Dzirkstoši cauri dzīvei — Eva Palameika 30.11.2013
Par intervijas laiku ar Evu Palameiku vienojāmies, kad neviens vēl nevarēja nojaust, ka tikšanās dienā visu Latviju būs pārņēmušas sēras par notikumiem lielveikalā «Maxima» Zolitūdē. Ievelkam dziļi elpu, pārspriežam, ka pēc intervijas pie «Koklētāja» jānoliek svecītes, un vienojamies, ka tik, cik būs mūsu spēkos, interviju pavadīsim priecīgā noskaņojumā. Eva vēl piebilst — nevar sevī laist iekšā negatīvo, mums jāsaprot, ka pēc melnajām avīm vienmēr nāks gaišās un no katras situācijas varam ko mācīties, to pirmajā acu mirklī pat nenojaušot. No ziņās redzētā un lasītā, dzerot kapučīno, mēs pārlecam citā laikā un vietā. Eva ved ceļojumā uz savām dzimtas mājām, sporta zāli, uz Itāliju un vannasistabu, kuras sienu grezno gondolas Venēcijas centrā.
— Kādēļ tevi tik ļoti aizrauj Itālija, tās kultūra un valoda?
— Man jau kopš agras bērnības ļoti garšojuši makaroni. Ak, tā nevar teikt! Džuzepe (itālietis, Valdagles dzirnavu īpašnieks — P. N.) mani izlabotu, ka jāsaka — pasta! Bet itāļu valodu sāku mācīties pirms nedaudz vairāk kā gada. Manai draudzenei Dacei ciemiņi bija uzdāvinājuši grāmatu «Katru dienu 15 minūtes: Itāļu valoda». Viņa, protams, palielījās ar ieguvumu un teica — tas ir nolemts, turpmāk katru dienu 15 minūtes veltīsim itāļu valodas apguvei! Pirms tam saistība ar šo valodu bija niecīga, vienu reizi konkursā «Dziesma manai paaudzei» dziedāju itāļu dziesmu «Ci Sara», latviski tulkojot — «Tur būs». Arī es iegādājos šo grāmatu un katru vakaru, ar autobusu braucot mājās no Talsiem uz Valdemārpili, mācījos. Ar mājiniekiem sasveicinājos un vienkāršākas frāzes viņiem vienmēr teicu itāliski. Šobrīd ir tā, ka visur, kur eju, cenšos izmantot itāļu valodu, arī ar draudzeni restorānā «Rrooomm» pusdienas pasūtām itāliski, mūs šeit saprot.
Nekas nenotiek tāpat vien, arī cilvēki satiekas, jo ir atsūtīti viens pie otra. Tā ar draudzeni izdomājām, ka vajag domubiedru grupiņu, kuras dalībnieki vēlētos mācīties itāļu valodu. Uz Talsiem mūs brauca mācīt meitene no Kuldīgas, bet tagad mūsu pasniedzējs ir itālis Alessandro. Mēs visi esam nedaudz traki un cenšamies turēties kopā. Šajā vasarā nedēļu pavadījām nometnē Kuldīgā, tur bija pasniedzēji no Itālijas, kuri mācīja gramatiku, saskarsmi. Mājās papildus mācībām klausāmies mūziku, gatavojam pēc itāļu receptēm, malkojam itāļu vīnu. Mums ir liela interese visu apgūt.
Es ilgi biju viena no tām retajām kursu apmeklētājām, kura Itālijā nekad nav bijusi. Atgriežoties no ceļojumiem, pārējie stāstīja par sieriem, vīniem, apskates objektiem, bet es kalu tikai sausos vārdiņus. Ļoti vēlējos nokļūt Venēcijā, bet viena negribēju braukt, negribēju ceļā doties arī caur tūrisma aģentūru. Tā vienā vakarā man zvana Ieva (otra meitene no kursiem, kura nav bijusi Itālijā) un saka — ir biļetes uz Itāliju par 40 latiem prom un atpakaļ. Sapratām — jāpērk! Itālijā bijām oktobra beigās, vienīgais mīnusiņš: tur pavadījām tikai divas dienas. Tomēr tās bija divas ļoti piesātinātas dienas, ar tām pietika, lai saprastu, ka tur jūtos kā mājās. Galvenokārt šo izjūtu radīja fakts, ka es sapratu, ko itāļi runā, un varēju viņiem atbildēt. Varbūt nerunāju gramatiski pareizi, bet viņi saprata! Katram varu novēlēt tādu valsti, ar kuru aizrauties! Es nevaru izskaidrot, kādēļ tā nav Vācija vai Anglija, jo katrai valstij ir savs skaistums, bet Itālija ir vienkārši mana, to nevar izskaidrot. Ja man būtu jāraksta CV, tad teiktu, ka itāļu valodu pārvaldu ar vārdnīcas palīdzību, bet elementārās lietas — pastāstīt par sevi un ģimeni, paprasīt ceļu — varu bez problēmām. Itāļi priecājas, ka cenšos runāt viņu valodā. Tā kādā restorānā pēc tam, kad no ēdienkartes centos nolasīt, ko vēlos pasūtīt, viesmīlis labsirdīgi smaidot uzslavēja — Giusto!
— Kas vēl bez itāļu valodas un pastas tevi saista pie šīs valsts?
— Man ļoti patīk arhitektūra — viss vecais un vienkāršais. Protams, patīk arī modernās ēkas, bet ar prieku izbaudu visu veco, neaprakstāmas izjūtas pārņem, staigājot pa Veronu! Cik tur ir skaisti! Man ļoti patīk arī Kuldīga, tā man atgādina Itāliju. Trūkst tikai Itālijai raksturīgo balkoniņu. Vecās celtnes nevar salīdzināt ne ar vienu ēku ar eiroremontu. Mēs bieži aizmirstam, ka vienkāršās lietas ir tās skaistākās. Šīs pāris dienas pavadījām pie Gerdas ezera, ar kalniem fonā, zaļu apkārtni un vienkāršumu. Tas piesaistīja. Nākotnē noteikti vēlētos paviesoties kādā provincē, no rīta atvērt logu un skatīties uz vīnogulājiem.
Man patīk, ka tur neviens nesteidzas. Vai vari iedomāties, ka darba dienas vakarā restorānā divas stundas ēd vakariņas? Es nerunāju par vīna malkošanu, bet tiešām īstām vakariņām! Arī dienas vidū viņi aizslēdz veikaliņus un kārtīgi papusdieno, bet ko mēs Latvijā? Labākajā gadījumā rēķināmies ar stundu, kurā iekļauts laiks, lai nokļūtu līdz vietai, kur var paēst, pārdesmit minūtēs kaut ko apēdam un skrienam atpakaļ uz darbu. Man patīk tur valdošā nesteidzība, jo galu galā — ja cilvēks ir labi un mierīgi paēdis, tad viņš ir laimīgs. Un ko tu laimīgam cilvēkam padarīsi? Neko!
Itāļu ēdienkarti iepazinām jau tepat Latvijā, nometnes laikā. Kuldīgā viesojās vieslektori no Itālijas, kuri arī gatavoja. Kad viss bija pabeigts, mēs kā jau latvieši sakrāmējām uz šķīvjiem gaļu, salātus un pastu, pavārs, to ieraugot, skaļi iesaucās — Mamma mia!* Ko jūs darāt!
Mums paskaidroja, ka no sākuma jāēd salāti, tad pasta un tikai tad gaļa. Man ļoti patīk itāļu pavāršovi, it sevišķi «Cucina con Ale», to skatoties var atkārtot ikdienā nepieciešamākos vārdiņus — sagriez, noliec, samaisi…
— Vai proti pagatavot pastu?
— Gribētu iemācīties to gatavot pati, bet process prasa daudz laika. Ir divu veidu pastas — svaigā un cietā! Dzīvo pastu nekad neesmu ēdusi. Es ļoti labprāt gatavoju; ja gribu izdevušās vakariņas, tad izvēlos labu pastu, cik nu vietējais tirgus ļauj to izdarīt. Pastu varu ēst rītā un vakarā, iesaku arī citiem! (Smejas.) Izaicinājums ir apēst tik daudz, cik itāļi to spēj izdarīt, pēc viņu ikdienišķām vakariņām nāktos iet ļoti garās pastaigās.
Visu interviju lasiet 29. novembra laikrakstā!
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: