«Galvenais ir neiesūnēt» 08.08.2018

«Kad dzīvoju Rīgā, sacīju, ka nekad nedzīvošu laukos. Man Dundaga un savas mājas ļoti patika, bet domāju, ka laukos nav, ko darīt. Kad dzīve sagrozījās tā, ka atgriezos Dundagā, sapratu — varu sūdzēties par dzīvi vai arī izmantot iespējas, ko lauki sniedz. Galvenais ir pašai neiesūnēt,» saka 27 gadus vecā dundadzniece Dārta Vidiņa, kura dzīvo dzimtas mājā «Akmeņlaukos», Kārļmuižā, un piecus mēnešus ir Kubalu skolas — muzeja vadītāja.
Prieks, ka gados jauni dundadznieki atgriežas dzimtajā pusē un atrod savu vietu. Dārta gan teiktu, ka viņa gandrīz visu mūžu te ir dzīvojusi un ārpus Dundagas bijusi tikai piecus gadus, no kuriem trīs pavadījusi studējot.
Dzimtas māja «Akmeņlauki»
Dārtas dzimtas saknes sniedzas dziļi Dundagā, un viņa šai vietai ir piederīga, tāpēc pieteicās konkursam uz Kubalu skolas — muzeja vecākā speciālista amatu. Drīz vien mūžībā devās muzeja vadītājs Ivars Abajs, un ar laiku šis darbs tika uzticēts Dārtai. Starp citu, uz muzeja vecākā speciālista amatu viņa pieteicās jau otrreiz. Pirmajā reizē bijusi izvēle starp darbu muzejā un attālinātu darbu, kas saistīts ar reklāmu, un Dārta izvēlējās otro variantu.
Bērnībā lielāko daļu laika viņa pavadījusi «Akmeņlaukos» kopā ar saviem vecvecākiem Ainu un Eduardu Miķelšteiniem, kas bijuši Dārtai ļoti tuvi cilvēki. Vecvecāki bijuši lieli stāstītāji. Tā Dārta apguvusi Dundagas vēsturi. Visspilgtāk atmiņā viņai palikuši vecvecāku stāsti par to, kā Otrā pasaules kara laikā nācies pārcelties uz Kuldīgu, bet «Akmeņlaukos», ko cēlis Ainas tēvs Fricis Jankevics, dzīvojuši vācieši. Kad atgriezušies, bijis tik žēl, ka māja izpostīta: sienas bija apzīmētas ar kailām sievietēm, koka daļas nokurinātas. Dārzā ābeles nozāģētas un izkurinātas malkā. Mājā bija dzīvojuši virsnieki, bet zaldātiem dārzā bija uzcelta baraka. «Tagad, dzīvojot «Akmeņlaukos», šad un tad iedomājos par to, kāds virsnieks dzīvojis toreiz manā istabā,» saka Dārta.
Vecmāmiņas vecāki Fricis un Elizabete atjaunoja «Akmeņlauku» mājas. «Tāpēc tām mūsu dzimtas acīs, arī manās, ir liela vērtība. Tur uzaugu, tagad dzīvoju un nākotnē audzināšu savus bērnus,» uzsver Dārta.
Bērnībā viņai visvairāk patikuši dzīvnieki. Vislabākie draugi bijuši cālīši. Ar suni gājusi pastaigāties pa pļavām, kur pazinusi katru puķi. Dabas tuvums valdzinājis, tajā arī uzaugusi. «Esmu vienpate. Man bērnībā patika būt kopā pašai ar sevi. Arī tagad patīk. Tas, protams, nenozīmē, ka nevēlos arī būt sabiedrībā, bet būtisks ir līdzsvars starp manu personīgo un publisko dzīvi,» sevi raksturo Dārta.
Darbs muzejā
Pašlaik Kubalu skolā — muzejā strādā trīs jaunas sievietes: vadītāja Dārta, vecākā speciāliste Ieva Tālberga un apkopēja Solvita Kristiņa. Ieva savas pirmās atmiņas par muzeju saista ar klases ekskursiju. Toreiz viņa mācījusies otrajā vai trešajā klasē Pūņu pamatskolā. Bijis auksts rudens un bijis tik patīkami sildīties pie ugunskura manteļskursteņa telpā. Arī tagad, strādājot muzejā, ekskursantiem, kas piesakās, manteļskursteņa telpā iekurina ugunskuru. Ja nav pieteikušies, nepaspēj to iekurināt. Taču arī garāmbraucot ir vērts muzejā iegriezties.
Savukārt Dārta te pirmoreiz nonākusi, kad mācījusies Dundagas vidusskolas 10. klasē. Tā ir tradīcija, kas vēl joprojām dzīva, ka desmitklasnieki brauc ekskursijā uz muzeju. No tās reizes Dārtai atmiņā palikusi muzeja klases telpa ar tāfeli un soliem. Taču viņa, tāpat kā Ieva, norāda — visīpašākā un visiemīļotākā vieta muzejā ir manteļskursteņa telpa. Dārta piebilst, ka tās vērtība ir oriģinalitātē. Tas ir saglabājies vistuvāk tam, kā bijis pirmsākumos. Tur ir īpaša gaisotne.
Dārta ir absolvējusi Rīgas Stradiņa universitāti, kur studējusi mārketingu un reklāmu, bet Ieva — Vidzemes augstskolu, kur saņēmusi tūrisma gida un pasākumu organizatora diplomu. Ieva dzīvo Talsu novada Valdgales pagastā. Dārta un Ieva atzīst, ka ir darbā iejutušās. Ieva emocionāli padalās savā priekā par to, ka parasti pēc ekskursijām apmeklētāji tās novērtē kā ļoti interesantas un sola šo vietu ieteikt arī citiem. Tas liek priecīgi strādāt tālāk. Kādā reizē, kad Ieva Dundagā pusdienojusi, viņai klāt pienākusi meitenīte ar starojošām acīm un pateikusi paldies par muzejā novadīto ekskursiju. Tas tā iepriecinājis! Ieva uzsver: «Te ir interesanti. Taču, lai labāk visu saprastu, tomēr būtiski izvēlēties gida pakalpojumus. Tas nebūt nav dārgi».
Savukārt Dārta par savu darbu muzejā saka: «Tas ir sarežģīts. Katra diena ir jauns izaicinājums. Ik dienu kaut kas jauns­ ir pašam jāiemācās. Ir jautājumi, uz kuriem grūti atrast atbildes, jo muzeja darbam piemīt sava specifika. Taču tas nekas, visu var atrisināt. Tas ir grūtāk, bet ne vienmēr grūtākais ir sliktākais».
Kopš 1. janvāra visas pagasta kultūras iestādes atrodas zem Dundagas kultūras pils paspārnes. Dārta ar labu vārdu piemin pils direktori Baibu Dūdu, kam var vienmēr paprasīt padomu. «Muzeja koncepciju saglabāsim, gribam pamainīt tikai nianses. Vēlamies panākt, lai muzejs kļūtu atpazīstamāks un pieejamāks sabiedrībai. Vairāk izmantojam sociālos portālus, tas darbojas. Par to pārliecinājāmies mūsu pirmajā pasākumā, ko rīkojām, — Muzeja nakts bija ļoti apmeklēta. Par to gandarījums. Sociālie tīkli ir veids, kā aizsniegt cilvēkus, atslēga mūsdienās. Ja kāds pats nav informāciju pamanījis, to ir redzējis draugs, kas padod ziņu tālāk. Jāsniedz informācija, izmantojot arī avīzes un afišas.
Pasekojot portālam Facebook, ļoti priecājos par to, cik radoši cilvēki darbojas. Sociālos tīklus rosīgi izmanto gan Kuldīgas novada muzejs, gan Latvijas nacionālais mākslas muzejs. Ir tikai jāatrod sava pieeja, unikalitāte, muzejam raksturīgais, lai cilvēkus ieinteresētu, jo informācijas plūsma ir milzīga,» stāsta muzeja vadītāja, kurai joprojām patīk reklāma un kuru interesē sociālās zinātnes.
Dārta, apmeklējot citus Latvijas muzejus, pievērš uzmanību tam, kas ir interesants un par ko būtu vērts ar laiku padomāt arī šeit. Par vienu no iespaidīgākajiem viņa uzskata Rīgas Motormuzeju. Tur pēc remonta ir tik vizuāli skaistas telpas! Ekspozīcija pielāgota dažādām vecuma grupām. Informāciju muzejā var iegūt dažādos veidos, izmantojot, piemēram, planšetes, kur bērniem darboties.
Pašlaik Kubalu skolā — muzejā norit sagatavošanās darbs 1. septembra skolas salidojumam. Tas ir tikai viens no tik daudzajiem neredzamajiem darbiem, kas šeit tiek veikts. Redzamais ir tikai maza daļiņa.
Dundagas piedāvājums
Mani tomēr urda jautājums: kā tas ir — jaunam cilvēkam dzīvot Dundagā?
Dārta stāsta: «Viņam pašam ir jāgrib kaut ko darīt. Ļoti novērtēju šeit piedāvāto. Lai gan Dundaga ir maza vieta, iespēju — daudz. Pati piedalījos Dundagas Māk­slas un mūzikas skolas rīkotajos kursos pieaugušajiem. Mākslas skolā neesmu mācījusies, un nekādu priekšzināšanu man arī nebija. Tiesa, manas mammas Zintas Vidiņas un manas vecmāmiņas Ainas lielā mīlestība ir rokdarbi. Tie tuvi arī man pašai.
Lielākais ieguvums, apmeklējot kursus, man bija nevis zināšanas, bet patīkami pavadītais laiks kopā ar dažādiem cilvēkiem, ko savā ikdienā nesastopu. Tur varēja saņemt pozitīvu emocionālo lādiņu.
Cik iespējams, kopā ar draugu Artūru apmeklējam kultūras pasākumus Dundagā. Diemžēl uz Sklandraušu festivālu netikām. Taču pasākums, kas ļoti spilgti iespiedies manā atmiņā, ir 2016. gada Leģendu nakts. Uz to devos kopā ar draudzeni, kas nedzīvo Dundagā. Bija ļoti slikti laika apstākļi — auksts un lietains. Bet pasākums bija tik lielisks, ka gribējās izstaigāt visas instalētās istabas, kaut gan tās atradās ārā. Lai tiktu visās istabās, bija jāstāv rindā. Katra sagādāja atšķirīgas izjūtas un pārsteigumus! Negaidīju, ka būs tik neparasti.
Novērtēju, ka rīkotāji piedomā pie dažādām detaļām un tās pārvērš pasākumu īpašos mirkļos. Cilvēkiem prātā paliek nevis kopums, bet mazie nieciņi, par kuriem padomāts. Apbrīnojami, ka tik maza cilvēku grupa var sagatavot tik iespaidīgu sarīkojumu!
Parasti kopā ar ģimeni apmeklējam arī svinīgo valsts svētku pasākumu pilī.
Cenšamies aizbraukt arī kaut kur tālāk. Labprāt paceļotu pa Latviju. Man ļoti mīļa pilsēta ir Kuldīga, tur braucu bieži. Tā patīk gan manai ģimenei, gan draugiem. Tā fascinē ar savu senatnīgo elpu, ar īpašo gaisotni. Vecpilsēta ir šarmanta jebkurā gadalaikā.
Mans sapnis ir aizbraukt uz Indonēzijas salām. Tagad gan Bali sala kļuvusi par iecienītu tūrisma galamērķi, bet es par to sapņoju jau no 10 gadu vecuma, kad kādā grāmatā par to izlasīju un aplūkoju fotogrāfijas.
Esmu pieradusi, ka dzīvoju laukos. Varu aizbraukt arī uz kādu pilsētu un izmantot tur sniegtās iespējas. Tas, kā man pietrūkst, ir laiks. Lauku dzīve nemaz nav slikta. Galvenais — nepārvērsties par cilvēku, kas kurn, ka te nekā nav, un neiesūnēt.»

Pievienotie attēli

Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: