Rakstu arhīvs
 
Decembris 2012
26 27 28 29 30 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
31 1 2 3 4 5 6
Janvāris 2013
31 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31 1 2 3
Februāris 2013
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 1 2 3
Marts 2013
25 26 27 28 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 31
Aprīlis 2013
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 1 2 3 4 5
Maijs 2013
29 30 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 31 1 2
Jūnijs 2013
27 28 29 30 31 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
Jūlijs 2013
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 31 1 2 3 4
Augusts 2013
29 30 31 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 31 1
Septembris 2013
26 27 28 29 30 31 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 1 2 3 4 5 6
Oktobris 2013
30 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31 1 2 3
Novembris 2013
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 1
Decembris 2013
25 26 27 28 29 30 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 31 1 2 3 4 5
Janvāris 2014
30 31 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 31 1 2
Februāris 2014
27 28 29 30 31 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 1 2
Marts 2014
24 25 26 27 28 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
31 1 2 3 4 5 6
Aprīlis 2014
31 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 1 2 3 4
Maijs 2014
28 29 30 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 31 1
Jūnijs 2014
26 27 28 29 30 31 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 1 2 3 4 5 6
Jūlijs 2014
30 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31 1 2 3
Augusts 2014
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 31
Septembris 2014
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 1 2 3 4 5
Oktobris 2014
29 30 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 31 1 2
Novembris 2014
27 28 29 30 31 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
Decembris 2014
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 31 1 2 3 4
Janvāris 2015
29 30 31 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 31 1
Februāris 2015
26 27 28 29 30 31 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 1
Marts 2015
23 24 25 26 27 28 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 31 1 2 3 4 5
Aprīlis 2015
30 31 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 1 2 3
Maijs 2015
27 28 29 30 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 31
Jūnijs 2015
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 1 2 3 4 5
Jūlijs 2015
29 30 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 31 1 2
Augusts 2015
27 28 29 30 31 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
31 1 2 3 4 5 6
Septembris 2015
31 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 1 2 3 4
Oktobris 2015
28 29 30 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 31 1
Novembris 2015
26 27 28 29 30 31 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 1 2 3 4 5 6
Decembris 2015
30 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31 1 2 3
Janvāris 2016
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 31
Februāris 2016
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 1 2 3 4 5 6
Marts 2016
29 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31 1 2 3
Aprīlis 2016
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 1
Maijs 2016
25 26 27 28 29 30 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 31 1 2 3 4 5
Jūnijs 2016
30 31 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 1 2 3
Jūlijs 2016
27 28 29 30 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 31
Augusts 2016
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 31 1 2 3 4
Septembris 2016
29 30 31 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 1 2
Oktobris 2016
26 27 28 29 30 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
31 1 2 3 4 5 6
Novembris 2016
31 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 1 2 3 4
Decembris 2016
28 29 30 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 31 1
Janvāris 2017
26 27 28 29 30 31 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 31 1 2 3 4 5
Februāris 2017
30 31 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 1 2 3 4 5
Marts 2017
27 28 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 31 1 2
Aprīlis 2017
27 28 29 30 31 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
Maijs 2017
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 31 1 2 3 4
Jūnijs 2017
29 30 31 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 1 2
Jūlijs 2017
26 27 28 29 30 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
31 1 2 3 4 5 6
Augusts 2017
31 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31 1 2 3
Septembris 2017
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 1
Oktobris 2017
25 26 27 28 29 30 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 31 1 2 3 4 5
Novembris 2017
30 31 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 1 2 3
Decembris 2017
27 28 29 30 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 31
Janvāris 2018
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 31 1 2 3 4
Februāris 2018
29 30 31 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 1 2 3 4
Marts 2018
26 27 28 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 31 1
Aprīlis 2018
26 27 28 29 30 31 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 1 2 3 4 5 6
Maijs 2018
30 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31 1 2 3
Jūnijs 2018
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 1
Jūlijs 2018
25 26 27 28 29 30 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 31 1 2 3 4 5
Augusts 2018
30 31 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 31 1 2
Septembris 2018
27 28 29 30 31 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
Oktobris 2018
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 31 1 2 3 4
Novembris 2018
29 30 31 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 1 2
Decembris 2018
 
26 27 28 29 30 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
31 1 2 3 4 5 6
Viedoklis

Vai gaidāt Latvijas simtgades svētku?



Lai balsotu, jāielogojas sistēmā!
Pēdējās galerijas
Biežākie atslēgvārdi

«Esmu normāla vēža paciente, un tādu kā es ir daudz» 11.10.2018

Talseniece Kristīne Poļakova 2017. gada nogalē uzzināja diagnozi: vēzis, Hodžkina limfoma, II B stadija. Pieredzējusi, cik neatsverams praktisks un emocionāls atbalsts šādā situācijā ir citas sievietes, kuras cīnās ar šādu slimību, neslēpjot to no apkārtējiem, arī Kristīne pati iet šo ceļu, savu pieredzi publiskojot interneta blogā hodzkinalimfoma.blogspot.com.
Protams, ka pirms diagnozes uzzināšanas Kristīnei nebija ne jausmas, kas ir Hodžkina limfoma, bet internetā bijis maz informācijas, liekot justies tā, it kā nāktos salikt puzli, kurā trūkst daudzu gabaliņu, un tieši neziņa bijusi biedējoša. «Diemžēl pie mums Latvijā vēzis joprojām ir kā tabu temats. Daudzi pacienti baidās, kaunas pateikt citiem, ka viņiem ir vēzis. Man pazīstami cilvēki atklāja, ka ir gājuši šai cīņai cauri, tikai pēc tam, kad es biju izstāstījusi par savu diagnozi. Pirms tam pat nenojautu, ka ar viņiem kaut kas tāds ir noticis. Tas tāpēc, ka daudzi šo cīņas periodu dzīvo ļoti nošķirti no sabiedrības kā tādi spitālīgie, un tikai paši tuvākie zina par notiekošo. Par vēzi nav jākaunas! Kauns ir zagt, ne cīnīties ar smagu slimību. Tas ārstēšanās procesu pacientiem ar vēzi padara vēl smagāku,» viņa uzskata. Tā vietā Kristīne iesaka: «Pierodi pie savas diagnozes, izzini, saproti! Atrodi savu ceļu!»
Savā blogā viņa detalizēti apraksta pirmo pieredzi Onkoloģijas centra uzņemšanā. Ne bez iemesla… Kristīne piedzīvoto salīdzina ar «Izlaušanās spēli», kurā cilvēkus ieslēdz istabā, no kuras viņiem, meklējot apslēptas atslēgas, pavedienus un norādes, jācenšas tikt ārā. «Manā skatījumā tieši tas notiek Onkoloģijas centra uzņemšanā,» salīdzina Kristīne.
Tiem, kuriem jādodas uz šo vietu, ir vērts izlasīt viņas pieredzi, lai zinātu, ka ir iespējams ierasties par agru, ka tikšanu līdz hematoloģijas nodaļai var nākties salīdzināt ar cīņu, ka nāksies sastapt daudz satrauktu, apmulsušu un nobijušos pacientu, var gadīties, ka rindas numura izdošanas aparāts joprojām nedarbosies, ka uz sistēmas izskaidrošanu var cerēt vien no kāda pieredzējušāka pacienta, jo velti meklēsi kādu informācijas lapu, kurā būtu izskaidrota kārtība, un vēl, un vēl… Beidzot atminējusi sistēmu, turpmāk Kristīne vienmēr mēģinājusi palīdzēt citiem, kuri Onkoloģijas centrā nokļuvuši pirmo reizi.
«Iedomājieties mani pirms
šīs slimības — smaidīgu, ar sarkaniem, kupliem, gariem, lokainiem matiem —, un pēc šīs slimības — smaidīgu, ar īsiem, īsiem pelēkbrūniem matiem!» Kristīne rosina. Viņa piedzīvojusi, kā tas ir, kad cilvēki viņu uz ielas neatpazīst vai ir ārkārtīgi pārsteigti par jauno izskatu, Kristīne nezaudē humora izjūtu, bet saka: «Esmu redzējusi tik daudz un dažādu izbrīnītu sejas izteiksmju, ka varētu sarakstīt grāmatu «Šoka piecdesmit nokrāsas»!»
Viņas mati sākuši strauji izkrist 11. dienā pēc ķīmijterapijas uzsākšanas, vēl esot slimnīcā. «Iepriekšējā vakarā pat neiedomājos, ka mazgāju savus garos matus pēdējo reizi. No rīta, neko nenojaušot, piegāju pie spoguļa un pamanīju, ka mati izskatās matēti, bez spīduma. Pieskaroties tiem, man saujā palika kārtīgs matu kušķis. Vienkārši laižot plaukstu gar matiem, tie burtiski slīdēja laukā,» atceras Kristīne. Viņai bijis skaidrs — kolīdz izkļūs no slimnīcas, tā pilnībā nogriezīs matus, lai nebūtu jāpiedzīvo situācija, kā vecajā, nesmieklīgajā anekdotē par raganu, kura no saviem trim matiem sapin bizi; kad viens izkrīt, no diviem sataisa «zirgasti», bet beigās ar atlikušo vienīgo matu staigā kā ar izlaistiem matiem… No ķīmijterapijas mati bijuši kā pakulas, tāpēc tos bijis grūti izjust kā savējos, un Kristīne, būdama friziere, izklaidējusies, pakāpeniski matus griežot īsākus, bet beigās, vīram piepalīdzot, nodzinusi atlikumu ar mašīnīti. «Mans lēmums nodzīt matus deva arī sajūtu, ka spēju kaut ko kontrolēt visā šajā procesā, ne tikai mokoši raudzīties, kā tie paši izkrīt,» secina Kristīne.
Viņa gan nav spējusi iedomāties, cik auksti būs bez matiem. Varot just katru gaisa plūsmiņu pat telpā, radot iespaidu, ka nākas dzīvot zaru būdiņā, kur no visiem kaktiem gaudo vējš. Sevi izklaidējot, Kristīne izmēģinājusi vairākas izteiksmīgas parūkas, tomēr priekšroku devusi lakatiem. «Man atklājās pavisam cita pasaule — lakati kā galvas rotājums,» viņa stāsta. Jauna pasaule bija arī pārējā ķermeņa apmatojuma pakāpeniska pazušana un nepieciešamība pirmoreiz mūžā sākt lietot uzacu zīmuli. «Līdz šim biju veiksmīgi iztikusi bez ilga laika tērēšanas pie spoguļa, bet nu tas bija nepieciešams, lai es pati sevi varētu atpazīt spogulī,» atzīst Kristīne. Darbojoties arī sievišķīgais algoritms: izskaties labāk — jūties labāk.
Nākamais pārsteigums bijis,
kad pēc aprašanas ar ķermeni, uz kura nav nekāda apmatojuma, nācies brīnīties par to, ka spalviņas sāk ataugt, liekot saskarties ar gana izaicinošu pieredzi. Arī mati uz galvas atauguši gluži vai zibenīgi, no trīs milimetrus īsa ezīša maijā jau septembrī priecējot ar piecus centimetrus gariem, bieziem matiem. Atskatoties uz piedzīvoto, Kristīne atgādina: «Plika galva — tas ir normāli. Ir tikai normāli izskatīties pilnīgi savādāk, kad izej ārstēšanās kursu! Kāmīšu vaidziņi ir parasta ķīmijterapijas blakne. Normāla ārstēšanās blakusparādība. Uz apkārtējo šokējošo reakciju: «Ārprāts, kā tu izskaties!», ir tikai viena atbilde: «Vēža pacienta gadījumam izskatos pilnīgi normāli.»» Tiesa gan — arī viņai bijis vajadzīgs kāds laiks, lai to saprastu.
Vārdu «normāls» Kristīne lieto gana bieži, un tas ir tik būtisks situācijas pieņemšanā. «Emu normāla vēža paciente, un tādu kā es ir daudz. Ja mājās tu esi vienīgais tāds, tad slimnīcā tu esi viens no visiem. Smagākais jau ir tas, ka vari sevi vairs spogulī neatpazīt. Tomēr mati nenosaka, kas es esmu. Mana attieksme pret sevi, citiem un notikumiem apkārt parāda, kas es esmu. Ar vai bez matiem es nekļūstu labāka vai sliktāka kā cilvēks. Agrāk daudzi teica, ka atpazīst mani tieši sarkano, lokaino matu dēļ. Tie esot mana vizītkarte. To dēļ mani nevarot neievērot uz ielas. Ziniet, mani nevarēja neievērot arī, kad gāju ar pliku galvu vai turbānu galvā! Galvenais, lai, ielūkojoties spogulī, es pati justos labi — ar matiem, ar lakatu, platmali, parūku vai pliku galvu. Labi justies pati savā ādā. Esmu iemācījusies neuztvert savu ārējo izskatu tik nopietni un pasmieties pati par sevi,» apliecina Kristīne.

Kā palīdzēt slimniekam?
1. Mudināt kustēties. Apciemot slimnīcā un piedāvāt iziet pastaigāties vai iedzert kafiju slimnīcas kafejnīcā. «Reizēm, kad ir nespēks pēc ķīmijām, ir tieksme iegulties gultā un neiziet no palātas, kļūt depresīvam. Tad lieliski noder draugu pamudinājums izkustēties. Pēc tam vienmēr ir labs garastāvoklis, un pašsajūta uzlabojas. Kaut vai uz īsu mirkli pamainot vidi un sarunu tematus, var iegūt jaunu dzīves sparu. Nevajag automātiski iedomāties, ka vēža slimnieku nevar nekur aicināt. Neuzaicināt uz savu dzimšanas dienu, «jo viņš jau tāpat nespēs ierasties». Varbūt, ka paveicas, un tieši tad viņam ir viena no retajām labajām dienām ārpus slimnīcas! Citādi slimnieku var pārņemt izstumtības sajūta. Gluži kā tu jau būtu norakstīts, un tev vairs nav vietas starp draugiem,» atgādina Kristīne.
2. Piegādāt ēdienu. Pirmās dienas, pēc ķīmijterapijas atgriežoties mājās, esot vissmagākās. Nespēks varot būt tik liels, ka grūtības sagādā pat piecelšanās no gultas, lai aizietu uz tualeti. «Kārtīgu ēdienu nespēj uztaisīt, bet uzturs ir ļoti svarīgs, lai atgūtu spēkus. Labāk nejautāt: «Kā varu palīdzēt?», bet paziņot, ka atnesīsi maltīti. Turklāt nav jākautrējas pēc ēdienreizes nomazgāt traukus. Tu vari aiziet pēc pirkumiem uz veikalu vai izvest suni pastaigāties. Diemžēl slimošanas procesā mēs varam uz kādu brīdi pārvērsties par apkopjamiem bērniem. Par laimi, šīs nespēka reizes ir pārejošas,» pieredzējusi Kristīne.
3. Runāties. Kristīne iesaka stāstīt par savu dzīvi — par labo, grūto, ikdienas smieklīgajiem mirkļiem —, nevis nemitīgi jautāt: «Kā iet?» un «Kā jūties?», jo neesot viegli, kad nav nekā laba, ko atbildēt. Pie tam — jautātājam jābūt gatavam uzklausīt arī smagas atbildes. Savukārt sarunas par draugu dzīvi ļaujot apzināties, ka eksistē dzīve ārpus slimības burbuļa. «Nevajag uzskatīt, ka nevarat ar vēzi slimajam draugam izsūdzēties par savām mazajām vai lielajām bēdām, jo tās tāpat nevar pielīdzināt vēzim. Īsti draugi ir kopā priekos un bēdās. Tā ir lieliska sajūta, ja slimojot vari palīdzēt kādam citam, kaut vai tikai ar padomu,» uzsver Kristīne.
4. Dāvināt noderīgas dāvaniņas. Pie tādām Kristīne nosauc lakatus un cepures, pieaugušo krāsojamās grāmatas, grāmatas, žurnālus un krustvārdu mīklas, pielīmējamās skropstas, ar roku rakstītas veselības vēlējumu kartītes pastkastītē un ziedus (tos gan nedrīkst nest, kad pacientam ir pazemināta imunitāte; bet tad to vietā varot uzdāvināt, piemēram, kokosriekstu eļļu cīņai pret sauso ādu).

Kristīnes ieteikumi
Ko neteikt slimniekam?
1. «Traki, ka tik jaunam šāda slimība.» Kristīne norāda: «Traki ir slimot jebkurā vecumā! Tieši kuram slimniekam tu vari palīdzēt, šādi pasakot? Domā, ka esi viņu pažēlojis? Vai man paliek vieglāk, dzirdot šo frāzi neskaitāmo reizi? Un ko tieši man uz tādu tekstu atbildēt? «Jā, traģiski. Vēlies ar mani kopā paraudāt?» vai «Nē, baigi forši ir. Tieši biju domājusi, ka man dzīvē pārāk labi iet un trūkst izaicinājumu. Lieliska spēku pārbaude!»»
2. «Nē» žēlošanai! Jau uzzinot diagnozi, Kristīne sajutusi pretestību pret žēlošanos. «Netaisījos ieslīgt grāvī ar nosaukumu «Kāpēc tas notiek ar mani?» vai «Kāpēc tieši man?» vai «Par ko man tāds sūrs liktenis?» Kāda jēga uzdot šos jautājumus, ja neviens cilvēks uz tiem nekad nespēs atbildēt? Iedomājieties situāciju — es guļu slimnīcā pie sistēmām, tikko sajutusi mutē metālu garšu no medrola (sterioīda), un galvā rakstu sarakstu ar labumiem, kurus pasūtīt vīram no veikala, lai, domājot par mellenēm un avenēm, sajustu mutē to garšu, nevis naglu. Zvana paziņa un paziņo, ka tikko uzzinājis par manu vēzi: «Cik traģiski, ka tev tā! Kas vispār notiek ar pasauli? Vienas šausmas apkārt!» Noskaita rindu ar cilvēkiem, kuriem arī ir vēzis (man vēl paveicas, ja tas nav tikai mirušo saraksts), un sāk raudāt. Tas beidzas ar to, ka es dabūju mierināt šo zvanītāju! Varbūt kāds domā, ka mēs kopā izraudāsimies par pasaules netaisnību un man kļūs labāk, bet paziņu ir daudz. Es atsakos visas savas dārgās dzīves dienas pavadīt, gaudojot par sūro likteni. Ja mēs nevaram izmainīt apstākļus, atliek izmainīt savu attieksmi pret tiem. Viss nav slikti! Vajag atgādināt slimniekam par foršajiem cilvēkiem viņa dzīvē, ģimeni, draugiem, kuri atbalsta, darba vai citiem sasniegumiem, kuri bijuši. Es daudzējādā ziņā jūtos veiksminiece, un viens vēzis uzreiz to visu neizsvītro no manas dzīves, padarot mani par absolūtu neveiksminieci un žēlojamu čupiņu,» Kristīne ir pārliecināta.
3. «Zini, manai māsīcai bija vēzis, un viņa nomira; tēvocim laukos arī bija, viņš nomira, un tagad TEV ir…» «Paldies, ka ierindoji mani tieši šajā sarakstā! Bez šādiem stāstiem var mierīgi iztikt. Ja jums ir priecīgi piemēri, tad stāstiet, jo tie motivē un iedvesmo. Mirušo sarakstus varat paturēt pie sevis,» iesaka Kristīne.
4. «Beidzot vari atpūsties.» Kristīne atgādina, ka atpūta ir kaut kas patīkams, bet slimošana līdzi nes sāpes. «Es tūkstošreiz labprātāk strādātu, nekā ietu šai ellei cauri. Turklāt — kopš kura laika visi tā necieš savu darbu?» viņa jautā.
5. «Tev ir jādzer šis brīnumlīdzeklis, tas tevi izārstēs no vēža.» Kristīne stāsta: «Tiku aicināta uz sektām, guru pasākumiem, pie dziedniecēm un uz visādām dīvainām ie­stādēm, kur mani maģiski izārstēs. Tika ieteiktas tējas, uzlējumi, sēnes un dažnedažādas vielas, kuras man ir obligāti jālieto. Taču — kā ieteicēji var zināt, kā viņu līdzekļi reaģēs kopā ar manī ielaistajām ķīmiskajām vielām? Kurš atbildēs par sekām pēc šiem līdzekļiem? Cik vēžniekus šī tēja ir izārstējusi? Neliec pacientam justies slikti, ja viņš klausa savu dakteri, nevis tevi.»
6. «Tu nemaz neizskaties slima.» Šo frāzi izsakot, runātāja balsī varot dzirdēt vilšanos un reizē pārmetumu. «It kā tu būtu melojis, ka iet smagi. Vai arī — ja tev ir vēzis, tad tev nevajadzētu spēt pat staigāt. Kur nu vēl priecāties! Neviens jau nezina, cik spēka man vajadzēja, lai izkustētos no mājām. Cilvēki nezina, ka pirms iziešanas stundu pavadīju pie spoguļa, lai aizzīmētu tukšos caurumus uzacīs un ar trešo piegājienu pielīmētu skropstas, pēc tam jūtoties tik nogurusi, ka man bija vismaz pusstundu jāatpūšas. Neliec man justies vainīgai, ka priecājos, kustos, smaidu un baudu dzīvi!» aicina Kristīne.

Pievienotie attēli
Atslēgvārdi
sabiedrība
Komentāri
Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm:
draugiem.lv twitter.com facebook.com
Lietotāja profils
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm:
draugiem.lv twitter.com facebook.com
Twitter
----- Account: talsuvestis.lv -----