Ja tev iedota dzīve, tavs uzdevums ir darīt labu 12.09.2013
Kurzemes Dzejas dienas lielo sarunu Talsos 7. septembrī vadīja žurnāliste Gundega Blumberga, iztaujājot literatūrzinātnieci, Saeimas deputāti Janīnu Kursīti.
G. Blumberga: — Ir pilnīgi skaidrs jau kopš senseniem laikiem, ka vislabākā savienība ir lībiešiem ar latgaliešiem. Tur, kur satiekas lībietis ar latgalieti, dzimst vai nu ģeniālas sarunas, vai izcili pēcnācēji, katrā ziņā — izcilas lietas. Tāpēc talsenieki bijuši ārkārtīgi tālredzīgi, pašiem to pat neapjaušot, savedot mūs kopā (G. Blumbergai ir lībiešu saknes, J. Kursītei — latgaliešu — I. K.). Jūs, Janīn, te pieteica: literatūrzinātniece, profesore, grāmatu autore, Saeimas deputāte… No kura titula jūs atteiktos, ja…
J. Kursīte: — Grūti atbildēt. Man svarīgāks ir profesore, jo tas saistīts ar audzināšanu, darbu Latvijas Universitātē, Kultūras akadēmijā. Vairāk par tituliem man patīk latgaliete un kurzemniece. Ne velti savā laikā precoties es nepieņēmu vīra uzvārdu. Vīramāte bija par to pikta, bet man ļoti patika no tēva puses mantotais uzvārds Kursīte. Rokot tā izcelsmei pēdas, atklāju, ka senči kaut kad no Kurzemes ieceļojuši Latgalē. Vienā dzīves posmā manī ierunājās kurzemniece.
Kurzemes mīlestība man sākās ar suitiem, ar Nīcu, ar lībiešiem. Ne velti saka: katram latvietim ir sirdī, dvēselē, asinīs lībietis. Kas noliedz, tam tas ir vēl drošāk.
G. Blumberga: — Tas ir tāpat kā, ja saka: «Es tas neesmu!», tad pilnīgi skaidrs, ka tas viņš ir. Vai jūs esat politiķe?
J. Kursīte: — Jautājumu var pārveidot: «Vai tu esi Janīna?» Katrs mēs kaut kas esam, kaut kas neesam. Jā, jau piektais gads, tad nu nevar teikt, ka es vēl tikai mācos. Visu dzīvi var kaut ko mācīties. Jā, es esmu, bet ne politiķe, bet politikā. Tieši tāpēc, ka bija viens izšķiršanās brīdis manā vidusskolas laikā. Bija 1969. gada rudens, mēs līmējām pretpadomju lapiņas. Ceļš uz Latvijas Valsts universitāti bija slēgts. Paldies Dievam, tas bija Brežņeva, nevis Staļina laiks, un mūs tikai neņēma nekur augstskolā.
Kā man radās mīlestība pret somugriem? Tartu universitātē pasmējās un pateica: «Mēs jūs pārmācīsim!» Tā mācība bija laba.
Jā, man arī bija sākumā ilūzija, tikko ieejot Saeimā — tas ir aplam, tas un tas… bet redzi, ka lietas nav tik viegli labojamas. Kas mūsu vietā tās labos? Ir jānāk, protams, jaunajiem pie apvāršņa. Politikā es esmu izglītībā, kultūrā, zinātnē; tās ir manas jomas, kurās es cenšos darīt, palīdzēt, apjaust un mainīt. Jā, arī politikā ir savi rūgtumiņi un lieli rūgtumi, un tā ir dzīve. Un ir arī prieka brīži.
G. Blumberga: — Par kādu dāvanu jums ir bijis vislielākais prieks? Vai kādreiz esat saņēmusi ko tādu kā Dzejas dienas krēslu, kādu katrai ciemiņu grupai iedāvināja talsenieki, bet kas pēc stiepšanas visur līdzi galu galā ir jāatdod?
J. Kursīte: — Paldies Dievam, nē! Vislielākās dāvanas man laikam ir mīļi vārdi. Jā, esmu saņēmusi ļoti jaukas dāvanas dzintarā — ļoti skaistu dzintara gabalu no liepājnieka, dzintarnieka Aivara Deģa-Deges. Nesen biju Amerikā, Kaskiļos, «3x3» nometnē, un tur bija tik jauks latviešu folkloras ansamblis «Sidrabavots». Domāju, ka tas, kas tev ir mīļš, jādāvina nežēlojot. Es viņiem uzdāvināju dzintaru, un uzreiz redzēju, kā tas dzintars uzmirdz, un turpinās Kurzemes latviskums tur, Amerikā, un tas ir tik svarīgi. Domāju, piekritīsiet — vismīļākie ir mīļu cilvēku teikti mīļi vārdi.
G. Blumberga: — Vai dzeja ir dāvana? Daudzi šīsdienas runātāji, novadu dzejnieki, teica: «Ja man ir dota šāda dāvana…»
J. Kursīte: — Dzeja noteikti ir dāvana. Vienam tā ir Dieva dota, otram, kā dažreiz saka, velna dota, jo netiec no tās vaļā un dzeja tevi nomoka; kāds pat desmit grāmatas uzrakstījis, bet publicēšanai nevar dabūt finansējumu… Ne velti senajās kultūras tautās dzeju uzskatīja par dievišķo valodu, dievišķo dāvanu un dzejnieku par starpnieku starp dievībām un cilvēkiem. Dzejniekus uzskatīja par pareģiem. Mēs, septiņdesmito, astoņdesmito gadu jauniešu paaudze, atceramies, ka mums tādi viedie, spēka vārdu teicēji bija Ziedonis, Čaklais, Belševica, un tad pastāvošais režīms nelikās tik briesmīgs. Caur dzeju tev iedod spēku, un — vai tā nav dāvana? Mēs visu laiku saņemam to dāvanu. Likās vienu brīdi, ka dzejas nozīme ir pieplakusi. Ir tie, kam jādomā par karjeru, biznesu, par novadu, valsti, un — kur gan tur ir dzeja… Nožēlojami, ja ir cilvēks, kam nevajag ne paskatīties gleznā, ne paklausīties dzeju un mūziku. Kam tas cilvēks dzīvo? Mums katram ir svarīgi, lai ir arī tā dvēseles puse, un dzeja ir daļa no mūsu dvēseles.
G. Blumberga: — Vai vārdam ir spēks?
J. Kursīte: — Domāju, katrs esam izjutuši, ka vārdam ir spēks. Darbavietā kādam varbūt no paša rīta jau sāp galva, vēl kādas vainas, tāpēc viņš tev paiet garām un noburkšķ sveiciena vietā, bet tev tā kā kaut kas ieduras. It kā neko īpašu nepateica, pat nenolamāja, neizteica nekādu personisku pārmetumu, bet tas iesāpējās. Turpretim kādreiz tu ej, nokārusi galvu, pilnu ar visādām problēmām, pēkšņi viens uzsit uz pleca un vienkārši pasaka gaišā noskaņā vārdus. Tie tevi paceļ, tu aizmirsti, par ko bēdājies, kas tev traucēja aptvert, ka patiesībā vismaz pagaidām viss ir brīnišķīgi.
Varbūt par vārda spēku, spēka vārdiem mēs tagad Latvijā par maz domājam. Pārāk maz domājam un runājam pozitīvās lietas. Tā kā mani liktenis saveda Tartu universitātē kopā ar igauņiem, tā ir mīlestība uz mūžu. Mēs, latvieši, sakām — redz, kā igauņiem labs tas un vēl tas, viņi mums atkal priekšā! Ticiet man — nekas viņiem nav īpaši labāk, bet viņi uz āru rāda seju, bet iekšēji neļauj izsamist. Mēs pārāk laižam visu slikto, negatīvo sevī iekšā. Ja tu domā, domā, domā pozitīvi, tad labais atnāk, citreiz vienu soli pirms izmisuma, bet atnāk. Man pašai tā ir noticis, cik tik uziet! Sākot jau ar vidusskolas laika lapiņu izlīmēšanu, kad man pateica, ka būs smagi, grūti jāstrādā, lai vispār kādreiz augstskolā tiktu. Sešpadsmit gados likās, ka viss, dzīve ir pagalam. Bija, kas pārmeta, ka, redz, paši savu dzīvi sabojājāt! Bija cilvēki, kas, gluži pretēji, uzmundrināja nepadoties. Man bija divas iespējas izlauzties mācīties — vai uz Gruziju, vai Igauniju. Aizbraucu uz Tartu — ārprāts! Es taču krievu valodu speciāli, spītējot režīmam, nebiju apguvusi, bet iestājeksāmeni bija jākārto vai nu igauniski, vai krieviski. Redz, ko nozīmē, ja vajag — divās nedēļās apguvu krievu valodu, iestājos krievu filologos. Tartu universitātē, kura tajā laikā Padomju Savienībā izcēlās ar disidentisko noskaņojumu, ieguvu tik daudz pieredzes, iepazinu tik daudz jauku cilvēku arī no Maskavas, Ļeņingradas! Un tas pēc tāda brīža, kad likās — viss, svītra ir novilkta, vairs nekā nebūs. Arī pēc ļoti smagiem brīžiem personiskajā dzīvē man ir bijis jāatrod veids, kā dzīvot, nevis tikai eksistēt, veģetēt.
G. Blumberga: — Folklorā ir vārdi «Liku bēdu zem akmeņa, pāri gāju dziedādama.» Tas ir kods?
J. Kursīte: — Šī ir viena no mūsu spēka formulām. To mēs arī pārbaudījām kopā ar folkloras studentiem, vairāk nekā desmit gadu garumā braucot uz dažādām vietām Latvijā, kā arī Baltkrievijā, Kuršu kāpu reģionā, Ukrainā, Sibīrijā pie latviešu izceļotāju pēctečiem. Baltkrievijā bijušajās prūšu apdzīvotajās vietās Poļesjē mēs atradām senu kultu — akmens bābu ieģērbšanu. Tas ir sieviešu pavasara rituāls, kurā katra ciema sieviete no jauna ietērpj savu akmens bābu jaunās drānās. Slikto, kas bijis, noliek akmens bābai aizmugurē, bet labā piepildījumam novieto ziedojumu tās priekšpusē. Mūsu grupa jau esam paši trīs akmens bābas ieģērbuši un izdarījuši šādu rituālu — pie Daugmales pilskalna, universitātes Humanitāro zinātņu fakultātē un Amerikas Kaskiļu triju paaudžu nometnē. Ticēt vai ne, tas ir katra paša ziņā, bet te nu ir tas «liku bēdu zem akmeņa», jo akmens ir mūžīgs spēks.
G. Blumberga: — Racionālais mūsdienu cilvēks un mītiskais pasaules uzskats?
J. Kursīte: — Visneracionālākie cilvēki, ko esmu sastapusi, ir fiziķi un matemātiķi. Ja viņi krīt mistikā, tad tas ir ārprāts, grūti viņus no tās izvilkt. Humanitāras ievirzes cilvēkos tomēr ir samērs starp racionālo un mītisko. Nav iespējams norādīt, kur tad mūsos katrā ir tā dvēsele, bet katram mums kaut kas emocionāli sāp, ir smagums dvēselē. Mēs esam laimīga tauta, ka esam saglabājuši to iracionālo, to mītisko, un grūtos brīžos — kad bija viens vai cits karš, liels tautas skaitliskais zaudējums, emigrācija — tas ir vienīgais, kas mums var saglabāt tautas dzīvotspēju, pastāvētspēju un neļaut nolaisties primitīvā līmenī. Arvien vairāk pasaulē dziedināšanā izmanto spēka vārdus, sensenos dabiskos dziedniecības līdzekļus.
Lai dzīvo mītiskās durvis, kas mūs paceļ un paver gaišāku skatu, uztur!
G. Blumberga: — Vai krāsām ir kāda dziļāka nozīme?
J. Kursīte: — Tagad, atšķirībā no padomju laika, ir iespēja tās izvēlēties apģērbam un dzīves videi atkarībā no rakstura un noskaņojuma, no pat kaut kā netverama. Krāsu izjūta atspoguļo mūsu iekšējo noskaņojumu, to, kā mums pietrūkst, vai to, kā mums par daudz. 20. gadsimta ievērojamā dziedniece Zilākalna Marta apmeklētājiem teica — ja jums ir tāda vai tāda vaina, tad tādas krāsas apģērbu — nost!
Mums ir dzintars, Saules akmens, kas ir mūsu lielākā bagātība, mūsu dārgakmens. Divus gadus braucot ekspedīcijās pa seno Dzintara ceļu no Liepājas līdz Vācijai, man ir tik daudz stāstu par dzintaru sakrājies! Mums jādabū atpakaļ jaunajā paaudzē izpratne par dzintaru — mūsu patības zīmi, ar ko varam būt lepni un kura mūs uzrunā, palīdz. Ar to akmeni, šajā gadījumā es runāju par dzintaru, kas ir mūsu pašu, bijis kopā ar mums gadu tūkstošiem, ir visvieglāk atrast kontaktu.
Mana bijusī doktorante, japāniete, nosaucot desmit Latvijas dārgumus, svētumus, uzrakstīja: pelēkā krāsa. Līdz viņai neviens to nebija pateicis. No malas ir labāk redzams. Pelēkais ietver sevī melnā un baltā sintēzi, tā ir pārejas, miglas krāsa. Kāpēc latvietim tik ļoti patīk «Tumša nakte, zaļa zāle»? Skumja dziesma… bet mēs tajā izejam caur pelēko miglu, caur šķērsli, ne tikai atrodot laika simbolu zirgu, bet paši attīroties. Latgalē vienmēr pēc māju krāsojuma var pateikt, kurā dzīvo katolis — latgalietis, polis, latvietis — un pareizticīgais. Latvietim ir vai nu brūns ar dzeltenu, bet nav mājas zilā krāsā.
Kad jūti, ka tevī pazūd dzīvesprieks, velc zaļo. Zaļās krāsas nozīme atrodama arī folklorā. Zilā piestāv romantiķiem un rāda cilvēka ceļa brīdi, meklējumu uz harmonizējošo.
G. Blumberga: — Varbūt mums tāpēc tā neiet, ka ķeram no tagad atvērtās pasaules visu ko, bez šķirošanas?
J. Kursīte: — Mēs patiešām neesam aptvēruši, ka 90. gadu sākumā ar lielu prieku izrāvāmies no viena sprosta un sākām grābt visu, kas pa ceļam gadījās. Mūsu senču zīmēm nav tikai rotājoša, vizuāla funkcija, bet zīmes, tāpat kā spēka vārdi, mūs ietekmē. Kāpēc saka: ka senākos laikos nevajadzēja mājām atslēgu? Bija jau arī Kurzemē koka atslēgas, tādas 200 gadus vecas slēdzenes redzēju ekspedīcijās suitu novadā. Daudz svarīgākas bija maģiskās aizsargzīmes — lietuvēna krusts, ugunskrusts un citas, kas visos laikos — karu, kolhozu laikos — palīdzēja mājām pastāvēt. Par mani tāpēc reizēm smejas, ka tagad reizēm izpaužos kā celtniecības speciāliste zīmju jautājumā… Pārliecinājos, ka maģiskās zīmes vienā otrā mājā vēl pastiprinātas ar kristīgajām — latvietim dubults neplīst.
Ja mēs, latvieši, saviem privātveikaliem vai jaunuzbūvētajām mājām, vai saviem bērniem ieliekam vārdu bez seguma, bez satura, no kaut kurienes skaisti skanošu paķertu — tur iekšā nav nekā, un tādam jaunajam cilvēkam būs jāpieliek dubults un trīskāršs spēks, lai nepazustu amorfā masā.
Labi, ka Lībiešu krastā atjauno lībiskos uzrakstus. Nav lībiešiem jāstājas ārā no Latvijas, ir vienkārši jāsaglabā tas, kas ir savas tautas bagātība, un jāiekļauj kopējā.
Mums katram savā dzīvē ir uzdevums, bet to, ko intuitīvi izjūtam, uz ārpusi labāk neteikt. Nav tā, ka premjerministram ir lielāks uzdevums dzīvē nekā, teikšu, vecai lauku sieviņai. Nekad nezinām, kurš kurā brīdī būs tajā vietā, kas būs ļoti nozīmīga. Ja tev ir dzīve iedota, tavs uzdevums ir darīt labu, nenodarot pāri ne citiem, ne savējiem, ne sev. Mēs, latvieši, drusciņ esam mazohisti.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: