Kā jūtas ceturtā daļa Latvijas sabiedrības? 09.07.2014
Latvijā dzīvo ap 580 000 pensionāru, tā ir ceturtā daļa visas mūsu valsts sabiedrības. Un ir ļoti svarīgi, lai seniori justos labi, pienācīgi aizvadītu vecumdienas. Vai tā ir? Par to jautāju Talsu pensionāru biedrības priekšsēdētājam un Talsu novada domes dienas centra vadītājam Antonam Kivleniekam.
— Kā jūtas Latvijas pensionārs?
— Ar pensionāriem esmu saskarē jau 21 gadu — no 1993. gada. Tā kā ļoti daudzus gadus vadu abas organizācijas — biedrību un dienas centru —, 18 gadus darbojos Latvijas Pensionāru federācijas domē, tā teikt, līdz ausīm esmu pensionāru kustībā un šodien neko jaunu par senioru problēmām uzzināt nevaru. Katru dienu ar viņiem saskaros no rīta līdz vakaram. Manuprāt, Latvijas pensionāri ir diezgan apdalīti. Ir, protams, cilvēki, kas optimistiski raugās dzīvē un prot samierināties ar situāciju. Tomēr ļoti daudzi kurn un nepārtraukti ir nemierā ar nepietiekamajiem iztikas līdzekļiem. Cilvēkiem pensijas vecumā gandrīz vienmēr ir veselības problēmas. Var teikt, ka tie, kam tādu nav, ir Dieva izredzēti. Ņemot vērā, ka šodien piekļūšana ārstēšanai praktiski ir par maksu un zāles ir dārgas, cilvēks tam visam tērē lielas naudas summas. Latvijas Pensionāru federācijā bija kāds ārsts, kurš dziļi pētīja šo lietu un secināja, ka situācija valstī ir ļoti satraucoša, jo kāda trešā daļa pensionāru nevar atļauties ārsta apmeklējumus un iegādāties izrakstītās zāles. Bieži vien seniori pie ārsta ierodas stipri novēloti, kad kaites ir smagi ielaistas. Un tāpēc vairums pensionāru nav apmierināti ar dzīvi un nejūtas labi. Lielo pensiju saņēmējiem un ļaudīm, kam ir sava lauku saimniecība, varbūt šādu problēmu nav, tomēr viņi nav vairākumā.
— Raksturosim Latviju sabiedrības attieksmi pret gados vecajiem ļaudīm? Vai tā ir objektīva?
— Sabiedrība ir ļoti daudzšķautnaina. Ir daļa, kas ļoti labi izprot pensionārus. Tomēr ir daļa iedzīvotāju, kas par to domā pavisam greizi. To var lasīt presē, kur daži rakstu autori cenšas, piemēram, nostādīt bērnus un mazbērnus pret pensionāriem, kas ir pavisam nepieņemami, jo rada sašķeltību sabiedrībā. Šāda kūdīšana citam pret citu ir ļoti kaitīga. Joprojām daudzi cilvēki, kas labi pelna vai ir iesaistījušies politikā, mūs neizprot un nav iedziļinājušies pensionāru problēmās. Neko negribētu teikt par Talsu novada domi, tomēr no visiem septiņpadsmit deputātiem dienas centrā ir bijusi mazāk nekā puse. Iepriekšējā sasaukuma četru gadu laikā tikai seši deputāti ieradās pie mums un interesējās par sirmo ļaužu problēmām. Bet mēs esam lielākais skaits vēlētāju.
— Vai pensijas vecajiem cilvēkiem garantē cieņas pilnu dzīvi jeb augstu dzīves kvalitāti?
— Nu noteikti nē. Šodien dzīves dārdzība ir tik liela, komunālie maksājumi ir tik augsti, ka viens pensionārs, kurš mīt labiekārtotā dzīvoklī, rēķinus nokārtojis, paliek gandrīz bez iztikas līdzekļiem. Ja vajadzīgas zāles, tad maltītes ir visai liesas, kultūras vajadzībām itin nekā nepaliek.
— Mazliet statistikas, tajā izmantoju latus, lai cilvēkiem būtu skaidrāks, par kādām summām runājam, jo pensija eiro var izskatīties liela, un tas maldina. Vidējā pensija ir 173 lati, 10 procenti pensionāru saņem 51—100 latus, 21 procents 101—150 latus, 50 procenti 151— 200 latus, 10 procenti 201—250 latus, četri procenti 251—300 latus. Kāds būtu jūsu komentārs, ja 80 procentiem pensionāru pensiju ir zem oficiālā iztikas minimuma?
— Tāda situācija diemžēl ir. Lai gan uzskatu, ka vidējā pensija ir pavisam nekorekts jēdziens, tā ir tikai aritmētika. Tomēr jūsu minētais ir vērā ņemams rādītājs, kas liecina par cilvēku cienījamos gados visai smago finansiālo dzīvi. Latvijas lielākā pensija ir 4,5 tūkstoši latu, un šajā summā iekļaujas apmēram 26 senioru pensija. Joprojām esmu par to, ka vajadzētu noteikt pensiju griestus, jo milzīgu pensiju saņēmēju it kā nav daudz, bet viņi kopā saņem lielu sociālā budžeta naudu. Pensiju un citu lietu sakarā mēs katru gadu nākam klajā ar saviem priekšlikumiem. Pērn pensionāru biedrības kopsapulcē pieņēmām rezolūciju un aicinājumu, ko parakstīja arī Talsu invalīdu biedrības priekšsēdētājs un diabēta biedrības priekšsēdētāja. Šādi mēs cīnāmies par pensionāru labklājību. Esam vērsušies gan pie Saeimas, gan pie valdības, gan pie ministrijām, gan pie Valsts prezidenta un partijām. Pērn uz mūsu ierosinājumiem neatbildēja vienīgi Valsts prezidents. Šogad aicinājumu ar savām prasībām nosūtījām visām parlamentā pārstāvētajām partijām un valdībai, un atsaucās visi, izņemot Zaļo un zemnieku savienību. Valdība kopīgo atbildi ar četrām ministrijām sniedza par katru mūsu ierosinātu punktu uz divpadsmit lapām. Šādai sarakstei, manuprāt, ir liela nozīme. Nav lielas jēgas aizbraukt un piketēt, kārtīgi izbļaustīties, un tas paliek bez rezultāta. Esmu panācis, ka neviens mūsējais streikot vairs nebrauc, jo ar ekstremāliem līdzekļiem neko nevar panākt. Ja nosūtām vēstuli, ierosinājumus vai aicinājumus, saņemam atbildi. Tātad tur darbinieki strādā, mēs piespiežam viņus domāt par pensionāru problēmām. Viņi zina, ka mēs neesam mierā, un arī tas ir panākums. Teikšu, ka visos mana darba gados daudz kas ir arī panākts.
— Kāpēc Latvijā ir izveidojies jaunības kults? Kā panākt, lai sabiedrība izjustu cieņu pret cilvēku gados? Kur tā pazudusi? Kā var tā būt, ka ceturtā daļa valsts iedzīvotāju jūtas vainīgi, ka vispār ir?
— Šajā ziņā gribētu teikt, ka Talsi ir izņēmums, jo pie mums tāda attieksme nav tik asa kā varbūt citur valstī. Vispirms jau mēs paši nemeklējam kontrastus starp sabiedrības slāņiem. Mums ir sena, jau gadus desmit, un laba sadarbība ar jaunatnes organizācijām. Ar mums kopā gan sportā, gan sabiedriskajā dzīvē darbojās Tautas partijas jaunatnes grupa. Šobrīd mēs sadarbojamies ar novada bērnu un jauniešu centru. Mums izveidojies labs kontakts, cenšamies izprast jaunatni, jaunieši labāk saprot mūs un ar interesi piedalās pensionāru pasākumos. Mūsu pilsētā necieņa pret vecumu pavisam nav raksturīga, un tas priecē.
— Ko jūs domājat par pensijas vecuma paaugstināšanu Latvijā? Vai tas atrisina ekonomisko situāciju, ja cilvēkiem pirmspensijas vecumā darba un veselības nav?
— Noteiktais pensijas vecums — 65 gadi — neatbilst Latvijas iedzīvotāju vidējiem dzīves ilguma rādītājiem. Francijā pensijas vecums arī ir 65 gadi, tomēr tur dzīves ilgums mūs pārsniedz aptuveni par desmit gadiem. Var aiziet uz kapiem un pieminekļos redzēt, cik veci ļaudis tur apglabāti. Sevišķi tas attiecas uz vīriešiem. Viņi savā dzīvē izdara ļoti daudz kļūdu, kas saīsina dzīvi. Tas ir alkohols, smēķēšana, daudzie nelaimes gadījumi satiksmē un darbā. Diemžēl vīriešiem attieksme pret dzīvi ir vieglprātīgāka nekā sievietēm. Ārstam Leopoldam Ozoliņam bija nopietns pētījums, kurā nonākts pie secinājuma, ka Latvijā vidējais dzīves ilgums ir 58 gadi.
— Pēc statistikas datiem, vidējā mūža ilguma ziņā Latvija ierindojas 87. vietā no 195 valstīm. Par ko tas liecina? Kā jūs skaidrotu to, ka vīrieši vidēji nodzīvo līdz 67,2 (citā informācijā līdz 65,4) gadiem, bet sievietes — līdz 77,9 (76,3) gadiem?
— Šiem datiem diemžēl neticu, jo uzskatu, ka tā nav objektīva. Esmu secinājis, ka jau 60—65 gados vīriešu ir tikai puse pret sieviešu skaitu šai pašā vecumā. 80 gados šī starpība ir jau viens pret četrām vai viens pret piecām. Skatos astoņdesmit mūsu aktīvistus, tikai dažām sievietēm vairs vīri ir dzīvi. Vīrieši pensionāri, jāatzīst, salīdzinājumā ar sievietēm lielākoties nav aktīvi, viņus grūti iesaistīt sabiedriskās aktivitātēs.
— Kāda būtu senioru dzīves kvalitātes ekonomiskā perspektīva mūsu valstī?
— Nedomāju, ka tā tuvākajos gados kļūs labāka. Pēc pašreiz pastāvošā Pensiju likuma par indeksācijas atkarību no inflācijas reāli uzlabojumi finansiālajā situācijā nav iespējami. Un vēl viss kļūst dārgāks. Nākotnes pensionāru situācija ir atkarīga no ekonomiskā stāvokļa Latvijā. Ja būs kā tagad, tad labas perspektīvas nesaskatu.
— Tēma «Pensionārs un vientulība» pie mums ir aktuāla?
— Talsos tas nav aktuāli, toties Latvijā vispār — ir. Valstī tikai kādi desmit procenti pensionāru ir iesaistīti kaut kādās aktivitātēs un nesēž mājās, Talsos šāda iespēja ir vismaz katram trešajam. Ik gadu mums notiek ap trīsdesmit pasākumu, centrā darbojas astoņpadsmit interešu klubu, nupat nodibinājies deviņpadsmitais. Tas viss aptver vairāk nekā 750 cilvēku. Kopējais to dalībnieku skaits, kas iesaistījušies mūsu aktivitātēs gada laikā, ir 19 000. Katru dienu centrā ierodas vismaz septiņdesmit cilvēku. Katrs, kurš grib kaut ko darīt, var sev atrast piemērotu vietu un kopā ar citiem attīstīt savas intereses. Daļa no mūsu klubiem strādā ar sportisku novirzi veselības veicināšanā, daļa nodarbojas ar jaunradi, mācās un apgūst zināšanas. Mēs atbalstīsim jebkuru, kurš ieradīsies ar vēlmi veidot savu interešu klubu, bet dalībnieki viņam būs jāmeklē pašam.
— Kā senioriem sevi pārvarēt un iziet sabiedrībā? Kā tajā var palīdzēt Talsu pensionāru biedrība un dienas centrs?
— Administratīvā veidā to mēs nevaram darīt. Katrā ziņā būtu labi, ja viņus varētu pierunāt atnākt un iesaistīties pasākumos vai klubu darbībā. Talsos divas trešdaļas pensionāru, tā teikt, sēž mājās. Pieņemu, ka daļa no viņiem nodarbojas ar ģimenes lietām, audzina mazbērnus, strādā savā saimniecībā. Tomēr vairums ir tādu, kas vienkārši dzīvo pa mājām, neiet sabiedrībā un neko nedara. Uzskatu, ka tādi pensionāri sevi vienkārši apzog, jo mums jebkurā vecumā nepieciešama saskare ar citiem cilvēkiem, tas bagātina dzīvi, rada intereses, kas iepriecina un dod gandarījumu. Centrā gaidām ikvienu senioru, kurš tajā vēl nav bijis un vēlas dzīvesprieku. Nav nekā sliktāka kā justies nevienam nevajadzīgam, tas steidzami jāmaina.
— Jūs, tik ilgi strādādams biedrībā un centrā, taču esat pierādījis, ka ļaudis jums var uzticēties?
— Jā, manuprāt, tā ir. Kopīgā darbā esam sevi pierādījuši un kaut ko arī sasnieguši.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: