«Ja grib izārstēt depresiju, jābrauc uz Vīna svētkiem!» 01.08.2017

Paula Kārkluvalka
paulakarkluvalka@gmail.com
63223336

Tweet

«Talsu Vēstis» Sabilē viesojās pirms Vīna svētku atklāšanas. Brīdī, kad kultūras nama kolektīva izveidotajā «kafejnīcā» jeb radošajā ofisā grīdu klāja salmu kaudze, galdu — neskaitāmi svētku atribūti un pāri visam telpu piepildīja svētku rīkotāju gluži vai sprādzienbīstama enerģija. Tā vietā, lai sausi atreferētu piecu dienu ilgo svētku programmu, kultūras nama meitenes caur smiekliem un asarām dalījās ar aizkulišu stāstiem un svētku būtību — radīt prieku. Sarunā piedalījās Gerda Zeberiņa, Iveta Sēruma un viņu meitenes — Baiba, Inita un Anita.
— Kas ir svētku rīkotāji?
Gerda: — Kultūras nama darbinieki, bērnu bibliotēkas meitenes un brīvprātīgie palīgi. Kodolu veido aptuveni septiņi cilvēki, kuri izdomā svētku programmu un tad aicina sev pievienoties citus. Piemēram, Anita ir sabilniece Rīgā. Svētku laikā viņa dzīvo te. Lai Anitai kultūras namā nebūtu jānakšņo vienai, arī es tagad te dzīvoju!
Vakar līdz trijiem naktī ņēmāmies, līmējām, štukojām. Piemēram, pop­ielu nevar izdomāt pa dienu, to var izdarīt tikai pēc vienas vīna pudeles!
Ir idejas, kas nāk pēdējā brīdī, tādas, ko taupīsim nākamajiem svētkiem. Viena no tām — Vīna svētkos, tāpat kā Lasvegasā, cilvēkus varētu salaulāt, bet rīta pusē pēc zaļumballes laulību pie vietējā notāra varētu šķirt.
Nav māksla piezvanīt un uzaicināt māksliniekus. Lielākais darbs ir šis! Piemēram, mūsu Baiba, kura sevi sauc par slotas operatoru, izdarījusi ļoti daudzus darbus — līmējusi, šuvusi, daudzas dekorācijas jau aizvestas projām. Baiba varētu pateikt: «Paldies, tas nav mans pienākums! Esmu iztīrījusi telpas un eju mājās!» Bet Baiba paliek! Viņai ir brīnišķīgas idejas! Un pat pārģērbsies, ja vajadzēs!
— Pastāstiet par sestdienu — dienu ar visbagātāko svētku pro­grammu!
Gerda: — Sestdiena ir jāsāk ar pilsētas modināšanu! Šoreiz to darīsim kopā ar Ufo. Viņš teica, ka bijis ļoti daudz kur, saticis miljoniem cilvēku, bet nevar saprast, kā tādā mazā pilsētā visi var būt tādi «ku kū»? (Labā nozīmē.) Viņš nesaprot, kā šo visu var paveikt.
Modināšana sanāk padārga, bet mums ir sava metode — sava «skaņa», savi cilvēki, kas kāpj modināšanas transporta kravas kastē. Katru gadu pieaug modināt gribētāju pulks, bet vietu skaits ir ierobežots. Tas ir pasākums, tā nav tikai pilsētas izbraukāšana. Cilvēki mūs gaida! Pat mana mamma, kura ir ļoti ieturēta, — kopā ar kaimiņieni, tērpta peldkostīmā un ar sagaidīšanas scenāriju!
Inita: — Vienu gadu bija traģēdija — modinātāji neaizbrauca! Jēziņ!
Gerda: — Šoferis sajauca ielas un neaizbrauca, bet mamma kopā ar kaimiņieni gaidīja! Viņa katru gadu mums pasniedz siļķi kažokā, jo mūs neviens neēdina. Mēs ēdam to, ko mums iedod. Cilvēki no rīta iedod siltas olas, kotletes, cīsiņus, gurķus. Dažādus dzērienus. Pagājušajā nedēļā Baiba vienu no šiem dzērieniem attaisīja, gandrīz izšāva kultūras nama sienu! Gadu stāvēdams, dzēriens bija pamatīgi uzrūdzis!
Iveta: — Mēs spēlējamies, un pārējie pavelkas līdzi. Tie, kuri svētkus apmeklē pirmoreiz, iepleš acis un nākamajā gadā brauc daudz lielākā pulkā.
Gerda: — Mēs neliekam reklāmu televīzijā, nemaksājam bargu naudu par pasākuma popularizēšanu. Vīna svētkus reklamē vien «Kurzemes radio» un sociālajos tīklos. Pārbaudīts — vislabākā reklāma ir draugi!
Iveta: — Vīna svētku laikā mēs dzīvojam savu īsto dzīvi. Mēs varam būt paši. Būt vienkārši, sirsnīgi, atvērti, mīlestības pilni pret ikvienu, kas iegriežas Sabilē. Mums ir dota iespēja visus apmīļot!
Gerda: — Piemēram, Kandavā visi ballējas kalnā, bet tie, kuri pa apakšu brauc cauri pilsētai, nemaz nenojauš, ka augšā notiek balle. Savukārt caurbraucot Sabili, cilvēki nokļūst svētku epicentrā.
Anita: — Šeit reiz iesprūda satiksmes autobuss un netika laukā!
Iveta: — Reiz pie kultūras nama saplīsa autobuss un noštopēja teatralizēto gājienu!
Gerda: — Mūsu Sabiles policists stūma to autobusu uz priekšu!
Ja grib izārstēt depresiju, jābrauc uz Vīna svētkiem! Visi šeit paliek labi jocīgi.
Baiba: — Katram cilvēkam tas jocīgums ir iekšā, bet nav, kur to izlikt. Te to var!
Gerda: — Man šķiet, ka dvēselei vajag vienkāršas lietas. Vīna svētkus atklāj operdziedātājas Evitas Zālītes koncerts dvēselei, bet pēc tam sākas svētku dullums.
Nekas nevar būt briesmīgāks kā jubileja, kurā jāsēž pie galda un jāēd kārtējā karbonāde līdzās klusējošiem viesiem. Bet, ja sāk dziedāt, tad garantētas labas atmiņas. Vienkāršas lietas vienmēr būs visskaistākās! Pēc tā mēs vadāmies.
— Cik cilvēku ik gadu iesaistās svētku tapšanā?
Gerda: — Ir ziedotāji, kas ieskaita naudu pašvaldības ziedojumu kontā, ir cilvēki, kas iedod gurķus, zapti, drēbes, lentes. Ja palūdzam, mums nes aizkarus, pudeles, bundulīšus. Mums ir atnestas padomju laika konfekšu kastītes, tajās ievietosim Sabiles «Raffaello» jeb «Sabillerro». Mums ir saziedotas vecas durvis, logu rāmji, esam sataisījušas lampas, dekorācijas no lakatiem. Prātoju, ka svētdien svētkus varētu noslēgt ar saziedoto un izveidoto dekorāciju notirgošanu, atdošanu par ziedojumiem. Šo naudu varētu izmantot nākamo Vīna svētku rīkošanā.
Katrs palīdz kā varēdams. Atbrauca draugi un pasniedza man «Ibumetīna» kastīti, kurā ievietoti 200 eiro. Ar teikumu: «Tas, Gerda, lai tev galva nesāp!» Tas bija ziedojums koncertam baznīcā. Apsēdāmies un apraudājāmies.
Iveta: — Visaktīvākā cilvēku līdzdalība sākās gadā, kad aicinājām Vīna svētkiem ziedot dažādus paklājus.
Gerda: — Izdomājām —, ja Ventspilī var būt ziedu paklāji, kādēļ gan lai mums nebūtu paklāji?
Iveta: — Toreiz pa nakti mēs tos naglojām pie trotuāra!
Gerda: — Doma ir sekojoša — gribam, lai cilvēki jūtas kā mājās! Sākām ar paklājiņiem, tiem sekoja mēbeles un saklāti galdi. Atceros, ka uz ielas bija novietots pieliekamais ar ievārījumiem. Novērojām, kā čigāniete atvēra skapīti, paņēma zapti un aiznesa mājās. Vēlāk ieradās arī pēc dakšiņas! (Smejas. — P. K.)
Iveta: — Senos čigānus pazīstam sejā. Mums bija viena kolorīta kundzīte — Maiga. Viņas pēdējā gadā ielas uz svētkiem iekār­tojām kā māju ar mēbelēm. Ejot svētku atklāšanas gājienā, ieraudzījām Maigu — viņa bija cēli iesēdusies skaistākajā krēslā, ar smēķi zobos un māja mums ar roku. Gluži vai klanīdamies, teicām: «Sveicināta, Maiga!» (Smejas. — P. K.)
Gerda: — Šķiet, ka apkārtējo iesaistīšana svētku tapšanā sākās ar draugiem, ar teatralizēto gājienu. Tas gadu laikā pilnveidojies, un gājiena dalībnieku vidū valda sacensības gars, cits citu vēlas pārspēt.
— Ko īpaši gaida svētku apmeklētāji?
Gerda: — Ļoti gaida apsveikumu koncertu (jeb pieaugušo popielu «Vīna dullums» — P. K.), cilvēki laicīgi iesūta sveicienus, piemēram, uz kāzu jubilejām. Tikai tad «pievelkam» klāt atbilstošas dziesmas.
Anita: — Katru gadu nodomāju: pietiek, tādas muļķības nedarīšu un uz skatuves vairs nekāpšu! Aptuveni pirms sešiem gadiem, kad bija pirmā popiela, uzkāpu uz skatuves un biju šokēta — priekšnesumu vēroja ap 1000 skatītājiem!
Gerda: — Uzreiz pēc gājiena cilvēki skrien uz popielas notikšanas vietu, pat iepriekš rezervējot vietas ar atstātiem maisiņiem.
Baiba: — Tā pati kolhoznieku tēma katru gadu saista arvien vairāk cilvēku.
Gerda: — Domāju, ka to vairs nevajag, taču apkārtējie saka, ka ar mani vairs nerunās, ja kolhozu izņemšu no svētku programmas. Cilvēki šim pasākumam notic! Lai gan balle paredzēta līdz pusnaktij, vēl sešos no rīta cilvēki pie ugunskuriem dzied, mājās iet zeķēs, jo kurpes pazaudētas.
— Kad svētku organizatoriem ir vissaspringtākais laiks?
Gerda: — Trakākā ir piektdienas nakts uz sestdienu. Beidzoties diskotēkai, jādodas uz centru krāmēt dekorācijas. Pēc tam nevar aizmigt, gribas visu izrunāt, bet nākamajā rītā agri jābūt augšā.
Domājam Vīna svētkus izvirzīt Pasākumu gada balvai. Vīna svētki var pretendēt uz dažādām nominācijām. Šajos svētkos mēs ieguldām milzīgu darbu, atņemam laiku ģimenēm, strādājam līdz vēlai naktij, ēdam tad, kad atceramies. Organizējam svētkus tā, lai tie būtu radoši, saulaini, forši.
— Kā svētkus padarīt dzīvus?
Gerda: — Man šķiet, ka svētku organizētājam jābūt kā kuģa kapteinim, kas ne tikai formāli par visu atbild, bet iesaistās ar visu sirdi. Ir reizes, kad bijuši tādi kreņķi, ka gribētos, lai zeme atveras, bet iesaistoties, caur prieku un asarām, viss izdodas. Un cilvēki redz, ka viss notiek pa īstam!
— Ko darīsiet, svētkiem noslēdzoties?
Gerda: — Svētdien ir dievkalpojums baznīcā. Pēc tā būs «Cepto desiņu saiets». Abavas malā gulēsim zālē, klausīsimies mūziku, skatīsimies mākoņos un pārrunāsim izdarīto. Pēc svētkiem mēs pašas būsim kā izceptas desiņas, bet jutīsimies labi.
Iveta: — Visu apspriedīsim un dzemdēsim jaunas idejas!
Gerda: — Tas nav pasākums tikai mums, tas ir pasākums visiem!

Pievienotie attēli

Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: