«Galvenais ir neiesūnēt» 08.08.2018

«Kad dzīvoju Rīgā, sacīju, ka nekad nedzīvošu laukos.
Man Dundaga un savas mājas ļoti patika, bet domāju, ka laukos nav,
ko darīt. Kad dzīve sagrozījās tā, ka atgriezos Dundagā, sapratu —
varu sūdzēties par dzīvi vai arī izmantot iespējas, ko lauki
sniedz. Galvenais ir pašai neiesūnēt,» saka 27 gadus vecā
dundadzniece Dārta Vidiņa, kura dzīvo dzimtas mājā «Akmeņlaukos»,
Kārļmuižā, un piecus mēnešus ir Kubalu skolas — muzeja
vadītāja.
Prieks, ka gados jauni dundadznieki atgriežas dzimtajā pusē un
atrod savu vietu. Dārta gan teiktu, ka viņa gandrīz visu mūžu te ir
dzīvojusi un ārpus Dundagas bijusi tikai piecus gadus, no kuriem
trīs pavadījusi studējot.
Dzimtas māja «Akmeņlauki»
Dārtas dzimtas saknes sniedzas dziļi Dundagā, un viņa šai vietai ir
piederīga, tāpēc pieteicās konkursam uz Kubalu skolas — muzeja
vecākā speciālista amatu. Drīz vien mūžībā devās muzeja vadītājs
Ivars Abajs, un ar laiku šis darbs tika uzticēts Dārtai. Starp
citu, uz muzeja vecākā speciālista amatu viņa pieteicās jau
otrreiz. Pirmajā reizē bijusi izvēle starp darbu muzejā un
attālinātu darbu, kas saistīts ar reklāmu, un Dārta izvēlējās otro
variantu.
Bērnībā lielāko daļu laika viņa pavadījusi «Akmeņlaukos» kopā ar
saviem vecvecākiem Ainu un Eduardu Miķelšteiniem, kas bijuši Dārtai
ļoti tuvi cilvēki. Vecvecāki bijuši lieli stāstītāji. Tā Dārta
apguvusi Dundagas vēsturi. Visspilgtāk atmiņā viņai palikuši
vecvecāku stāsti par to, kā Otrā pasaules kara laikā nācies
pārcelties uz Kuldīgu, bet «Akmeņlaukos», ko cēlis Ainas tēvs
Fricis Jankevics, dzīvojuši vācieši. Kad atgriezušies, bijis tik
žēl, ka māja izpostīta: sienas bija apzīmētas ar kailām sievietēm,
koka daļas nokurinātas. Dārzā ābeles nozāģētas un izkurinātas
malkā. Mājā bija dzīvojuši virsnieki, bet zaldātiem dārzā bija
uzcelta baraka. «Tagad, dzīvojot «Akmeņlaukos», šad un tad
iedomājos par to, kāds virsnieks dzīvojis toreiz manā istabā,» saka
Dārta.
Vecmāmiņas vecāki Fricis un Elizabete atjaunoja «Akmeņlauku» mājas.
«Tāpēc tām mūsu dzimtas acīs, arī manās, ir liela vērtība. Tur
uzaugu, tagad dzīvoju un nākotnē audzināšu savus bērnus,» uzsver
Dārta.
Bērnībā viņai visvairāk patikuši dzīvnieki. Vislabākie draugi
bijuši cālīši. Ar suni gājusi pastaigāties pa pļavām, kur pazinusi
katru puķi. Dabas tuvums valdzinājis, tajā arī uzaugusi. «Esmu
vienpate. Man bērnībā patika būt kopā pašai ar sevi. Arī tagad
patīk. Tas, protams, nenozīmē, ka nevēlos arī būt sabiedrībā, bet
būtisks ir līdzsvars starp manu personīgo un publisko dzīvi,» sevi
raksturo Dārta.
Darbs muzejā
Pašlaik Kubalu skolā — muzejā strādā trīs jaunas sievietes:
vadītāja Dārta, vecākā speciāliste Ieva Tālberga un apkopēja
Solvita Kristiņa. Ieva savas pirmās atmiņas par muzeju saista ar
klases ekskursiju. Toreiz viņa mācījusies otrajā vai trešajā klasē
Pūņu pamatskolā. Bijis auksts rudens un bijis tik patīkami
sildīties pie ugunskura manteļskursteņa telpā. Arī tagad, strādājot
muzejā, ekskursantiem, kas piesakās, manteļskursteņa telpā iekurina
ugunskuru. Ja nav pieteikušies, nepaspēj to iekurināt. Taču arī
garāmbraucot ir vērts muzejā iegriezties.
Savukārt Dārta te pirmoreiz nonākusi, kad mācījusies Dundagas
vidusskolas 10. klasē. Tā ir tradīcija, kas vēl joprojām dzīva, ka
desmitklasnieki brauc ekskursijā uz muzeju. No tās reizes Dārtai
atmiņā palikusi muzeja klases telpa ar tāfeli un soliem. Taču viņa,
tāpat kā Ieva, norāda — visīpašākā un visiemīļotākā vieta muzejā ir
manteļskursteņa telpa. Dārta piebilst, ka tās vērtība ir
oriģinalitātē. Tas ir saglabājies vistuvāk tam, kā bijis
pirmsākumos. Tur ir īpaša gaisotne.
Dārta ir absolvējusi Rīgas Stradiņa universitāti, kur studējusi
mārketingu un reklāmu, bet Ieva — Vidzemes augstskolu, kur saņēmusi
tūrisma gida un pasākumu organizatora diplomu. Ieva dzīvo Talsu
novada Valdgales pagastā. Dārta un Ieva atzīst, ka ir darbā
iejutušās. Ieva emocionāli padalās savā priekā par to, ka parasti
pēc ekskursijām apmeklētāji tās novērtē kā ļoti interesantas un
sola šo vietu ieteikt arī citiem. Tas liek priecīgi strādāt tālāk.
Kādā reizē, kad Ieva Dundagā pusdienojusi, viņai klāt pienākusi
meitenīte ar starojošām acīm un pateikusi paldies par muzejā
novadīto ekskursiju. Tas tā iepriecinājis! Ieva uzsver: «Te ir
interesanti. Taču, lai labāk visu saprastu, tomēr būtiski
izvēlēties gida pakalpojumus. Tas nebūt nav dārgi».
Savukārt Dārta par savu darbu muzejā saka: «Tas ir sarežģīts. Katra
diena ir jauns izaicinājums. Ik dienu kaut kas jauns ir pašam
jāiemācās. Ir jautājumi, uz kuriem grūti atrast atbildes, jo muzeja
darbam piemīt sava specifika. Taču tas nekas, visu var atrisināt.
Tas ir grūtāk, bet ne vienmēr grūtākais ir sliktākais».
Kopš 1. janvāra visas pagasta kultūras iestādes atrodas zem
Dundagas kultūras pils paspārnes. Dārta ar labu vārdu piemin pils
direktori Baibu Dūdu, kam var vienmēr paprasīt padomu. «Muzeja
koncepciju saglabāsim, gribam pamainīt tikai nianses. Vēlamies
panākt, lai muzejs kļūtu atpazīstamāks un pieejamāks sabiedrībai.
Vairāk izmantojam sociālos portālus, tas darbojas. Par to
pārliecinājāmies mūsu pirmajā pasākumā, ko rīkojām, — Muzeja nakts
bija ļoti apmeklēta. Par to gandarījums. Sociālie tīkli ir veids,
kā aizsniegt cilvēkus, atslēga mūsdienās. Ja kāds pats nav
informāciju pamanījis, to ir redzējis draugs, kas padod ziņu tālāk.
Jāsniedz informācija, izmantojot arī avīzes un afišas.
Pasekojot portālam Facebook, ļoti priecājos par to, cik radoši
cilvēki darbojas. Sociālos tīklus rosīgi izmanto gan Kuldīgas
novada muzejs, gan Latvijas nacionālais mākslas muzejs. Ir tikai
jāatrod sava pieeja, unikalitāte, muzejam raksturīgais, lai
cilvēkus ieinteresētu, jo informācijas plūsma ir milzīga,» stāsta
muzeja vadītāja, kurai joprojām patīk reklāma un kuru interesē
sociālās zinātnes.
Dārta, apmeklējot citus Latvijas muzejus, pievērš uzmanību tam, kas
ir interesants un par ko būtu vērts ar laiku padomāt arī šeit. Par
vienu no iespaidīgākajiem viņa uzskata Rīgas Motormuzeju. Tur pēc
remonta ir tik vizuāli skaistas telpas! Ekspozīcija pielāgota
dažādām vecuma grupām. Informāciju muzejā var iegūt dažādos veidos,
izmantojot, piemēram, planšetes, kur bērniem darboties.
Pašlaik Kubalu skolā — muzejā norit sagatavošanās darbs 1.
septembra skolas salidojumam. Tas ir tikai viens no tik daudzajiem
neredzamajiem darbiem, kas šeit tiek veikts. Redzamais ir tikai
maza daļiņa.
Dundagas piedāvājums
Mani tomēr urda jautājums: kā tas ir — jaunam cilvēkam dzīvot
Dundagā?
Dārta stāsta: «Viņam pašam ir jāgrib kaut ko darīt. Ļoti novērtēju
šeit piedāvāto. Lai gan Dundaga ir maza vieta, iespēju — daudz.
Pati piedalījos Dundagas Mākslas un mūzikas skolas rīkotajos
kursos pieaugušajiem. Mākslas skolā neesmu mācījusies, un nekādu
priekšzināšanu man arī nebija. Tiesa, manas mammas Zintas Vidiņas
un manas vecmāmiņas Ainas lielā mīlestība ir rokdarbi. Tie tuvi arī
man pašai.
Lielākais ieguvums, apmeklējot kursus, man bija nevis zināšanas,
bet patīkami pavadītais laiks kopā ar dažādiem cilvēkiem, ko savā
ikdienā nesastopu. Tur varēja saņemt pozitīvu emocionālo
lādiņu.
Cik iespējams, kopā ar draugu Artūru apmeklējam kultūras pasākumus
Dundagā. Diemžēl uz Sklandraušu festivālu netikām. Taču pasākums,
kas ļoti spilgti iespiedies manā atmiņā, ir 2016. gada Leģendu
nakts. Uz to devos kopā ar draudzeni, kas nedzīvo Dundagā. Bija
ļoti slikti laika apstākļi — auksts un lietains. Bet pasākums bija
tik lielisks, ka gribējās izstaigāt visas instalētās istabas, kaut
gan tās atradās ārā. Lai tiktu visās istabās, bija jāstāv rindā.
Katra sagādāja atšķirīgas izjūtas un pārsteigumus! Negaidīju, ka
būs tik neparasti.
Novērtēju, ka rīkotāji piedomā pie dažādām detaļām un tās pārvērš
pasākumu īpašos mirkļos. Cilvēkiem prātā paliek nevis kopums, bet
mazie nieciņi, par kuriem padomāts. Apbrīnojami, ka tik maza
cilvēku grupa var sagatavot tik iespaidīgu sarīkojumu!
Parasti kopā ar ģimeni apmeklējam arī svinīgo valsts svētku
pasākumu pilī.
Cenšamies aizbraukt arī kaut kur tālāk. Labprāt paceļotu pa
Latviju. Man ļoti mīļa pilsēta ir Kuldīga, tur braucu bieži. Tā
patīk gan manai ģimenei, gan draugiem. Tā fascinē ar savu senatnīgo
elpu, ar īpašo gaisotni. Vecpilsēta ir šarmanta jebkurā
gadalaikā.
Mans sapnis ir aizbraukt uz Indonēzijas salām. Tagad gan Bali sala
kļuvusi par iecienītu tūrisma galamērķi, bet es par to sapņoju jau
no 10 gadu vecuma, kad kādā grāmatā par to izlasīju un aplūkoju
fotogrāfijas.
Esmu pieradusi, ka dzīvoju laukos. Varu aizbraukt arī uz kādu
pilsētu un izmantot tur sniegtās iespējas. Tas, kā man pietrūkst,
ir laiks. Lauku dzīve nemaz nav slikta. Galvenais — nepārvērsties
par cilvēku, kas kurn, ka te nekā nav, un neiesūnēt.»
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: