēli ir plaši aprakstīti, tad jo īpaši jūtu līdzi varoņiem. Es iztēlojos kā viņi izskatās, pārdzīvoju un satraucos, vai galvenie varoņi paliks kopā. Vienmēr domāju par to, kā būtu, ja es dzīvotu tajā laikā…» stāsta Agnese.
Vasarā gan divu nedēļu brīvsoli nekādi nevar ieplānot — visbiežāk nedēļas nogalēs, kad varētu atpūsties ar ģimeni, jādodas uz kādām kāzām. Agnese smej, ka tad vīrs ēdināšanas pakalpojumus sniedz vienā Latvijas galā, bet Agnese fotografē otrā.
Dzīvē liela nozīme ir ģimenei,
bet diemžēl priecīgajos brīžos par to iedomājamies retāk nekā skumjajos. «Pirms mūsu kāzām nomira mans tētis. Tas bija viens no brīžiem, kad apdomāju to, cik dzīve ir īsa, un izlēmām precēties, jo aiziet viens, otrs… Gribējām, lai bērni redz vecvecākus. Lai gan vecvecāku palīdzību bērnu pieskatīšanā prasām maz, vienmēr esmu uzskatījusi, ka gan es, gan vīrs ir izredzētie. Mēs vienmēr varam paļauties uz savu ģimeņu atbalstu. Ja arī ir kādas neveiksmes, mūs vienmēr atbalstīs, vienmēr pateiks, ka nav noticis nekas tāds, lai nevarētu dzīvot tālāk. Mēs visi strādājam ģimenes uzņēmumā un turamies kopā. Es palīdzu veidot reklāmas, un nekad nav tā, ka nezinu, kā iet otram. Tas dzīvē ir pats svarīgākais,» stāsta Agnese.
* Viss iekļauts.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: