Ja gribi institūciju ne vien uzturēt, bet arī attīstīt, jāiegulda liels darbs 12.02.2015
11. februārī 1.—12. klašu skolēni piedalās Ēnu dienā. Tā ir karjeras izglītības programma, kas ļauj skolēniem vērot interesējošās profesijas pārstāvja darba ikdienu. Šim notikumam gatavojoties, divas ēnas — es un Talsu 2. vidusskolas skolniece Zuzanna Miķelsone — jau pirmdien izmantojām iespēju sekot līdzi Strazdes bērnunama direktores Ingas Fabriciusas spraigajai darba ikdienai.
Bērniem šīs ir mājas
Abas ar Zuzannu bērnunamā ierodamies krietni pirms Ingas, kura rīta cēlienā devusies darba darīšanās uz Rīgu. Viņu gaidot, pagūstam izbaudīt pārdomas raisošas sarunas ar iestādes saimniecības pārzini Māru Zariņu, dzīvesgudru sievieti, kura te strādā jau vairāk nekā desmit gadu. Prātā īpaši palikusi darbiniekiem tik sāpīgā frāze: «Tas jau no bērnunama…», ko nereti velta cilvēkiem, kuriem nav bijusi iespēja augt ģimenē un kuru dzīve nav iegrozījusies tik veiksmīgi, kā varētu vēlēties. Kopā spriežam — tāda frāze rada iespaidu, ka bērnunama iemītniekiem māca zagt un izdarīt citas nepieņemamas izvēles! Tā vietā daudz bērnu aprūpes iestādē nonāk, jau ieguvuši nelabvēlīgu bagāžu, un bērnunamā pavadītais laiks izrādās par īsu, lai tālākajā dzīvē paši spētu izdarīt labu izvēli.
Tikai šādā iestādē pa īstam saproti, cik nozīmīgs ir vārds «mājas». To, dodoties projām no bērnunama, labāk izvairīties lietot tā iemītnieku klātbūtnē. Viņiem taču mājas ir šeit, tomēr nepiepildītas ilgas paliek vienmēr. Īstu bāreņu jau te nav, tie ir dzīvu vecāku bērni, kuru mammas un tēti neprot vai nespēj par savām atvasēm rūpēties. Māra nopūšas — tik daudz kas vecākiem mēdz būt svarīgāks par bērniem… Bet mazie, reizi pēc reizes vīlušies, tomēr turpina ticēt vecāku solījumiem vismaz atbraukt ciemos, reizēm ilgi dežūrējot pie logiem.
Un tomēr bērni šīs sauc par mājām. Kad pašā vakarā dosimies no iestādes projām, Zuzanna atzīs, ka nebija domājusi te piedzīvot tik ģimenisku gaisotni. Man nāksies piekrist.
Pirmdienas — papīru dienas
Kamēr mēs tā rimti runājamies, Inga, no Rīgas pārbraukusi, pie mums atskrien teciņiem. Viņas dienas ritms ir daudz spraigāks. Atbildējušai uz vairākiem telefona zvaniem, tūlīt viņai kopā ar Māru jāsēžas pie datora, lai veiktu neatliekamus darbus, un mēs ar Zuzannu pat nenojaušam, ka tie ievilksies vairākas stundas. Sava loma ir tam, ka modernās tehnoloģijas saspringtos brīžos mēdz mest izaicinājumu, bet vislielākajā mērā runa ir par skrupulozi aizpildāmām atskaitēm. Šad un tad direktores kabinetā ienāk pa kādai darbiniecei un viņas, kā jau sievietes to spēj, trijos vārdos vienojas par turpmāko dienas plānu. Pārējā laikā Inga un Māra darbojas, ieurbušās datora ekrānā un murminādamas tādus vārdus kā «iepirkumi», «pasūtīšana», «kontaktpunkti», «līgumi». «Ko es darītu bez Marčika (tā Inga mīļi dēvē Māru — E. L.)! Man reizēm vajag, lai viņa vienkārši pasēž man blakus,» uzticamo kolēģi pamanās paslavēt Inga. Laiku pa laikam viņa arī pamet acis uz pulksteni un iesaucas: «Tūlīt bērni būs mājās!» Kad iztālēm dzirdama automašīnas rūkoņa, Inga automātiski paskatās ārā pa logu: «Mīlulīši brauc? Nē, kaut kas brauc garām…»
Izrādās, pirmdienas direktorei allaž ir papīru dienas. Tad Inga arī nakšņo bērnunamā. Miegam gan tiek atvēlēts pavisam maz laika — no 22.00, kad bērni dodas gulēt, līdz 3.00 viņai esot ražīgākās darba stundas, netraucēti (klusumu pārtraucot vien pūču ūjināšana aiz loga!) kārtojot visu nepieciešamo dokumentāciju. Dažkārt darbs ievelkoties pat līdz 6.00 rītā… Pēc tam dažas stundiņas var pagulēt mazajā dīvāniņā psihologa un sociālā darbinieka kabinetā. Bet Inga nesūdzas, vien atklāj, ka regulāri jādodas uz dažādām mācībām un jātiekas ar cilvēkiem, tomēr arī bērnunamā paveicamajām lietām jāatrod laiks. «Ja gribi institūciju ne vien uzturēt, bet arī attīstīt, tas kaut ko prasa! Šajā darbā jābūt ļoti elastīgam, jāorientējas it visā. Galvenā atbildība tomēr ir vadītājam, un tā ir liela. Jārēķinās, ka esi mamma, iestādes pārstāvis, projektu rakstītājs un dārznieks — plašs ampluā,» viņa smejas un parāda gumijas zābakus, kas nelielajā kabinetā atrodas rokas stiepiena attālumā no datora. Netrūkstot arī kurpju dažādiem gadījumiem.
Nav laika pat pārģērbties
Un tad no izglītības iestādēm pārrodas bērni. Ar to jau Inga ir rēķinājusies. Kabineta durvis nu stāv līdz galam vaļā un durvīs cita pēc citas parādās bērnu un jauniešu galvas: «Inga, es diktātā dabūju septiņnieku!» (Inga uz šo paziņojumu reaģē ar atzinību), «Māra, man matemātikā beidzās klade un vajag arī četras rūtiņu burtnīcas!» («Būs!» Māra nevilcinoties atsaka), «Inga, es gribēšu vēlāk parunāties!» un vēl, un vēl.
Jā, no lielas ēkas par mājām šis nams pārtop tieši brīdī, kad pārradušies bērni. Lai arī joprojām sēžam Ingas kabinetā, visapkārt jūtama rosība. «Ar izpūrušiem matiem nevar staigāt, un viss!» kāpnēs atskan kādas audzinātājas balss. «Atnāc, daiļā meitene,» aicina cita, kurai tūlīt atsaucas kāda sīka balstiņa. No jauniešu istabām sāk skanēt mūzika.
Inga vēlas lietišķo kostīmiņu, ar kuru devās uz Labklājības ministriju, nomainīt pret džinsiem un ērtu jaciņu, bet, izgājusi pa kabineta durvīm, pēc mirkļa atgriežas tādā pašā izskatā, toties kopā ar brīnišķīgu mazulīti, kura ir gatava Skype sarunai ar viesģimeni Amerikā. Datora ekrānā parādās kāda amerikāniete un sākas jauka vārdu apmaiņa, mazajai meitenītei amerikānietes sacīto tulkojot latviešu valodā.
Kad saruna ir galā, Inga nu varētu doties pārģērbties, bet tūlīt atkal atgriežas kabinetā, nu jau kopā ar lielāku meitēnu. Arī viņa vēlas parunāties ar viesģimeni, bet, kad otrā galā vēl neviena nav, runājot te latviski, te angliski, te krieviski, visādi izrāda, ka vēlas piedalīties jauniešu sapulcē, kam tūlīt jāsākas.
Daudz sarunu tematu
Dodamies uz jauniešu virtuvi, kas līdz ar vairākām jauniešiem paredzētām istabām tapusi pagājušajā gadā. Inga beidzot aizskrējusi pārģērbties, bet jaunieši jau sasēduši stūra dīvānā. «Visi ieurbušies telefonos,» konstatē Alīna. «Es — veļasmašīnā,» joko Linards, jo veļasmašīna patiešām darbojas viņam tieši pretī. Visi jaunieši apliecina, ka šīs ik nedēļas sapulces, kurās tiek pārrunāts viss aktuālais, viņiem patīkot.
Kad atnāk Inga, viena tēma nomaina citu. Jaunieši izsaka vēlmi apmeklēt dievkalpojumus, sarunas ir par iespējamajiem mājdzīvniekiem, kādi bērnunamā varētu būt, tiek spriests par āra trenažieru ieviešanu, no meiteņu puses izskan arī jautājumi par kosmētiku un iespēju izmantot epilatoru. Mums ar Zuzannu top skaidrs, ka šejienieši dzīvo sociāli aktīvu dzīvi — dodas uz dažādiem pasākumiem, ciemos pie draugiem, paši uzņem ciemiņus, piedalās konkursos un dodas saņemt apbalvojumus. Kad Inga stāsta par to, ka ciemos solās braukt pat ceļojošais cirks, viņa zīmīgi nosaka: «Cirks «Kāķīšos»!» Un pārējie smejas: «Katru dienu!»
Sapulcē pievienojusies arī audzinātāja Zaiga Braznovska. Klātesošie ar humoru un atsaucību uzklausa viņas idejas, ko varētu īstenot tuvākajā laikā paredzētā pasākumā. Tiek pārrunātas arī katra jaunieša sekmes skolā, viņi tiek uzslavēti par panākumiem, kādu patiešām netrūkst, un mudināti apmeklēt konsultācijas, lai uzlabotu rezultātus mācību priekšmetos, kur atzīmes nav tik labas.
Pirms naktsmiera — atkal papīri
Ir jau dziļš vakars, kad dodamies projām no bērnunama. Visai skaidras ir arī Ingas atlikušā vakara aktivitātes — vēl pāris stundiņas apkārt spietos bērni, bet tad… «Jāpalasa par deinstitucionalizācijas procesu un citām aktualitātēm, jāpārraksta sapulču protokoli, jāattīsta jaunā projekta ideja,» viņa uzskaita. Bet mēs dodamies ceļā, guvuši pārliecību, ka šai vietā par 23 bērniem un jauniešiem daudzpusīgi rūpējas, samīļo, iedrošina un ar cerībām raugās viņu nākotnē.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: