«Ja tu esi saimnieks, ir jāmāk viss». «Drubazu» paradīzes stūrītī 22.08.2018
Ģirts Dzērve — Smaidas un Andra dēls, jaunais «Drubazu»
saimnieks. Pēc sarunas ar viņu ir skaidrs, ka 29 vecajam
sabilniekam galvenie nosacījumi savā darbībā ir ilgtspējība,
ekoloģija un gudra saimniekošana. Visam ir pievienotā vērtība, pašu
ieguldīts darbs, un tas Dzērvju ģimenes īpašumu padara vēl jo
īpašāku.
Z/s «Drubazas» atrodas netālu no Sabiles (virzienā uz Kandavu),
Abavas ielejas dabas parka teritorijā. Saimniecība nodarbojas ar
tūrisma pakalpojumiem un vides aizsardzības projektu īstenošanu.
Tūrismam pievērsās aptuveni 90. gadu beigās, 2000. gadu
sākumā.
Ierodamies rītā, kad saulīte vēl spēlējas ar rīta rasu zāles
stiebros, un kopā ar Ģirtu dodamies pastaigā pa atveldzējošu
botānikas dabas taku, kas īpaši ierīkota pa pļavu un nogāzi
atpūtniekiem un viesiem. Interesanti, ka nogāzē ir izveidojies
unikāls kaļķainais zāļu purvs. Nereti šeit ierodas dabas pētnieki,
kuri takas līkumos pazūdot uz ilgu laiku.
Ģirts, kā pats smejas, nav uz mutes kritis, jo kopš bērnības nācies
uzņemt viesus, komunikācijas prasme attīstīta arī tirgos, kur tiek
realizēts saimniecībā darinātais vīns. Ikdienā gan esot kluss un
nosvērts, tas acīmredzot līdzsvaram. «Kopš bērnu kājas strādāju ar
tūristiem, kurus vizināju pa trošu ceļu (pār dīķi un Abavas upi).
Runāšana laika gaitā ir attīstījusies, tāpēc esmu iesaistījies arī
projektā vides gidiem, kur mācos šo profesiju,» stāsta Ģirts.
Pirms nolēmis strādāt dzimtas mājās,
jaunais saimnieks ieguvis bakalaura grādu Latvijas Lauksaimniecības
universitātē vides zinātnēs. Kādu laiku dzīvojis un strādājis arī
Rīgā un Tukumā — tas esot bijis svarīgi, lai izietu ārpus komforta
zonas, redzētu un iemācītos kaut ko jaunu. Pašlaik rit trešais
gads, kad jaunietis darbojas aptuveni 42 hektārus plašajā zemnieku
saimniecībā «Drubazas».
Ģirts ir jaunākais bērns ģimenē, viņam ir trīs vecākas māsas. Kā
sapratis, ka vēlas turpināt vecāko iesākto darbu? «Man patīk
strādāt sev, savai nākotnei. Līdz ar to saredzu tam visam jēgu. Man
ļoti patīk šī vieta. Vecāki te ieguldījuši ļoti daudz darba, jo,
kad īpašums tika saņemts mantojumā, viss bija ļoti sliktā stāvoklī.
Sasniegtais uzliek arī sava veida pienākuma izjūtu. Tie, kuriem ir
lauku saimniecība, zina, kā tiek aizvadīta bērnība. Tajā visā esi
iesaistīts jau no bērna kājas.» Pieminu, ka tomēr ir daudz
jauniešu, kuri pārceļas uz dzīvi pilsētā, jo uzskata, ka laukos ir
garlaicīgi, nav, ko darīt. «Ko dara daudzi jaunie cilvēki? Tiklīdz
nav, ko darīt, paņem rokās telefonu. Ja to nedari, bet dzīvo laukos
un nepārtraukti darbojies, attīstās domāšana ārpus rāmjiem un
vienmēr atrodas, ko darīt. Dzīvojot laukos, katram nepieciešams
atrast un attīstīt savu hobiju,» uzskata Ģirts.
Saimniecībā katru gadu tiek saražots
ap 1000 litru mājas vīna. Latviešu vidū vispieprasītākie ir maigi,
viegli baudāmi vīni, piemēram, melleņu. Savukārt ārzemnieki vairāk
priekšroku dod sausajiem vīnogu vīniem. Jaunais saimnieks arī plaši
stāsta, kas jāzina, tos gatavojot. Galvenā vīna darītāja gan vēl ir
mamma, dēls prasmi pārņem pamazām. Skaidrs ir viens — vienkārši tas
nav. Katru gadu top aptuveni desmit dažādi vīna veidi no vīnogām
(sarkanie un baltie) un vēl lielākā skaitā no ogām (piemēram,
avenēm, ķiršiem, upenēm, brūklenēm u.c.). «Drubazu» saimnieki bija
pirmie Latvijā, kuri radīja ķirbju vīnu. Dažādība tik plaša, lai
katrs atrastu sev vēlamo. Stiprums, kādā tie ir rezultātā: 12 — 13
grādi. «Latvijas klimatā audzētajām vīnogām ir pluss: spēcīgs
aromāts un nav slimību. Tāpēc mēs varam iztikt bez miglošanas, kas
Eiropā nav iedomājams. Apakšā visu izravējam, iztīram, lai cauri
tiek vējš, nepaliek mitrs un neiemetas slimības. Neizmantojam
nekādas ķimikālijas.» Vīni tiek realizēti tirgos un uz vietas,
saimniecībā.
Apskatām aptuveni 0,3 hektāru plašo teritoriju (apmēram 500 — 600
stādi, 80 vīnogu šķirnes), kur jau manāma laba vīnogu raža. Pamazām
vīnogu lauki tiek paplašināti, bet bez steigas, jo, kā stāsta
Ģirts, tā kā viss tiek darīts pašu ģimenes rokām, tikt galā ar
plašāku teritoriju būtu grūti. Daudz laika prasa ravēšana, ražas
novākšana, stādu nolaišana zemē pirms ziemas un to uzstādīšana
atpakaļ augšā pavasarī…
«Lai arī process norit lēnāk,
bet to paveicam paši. Vai tā ir mūrēšana, elektrības ievilkšana,
flīzēšana vai citi darbi. Ja tu esi saimnieks, ir jāmāk viss! Un
rezultātam ir pievienotā vērtība. Ir jāizmanto tas, kas pašam
pieejams,» savā pārliecībā dalās Ģ. Dzērve. Piemēram, mājās uz
pašteci tek avota ūdens, nav jāuztraucas par ūdens vai elektrības
zudumiem. Saimniecība ir ļoti sakopta, ik uz soļa var baudīt dabas
skaistumu, to, kā viss tiek rūpīgi uzturēts. To pieminot, Ģirts
teic, ka pirms daudziem gadiem, kad te sāka dzīvot vecāki, viss
izskatījies pavisam citādi. Šis ir ilgu gadu darba rezultāts. To,
ka tēvs savulaik strādājis meliorācijā, var redzēt pēc vairākiem
dīķiem, kas ierīkoti saimniecībā. Tos rotā krāšņas ūdensrozes, peld
zivis. Pagalmā jau no seniem laikiem atrodas plašs, izmūrēts
baseins, kurā nepārtraukti ir auksts ūdens (jā, arī šajā karstajā
vasarā!), jo tur ietek ūdens no avota. «Ir ārzemju tūristi, kuri
teic, ka mūsu ģimene dzīvo paradīzē. Pašiem apkārtne un vide ir tik
ierasta, ka laikam to redzam citādākām acīm,» pārdomās dalās
sabilnieks. Arī «Talsu Vēstis» nebeidz vien baudīt brīnišķīgos
skatus, kas paveras plašajā saimniecībā. Pie Abavas upes ierīkota
jauka atpūtas vieta — peld pīles, lēkā zivis, čivina putni, lido
tauriņi… Te acis apbrīno vīnogu lauku, te dažādos dīķus, te plašo
ainavu ar mainīgo reljefu. Ģirts stāsta, ka novadā vēl aizvien ir
cilvēki, kuri, atbraucot ciemos pirmo reizi, ir pārsteigti, ka nav
zinājuši par šo vietu pirms tam.
Jādomā, ko nākotnē attīstīt, ko pilnveidot
Pašlaik galvenais esot koncentrēties projektam Eiropas mērogā, kas
tiek realizēts sadarbībā ar Latvijas Dabas fondu, un saistības
jāuzņemas uz 20 gadiem. «Esmu nolēmis, ka te saimniekošu, tāpēc tas
ir tikai loģisks solis. Galvenais akcents vērsts uz pļavu un
tūrisma attīstīšanu. Piemēram, 20 gadi zālājam nav nekas: jo vecāks
tas ir, jo augstvērtīgāks. Projekta ietvaros pēc dažiem gadiem
paredzēts iegādāties savvaļas govis. Galvenais ir pareiza
apsaimniekošana. Tā kā saimniecība atrodas Abavas senlejas dabas
parka teritorijā, iespējas, protams, ir ierobežotas. Tas ir viens
no iemesliem, kāpēc viss nerit uz priekšu tik raiti, kā gribētos,
jo ir jāskatās, ko un kad drīkstu darīt. Jāseko dabas plānam, jo
galvenais ir panākt ilgtspējīgu attīstību. Tā ir mana nākotne.
Tūrismā būtiski piedāvāt pēc iespējas plašāku sortimentu. Pie
mums ir iespēja izbaudīt mieru, klusumu un dabu, nogaršot vīnus. Ir
vairākas atpūtas vietas, kur var rīkot pikniku, tāpat arī sporta
laukums, kur aizvadīt sportiskās aktivitātes, volejbolu, futbolu,
peldēties. Protams, arī nobraucieni ar trosi. Pāri upei atrodas
«Zviedru cepure». Ja vajag, tūristus sūtu tur vai otrādi. Ja kāds
vēlas braukt ar laivām, informēju par iespēju Kandavā, kur var
izīrēt laivas. Sadarbība ar citiem ir ļoti būtiska. Protams,
nākotnē gribu paveikt vēl daudz ko, un ideju ir ārkārtīgi daudz,
bet tagad galvenais ir paveikt prioritāros darbus,» pārliecināti
stāsta Ģ. Dzērve.
Kad ziemā sezona nosacīti noslēgusies, parādās laiks saviem
vaļaspriekiem, piemēram, makšķerēšanai, slēpošanai un airsoftam.
Lai saimniekotu, ir daudz jāzina, tāpēc jaunietis apmeklē arī
dažādus seminārus, lai izglītotos un turpinātu sevi pilnveidot.
Aktīvi darbojas Abavas ielejas attīstības centrā, kur ar lekcijām
uzstājas dažādi zinātnieki un jomu speciālisti. Rezultātā iespējams
paplašināt redzesloku un paņemt sev vajadzīgo.
«Tūristiem šeit patīk, jo te ir klusums, miers un neskarta daba.
Tas viņus saista. Jo sevišķi ārzemniekus — jo pamestāks un klusāks,
jo labāk. Bet viss sākas ar to, ka apkārtējo vidi vispirms veido
sev. Cilvēks visu ietekmē un izveido. Es, piemēram, pa metriem
zinu, kur pļaušu mauriņu, un nedarīšu kaut ko lieku, nevajadzīgu.
Viss ir jāizplāno, lai darbs būtu paveikts lietderīgi, lai
neizniekotu laiku,» ir pārliecināts Ģ. Dzērve.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: