«Drošības jautājumā grēkojam visi» 04.12.2013
Notikusī traģēdija Rīgā, Zolitūdē, kur dzīvību zaudēja 54 cilvēki, tajā skaitā arī trīs glābēji, bet vairāki ievainoti, sabiedrībā raisījusi plašas diskusijas. Lielākoties tās skar nesakārtotos jautājumus būvniecības jomā, bet bijušais ugunsdzēsējs glābējs Dzintars Legzdiņš, kurš patlaban ir SIA «Talsu namsaimnieks» darba aizsardzības speciālists, iesaka uzmanību pievērst arī citiem aspektiem.
Dz. Legzdiņš, apgūstot ugunsdzēsēja un glābēja iemaņas, darbošanos sagruvušās ēkās apguvis pēc 20. gadsimta 40. gados izstrādātas vācu taktikas. «Vācieši, esot apveltīti ar pedantismu un kārtību, tolaik bija izstrādājuši tam laikam maksimāli atbilstošas un pieejamas metodes, lai glābtu cilvēkus no sabombardētām ēkām. Tolaik ēkas būvēja no ķieģeļiem un ar koka pārsegumiem, izmantojot pavisam citādus celtniecības principus. Tagad pat ar aprīkojumu, kas ir ugunsdzēsēju rīcībā, bieži vien neko nevar izdarīt, jo jātiek galā ar smagiem betona bluķiem un metāla konstrukcijām. Tikko sāk izmantot ceļamkrānus vai citu lielgabarīta tehniku, tas rada papildu bīstamību — sākot kaut ko kustināt, cits kustēsies līdzi,» pastāstīja Dz. Legzdiņš.
Viņš atklāja, ka agrāk, kad padziļinājis zināšanas Zviedrijā, glābšanas dienesta darbiniekiem bija jāpazīst celtne pēc tās būvēšanas gada. To zinot, bija skaidrs, kādi materiāli un tehnika attiecīgi tikusi izmantota. «Vāciešu izstrādātā metodika paredzēja ķīļu un atbalstu sistēmu. Tas ir kā ogļraču darbs, kad grauz uz priekšu tuneli, no dēļiem taisi šahtu, to stiprinot un pa centimetram ejot uz priekšu,» aptuveno tā laika scenāriju ieskicēja Dz. Legzdiņš. Viņš atklāja, ka sabiedriskos objektus reizi gadā apseko Valsts ugunsdrošības uzraudzības inspektori. Turklāt tādām ēkām jābūt izstrādātam civilās aizsardzības plānam, kas paredz visas iespējamās nelaimes. Tām tiek izstrādāts atbilstošs rīcības plāns, kas nosaka konkrētas darbības. «Lai uztaisītu nopietnus tuneļus tādās drupās — kur lai dienests nekavējoties dabū visus nepieciešamos materiālu? Šaubos, vai mēs to varētu izdarīt,» viņš teica.
Bezatbildība, paviršība un nolaidība attiecībā pret cilvēku drošību —
tas ir vēl viens sāpīgais punkts šādās situācijās. «Kad nostrādā trauksmes signalizācija, cilvēkiem nekavējoties jāpamet telpas. Tomēr ļaudis tas īpaši neuztrauc. Paši, veicot pārbaudes, esam veikalos ieslēguši trauksmes pogas, bet pat iedarbojoties balss apziņošanas iekārtai, nereti kases turpina darboties un cilvēki iepirkties,» uzsvēra bijušais ugunsdzēsējs. Viņš noraida attaisnojumu par drošības ierīču ieslēgšanos bez pamata, kas tādējādi notrulina cilvēku piesardzību, uzsverot, ka jābūt līgumam ar iestādi, kas veic iekārtu uzraudzību un nepieciešamos remontdarbus.
«Sabiedriskās ēkas, kas projektētas un būvētas mūsdienās, aprīkotas ar ugunsgrēku atklāšanas un trauksmes iekārtām, kas reaģē uz karstumu, dūmiem vai putekļiem. Var izvēlēties attiecīgos sensorus, kas atpazīst noteiktu situāciju. Telpās, kur mēdz būt putekļi un dūmi, parasti uzstāda karstuma sensorus un otrādi. Ugunsgrēku atklāšanas un trauksmes iekārta brīdina par iespējamo nelaimi. Savukārt ugunsgrēku izziņošanas iekārta ziņo par nepieciešamo evakuāciju. Dzirdot, ka tās darbojas, vajadzētu ēku pamest. Arī attiecīgajam personālam vajadzētu palīdzēt ēkas evakuācijā,» pastāstīja Dz. Legzdiņš. Tomēr viņš uzsver, ka cilvēciski izprot situācijas sarežģītību, it īpaši, ja tas skar lielu skaitu ļaužu. Evakuēšana nenoliedzami saistīta ar apjukumu, ar tirgotājiem radītiem zaudējumiem.
«Drošības jautājumā grēkojam visi — sākot ar iestāžu vadītājiem, tiem, kam šie objekti pieder, un beidzot ar apmeklētājiem. Lielākā daļa uzskata, ka drošība nepieciešama inspektoriem, nevis pašiem. Arī par mācībām lielākā daļa negrib ne dzirdēt. Esam piespieduši vismaz skolas un pirmsskolas izglītības iestādes veikt evakuāciju. Domāju, ka jānomainās paaudzēm, lai kas būtiski mainītos šajā jomā.
Traģēdija Zolitūdē apliecina, ka nevar smaidīt par mācībām un vismaz reizi gadā tām jāvelta laiks,» uzsvēra Dz. Legzdiņš. Reizi gadā mācību evakuācija būtu jāorganizē lielveikaliem, slimnīcām, skolām, pansionātiem, kultūras namiem, arī administratīvajiem centriem. Dz. Legzdiņš gan uzsvēra, ka nav pārliecināts, vai tas patiešām tā arī notiek reālajā dzīvē. Tāpat svarīgi par drošības jautājumiem runāt pirmsskolas izglītības iestādēs un skolās, lai bērni un jaunieši nepieciešamos drošības pasākumus uztvertu nopietni. «Mēs tos nereti uzskatām par liekiem pasākumiem. Tā ir padomju laika skola, kad cilvēka dzīvībai nebija vērtības. Visiem kopīgi šīs problēmas jārisina — objektu īpašniekiem, pašvaldībai. Objektu īpašniekiem jāsaprot, ka atbildība ir uz viņu pleciem,» akcentēja Dzintars Legzdiņš.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: