Gada pirmā izstāde mudina domāt par vēsturi, humānismu un veselību 12.01.2016


Piektdien, 8. janvārī, Talsu novada muzejā atklāja Latvijas
Sarkanā Krusta ceļojošo izstādi. Tā ietver ne vien daudzpusīgus un
interesantus materiālus par gandrīz simts gadu ilgo biedrības
pastāvēšanu Latvijā, bet arī atgādina par nozīmīgākajām ar Latvijas
Sarkano Krustu saistītajām personībām Talsos.
«Šī ir pirmā izstāde, ko atklājam 2016. gadā. Ja izstāde ir ar šādu
ievirzi, tad mums visiem būs laba veselība,» izstādes atklāšanā
cerību izteica muzeja direktore Mirdza Jonele.
Talsu novada muzeja galvenā speciāliste darbā ar sabiedrību Gita
Japiņa atzina, ka ļoti ilgus gadus bijis ierasti, ka līdzās atrodas
ne vien Talsu Romas katoļu baznīca, bet arī Talsu slimnīca. Nu, kad
slimnīcas V. Ruģēna ielā vairs nav, muzeja pienākums esot glabāt
ziņas par tās pastāvēšanas laiku. Pagaidām gan muzeja rīcībā neesot
tik bagātīga materiālu klāsta, kāds apskatāms Latvijas Sarkanā
Krusta 95 gadu pastāvēšanai veltītajā izstādē.
Biedrības ģenerālsekretārs Uldis Līkops norādīja, ka Latvijas
Sarkanais Krusts ir vecākā sabiedriskā organizācija Latvijā. «Esam
vien divas dienas jaunāki nekā Latvijas valsts, jo Latvijas
Sarkanais Krusts tika nodibināts 1918. gada 20. novembrī. Kopā ar
Latviju gatavojamies sagaidīt arī savu simtgadi,» viņš
sacīja.
Organizācijas darbība visā pasaulē notiekot pēc vieniem un tiem
pašiem principiem, liekot palīdzēt tiem, kam palīdzība ir
vajadzīga, neatkarīgi no palīdzības saņēmēju tautības, dzimuma,
ādas krāsas, partijas piederības, seksuālās orientācijas vai citām
pazīmēm. «Sarkanā Krusta un Sarkanā Pusmēness kustība ir plašākā,
lielākā labdarības kustība pasaulē,» skaidroja ģenerālsekretārs. Ja
sākotnēji biedrības darbība bijusi cieši saistīta ar veselības
aprūpes pakalpojumu sniegšanu, tad pēc Latvijas neatkarības
atjaunošanas lielāka uzmanība tiekot pievērsta sociālajam darbam,
veselības veicināšanas un veselības izglītības jautājumiem.
Par Sarkanā Krusta atpazīstamību Talsu pusē varot pateikties to
cilvēku darbam un aizrautībai, kas šajā jomā darbojas Talsos un
Kurzemē. Uzslavu izpelnījās arī Talsu novada muzejs. «Izstādes
materiāli ir ļoti liela vērtība, ne visiem tos var atstāt un
uzticēt. Talsu novada muzejam var, tāpēc šeit izstāde aplūkojama
pilnākā komplektācijā nekā citur,» skaidroja U. Līkops. Tā kā
ik vietā, kur izstādi izliek apskatei, uzsvars tiek likts uz
Sarkanā Krusta darbību konkrētajā teritorijā un personībām, kas
spilgti palikušas cilvēku atmiņās, ceļošana pa Latviju izstādei nāk
par labu — tā turpina papildināties ar materiāliem.
Piederīgajos izstāde raisa atmiņas
Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja speciālists, šīs izstādes
kurators Mārtiņš Vesperis pieminēja tos, kuri ne vien strādājuši
Latvijas Sarkanajā Krustā, bet ir arī cieši saistīti ar Talsu
vēsturi, tostarp dakteri Voldemāru Ruģēnu, diakonijas māsu Jūliju
Brašus un žēlsirdīgo māsu Aldonu Dzinters (Dzintars). Izstādē
apskatāmas šo cilvēku fotogrāfijas, personiskās lietas un
dokumenti, padarot ekspozīciju vietējiem ļaudīm daudz tuvāku.
Pavisam īpaša šādā notikumā bija pieminēto personību pēcteču
klātbūtne. «Pateicoties šai izstādei, kavējos bērnības atmiņās un
mēģinu atcerēties laiku, kad abi mani vecāki strādāja Latvijas
Sarkanajā Krustā,» neslēpa V. Ruģēna un žēlsirdīgās māsas
Alises Gulbes meita Ilze Grabovska. «Esmu ļoti priecīga, ka Talsos
manus vecākus atceras. Iznākusi grāmata par Talsu slimnīcu, kuru
nejauši dabūju arī es, un vēl šis pasākums… Liels paldies Talsiem!
Redzēju arī skolu, kuru pabeidzu, māju, kurā dzīvoju un ar ko man
saistās ļoti daudz mīļu atmiņu,» viņa teica.
Uzrunu sacīja V. Ruģēna znots Ludvigs Grabovskis, kurš jau
medicīnas studiju laikā ar motociklu atbraucis uz Talsiem, ko gan
toreiz, gan tagad uzskata par jauku pilsētu. «Ļoti!» Un liekas, ka
cilvēki arī te ir labi. Man tikai žēl, ka vecā slimnīca vairs
nestrādā… Kāds varbūt nav izcīnījis pietiekami spēcīgu cīņu par to,
lai tā paliktu? Nezinu.
Daudzus gadus esmu strādājis medicīnā — onkoloģijā un ginekoloģijā
— un braucis uz Talsu slimnīcu operēt. Vienreiz mēs ar dakteri
Ruģēnu lidojām šurp ar lidmašīnu, bet nevarējām nosēsties, jo
lidlaukā govis ganījās!» atmiņās dalījās Grabovska kungs.
Izstādes atklāšanā piedalījās arī Mārcis Broža, kuram žēlsirdīgā
māsa Aldona Dzinters (Dzintars) ir vecāsmātes tēva māsa. «Viņa bija
tā, kura pēc vecāku izsūtīšanas izaudzināja visus trīs bērnus un
ļoti uzstāja, ka visiem dzimtā ir jāmācās, un tā arī visi trīs
bērni ieguva augstāko izglītību, divi kļuva par doktoriem. Viņa
ielika to rūpību un darba mīlestību, kas tika nodota tālāk
nākamajās paaudzēs,» M. Broža atklāja.
Atceras arī kolēģi
Atmiņu stāstu netrūka dakterei Elgai Nemmei. «Esmu strādājusi kopā
ar māsu Jūliju un dakteri Ruģēnu vairākus gadus. Māsai Jūlijai bija
sava taktika, viņas teiktais bija kā akmenī cirsts. Pēdējos gados
viņas atmiņa nebija tik laba — rīta piecminūtē ziņojot ārstam, kas
nodaļā noticis, viņa nevarēja atcerēties pacientu uzvārdus, tāpēc
teica «tas slimnieks no tās palātas ar to mēli» vai «tas slimnieks
ar to kāju»! Bet mēs visi sapratām, ko viņa ar to domāja,» atceras
daktere. Kad māsa Jūlija vairs nav varējusi izdarīt injekcijas,
viņa tomēr gādājusi, lai slimnieku kopšana būtu augstā
līmenī.
Par to, ka ik pārdzīvojums vēlāk atmiņās kļūst par piedzīvojumu,
par ko var arī pasmieties, liecināja E. Nemmes dzemdībās gūtā
pieredze. «Dakteris Ruģēns man pieņēma dzemdības! Tas viņam bija
goda pienākums — visām dakterēm pieņemt dzemdības! Mēs daudzas tajā
gadā dzemdējām! Starp citu, man bija sarežģījumi, bet viss beidzās
ļoti veiksmīgi. Tagad par pieredzēto nāk smiekli, bet toreiz
smiekli nenāca, kad otrā dienā pēc dzemdībām viņš atnāca, apsēdās
uz gultas malas un teica: «Kolēģe, jums tā lieta bija ārkārtīgi
sarežģīta. Man vairākas slimnieces šādā situācijā ir nomirušas, bet
jums viss beidzās labi.» No bailēm nākamajā naktī nevarēju gulēt!
Bet citādi dakteris Ruģēns bija ļoti atsaucīgs un jauks kolēģis,»
daktere apliecināja. Pienācis laiks, kad V. Ruģēns vairs nav
varējis salasīt savu rokrakstu, dusmojies, kurš gan tik nesaprotami
visu sarakstījis, un kolektīvam bijis bail aizrādīt, ka rakstītājs
ir viņš pats! «Tomēr cienījamajos gados viņš joprojām bija ļoti
darbspējīgs. Ginekoloģijā viņš patiešām bija profesionālis,»
novērtē E. Nemme.
Savu saistību ar Latvijas Sarkano Krustu izstādes atklāšanā varēja
pierādīt arī Talsu novada domes priekšsēdētājs Aivars Lācarus.
«Esmu bijis arī Rīgas 4. Sarkanā Krusta slimnīcas ķirurgs —
subordinators. Tur ieguvu savu profesiju, kurā pēc tam strādāju
šeit, Talsos, kopš 1983. gada. Ja tā var izteikties, griezt esmu
iemācījies Sarkanajā Krustā, to turpinu līdz šai dienai un domāju
darīt arī turpmāk,» viņš teica. Uzslavējis izstādē rodamās
informācijas plašumu, A. Lācarus rosināja rast iespēju uz to
vest jauniešus, kuriem tās apskate varētu būt noderīga
profesionālās orientācijas meklējumos. Uz L. Grabovska
izteikto nožēlu, ka agrākās slimnīcas ēka nu kļuvusi lieka, novada
domes priekšsēdētājs atbildēja, atgādinot, ka vismaz Voldemāra
Ruģēna vārdā nosauktā iela gan paliks savā vietā. Viņš arī ieteica
Talsu novada muzeja saimei censties savā rīcībā iegūt pēc iespējas
vairāk liecību no agrākās slimnīcas, lai tās varētu vēstīt par
labajām lietām, kas reiz muzejam tuvajā ēkā bijušas.
Latvijas Sarkanā Krusta izstāde Talsu novada muzejā būs apskatāma
līdz 31. janvārim.
Īsumā par Latvijas Sarkanā Krusta nozīmīgākajām personām
Talsos:
Ārsts Voldemārs Ruģēns (1895—1983) no 1931. līdz 1944. gadam bija
Talsu apriņķa slimnīcas direktors. No 1944. gada nogales līdz 1945.
gadam viņš bija bēgļu gaitās Vācijā, bet, atgriežoties dzimtenē,
turpināja darbu Talsu rajona slimnīcā par galveno ārstu. No
1954. gadam līdz 1970. gadam V. Ruģēns bija Talsu rajona centrālās
slimnīcas ārsts. Viņš bija precējies ar Latvijas Sarkanā Krusta
žēlsirdīgo māsu Alisi Gulbi (1897—1973).
Žēlsirdīgā māsa Aldona Dzinters (Dzintars) (1894—1981), kara
darbībai tuvojoties Rīgai, 1944. gadā devās uz Talsiem. Kā
žēlsirdīgā māsa (vēlāk — medicīnas māsa) viņa strādāja Talsu
pilsētas slimnīcā līdz pat aiziešanai pelnītā atpūtā. A. Dzinters
(Dzintars) apbalvota ar Latvijas Triju Zvaigžņu ordeņa Goda zīmes I
pakāpi un saņēmusi citus apbalvojumus.
Diakonijas māsu Jūliju Brašus (1894—1970) Talsu pilsētā un apkārtnē
pazina kā māsu Jūliju. Pirmā pasaules kara un medicīnas personāla
trūkuma dēļ Kurzemes slimnīcas māsa tika nosūtīta strādāt uz Talsu
privātslimnīcu pie ārsta Ivana Sadikova, kur viņa nostrādāja no
1917. līdz 1969. gadam. Līdz 1939. gadam māsa Jūlija dzīvoja Talsu
slimnīcā, bet tad kopā ar otru diakonijas māsu Zelmu Osīti nopirka
namu V. Ruģēna ielā 3.
Diakonijas māsa Zelma Osīte (1889—1957) pēc Jelgavas Sieviešu
diakonijas skolas beigšanas no 1917. līdz 1844. gadam strādāja
Talsu slimnīcā par vecāko māsu.
(Sagatavots no izstādes materiāliem.)
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: