Ekskluzīvā pastaigā ar tēlnieku Ojāru Feldbergu pa Pedvāli 15.09.2016
Sestdien, 10. septembrī, daudzviet Latvijā, tajā skaitā
Talsu, Rojas un Dundagas novadā, norisinājās dažādas aktivitātes
Eiropas Kultūras mantojuma dienu ietvaros. Viena no iespējām
cilvēkiem bija doties uz Pedvāles brīvdabas mākslas muzeju, kur
notika pārgājiens — «Pastaiga kā mākslas darbs» — kopā ar tēlnieku
Ojāru Feldbergu.
Šogad pagājuši 25 gadi, kopš radusies Eiropas Kultūras mantojuma
dienu iniciatīva. Šī tradīcija katru gadu septembrī aizskar vairāk
nekā 20 miljonu cilvēku prātus, sniedzot iespēju labāk izprast
Eiropas identitāti. Mantojuma dienu tēmas izvēlē katra valsts
izvirza savas prioritātes, tomēr nezaudējot kopīgo Eiropas
mantojuma ideju. Latvijai šī gada tēma: ainava.
Sajūta kā vasarā —
spoža saule, neviena mākonīša, cilvēkiem smaids līdz ausīm un
pozitīva enerģija strāvo pa visām vīlēm. 11.00 pie brīvdabas
mākslas muzeja salasījies pulciņš cilvēku, kuri īpaši gatavojušies,
lai dotos pārgājienā: kādam basas pēdas, salmene galvā un maisiņi
ar sviestmaizēm.
«Tā kā tēma ir kultūrainava, šodien tiekamies te, lai varu
pastāstīt vairāk par Pedvāli, kuras ainava laika gaitā mainījusies.
Akmeņi, manuprāt, ir senākās būtnes uz pasaules, kas pieredzējušas
vēsturi caur attīstību, dabu, cilvēkiem un kultūru,» teic
O. Feldbergs, kā pirmo objektu pirms došanās parka teritorijā
apskatot laukakmeni. Tēlnieks klātesošajiem stāsta, ka Pedvāle
rakstītajos vēstures avotos pirmo reizi minēta 1230. gadā, kad
teritorijā dzīvojuši kurši un lībieši.
Tēlnieks atklāj, lai arī dzimis un audzis Rīgā, viņa sapnis vienmēr
bijis izveidot skulptūru parku, kur izvietot gan savus, gan citu
mākslinieku darbus. Viņš pārcēlies uz Sabili, jo te ir mākslinieka
tēva saknes. O. Feldbergs te bērnībā ganījis aitas un govis.
«Šī bija pamesta vieta, viss aizaudzis ar krūmiem un nezālēm.
Neviens par to neinteresējās. Man kā māksliniekam šķita, ka varētu
te izveidot brīvdabas mākslas muzeju. Lai kaut ko sāktu veidot,
uzskatīju, ka vispirms jānoskaidro, kas te noticis pagātnē.
Izveidoju plenēru, uz kuru aicināju dažādu profesiju pārstāvjus,
piemēram, juristus, ģeogrāfus, vēsturniekus, botāniķus un citus.
Katrs vietu pētīja attiecīgi savā jomā. Te valdījuši vācieši, poļi,
zviedri, krievi, cauri gadu simtiem katrs kaut ko atstājis. Un tas
arī veido šo ainavu,» klāsta mākslinieks.
Pirmais īpašnieks teritorijai minēts kāds van Kuks 14. gadsimtā, no
tā laika mainījušies 38 īpašnieki, tajā skaitā baroni, hercogi un
citi. Pēdējais īpašnieks — barons Firkss. Tāpēc arī nosaukums
Firkspedvāles muiža. Senākais nosaukums: Pidole.
Kad tēlnieks ieradies Pedvālē
1991. gadā, netālu no pašlaik esošās parka teritorijas ieejas
atradusies liela liepa. «To sauca par elku liepu, un koks bija
aizsargājams, jo senos laikos te veica ziedošanas rituālus. 1994.
gadā vētras laikā kokam tika nolauzti zari, pēc tās koku nozāģēja.
Liepa bija aptuveni 600 gadus veca. Tagad tās vietā ir divas jaunas
atvases. Teritorijā arī veikti arheoloģiski pētījumi, kuru laikā
atrasts plašs vēstures mantojums. Zeme visapkārt glabā liecības, ko
mēs nezinām,» norāda tēlnieks. Kad vīrs sākotnēji radīja koncepciju
brīvdabas mākslas muzejam, par pamatu ņemta dabas ainava un
kultūrvēsturiskais mantojums, kas integrējas vienā vidē ar
laikmetīgo mākslu. Tika rīkoti starptautiski plenēri, simpoziji un
aicināti mākslinieki.
«Ieejas vārti muzeja teritorijā tēlaini nošķir divas pasaules — šī
ir reālā un aiz sienas atrodas cita, radošā. Jāiziet pa caurumu,
lai saprastu, kas tur notiek,» aicināja O. Feldbergs. Tēlnieka
galvenie darba materiāli ir granīts, laukakmens, tomēr ar
māksliniekiem no ārvalstīm Pedvālē ne reizi vien veidoti čuguna
liešanas pasākumi, katru reizi vispirms nosakot kādu tēmu. Tēlnieks
pastaigas dalībniekiem precīzi, plaši un interesanti sniedza
skaidrojumus par muzeja teritorijā esošajiem mākslas objektiem. Ar
pievienoto vērtību, jo tika atklāta arī fona, personīgā un vēstures
informācija.
Vairāki mākslinieki savus darbus izveidojuši, par motīvu izmantojot
latviešu tautas pasakas un teikas — par velniem, gaiļiem, stikla
kalnu, vectētiņa cimdu un citām personālijām.
Pastaigas dalībnieki
tika iesaistīti arī interaktīvi, piemēram, skatoties dabas
televīziju, katram rakstot savu vēstījumu vai vēlējumu uz papīra
loksnītēm un to ievietojot lielā akmenī, kurā izurbti tieši 1000
caurumi — tas Latvijā nonācis šļūdoņa laikā no Somijas un latviešu
valodā to sauc par «sapuvušo akmeni». Pārgājiena laikā tika īpaši
baudīta daba: vērojot mainīgo dabas ainavu, smaržojot, klausoties,
arī nogaršojot. Dabas mīļi pa ceļam noplūca un baudīja gardus
mežābolus un veldzēja slāpes ar avota ūdentiņu. «Izmēram dažādus
attālumus: tuvplānus, tālplānus. Klausāmies putnus un upes šalkoņu,
koku lapu čaukstēšanu. Ar degunu saožam smaržas. Daudz staigājot,
esmu uztvēris vēl vienu ainavas uztveršanas maņu — vestibulārais
aparāts —, ķermeņa un pēdas pielāgošanās reljefa maiņai, vienmēr
augumu noturot taisni. Dabas formas, ieleja, pļavas, koku puduri
iedarbojas emocionāli. Vajag mierīgi meditēt, visu vērot un gūt
gandarījumu no tā, ko redzat,» aicināja tēlnieks. Daba lutināja ar
saules stariem, vēja brāzmām, taureņiem, bebra taku un pat
zalkti.
Pie objektiem, kas veltīti dzejniekiem, viens Imantam Ziedonim,
savukārt cits Rainim un Aspazijai, klātesošajiem bija iespēja
klausīties autoru darbus, kurus deklamēja O. Feldbergs.
Sabilnieces Daina un Ruta dalījās ar saviem iespaidiem: «Pedvāles
brīvdabas mākslas muzejā neesam pirmo reizi, bet doties šajā
pastaigā ar pašu Ojāru Feldbergu ir patiesi ekskluzīvi. Diena ir
kolosāla. Šodien uzzinājām arī vairākas jaunas lietas, kuras
nezinājām par Sabili. Tēlnieks bija sagatavojis ļoti daudz
interesantas vēstures informācijas. Kad iet ar viņu, tas ir pavisam
citādāk, jo daudzas lietas citos veidos nemaz nav iespējams
noskaidrot.»
«Augsnē notiek process — ir tik daudz zāles stiebru, ziedu, krūmu,
koku… Zemē izveidojam caurumu, ieliekam sēklu, un tur kaut kas
izaug. Kas sēkliņai devis tik daudz informācijas? Man vienmēr patīk
aizdomāties par procesu. Arī puisis meitenei klēpī ieliek sēklu, un
tur izaug bērniņš. Kā viņš zina, kādam jābūt? Atkal — notiek radošs
process,» cilvēkiem liek aizdomāties tēlnieks.
Pēc pastaigas, kas noritēja vairāku stundu garumā (un tā vien
šķita, ka laikrāžus kāds pagriezis uz priekšu), cilvēki ar lielu
baudu malkoja zāļu tēju un līdzpaņemtos gardumus. Un
O. Feldbergs vēl paspēja izstāstīt un pabiedēt ar spoku, kurš
klaudzinās un visādi citādi trokšņo muižas ēkā…
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: