Iemūžinot piedzīvoto vēstures lappusēs 15.06.2018
14. jūnijā daudzviet Latvijā tika atzīmēta Komunistiskā
genocīda upuru piemiņas diena. Talsos atceres brīdī sanākušie
pulcējās pieminekļa «Koklētājs» pakājē.
Talsu novada domes priekšsēdētājs Edgars Zelderis atgādināja, ka
1941. gadā naktī no 13. uz 14. jūniju Padomju Savienības
okupētajā Latvijas teritorijā no mājām tika izrauti un arestēti
vairāk nekā 15 000 cilvēku. Viņi tika aizvesti uz Padomju
Savienības nostūriem, un lielākā daļa tā arī neatgriezās dzimtenē.
Tas Latvijai bija liels trieciens — vīrieši tika nošķirti no savām
ģimenēm, pakļauti piespiedu darbiem, pazemoti un spīdzināti. Daudzi
no viņiem pacieta neciešamas sāpes, par ko tiek runāts vēl šodien.
«Pirms vairākiem gadiem manā rīcībā nonāca vēstule, ko bija
rakstījis mans vectētiņš. Tajā viņš stāstīja, kā gulēja vilcienā uz
grīdas, kā viņam spēra un sita un kā viņš izjuta nolemtību. Vēlāk
viņš atgriezās, bet lasītais vienmēr paliks manā atmiņā un piemiņā.
Es gribu lūgt atcerēties šos cilvēkus, pieminēt viņus mūžīgi un
rūpēties par to, lai tas nekad vairs neatkārtotos,» aicināja
priekšsēdētājs.
Talsu evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Māris Ludviks uzrunu
iesāka ar pantu no Jāņa evaņģēlija 16. nodaļas, kur Kristus,
atvadoties no saviem mācekļiem, saka vārdus: «Pasaulē jums būs
bēdas; bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis!» Mācītājs
uzsvēra, ka ir pagājuši 77 gadi kopš nozīmīgā datuma, kad
vairāk nekā 15 000 cilvēku pazaudēja savas mājas.
1949. gadā daudz vairāk cilvēku tika aizvesti no dzimtenes,
bet 14. jūnijs ir simbolisks datums, kas apzīmē visas svarīgās
piemiņas dienas. «77 gadi ir pagājuši, un dzīvi ir palikuši
represēto cilvēku bērni. Būtu interesanti, ja varētu sadzirdēt
katra cilvēka atbildi uz jautājumu — kādas šodien ir tavas
izjūtas? Domāju, ka atbildes būtu dažādas. Šķiet, ka šis datums
vairs nav tik svarīgs kā Atmodas gadu sākumā. Mēs varam
jautāt — kādi tam iemesli? Vai rētas tiešām būtu sadziedētas
vai pasaulē šodien notiek nozīmīgākas lietas? Andrejs Eglītis reiz
sacīja: «Mūsu sajūtai vajadzētu būt tādai kā kailās rokās nesot
kvēlojošas ogles, kas neļauj aizmirst noziegumus, kuri iznīcināja
tik lielu mūsu tautas daļu.» Tādai vajadzētu būt mūsu sajūtai. Ja
tā būtu, ja mēs tā dzīvotu, mēs ne tikai pieminētu atceres dienu,
bet būtu gatavi cīnīties. Mīļie, cik labi būtu, ja šodien, pieminot
mocekļus un mūsu tautas traģisko pagātni, ar bažām raugoties
nākotnē, mēs spētu uzticēties Dievam, un, svinot šādus piemiņas
brīžus, apņemtos turpināt būt cīnītāji,» sanākušos uzrunāja
M. Ludviks.
Atceres brīdi noslēdza Talsu novada politiski represēto apvienības
nodaļas vadītājs Vilis Ieviņš. «1941. gada 14. jūnijā uz
Sibīriju tika aizvests gandrīz 4000 bērnu. Mēs varam
paanalizēt, vai tas bija daudz vai maz. Manā skatījumā, tas bija
ļoti daudz. Diez vai bērni bija vainīgi politiskajā situācijā,
kuras dēļ tika aizvesti pieaugušie.
Laiks ir pagājis ātri, bet 2018. gads mums — politiski
represētajiem — ir daudz devis. Pirmkārt, gribu atgādināt, ka
Latvijas Okupācijas muzejam ir ielikts pamatakmens. Protams, žēl,
ka mūsu skaits strauji samazinājās, un to, kuri būtu pelnījuši
piedzīvot Okupācijas muzeja atklāšanu, vairs nav starp mums.
Politiski represēto vārdā esmu ļoti pateicīgs, ka Talsu novada dome
atrada vietu Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru piemiņas vietai. Tie
bija vīri, kuri lika mūsu valsts pamatakmeni,» norādīja
V. Ieviņš. Viņš atgādināja, ka daudzus no atceres pasākumiem
Rīgas apkaimē rīko fonds «Sibīrijas bērni», un režisore Dzintra
Geka «Sibīrijas bērnu» vārdā aicina iedzīvotājus apmeklēt piemiņas
pasākumus un dalīties savās liecībās.
Noslēgumā pēc Latvijas Politiski represēto apvienības lūguma tika
atskaņota dziesma «Gaismas pils» un klātesošie pieminekļa pakājē
nolika ziedus.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: