Jakubonu ģimene Abavciemā skolas gaitām gatava 02.09.2016

Jau rīt sāksies jaunais mācību gads, ko vieni gaida ar
nepacietību, bet citi ar nepatiku. Sabiedrībā valda uzskats, ka, ja
ģimenē aug vairāki skolēni, tad visbiežāk nākas saskarties ar
dažādām finansiālām problēmām. Lai noskaidrotu, kāda situācija
valda kādā daudzbērnu ģimenē, kura mīt Abavciemā, «Talsu Vēstis»
devās ciemos.
Jakubonu ģimene ir gana kupla —
pavisam kopā viņi ir deviņi: mamma Jeļena, tētis Atis un septiņi
bērni — seši ģimenē ieradušies no bāreņu nama. Šogad pirmās skolas
gaitas uzsāks Katrīna un Krista, bet Eva no 1. septembra būs 4.
klases skolniece.
«Mums nav finansiālu problēmu. Abi ar vīru strādājam un
nesūdzamies,» atklāj Jeļena. Ģimene gan uzsver, ka valstij vairāk
vajadzētu atbalstīt skolēnus. «Es uzskatu, ka daļu izdevumu
vajadzētu finansēt arī valstij. Piemēram, izveidot tādu kā «dāvanu
karti», ko varētu izmantot tikai bērnu, ne pašu vajadzībām,» prāto
tētis Atis. Lai gan augusta vidū bērniem vēl nebija iegādāts viss
nepieciešamais, vecāki bilst, ka tamdēļ jau viņi strādājot un līdz
skolas sākšanās laikam viss būšot sapirkts. Visas trīs skolnieces
mācīsies Sabiles vidusskolā, un, lai gan no Abavciema līdz Sabilei
ir paprāvs gabals, arī par to ģimene neraizējas, jo bērnus mācību
iestādē nogādā pašvaldības apmaksāts skolēnu autobuss, kas pēc
mācībām skolā jaunās atvases arī atved atpakaļ uz mājām.
«Nevajag čīkstēt, bet kustēties un darīt!»
uzskata ģimenes galva Atis. «Ja kaut ko gaida no citiem, tad
vienmēr šķiet, ka nekad nekas nav labi un viss ir grūti. Man ir
vieglāk aiziet vienu nakti nostrādāt, nekā nokārt galvu un iet lūgt
pēc palīdzības. Citam varbūt vieglāk ir aiziet paprasīt. Tev iedod,
ko vēlies, un viss…»
Jakuboni slavē pašvaldību, atzīstot, ka ar visu nepieciešamo tā
pietiekami spēj viņus nodrošināt. Tika apmaksāts gan bērnudārzs,
gan arī pusdienas skolā. Vienīgi launaga naudu katru dienu bērni
saņem no vecākiem.
Zināms, ka vairumā gadījumu bērniem nākas vasarā doties lasīt ogas,
sēnes vai veikt kādus citus vecumam atbilstošus darbus, tādējādi
sakrājot tēriņu naudu, kas lieti noderēs skolas laikā. Tomēr nākas
pārliecināties, ka Jakubonu ģimenē valda citādi uzskati. «Bērni
izklaidējās dažādās nometnēs!» saka Jeļena. «Mēs paši pa ziemu esam
sakrājuši naudu, lai varētu viņiem tās nodrošināt.»
«Ja mājās ir kas jādara, palūdzam, lai paveic. Piemēram, noliekam
divas kastes un sakām, ka jāsalasa āboli — var lasīt visu dienu vai
paveikt pusstundā. Tā ir dienas norma, kas jāizpilda,» piebilst
Atis. Meitenes ravējušas arī dobes. «Kad izaugs lieli, tad jau vēl
atstrādāsies,» smej ģimenes galva.
Vecākiem svarīgākas ir atvašu skolas gaitas
un sekmes. Mamma uzskata, ka galvenais ir mācīties un darīt to
pietiekami labi. Lai skolā gūtu labus panākumus, ir jābūt
savstarpējai saskaņai arī ģimenē. Vecāki gan apliecina, ka nekādu
problēmu nav ne pašu bērnu starpā, ne arī ar pieņemtajiem ģimenes
locekļiem.
«Nav atšķirības, vai viņi ir vai nav bioloģiski radinieki. Tāpat
saviem bērniem ir visādi kašķi un domstarpības. Es arī bērnībā ar
brāli karoju. Ir jau protams, sīkumiņi, par kuriem nākas
strīdēties, bet tādi ir visiem bērniem,» stāsta Atis. Eva, kura
aizbildniecībā tika paņemta pirms diviem gadiem, sākotnēji slikti
mācījusies, tomēr audžuvecāki lepni atzīst, ka nu jau viņas sekmes
krietni uzlabojušās un viņa esot viena no labākajām skolniecēm
klasē. «Cīnījāmies. Protams, gāja mums visādi, bet beigu beigās
galvenais ir rezultāts, un tas šajā gadījumā ir pat ļoti labs!»
uzslavē Jeļena.
Topošās pirmklasnieces esot jau apguvušas lasītprasmi un
rēķināšanu, bet par labām sekmēm bērni tiekot apbalvoti. «Citādāk
jau nevar. Kaut kas jāpiesola,» saka tētis. «Par katru astotnieku
gandrīz vai jāmaksā,» smejot papildina mamma.
Evai nauda tiek krāta dažādām nometnēm, ekskursijām un pulciņiem,
bet ar vienu nosacījumu — ja meitenei nebūs pietiekami labu
atzīmju, tad nevarēs nekur braukt, un tieši šis nosacījums
skolnieci motivējot visvairāk. «Ja gribi iet uz pulciņiem, vajag
labas atzīmes — ja tādu ir, tad apmeklē kaut visas ārpusklases
nodarbības,» strikti nosaka ģimenes galva.
Izrādās, Eva ir ļoti aktīva meitene — viņa apmeklē teju visas
piedāvātās ārpusklases nodarbības — gan sporta, gan zumbas, gan
mākslas un rokdarbu un vēl daudz ko citu, kur tik vien varot
paspēt. «Viņa visu grib. Mēs jau to saprotam, bet, ja atnāk mājās
un nav pat spēka atvērt dienasgrāmatu, tad tas jau ir par traku,»
uzskata Jeļena.
Jeļena un Atis rūpīgi seko līdzi, lai visi mājasdarbi tiktu cītīgi
izpildīti. Viņi atzīst, ka tajos brīžos Evai līst asaras, tomēr
nākamajā dienā, atnākot mājās un parādot dienasgrāmatu, viņa ir no
sirds priecīga un jau aizmirsusi visas dusmas. Vecākiem ir ļoti
labas attiecības ar skolotājiem. Tiklīdz esot kādas problēmas, par
tām uzreiz viņiem tiek ziņots. Viņu ģimenē neesot tā, ka bērni
dodas uz skolu tikai tāpēc, ka tā vajag, bet, pārnākot mājās,
atzīmes ir tik sliktas, ka kauns rādīt vecākiem. Palīdzot mācībās,
netiek ne bļauts, ne draudēts — viss notiek mierīgā ceļā, jo tikai
tā var panākt labus rezultātus.
Mamma Jeļena katru vakaru ap septiņiem dodas uz darbu, jo strādā
naktsmaiņā par konditori Kandavā, savukārt tētis Atis braukā pa
Latvijas pilsētām, uzstādot teltis dažādiem pasākumiem. Bieži vien
sanākot tā, ka līdz vakaram Jeļena mājās ir viena ar bērniem, bet
pēc tam viņu nomaina vīrs.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: