«Jau pēc pirmā brauciena iemīlēju šo sporta veidu» 01.01.2018


Pirms vairāk nekā četriem gadiem dižstendnieces Annijas
Krūmiņas dzīve mainījās uz visiem laikiem. Par spīti autoavārijai,
kuras rezultātā viņa nokļuva ratiņkrēslā, jauniete atteicās
padoties un turpina iedvesmot apkārtējos — pērn Annija sāka
nodarboties ar parabobsleju un nu ir kļuvusi par pirmo sievieti,
kura šajā sporta veidā uzvarējusi kādā no pasaules kausa
posmiem.
Pagājušā gada novembrī Annija Krūmiņa sevi un apkārtējos
pārsteidza, pirmo, bet ne pēdējo reizi sēžoties bobsleja kamanās.
Latvijas parabobsleja komandas trenere Vita Kotāne viņai piedāvāja
izmēģināt spēkus parabosblejā, un meitene nevilcinoties piekrita.
«Piedāvājums doties uz Ameriku nāca ļoti negaidīti — man bija
tikai mēnesis, lai tam sagatavotos. Protams, neziņa bija liela,
taču, nokļūstot treniņnometnē, jau pēc pirmā brauciena iemīlēju šo
sporta veidu un to, kā tas liek man justies. Pirmo braucienu un
izjūtas ir grūti aizmirst — tas manā dzīvē bija liels
notikums,» stāsta Annija.
Darbs atmaksājas
Tā kā parabobsleja pasaule jaunietei bija pilnīgi sveša, pagāja
laiks, kamēr viņa apguva nepieciešamās zināšanas un prasmes. «Nekas
no tā, ko iepriekš dzīvē biju darījusi, nebija salīdzināms ar
bobsleju un tām lietām, kas man bija jāiemācās un jāsaprot. Es jau
smejos — vispirms braucu ar bobu un tikai pēc tam ieguvu
autovadītāja apliecību,» atklāj jauniete. Sākotnēji viņa brauca no
zemākās virāžas, kur ātrums ir mazāks (līdz 80 kilometriem
stundā) un iespējamība, ka bobsleja kamanas apgāzīsies, ir
pielīdzināma nullei.
Bailes no ātruma Annija pārvarēja pakāpeniski — viņa uzskata, ka
bailes ir domātas, lai ar tām tiktu galā. Ja cilvēks neiepazīst un
necenšas izprast savas bailes, viņš var palaist garām ko ļoti
aizraujošu. «Agrāk man likās, ka nekad nevadīšu mašīnu, bet beigās
viss izvērtās citādi. Ir svarīgi strādāt ar sevi, nevis gaidīt, ka
bailes pašas pazudīs,» uzskata jauniete.
Pēc treniņnometnes Pārksitijā viņa startēja sacensībās Lilehamerā
(Norvēģijā), Oberhofā (Vācijā) un Sanktmoricā (Šveicē). Šobrīd
Annijas centība ir atmaksājusies — piedaloties pasaules kausa
posmā, viņa ir izcīnījusi savu pirmo uzvaru. Annija palika
nepārspēta divu braucienu summā pasaules kausa 2. posma
sacensībās Kanādā, Kalgari trasē. Otro vietu ieguva Latvijas
pārstāvis Alvils Brants, kurš jaunietei zaudēja par
0,45 sekundēm. Kopumā monobobu sacensībās piedalījās
12 atlēti no septiņām valstīm. Vienlaikus jauniete kļuva arī
par pirmo sievieti parabobslejisti, kura valsts himnu klausījās,
atrodoties uz augstākā pakāpiena.
Ceļā uz panākumiem
«Brauciena laikā jutos fantastiski, to nevaru noliegt. Pēc tam arī
trenere apliecināja, ka izbraucu ļoti labi. Mans mērķis bija tikt
sešniekā — biju daudz mācījusies un zināju, ka varu uzrādīt
labu rezultātu. Pirmo reizi startēju pēdējā, taču sakoncentrējos,
un viss sanāca — iepriekšējās dienas rūgtā pieredze
(10. vieta 1. posmā) man lika sevi pazemināt. Uzzinot, ka
esmu pirmā, desmit minūtes raudāju. Kad trešajā un ceturtajā
pasaules kausa posmā ieguvu 3. un 5. vietu, sapratu, ka uzvara
nebija tikai veiksme,» atklāj Annija.
Viņa atzīst: katrs brauciens atšķiras — to ietekmē gan
emocionālie un psiholoģiskie faktori, gan apkārt notiekošais. Šī
iemesla dēļ Annija pirms sacensībām pavada laiku vienatnē, lūdz
Dievu un cenšas neiespaidoties no citiem. Ja sportists vēlas
sasniegt labus rezultātus, koncentrēšanās spējas ir galvenais.
Viņasprāt, katrs no uztraukuma atbrīvojas atšķirīgi, taču brīžiem
jāprot pasargāt sevi no liekām emocijām.
Komandas trenere Vita Kotāne Anniju raksturo kā gudru un nosvērtu
meiteni. «Izrādās — Annijai pēc avārijas bija īpašas bailes no
ātruma, bet redz, ko var dot sports. Viņa atrada veidu, kā tās
pārvarēt. Parabobslejs tomēr nav nekāda bērnu spēle, tas ir ļoti
nopietns sporta veids. Protams, riski pastāv jebkurā dzīves
situācijā, bet parabobslejā to ir vairāk,» norāda
V. Kotāne.
Parabobslejs līdzinās tradicionālajam bobslejam, tikai kamanas, ar
kurām sportists brauc pa trasi, ir konstruētas drošāk. Tās ir mono
bobsleja kamanas, kurās sportists pirms starta patstāvīgi
pārsēžas — protams, bez ieskriešanās, jo sportistu kustību
spējas ir ierobežotas.
Galvenais — mīlēt to, ko dari
Visvairāk Anniju šajā sporta veidā aizrauj ātrums un kustība. Viņa
uzskata, ka, nonākot pareizajā vietā, daudz kas var mainīties —
agrāk ātrums viņu biedēja, taču nu tas kļuvis par labāko draugu.
«Neskatoties uz to, ka man vēl daudz jāmācās, parabobslejs izkrāso
manu ikdienu. Pirmajā sezonā daudz trenējos, neatlaidīgi centos
parādīt savu labāko sniegumu, un nu tas ir atmaksājies. Ja cilvēks
pret to, ko dara, attiecas nopietni, panākumi neizpaliks. Protams,
daudz mācos arī no apkārtējiem — mēs esam ļoti draudzīgi, un
cik vien varam, palīdzam cits citam,» skaidro Annija.
Lielu paldies meitene veltī savam ģenerālsponsoram «Viešūra kalns»
un pārējiem atbalstītājiem. Pateicoties atbalstam, viņa izjūt
lielāku stimulu — brīžos, kad gribas padoties, jauniete atsauc
atmiņā cilvēkus, kuri viņai tic. «Jāskatās, kā man ies turpmāk, bet
domāju, ka galvenais ir mīlēt to, ko dari. Man tas ir kaut kas
jauns — parabobslejs pilnveido manu skatījumu uz pasauli.
Dzīvē ir tik daudz lietu, ko cilvēks var darīt neatkarīgi no tā,
kas ar viņu notiek. Sēžot mājās un raudot, nekas nemainīsies.
Finansiālas krīzes un emocionālie kritumi ir vērtīgi — tu
vienlaikus krīti un audz,» smaidot teic jauniete.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: