Dzīvoklītis meža vidū. Vandzene par trīs iedzīvotājiem bagātāka 18.01.2017
Vandzenes pagasta «Mežāres» atrodas ciešā mežu
apskāvienā. Šeit nav jāuztraucas, ka katru darbību vēro sveši acu
pāri. Arī aizkari drīzāk pilda dekoratīvu funkciju. Vienīgās
radībiņas, kuras mēdz pastaigāties pa dārzu bez īpaša uzaicinājuma,
ir stirnas, sniegā nokritušos ābolus meklējot. Viensētas burvība
vienmēr vilinājusi mājas saimniekus — Annu Jaunslavieti un Andri
Dūzenu.
Kopā viņi ir pieci: sētā mūs sagaida Anna un suns Pipars, bet
kaķis, distanci ievērojot, sasveicinās pa gabalu. Caur virtuves
logu ciemiņiem smaida mazas mīlīgas sejiņas īpašnieks Miķelītis,
kuru rokās tur tētis Andris.
«Mežāres» viņi iegādājušies pirms diviem gadiem. Iepriekš tur
dzīvojusi kāda sieviete, kuras māja nodegusi. Tās vietā uzcelta
maza vasarnīca. To pielāgojot, tagad apdzīvo jaunā ģimene. Anna
atceras, ka, braucot apskatīt īpašumu, laiks bijis ļoti drēgns un
pelēcīgs, taču vieta uzreiz iepatikusies. Tā arvien biežāk un
biežāk radies iemesls, lai dotos uz «Mežārēm», līdz viņi
pārcēlušies pavisam.
Andrim un Annai dzīve laukos nav sveša. Abi uzauguši, baudot
privātmājas priekšrocības un arī darbus.
Draugi un radi nav pauduši pārsteigumu par pāra izvēli. «Esam
izbaudījuši lielāku un mazāku pilsētu dzīvi, dzīvojuši arī Kanādā.
Sapratām, ka pienācis laiks nobāzēties. Pārcelšanās uz laukiem bija
pašsaprotama, lai gan mēs smejamies, ka mums ir mazs dzīvoklītis
meža vidū. Nenovērtējama ir izjūta, ka, izejot ārā, mums pašiem ir
sava vide,» stāsta Anna.
Darbu saraksts
Ar laiku līdzās pagaidu mājiņai taps īstās «Mežāres». Anna prāto,
ka tā varētu būt pārvesta guļbūve. Latgales pusē tādu ir daudz
vairāk nekā Kurzemē, taču transporta izmaksas nav mazas. «Idejas
mums ir mainījušās vairākkārt. Šeit ir jāpadzīvo, jāizjūt vieta.
Tam sekos skaidrība par to, kā šeit visam jābūt. Man ir ainavu
arhitekta izglītība, taču pašlaik apzaļumošanas plānošanai vēl
neķeros klāt. Priekšā daudzi citi vides sakārtošanas darbi,»
skaidro Anna. Viens no tiem ir meliorācijas projekts. Zeme ap māju
rudenī un pavasarī ir ļoti slapja. Darbu saraksts nav īss. Vecais
pagrabs nav izmantojams, jo tajā krājas ūdens. Andris stāsta, ka
jaunu pagrabu nāksies būvēt virs zemes un apbērt ar zemi. Plānots
uzcelt arī pirtiņu, kurā atgūt spēkus pēc darba nedēļas.
Andris strādā mērniecības uzņēmumā, kas sadarbojas ar Kanādu. Darba
specifika ļauj strādāt no mājām, tāpat kā Annai, kura, lai
neierūsētu, pāris stundu dienā Miķelīša pieskatīšanu uztic
Andrim.
30 kvadrātmetros satilpst virtuve, vannasistaba, guļamistaba un, kā
Anna saka, — visa kā istaba (darbistabas, bērnistabas un
viesistabas apvienojums).
Omulīgajam Miķelītim ir tikai gadiņš, un viņš labprāt izzina
pasauli sev apkārt. Strādāt telpā ar mazu bērniņu ir milzīgs
pacietības treniņš, tādēļ Andris prāto, ka pirtiņā viņam noteikti
būs darbistaba. «Kad būs jāsper šie trīs soļi līdz darbistabai
pirtiņā, varēšu teikt, ka eju uz darbu,» smejas Andris.
Apkārtējo atbalstīti
Drīz vien pēc «Mežāru» iegādāšanās viņus apciemojusi Vandzenes
pagasta pārvaldniece. Mājas piebraucamais ceļš tūlīt ierakstīts no
sniega atbrīvojamo ceļu sarakstā, un par neizbraucamiem apstākļiem
nav jāsūdzas. «Pagasta pārvaldniece ik pa brīdim piebrauc arī
tāpat, apjautājas, kā mums klājas. Ļoti patīkami, ka esam šeit
gaidīti!» stāsta Andris. Mājas saimniekiem paveicies arī ar
kaimiņiem. Viņi neslēpj savu prieku, ka tepat līdzās dzīvot
izlēmusi jauna ģimene.
Bez tuvāko palīdzības būtu grūti. Vecāki un draugi palīdzējuši, kā
vien spējuši. Piemēram, vasarā kopā ar draugiem izrakta jauna aka.
Uzbūvēts malkas šķūnis — darbnīca. «Organizējam talkas. Ar
apkārtējo atbalstu visu var izdarīt. Cilvēki daudz čīkst, ka valsts
nepalīdz, bet mēs varam savstarpēji cits citam ļoti daudz palīdzēt.
Tā ir milzīga vērtība,» bilst Anna.
Kad īpašuma iegāde bijusi tikai domu līmenī, rēķināts, cik viss
varētu izmaksāt, kāds variants būtu izdevīgāks. «Jo tuvāk nonāku
mājas celtniecībai, jo tālāk tas šķiet. Ja tas jādara pašam, vajag
brīvo laiku, kura pašlaik nav. Protams, arī līdzekļus. Ir dzirdēti
neskaitāmi stāsti, ka māja celta 20 gadus, šķiet, ka tas varētu būt
mūsu variants,» prāto Andris. «Mana mamma reiz teica, ka nevajag
uzkraut sev pārāk daudz darbu. Ko nevarēsiet izdarīt šogad,
izdarīsiet nākamgad. Citādi draud izdegšana un pazudīs prieks,»
bilst Anna. Jaunā ģimene neslēpj, ka brīžiem aizbraucot pie
draugiem pilsētā, šķiet, ka dzīvošana dzīvoklī ir daudz
vienkāršāka. Izpaliek jautājumi, par kuriem ik dienu jādomā,
dzīvojot privātmājā. Šīs domas pagaist, iebraucot pašiem savā sētā.
Tur dīķītis, kas gaida savu atdzimšanu. Līdzās ābeles, plūmes un
ķirši, kas bagātīgi aplaimo ar ražu. Jā, bietēm lapas nograuzušas
stirnas, bet, cik jauki, ka, paskatoties ārā pa logu, pretī mierīga
ainava, nevis mašīnu radītais troksnis un asfalta kārta. «Šeit ir
miers,» bilst Andris.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: