Holokausta upuru piemiņai, vēstures mācībai 11.08.2017


6. augustā netālu no Sabiles, vietā, kur pirms 76 gadiem
notika ebreju tautības vietējo iedzīvotāju kopienas noslepkavošana,
atklāja piemiņas zīmi «Sašautais akmens».
Tēlnieks, Pedvāles brīvdabas mākslas muzeja izveidotājs Ojārs
Feldbergs sadarbībā ar arhitektu Miku Lejnieku to izveidojis
lakonisku — pulēts milzu laukakmens kā mūžības atgādinājums ar 240
simboliskiem ložu caurumiem. Tā dabiskais skarbums un pelēkums ļoti
iederas šai Sventes priežu meža gabalā starp Sabiles — Kuldīgas
šoseju un Abavu. Gandrīz turpat līdzās ir tukša kapa bedre. Tajā
būtu aprakti tepat nošautie visi Sabiles čigānu kopienai
piederīgie, ja vien burtiski pēdējā brīdī no iznīcināšanas viņus
nebūtu izglābis toreizējais Sabiles pilsētas galva Mārtiņš
Bērziņš.
Mirdzoši balti kā asaras un patiesi dziļas sāpes akmens rētās
iedūrās 240 rožu ziedi. Smeldza vijole, un cits pēc cita izskanēja
1941. gadā holokaustā nogalināto sabilnieku vārdi. Pieaugušo un
bērnu, bērnu, bērnu… Notika aizlūgums par nevainīgo upuru dvēselēm.
To vadīja Samuels Heifics no Amerikas Savienotajām Valstīm.
Emocionāli smaga ir šī vieta, skaudri tiešs atgādinājums par
traģiskākajiem notikumiem vēsturē. Tāpēc mākslinieks Ojārs
Feldbergs iecerējis iesākto turpināt, radot piemiņas ansambli, kurā
dominējošais būs Pārdomu ceļš. Šāds piemineklis, veidots ar
izpratni, cieņu un mīlestību, būtu nozīmīgs ne tikai Latvijas, bet
visas Eiropas un pasaules mērogā. Piemiņas zīmes tapšanu finansiāli
nodrošināja galvenokārt Izraēlas vēstniecība Latvijā un privātie
ziedotāji, sabiedrības plaša, nesavtīga atsaucība būs vajadzīga arī
darba turpinājumam.
Piemiņas sarīkojumā piedalījās Izraēlas ārkārtējā un pilnvarotā
vēstniece Latvijā Lironne Bar-Sadē, Vācijas vēstniecības pārstāvis
Tomass Šeps, muzeja «Ebreji Latvijā» direktors Iļja Ļenskis,
vēsturniece — arī Sabiles ebreju vēstures pētniece, Olga
Miheloviča, ebreju sabiedrisko organizāciju pārstāvji, holokaustā
bojā gājušo sabilnieku ārzemēs dzīvojošie tuvinieki, Talsu novada
pašvaldības, Sabiles pilsētas un Abavas pagasta pārvaldes
darbinieki un vairāki citi, kam šis notikums bija būtisks. Dzeju
lasīja izcilais latviešu dzejnieks un atdzejotājs Uldis Bērziņš.
Ikviens runātājs uzsvēra, cik nozīmīgi ir neaizmirst savas valsts
un cilvēces vēsturi, mācīties no tās. Uzrunās izskanēja vēlējums —
kaut kas tāds pasaulē nekad vairs nedrīkst notikt, ikviens kaut ar
mazumiņu var palīdzēt veidot humānu sabiedrību, kurā cilvēks, lai
kādas rases un tautības, būtu galvenā vērtība.
Laika skreja ir nežēlīga, un arvien grūtāk ir salasīt patiesas
atmiņu druskas, lai veidotos seno notikumu pilna un patiesa aina.
Starp visiem ievēroju enerģisku kundzi, Dzintru Šneibi, kura
ieradās ar velosipēdu un tā ļoti personiski nolika akmens zīmes
pakājē rūpīgi izvēlētu ziedu klēpi.
«Tas tiesa, man šis notikums ir ļoti personisks. Tepat netālu bija
manu vecvecāku mājas. Esmu dzimusi trīs gadus pēc tā visa, bet jau
no mazām dienām dzirdēju vecmammas un mammas stāstīto par to, kāda
kliegšana, kādas šausmas toreiz bija, kad gaišā dienas laikā
cilvēkus atveda uz mežu kravas mašīnās. Ļoti ātri, fiksi viss esot
nodarīts. Ģimenē par to runāja, bet uzmanīgi, lai uz āru nekas
neiziet. Tas bija tāds laiks, cilvēki bija iebaidīti. Mani no tā
visa dikti, dikti sargāja, bet es jau biju nešpetns skuķēns, kam
visu vajadzēja zināt. Kad lielie ko interesantu sprieda, mācēju
noslēpties zem galda un noklausīties. Atceros, mans tēvs teica, kad
pa radio runāja par holokaustu,— nu ko žīdi var tagad raudāt,
viņiem tak toreiz pateica, kāpēc neviens nemuka?! Mana mamma
notikušo nespēja pārdzīvot, tos kapus pakopa, lai vismaz kaut kā
sevi mierinātu.»
Īpašas izjūtas todien bija Kasparam Arhipovam, čigānu kultūras un
sabiedriskajam darbiniekam. Godinot Sabiles ebreju kopienas
piemiņu, jaunais vīrietis nevar ik mirkli nedomāt par turpat esošo
tukšo kapa bedri saviem tautiešiem. «Es atbraucu uz šo vietu jau no
paša rīta un spilgti iedomājos, kā romi ar lāpstām gatavo kapa
vietu sev un savējiem Kāds stāv bedres malā un komandē: ātrāk!
Dzīvi cilvēki rok kapu sev… Tās ir šausmas. Es to visu vīzijā
redzēju, te stāvot uz pakalna… Esmu dzirdējis aculiecinieku
nostāstus, ko stāsta no paaudzes paaudzē romu vidē.
Man ir nākotnes plāns, un ceru, ka sadarbībā ar Ojāru Feldbergu tas
noteikti īstenosies,— izveidot stendus ar materiāliem par
holokausta tēmu.»
(Kā fiksēts 1936. gadā izdotajā enciklopēdiskajā rakstu krājumā
«Talsu novads», citēju: «Galvenā minoritāte Talsu apriņķī,
galvenā kārtā Talsu apriņķa pilsētās, ir žīdi. No Sabiles
iedzīvotājiem 15 procenti ir žīdu (..) Talsu apriņķa žīdi ir
pilsētnieki — tirgotāji un amatnieki.» Sabilē 1935. gadā ir bijuši
1817 iedzīvotāji. no viņiem ebreju tautības — 281.)
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: