«Gandrīz jebkuram cilvēkam, kas piedzimst un uzaug Talsos, iekšā mīt radošais mākslinieka gars» 11.09.2018
renatekrauze@yahoo.com
Saulainā trešdienas rītā ar Janu Dziemidovu tiekamies
galerijas «Art» omulīgajās un radošuma bagātajās telpās. Sarunas
sākumā Jana gan atzīst, ka pašai neliekas, ka viņai būs tik daudz
interesanta, ko par sevi pastāstīt, bet sarunājoties atklājas, ka
ar Janu varētu runāt pat stundām ilgi, jo viņa ir spilgts, pozitīvs
un radošām domām bagāts cilvēks.
Jana ir dzimusi Talsos,
Talsu dzemdību namā. Bērnība aizritējusi, abām ar māsu Elitu
dzīvojot pie skaistā Ābeļu ezera netālu no Talsiem. Kad Janai
bijuši seši gadi, ģimene pārcēlusies uz dzīvi Talsos. Janas mamma
strādāja Talsu rajona sadzīves pakalpojumu kombinātā. «Atceros,
viņai tur bija savs atsevišķs kabinetiņš, kur viņa apmācīja
meitenes šūt. Viņā vēl tagad ir saglabājies tāds kā skolotājas
raksturs,» smej Jana. Arī bērnudārza gadi un skolas laiks
aizritējuši Talsos. «Mācījos Talsu 3. vidusskolā. Protams,
gāju arī Talsu mākslas skolā un tad, kad to pabeidzu, iestājos
Latvijas Universitātē, Vizuālās mākslas katedrā. Vizuālā māksla un
mākslinieciskā domāšana, šķiet, man ir nākusi līdzi no pašas
bērnības,» spriež Jana. Viņa atzīst, ka pēc rakstura pašai šķiet,
ka ir intraverta. «Pārsvarā zīmēju vairāk pati sev. Vairumam
cilvēku joprojām ir šoks, kad viņi uzzina, ka arī es gleznoju un
radoši darbojos, jo lielākā daļa zina to, ka glezno mana māsa. Viņa
laikam vairāk kaut kā to izrādīja un parādīja citiem. Bet, jā, arī
es to daru jau no agras bērnības. Īstenībā jau sanāca tā, ka man
nebija lielas izvēles, ja jau vecākā māsa tika sūtīta mākslas
skolā, tad loģiski — arī man kā jaunākajai vajadzēja turp
iet,» smejoties stāsta Jana.
«Atceros, ka toreiz vēl Darba ielā bija mākslinieku studijas, un
mēs ar ģimeni tieši tajā mājā dzīvojām. Tas viss kaut kā toreiz
kopā salikās un iegrozījās tieši tā, kā vajadzīgs. Tur augšā laikam
kāds sagroza visu tā, kā tam jābūt,» viņa dalās pārdomās.
«Tajā laikā tas bija kaut kas unikāls! Būtu grēks ko tādu
neizmantot. Tajā laikā vēl mākslas skola rīkoja bezmaksas plenērus
saviem audzēkņiem. Mēs katru gadu braucām uz nedēļu vai nu uz
Mazirbi, vai Kolku, kur kopā ar bērniem plenēros piedalījās arī
Latvijas izcilākie mākslinieki,» atceras Jana. Viņa atzīst, ka vēl
šobrīd ar milzīgu prieku un gandarījumu atceras plenēros aizvadīto
laiku. Pēc viņas domām, tajā laikā tika pievērsta liela uzmanība
bērnu un jauniešu izglītībai.
Rīgā Jana izvēlējusies mācīties neklātienē. Kā viņa pati atzīst,
tomēr kaut kas viņu vilcis atpakaļ uz Talsu pusi. «Lielpilsēta nav
mans stāsts! Katrā gadījumā, pašlaik nav, jo, kā jau mēs zinām, ir
tāds teiciens: «Nekad nesaki nekad.» Neviens nezina, kā var
iegrozīties pēc kāda laiciņa,» viņa spriež.
Pēc studiju beigšanas Rīgā
Jana apprecējās, neilgi pēc tam pasaulē sevi pieteica dēls
Valērijs, un viņa ar ģimeni pārvācās atpakaļ uz Talsu pusi, jo, kā
smej Jana «bez Talsiem nu nekur».
Janai ir divi bērni. Meita Katrīna šogad uzsākusi mācības Talsu
Valsts ģimnāzijas 10. klasē, bet dēls studē Rīgas
Aeronavigācijas institūtā trešajā kursā. «Arī Katrīna ir beigusi
Talsu mākslas skolu, bet mums ar viņu vienmēr bija tā, ka primārais
tomēr bija pamatskola. Esmu viņai vairākkārt teikusi: ja tur tu
netiec ar kaut ko galā, tad varbūt esi uzņēmusies par daudz, jo
pamatizglītība tomēr nāk vispirms. Ir bijis visādi, bijuši gan
puņķi, gan asaras. Bet izglītība, arī kursi un viss pārējais, kur
iegūsti zināšanas, ir stiprs pamats tālākajam dzīves ceļam,» bilst
Jana.
Dēlu gan viņa nav sūtījusi mākslas skolā, lai gan pati atzīst, ka
arī viņā ir apslēpts radošais gars. Bērnībā Valērijam ļoti paticis
dažnedažādākos darbiņus veidot no plastilīna. Jana saka: māsai vēl
joprojām sekcijā stāvot nolikti Valērija bērnībā gatavotie mazie
mākslas darbi.
Jana ir pārliecināta, ka bērnībā ir jāļauj bērniem izmēģināt savu
roku dažādos pulciņos un aktivitātēs. «Dēls ir gājis gan futbolā,
gan hokejā, arī mācījies spēlēt ģitāru un apmeklējis angļu valodas
pulciņu,» Jana atceras. Viņa arī uzskata, ka valodas ir jāzina, jo
tas viss dzīvē ļoti labi noder, bet šobrīd ar valodām daudziem
jauniešiem ir diezgan traki. Arī Jana pati katru nedēļu apmeklē
angļu valodas kursus.
Viņa atzīst, ka tā ir tāda ļoti pacilājoša un iekšēji skaista
sajūta — redzēt, ka viņas bērni ir izauguši par labiem cilvēkiem.
Tagad galvenais nostāties pašiem uz savām kājām, un viņas lielā
mammas misija būs izpildīta.
Jana ir beigusi arī Rīgas Tehniskās universitātes Ventspils
filiāles Inženierekonomikas un vadības fakultāti. «Atkal kaut kas
pilnīgi citādāks, bet, kā es parasti sev saku — dzīvē viss ir
sadalīts pa etapiem. Nezinu, kāda mana dzīve būtu iegrozījusies, ja
kaut kas tajā būtu noticis citādāk. Vienkārši ir jādzīvo sava dzīve
un jādara darbs, kas tev patīk, tas arī viss. Nevajag nevienu
mācīt. Jābūt laipnam un smaidīgam. Kaut vai dažreiz smaids ir tikai
ilūzija, jo mēs neviens nezinām, kas slēpjas aiz otra cilvēka
smaida, bet tas arī nevienam svešam nav jāzina. Galvenais, ka tu
pats zini, kas tevī iekšā mutuļo un dzirkstī,» pārdomās dalās
Jana.
Jautājot, kā radusies doma ar māsu Elitu
izveidot galeriju «Art», Jana atzīst, ka tas vairāk bijis māsas
Elitas projekts. «Tā kā viņa tomēr ir vecākā māsa, tad esmu vairāk
zem viņas, kā lai saka — kontroles,» sirsnīgi smejoties, stāsta
Jana. «Mēs abas esam ne tikai māsas, bet arī pašas labākās
draudzenes. Citreiz man pat šķiet, ka viņa man ir kā otra mamma.
Mums ir septiņu gadu starpība. Bērnībā to izjutu vairāk, jo es tāda
maza un viņa — liela, bet, protams, viņa mani gan pieskatīja,
gan auklēja. Atceros, ka bija tāds smieklīgs gadījums no bērnības,
kad laikam jau māsai biju tik ļoti apnikusi, ka mamma viņai teica —
lai tad viņa ņem riteni un ved mani uz Kāķīšiem,» smejas Jana, «un
Elita tiešām pilnā nopietnībā gāja pēc sava riteņa. Laikam jau
toreiz biju viņai apnikusi ne pa jokam. Tagad dzīvojam ļoti tuvu
viena otrai, par ko vienmēr abas priecājamies, jo, paskatoties
apkārt, redzam, cik gan daudz ģimeņu aizbrauc uz ārzemēm. Brāļi un
māsas neredz viens otru gadiem, bet mums abām ir tāda saliedēta un
mīloša komanda. Mēs braucam kopā atpūsties, ceļojumos. Gandrīz
vienmēr esam kopā. Tas ir tik forši, ka ir vecākā māsa! Dažu brīdi
pat šķiet, ka saprotam viena otru no pusvārda vai acu skatiena,»
runājot par savām attiecībām ar māsu un kopā pavadīto laiku, stāsta
Jana.
Šobrīd pamatdarbs Janas dzīvē ir gleznošana. Kādu laiciņu mēģināts
pastrādāt bankā, jo laikam jau arī bez cipariem viņas dzīve nebūtu
iedomājama, bet tomēr tas nebijis tas, ko viņa vēlējusies darīt.
«Man tomēr vajag to radošumu. Man vajag izlikt savas emocijas un
izjūtas. Gleznojot viss šķiet pavisam citādāk. Kad jūtu, ka man nāk
virsū sliktas emocijas vai gruzonītis, uzreiz meklēju, kur ir mani
akvareļi. Un viss — tu vairs ne par ko sliktu nedomā! Domā
tikai par to, kādu krāsu kur pielikt, un glezno, un beigās saproti:
ak, cik tas ir labi! Tāda sava veida meditācija. Ja māksla ir tavs
lauciņš, tad tu bez tās vienkārši nevari izdzīvot,» teic Jana un
piebilst, ka šobrīd viņai topā ir strādāt ar akrila krāsām, kaut
gan pirms kāda laika teikusi, ka akrils nav viņas materiāls.
«Akrils ir nedaudz sarežģītāks, bet nemaz tik slikti nav. Man
patīk,» viņa atzīst, kad jautāju, kādas krāsas un tehnikas Jana
pārsvarā izmanto darbos.
«Gandrīz jebkuram cilvēkam, kas piedzimst un uzaug
Talsos,
iekšā mīt radošais mākslinieka gars. Mākslinieku, mūziķu,
dzejnieku — mūsu Talsos ir ļoti daudz un esam dažādi. Šeit
varbūt ir tāda specifiska vide vai aura, kas liek cilvēkiem domāt
un darīt lietas radošā virzienā. Aizrauties ar vizuālo vai skatuves
mākslu. Tā ir kā tāda pozitīva baktērija, kas pielīp katram, kas ir
Talsos. Arī tiem, kas šeit pat nav dzimuši. Man jau šķiet, ka Talsi
ar saviem māksliniekiem tiek atpazīti šobrīd pat vairāk nekā Rīga.
Reiz, aizbraucot ekskursijā, kāds tūrists no ārzemēm sacījis, ka
zina tādu pilsētu kā Talsi. Viņš pat zināja, ka šeit atrodas mūsu
galerija «Art». Esot gājis garām. Domāju pie sevis: nu nevar būt!
Bet izrādās — tā patiešām ir. Tā ka mums mākslas virziens
Talsos tikai jāpopularizē un jāvērš plašumā, un mēs to varam un jau
darām.
Droši varu arī teikt, ka esmu sava novada un pilsētas patriote.
Citādāk jau nevar būt! Tā ir kā diagnoze, ar kuru pozitīvi
«saslimsti» jau tad, kad šeit piedzimsti. Un kā mēs varam nebūt
Talsu patrioti? Mūsu pilsēta taču ir tik fantastiski skaista!
Tikai žēl, ka daudzreiz, braucot pa skaistajām pilsētas ielām, tās
ir tukšas. Prieks bija redzēt, kā tās atdzīvojās 3. septembrī.
Talsos tomēr ir cilvēki, Talsi ir dzīvi. Nu bet, kā ir, tā ir!
Uzskatu — ja tu nevari mainīt situāciju, tev jāmaina
attieksme. Ar tādu pozitīvu domu dzīvoju katru dienu, jo, ja tu
neko nevari mainīt, tad kāpēc cepties? Dzīvo savu dzīvi ar smaidu!
Smaidi, esi laipns, jo katrs var tevi aizskart vai apvainot, varbūt
pat to negribot, bet svarīgākais, ka tev ir smaidīga un laimīga
ģimene un draugi,» ir pārliecināta Jana.
Mūsu sarunas beigās, kad jautāju par tuvākiem un tālākiem nākotnes
plāniem radošajā jomā, Jana atbild, ka pašlaik padomā ir plāni un
izteikti arī piedāvājumi ar saviem mākslas darbiem paviesoties
ārpus Latvijas robežām. «Tas jau ir katra mākslinieka un radoša
cilvēka sapnis — parādīt to, ko dari, plašajai pasaulei,»
smaidot teic Jana.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: