«Izaicinājumus sev uzlieku pati vai to izdara dzīve» 30.07.2018
Māksla. Izaicinājumi. Pedvāle. Vārdi, kas man asociējas
ar Lauru Migloni. Rit 11. gads, kopš viņa strādā Pedvāles
Brīvdabas mākslas muzejā par kuratori. Sarunā atzīst, ka dzīvē
nekas nenotiek vienkārši, tā pilna izaicinājumu. Iespējams, tādēļ
ka nemāk un negrib lišķēt un tēlot, vienmēr dzīvojusi pēc pašas
izvirzītajiem principiem. Sev noteikusi — ja saskarsies ar
vienmuļību un nevarēs pilnveidoties, atkal kaut ko
mainīs.
Lauras dzimtā puse ir Madona. Tur, vecāku Baibas un Osvalda
paspārnē, aizvadīti pirmie dzīves gadi. Smejot teic, ka pat savu
nākšanu pasaulē pieteikusi ar pompu — kādā saltā februāra rītā
Ērgļu (blakus Madonas novadam) slimnīcā, pulksten 6.00. Laikā, kad
medicīnas personāls bija aizņemts, jo jaunajām māmiņām barošanai
jānes mazuļi, bet slimnīcas skaļruņos skanēja himna. «Izvēlējos
tādu brīdi, lai man pievērstu uzmanību,» pasmaida Laura. Tā kā
piedzimusi gada aukstākajā mēnesī, viņa neaizraujas ar dzimšanas
dienas atzīmēšanu. Parasti šajā laikā slimojot vai nu pati, vai nu
viesi. «Pat ja ļoti gribētu, būtu sarežģīti.»
Daudz laika bērnībā pavadīts Rīgā, kur dzīvoja mammas māsa ar
Lauras brālēnu un māsīcu. «Cīnījos, lai izrautos no Madonas. Ja
citi bērni brīvdienas pavadīja laukos, es katru brīvu brīdi devos
uz Rīgu. Tur bija iespēja redzēt to, kā nebija reģionā. Cirks,
dažādi pasākumi, veikali, pat, ar šīs dienas acīm raugoties,
elementāra lieta — Rīgā bija nesalīdzināmi vairāk televīzijas
kanālu. Un daudz kā cita, par ko laukos varēja tikai sapņot.
Atceros lielu pārdzīvojumu: lai nopirktu saldējumu, Madonā bija
jāstāv ļoti garā rindā pie piena veikala. Kad esi nostāvējis
vairākas stundas un to nopircis, uz ielas ēst nedrīkst, jo kārtīgs
bērns tā nedara. Tas nozīmē, ka ar saldējumu jātiek cauri pilsētai
līdz mājām, kur tas ir jau izkusis. Pie katra veikala Madonā nācās
gaidīt ļoti ilgi, kamēr Rīgā varēja aiziet uz «Minsku» un visu
nopirkt vienuviet.»
Bērnība redakcijā
Laurai ir piecus gadus jaunāks brālis Jānis. Līdz ar to bijis gan
laiks, kad varēja baudīt vienīgā bērna statusu, gan laiks, kad
savas mantas, uzmanība un aizmugurējais automašīnas sēdeklis jādala
ar kādu citu.
Tā kā mamma Baiba ir žurnāliste, kura vēlāk kļuva par Madonas
reģionālā laikraksta «Stars» un «Madonas Atmodas» galveno
redaktori, bērnībā daudz laika pavadīts redakcijā un blakus esošajā
tipogrāfijā. «Pirmie zīmējumi tapa uz avīzes maketēšanas lapām, ko
atvēlēja laikraksta atbildīgais sekretārs. Tās man šķita ļoti
īpašas — rūtotas lapas ar numurētiem taisnstūriem. Uz tām ar
speciālu petitu lineālu zīmēja jeb maketēja avīzi. Interesanti bija
vakari Madonas tipogrāfijā, kur pēc darba laika beigām gan
žurnālisti, gan tipogrāfijas darbinieki brīvprātīgi veidoja
«Madonas Atmodu». Tad varēju izlodāt visus kaktus un brīnīties uz
katra soļa. Izjutu arī līdzpārdzīvojumu, kad mamma ar skaidras
naudas maisu nakts melnumā devās uz Rīgu pēc kontrabandas avīzes
papīra. Vēl tagad atceros kravas mašīnu, kas slīdēja cauri
naksnīgajai pilsētai. Mēs stāvējām ceļa galā un gaidījām, kad mamma
izkāps sveika un vesela. Dažādu politisko iemeslu dēļ uz mājām
mēdza nākt arī milicija. Caur māti izdzīvoju padomju laika pēdējos
gadus, atmodu.»
Tētis Osvalds ir diplomēts elektriķis, kurš 1993. gadā nolēma
kļūt par pilna laika studentu Latvijas Universitātes Teoloģijas
fakultātē, lai vēlāk kalpotu par luterāņu mācītāju, ko dara
joprojām. Laura atzīst, ka sākotnēji nav iedziļinājusies ticības
jautājumos, bet, kad sasniegusi apzinātu vecumu, kļuvusi par
anarhisti. «Redzēju baznīcas virtuvi, tāpēc darīju visu pretēji, to
noliedzot. Laika gaitā gan tas mainījās. Atradu savu ceļu katoļu
baznīcā. Tēvs konvertācijai šķēršļus nelika. Viņam galvenais bija,
lai ticu Dievam un esmu kristiete,» klāsta Laura. Viņa atklāj, ka
tas bijis dzīves posms, kad cīnījusies par visu. «Manī bija
jaunības maksimālisms. Nebija pelēko zonu, varbūt. Viss bija balts
vai melns, jā vai nē. Kad mani klases un kursabiedri precējās un
dibināja ģimenes, es dzīvē cīnījos ar saviem uzskatiem un
pārliecību, stingri ejot uz mērķiem, galvu negrozīdama. Biju
karotāja. To ietekmēja arī tas, ka biju visnotaļ atpazīstamu vecāku
bērns. Vēlējos izrauties no mazpilsētas.»
No bastošanas bērnībā līdz maģistra grādam
Pamata un vidējo izglītību Laura ieguva Madonā. Pamatskolas gados
līdztekus mācījās arī Madonas mākslas skolā, kas tolaik sagādāja
galvassāpes. «Sūtīt bērnu mākslas vai mūzikas skolā ir vecāku
lēmums, par ko bērni ne vienmēr ir priecīgi. Nebija tā, ka man
nepatika mākslas skolā, bet grūtības sagādāja neskaitāmo skiču
zīmēšana nodarbībās un mājās. Tādēļ mēdzu kādas nepatīkamās
nodarbības nobastot. Neciešu melnrakstus un sagataves, to visu daru
galvā. Domāju, domāju, domāju, līdz pārnesu uz papīra. Staigāju
pusgadu ar ideju galvā un pēdējā nedēļā pirms skates to uzliku uz
papīra. Protams, mani centās audzināt, izsaucot uz skolu māti. Biju
pirmais skolnieks, kurš paziņoja, ka negatavos diplomdarbu ne
gleznošanā, ne zīmēšanā, ne kompozīcijā, bet gan mākslas
vēsturē — trīs referātus par van Gogu, Dalī un Pikaso.
Rezultātā nācās izgatavot katra autora kādu gleznu kopijas.
Protams, tagad to atminoties, tas šķiet smieklīgi.»
Līdztekus mācībām Madonas pilsētas ģimnāzijas humanitārajā klasē
Laura divus gadus katru nedēļas nogali brauca uz Rīgu, jo bija
iestājusies arī Itāļu valodas un kultūras institūtā. Proti,
septiņas dienas nedēļā Laura mācījās.
Pēc vidusskolas absolvēšanas tādu, kuri ieteica Laurai, kur un kādu
izglītību iegūt, bija daudz. Tomēr jaunietei bija savi plāni, pie
kuriem stingri turējās. Proti, viņa iestājās Latvijas Mākslas
akadēmijā, lai studētu mākslas zinātni. «Ja godīgi, līdz galam
neticēju, ka tur tikšu, bet to neizrādīju. Rezultātā iekļuvu,
turklāt — budžeta grupā. Esmu par to pateicīga valstij.» Par
valsts līdzekļiem Laurai bija iespēja iegūt arī maģistra grādu,
šoreiz — Kultūras akadēmijā, apgūstot kultūras menedžmentu.
Tur viņa iestājās pēc Pedvālē nostrādāta gada.
Mākslas akadēmijas laikā, trešā kursa pavasarī, Lauru pārsteidza
kāds dzīves pavērsiens un izaicinājums — tika apzagts
dzīvoklis, kurā viņa dzīvoja. «Sākumā biju pārliecināta, ka mani
nes cauri. Sesijā bija jānodod 12 referāti un kursa darbs ar pašas
fotografētiem vizuālajiem pielikumiem. Kā domā, ko nozaga dzīvokļa
aplaupīšanas laikā? Ne jau televizoru, mūzikas centru vai vēl ko
citu, bet datoru un fotoaparātu! Divas lietas, kas man bija tik
nepieciešamas! Tādēļ nevarēju pabeigt attiecīgo pusgadu akadēmijā
un paņēmu akadēmisko gadu,» savos dzīves līkločos ved
L. Miglone. Akadēmiskā gada laikā viņa strādāja Kultūras
ministrijas pakļautībā esošajā Valsts kultūrizglītības centrā, kas
atbild par visām ministrijai pakļautajām izglītības iestādēm.
«Sapratu, ka man nepatīk ar birokrātiju saistīts darbs. Varbūt tas
ir slikti, bet nemāku lišķēt un izlikties. Saku, ko domāju. Tādā
darbā vajag pieprast liekulības mākslu, kas man nepiemīt.»
Laura uzskaita neskaitāmu zinātņu vēstures, kas viņai bija jāapgūst
Latvijas Mākslas akadēmijā. Vai studējot netrūka praktisko
nodarbību? «Ļoti labi apzinājos sava praktiskā snieguma līmeni.
Sapratu, ka nespēju radīt ko augstvērtīgu, tāpēc labāk neradīt
neko. Negribēju nodarboties ar amatierismu, diletantismu. Labāk no
sirds nodevos teorijai un tagad ieguldu enerģiju, lai palīdzētu
māksliniekiem.»
Nejaušības dēļ nokļūst Pedvālē
«Jau vidusskolas laikā vasarās strādāju Madonas novada laikrakstā
«Stars». Pašmācības ceļā apguvu maketēšanas pamatus. Maketēju avīzi
un rakstīju, divi vienā. Mazliet izbaudīju savas bērnības zemes,
Madonas tipogrāfijas, atmosfēru. Iesaistījos Madonas lepnuma,
festivāla «Sinepes un Medus» organizēšanā, veidojot festivāla
avīzi. Pēc bakalaura studijām aizbraucu uz Lielbritāniju, kas bija
absolūti miserable (no angļu val. — nožēlojams) stāsts.
Vairākus mēnešus kādā pagrabā ledainā ūdenī mazgāju no Ēģiptes
ievestus sīpollokus. Turpinot savu formēšanās ceļu līdz ideālam,
izbaudīju šādu eksotiku. Vēl ilgi pēc tam bija sajūta, ka mani vajā
sīpolu smarža,» tagad ar smaidu pieredzē dalās Laura.
Augšā un lejā kā pa kalniem. Pēc kritienam pielīdzināmā
piedzīvojuma Anglijā dzīve piespēlēja kāpumu. Tādu, kas ilgst
joprojām. «Pēc atgriešanās Latvijā (2007. gadā) norunāju
tikties ar draudzeni. Mums neplānoti pievienojās Laura Feldberga
(tēlnieka Ojāra Feldberga meita — red.). Maltītes laikā
runājām, ka es meklēju darbu. Pieteicos vairākos preses izdevumos
maketētāja vakancei. Laura piedāvāja viņu vasarā aizstāt
Pedvālē — palīdzēt tētim. Tas bija viņa 60. jubilejas gads,
bet Laurai bija jābrauc uz Austrāliju un Japānu. Lai pastrādāju par
kuratori tikai trīs mēnešus, darba nebūšot daudz. Nodomāju —
labi. Ja reiz uz tik īsu laiku, kāpēc gan nē.
Pēc trīs mēnešiem man piedāvāja turpināt iesākto. Sākotnēji nebiju
pārliecināta, jo prātā bija idejas, ko realizēt, bet sapratu, ka
jāpieņem lēmums. Cik ilgi mētāšos apkārt? Galu galā: man taču
jāatbild uz jautājumu, kas es esmu? Aizbraucu uz Romu, lai parunātu
ar sevi. Sapratu, ka nav jēgas izlikties, ir jābūt absolūti
patiesai, jo pretējā gadījumā šai sarunai nav jēgas. Rezultātā
atgriezos Pedvālē, lai mēģinātu. Sākotnēji, protams, nebija
izpratnes, kas ir Pedvāle. Izjūta, ko, kāpēc un kā darīt, nāca ar
laiku. Pārkāpu slieksni no sevis meklējumiem uz izpratni, kas ir
kas. Tad pieņem normālo, pelēko un neej kara gājienā. Varētu teikt,
ka noliku ieročus un iestājās miers. Protams, arī te ikdiena paiet
dažādās cīņās, bet tas ir citādi.»
Lauras ikdiena Pedvāles Brīvdabas mākslas muzejā paiet, veicot
plaša spektra pienākumus. Te visi dara visu, pēc vajadzības.
Sākumā, piemēram, mazgāti logi, strādāts kasē, klātas gultas
viesiem. Izpratne par lietām un uzdevumiem radās pamazām. Šobrīd
Laura ar O. Feldbergu strādā, lai īstenotu dažādus projektus.
Izstrādā to pieteikumus un realizē.
«Man patīk, ka Pedvāles ikdienā radošums iet roku rokā ar
izaicinājumiem, risku un šķēršļu pārvarēšanu. Tieši tādēļ šeit esmu
jau 11 gadus, citādi būtu prom. Ja ikdienas darbā iestāsies
stagnācija, tad būs jāmeklē kaut kas cits,» ir pārliecināta Laura.
Viņa atzīst — jo vecāka kļūst, jo grūtāk doties nezināmā tumsā
vai ar galvu lēkt ūdenī, bet — ja vajadzēs — to
darīs.
«Jā, reizēm uznāk nostalģija pēc mājiņas ar baltu sētiņu un
dārziņu, kur rotaļājas bērni, un vīra, kurš mūs apgādā. Idilliski
un skaisti, bet apzinos, ka to izturētu aptuveni mēnesi, divus. Man
nekādā gadījumā nepatīk vienveidība un rutīna. Jābūt
izaicinājumiem. Tos sev uzlieku pati vai to izdara dzīve.
Nepārtraukti,» secina L. Miglone.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: