Ik gadu — intensīvais kurss, trenējoties dzīves svētceļojumam 09.08.2014


Trešdien, 6. augustā, no Kolkas Jūras Zvaigznes
Dievmātes Romas katoļu baznīcas sākās velosvētceļojums uz Aglonu.
Veicot vairāk nekā 600 kilometrus garu ceļa posmu un trīs dienas
minoties arī pa Lietuvas teritoriju, galapunktā ap 30 cilvēku
lielajai svētceļnieku komandai paredzēts nonākt
13. augustā.
Lai arī Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svinēšana
ir izteikti katoliska tradīcija, šī gada mūsu puses svētceļnieku
pulks ir neparasti starpkonfesionāls — ceļā izvēlējusies doties gan
Lidija no Talsu baptistu draudzes, gan Arta no Talsu Kristīgās
sadraudzības, gan vecticībnieks Andrejs no Rīgas.
Lidija Ēce doties svētceļojumā ar kājām vēlējusies jau sen. Kad
pirms pāris gadiem uzzinājusi, ka no mūsu puses tagad uz Aglonu ir
iespēja doties vien ar velosipēdu, nodomājusi, ka tad viņai tas nav
vajadzīgs. Tomēr šogad, ik mēnesi tiekoties ar citu draudžu
jauniešu vadītājiem, tikusi iedrošināta un izlēmusi svētceļojumā
piedalīties. «Svētceļojumā esmu gribējusi doties tāpēc, ka tas ir
laiks Dievam. Ir konkrēti cilvēki, par kuriem šajā laikā lūgšu. Man
ir arī jautājumi, uz kuriem ceru saņemt atbildes. Līdz šim bijušas
vairākas sadzīviskas zīmes, kas ļāva saprast, ka man ir jādodas
šajā ceļā. Ar katoļiem saprotos labi, un mums Talsos vispār visām
draudzēm ir labas attiecības, tāpēc domāju, ka problēmu nebūs. Pat,
ja es kaut kam nepiekrītu, drīkstu paturēt savu viedokli,» viņa
vērtē. Apziņa, ka dienā nu ar velosipēdu būs jāmēro vidēji 80
kilometru, gan mazliet biedējot, bet griboties ticēt, ka viss būs
labi.
Arī Arta Millere jau sen vēlējusies doties svētceļojumā, bet
pienākumi allaž likuši būt citur. Kad šogad šai iecerei atkal
pieķērusies, bet bijušas šaubas, vai svētceļojums fiziski būs pa
spēkam un izdosies dabūt visu nepieciešamo, palīdzējis kāda cilvēka
aizrādījums, ka cilvēki dzīvo, 80 procentos gadījumu domājot,
prātuļojot un apcerot visu, kamēr ieceres vai sapņi zūd, bet tikai
20 procentos gadījumu rīkojas. Nu Arta izlēmusi rīkoties un
paļauties, ka Dievs ceļā palīdzēs. «Man ļoti patīk
starpkonfesionāli pasākumi. Lai gan šis ir vairāk katolisks, jūtu,
ka gaidīts ir ikviens, un mūs, kristiešus, nevajadzētu dalīt pa
konfesijām — esam viena Tēva bērni! Kopīgi pasākumi vieno, liek arī
mācīties citam no cita,» uzskata Arta.
Priesteris Toms Priedoliņš, kura vadībā svētceļnieki ir devušies
ceļā, šo ikgadējo pieredzi atzīst par nepieciešamību. «Iziet no
sevis, no savas komforta zonas, no ikdienas rutīnas. Izvērtēt to,
kas ir svarīgākais. Tas ir laiks, kad var mācīties sevi dāvāt
citiem, mācīties mīlēt Dievu un tuvāko. Katru reizi var atklāt kaut
ko jaunu vai arī atcerēties aizmirsto. Dievs vienmēr ar kaut ko
pārsteidz, un tāds ir svētceļojums — piedzīvojums ar Dievu.
Intensīvais kurss dzīvei, kas arī ir svētceļojums,» salīdzina T.
Priedoliņš. Arī Svētajā Misē pirms došanās ceļā priesteris
iedrošināja klātesošos, paužot, ka gan dzīvē, gan svētceļojumā ir
brīži, kad gadās pagurt, bet tad jāsakož zobi un jāturpina mīties,
jo padoties nav vērts. Par starpkonfesionālo kompāniju Toms
priecājoties. «Vispār jau man katru gadu ir prieks par visām
kompānijām, neatkarīgi no tā, kādai konfesijai svētceļnieki pieder.
Katrs dalībnieks tikai apliecina, ka cilvēkus iedvesmo iespēja
doties svētceļojumā un ir vērts turpināt,» spriež priesteris.
Raksta tapšanas laikā svētceļnieki bija pārnakšņojuši Ventspilī un
gatavojās doties ceļā uz Aizputi. Šodien viņiem iecerēts sasniegt
Griezi, rīt svētceļnieki brauks pa Lietuvu, kur turpmākajās naktīs
atpūtīsies Kuršēnos, Pakrojā un Kupišķos. Latvijas teritorijā
svētceļnieki atgriezīsies vien otrdien, kad pārnakšņos Ilūkstē, lai
nākamajā dienā mērotu atlikušo ceļa posmu līdz Aglonai.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: