«Jau pēc pirmā brauciena iemīlēju šo sporta veidu» 01.01.2018

Agrita Blumberga
agritablumberga@inbox.lv
63222048

Tweet

Pirms vairāk nekā četriem gadiem dižstendnieces Annijas Krūmiņas dzīve mainījās uz visiem laikiem. Par spīti autoavārijai, kuras rezultātā viņa nokļuva ratiņkrēslā, jauniete atteicās padoties un turpina iedvesmot apkārtējos — pērn Annija sāka nodarboties ar parabobsleju un nu ir kļuvusi par pirmo sievieti, kura šajā sporta veidā uzvarējusi kādā no pasaules kausa posmiem.
Pagājušā gada novembrī Annija Krūmiņa sevi un apkārtējos pārsteidza, pirmo, bet ne pēdējo reizi sēžoties bobsleja kamanās. Latvijas parabobsleja komandas trenere Vita Kotāne viņai piedāvāja izmēģināt spēkus parabosblejā, un meitene nevilcinoties piekrita. «Piedāvājums doties uz Ameriku nāca ļoti negaidīti — man bija tikai mēnesis, lai tam sagatavotos. Protams, neziņa bija liela, taču, nokļūstot treniņnometnē, jau pēc pirmā brauciena iemīlēju šo sporta veidu un to, kā tas liek man justies. Pirmo braucienu un izjūtas ir grūti aizmirst — tas manā dzīvē bija liels notikums,» stāsta Annija.
Darbs atmaksājas
Tā kā parabobsleja pasaule jaunietei bija pilnīgi sveša, pagāja laiks, kamēr viņa apguva nepieciešamās zināšanas un prasmes. «Nekas no tā, ko iepriekš dzīvē biju darījusi, nebija salīdzināms ar bobsleju un tām lietām, kas man bija jāiemācās un jāsaprot. Es jau smejos — vispirms braucu ar bobu un tikai pēc tam ieguvu autovadītāja apliecību,» atklāj jauniete. Sākotnēji viņa brauca no zemākās virāžas, kur ātrums ir mazāks (līdz 80 kilometriem stundā) un iespējamība, ka bobsleja kamanas apgāzīsies, ir pielīdzināma nullei.
Bailes no ātruma Annija pārvarēja pakāpeniski — viņa uzskata, ka bailes ir domātas, lai ar tām tiktu galā. Ja cilvēks neiepazīst un necenšas izprast savas bailes, viņš var palaist garām ko ļoti aizraujošu. «Agrāk man likās, ka nekad nevadīšu mašīnu, bet beigās viss izvērtās citādi. Ir svarīgi strādāt ar sevi, nevis gaidīt, ka bailes pašas pazudīs,» uzskata jauniete.
Pēc treniņnometnes Pārksitijā viņa startēja sacensībās Lilehamerā (Norvēģijā), Oberhofā (Vācijā) un Sanktmoricā (Šveicē). Šobrīd Annijas centība ir atmaksājusies — piedaloties pasaules kausa posmā, viņa ir izcīnījusi savu pirmo uzvaru. Annija palika nepārspēta divu braucienu summā pasaules kausa 2. posma sacensībās Kanādā, Kalgari trasē. Otro vietu ieguva Latvijas pārstāvis Alvils Brants, kurš jaunietei zaudēja par 0,45 sekundēm. Kopumā monobobu sacensībās piedalījās 12 atlēti no septiņām valstīm. Vienlaikus jauniete kļuva arī par pirmo sievieti parabobslejisti, kura valsts himnu klausījās, atrodoties uz augstākā pakāpiena.
Ceļā uz panākumiem
«Brauciena laikā jutos fantastiski, to nevaru noliegt. Pēc tam arī trenere apliecināja, ka izbraucu ļoti labi. Mans mērķis bija tikt sešniekā — biju daudz mācījusies un zināju, ka varu uzrādīt labu rezultātu. Pirmo reizi startēju pēdējā, taču sakoncentrējos, un viss sanāca — iepriekšējās dienas rūgtā pieredze (10. vieta 1. posmā) man lika sevi pazemināt. Uzzinot, ka esmu pirmā, desmit minūtes raudāju. Kad trešajā un ceturtajā pasaules kausa posmā ieguvu 3. un 5. vietu, sapratu, ka uzvara nebija tikai veiksme,» atklāj Annija.
Viņa atzīst: katrs brauciens atšķiras — to ietekmē gan emocionālie un psiholoģiskie faktori, gan apkārt notiekošais. Šī iemesla dēļ Annija pirms sacensībām pavada laiku vie­natnē, lūdz Dievu un cenšas neiespaidoties no citiem. Ja sportists vēlas sasniegt labus rezultātus, koncentrēšanās spējas ir galvenais. Viņasprāt, katrs no uztraukuma atbrīvojas atšķirīgi, taču brīžiem jāprot pasargāt sevi no liekām emocijām.
Komandas trenere Vita Kotāne Anniju raksturo kā gudru un nosvērtu meiteni. «Izrādās — Annijai pēc avārijas bija īpašas bailes no ātruma, bet redz, ko var dot sports. Viņa atrada veidu, kā tās pārvarēt. Parabobslejs tomēr nav nekāda bērnu spēle, tas ir ļoti nopietns sporta veids. Protams, riski pastāv jebkurā dzīves situācijā, bet parabobslejā to ir vairāk,» norāda V. Kotāne.
Parabobslejs līdzinās tradicionālajam bobslejam, tikai kamanas, ar kurām sportists brauc pa trasi, ir konstruētas drošāk. Tās ir mono bobsleja kamanas, kurās sportists pirms starta patstāvīgi pārsēžas — protams, bez ieskriešanās, jo sportistu kustību spējas ir ierobežotas.
Galvenais — mīlēt to, ko dari
Visvairāk Anniju šajā sporta veidā aizrauj ātrums un kustība. Viņa uzskata, ka, nonākot pareizajā vietā, daudz kas var mainīties — agrāk ātrums viņu biedēja, taču nu tas kļuvis par labāko draugu. «Neskatoties uz to, ka man vēl daudz jāmācās, parabobslejs izkrāso manu ikdienu. Pirmajā sezonā daudz trenējos, neatlaidīgi centos parādīt savu labāko sniegumu, un nu tas ir atmaksājies. Ja cilvēks pret to, ko dara, attiecas nopietni, panākumi neizpaliks. Protams, daudz mācos arī no apkārtējiem — mēs esam ļoti draudzīgi, un cik vien varam, palīdzam cits citam,» skaidro Annija.
Lielu paldies meitene veltī savam ģenerālsponsoram «Viešūra kalns» un pārējiem atbalstītājiem. Pateicoties atbalstam, viņa izjūt lielāku stimulu — brīžos, kad gribas padoties, jauniete atsauc atmiņā cilvēkus, kuri viņai tic. «Jāskatās, kā man ies turpmāk, bet domāju, ka galvenais ir mīlēt to, ko dari. Man tas ir kaut kas jauns — parabobslejs pilnveido manu skatījumu uz pasauli. Dzīvē ir tik daudz lietu, ko cilvēks var darīt neatkarīgi no tā, kas ar viņu notiek. Sēžot mājās un raudot, nekas nemainīsies. Finansiālas krīzes un emocionālie kritumi ir vērtīgi — tu vienlaikus krīti un audz,» smaidot teic jauniete.

Pievienotie attēli

Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: