Kā Kolkā Zēņu dīķis ātri un pagalam noskrēja… 13.01.2018
Jaunais gads Kolkā iesākās ar kādu neparastu un nebijušu
notikumu. Esam pieraduši, ka vētras un jūras straumes ik pa brīdim
noskalo krietnu daļu no Kolkasraga, taču, ka dīķis aiziet,
pieredzējām pirmo reizi.
Pirms 180 gadiem Dundagas novads gan piedzīvoja kāda ezera
noskriešanu. Toreiz barons Kārlis Kristians fon Ostens-Zakens, lai
iegūtu jaunas pļavas, izlēma nosusināt Dieviņa ezeru Dūmelē.
Vietējie dzimtļaudis izraka kanālu uz jūru, un 1838. gada
ziemā ezers, kā to atspoguļoja avīzēs — «ātri un pagalam
noskrēja». Viss ezera klajums esot drebējis un trīcējis, ledus,
velēnas un koki — viss vēlies projām šņākdams un krākdams uz
jūru. Droši vien arī tagad līdzīgi drebēja zeme, ūdens šņāca un
krāca, kad tas lauzās ārā no Zēņu dīķa uz jūru. Rudens un ziemas
pamatīgo lietavu dēļ dīķa ūdens līmenis bija kritiski augsts un
pārrāva sendienās taisīto dambi.
Zēņu dīķis izrakts 1961. vai 1962. gadā, lai nodrošinātu ledu
zivju saldēšanai Kolkas zivju apstrādes fabrikā. Dīķi rokot,
savienoja divas upītes — Zēņu un Megiznītvalku. Toreiz dīķī
Kolkas gala jūrmalas pusē izraka kādus desmit metrus garu, visai
resnu un vecu ozolu. Stumbru pārzāģēja, taču milzīgo koku ārā
nedabūja, tas tā arī palika dīķa dibenā. 2014. gadā, kad
biedrība «Kolkas makšķernieku klubs» labiekārtoja Zēņu dīķa
apkārtni, no ozola koksnes paņemto paraugu pārbaudīja Tartu
Universitātes radioloģijas laboratorijā. Tā vecums izrādījās
apmēram 1130 gadu.
Savās domās un sajūtās pēc notikušā
dalās biedrības «Kolkas makšķernieku klubs» valdes priekšsēdētājs
Oskars Sproģis: «Mūsu biedrības dibināšanas mērķis bija popularizēt
makšķerēšanu, makšķerēšanas sportu šai apkārtnē. Sesto gadu rīkojam
jūras makšķerēšanas sacensības Kolkasragā. Tās ieguvušas
popularitāti visā Latvijā. Pirmo reizi piedalījās tikai kādas
30 komandas, tagad katru gadu piedalās apmēram
100—120 dalībnieku, tas ir 50—60 komandas. Ideja par Zēņu
dīķa labiekārtošanu bija laba motivācija biedrības izveidošanai.
Bija beigušies laiki, kad dīķi izmantoja saimnieciskām
vajadzībām — ne vairs ūdeni ņēma, ne ledu lauza. Dīķis bija
pašvaldības īpašums, taču neviena nepieskatīts. Tai laikā ļoti
aktīvi makšķerēju un vēlējos, lai pie dīķa ir smuka un sakopta
apkārtne. Krasti bija aizauguši. Katrs kūra uguni, kur pagadās.
Mētājās atkritumi. Kad 2014. gadā radās iespēja izmantot
Eiropas Savienības Zivsaimniecības fonda finansējumu, nolēmām
mēģināt. Jāatzīst, ka bez pagasta vadītāja Alda Pinkena zināšanām
un atbalsta, mēs nebūtu to varējuši paveikt. Viņš palīdzēja visos
papīra darbos, noformulēja rakstiski mūsu vīzijas un ieceres.
Milzīgs paldies arī Aigaram Keheram, kurš labā kvalitātē paveica
praktiskos darbus. Viņš uzvarēja konkursā kā būvnieks ar vislabāko
cenu un piedāvājumu. Atskatoties uz pēdējiem notikumiem, man ir
neliela vainas apziņa. Toreiz bija izvēles iespējas — par
pieejamo finansējumu sanāca vai nu labs meniķis (līmeņa un
caurplūdes regulēšanai nepieciešams aizsprosts ar pārgāzni vai
slūžām) vai dīķa labiekārtojums. Ja būtu uzbūvēts meniķis, tad
tagad dīķī būtu ūdens, bet apkārtne, iespējams, būtu aizaugusi un
nesakopta. Tagad apkārtnē viss ir skaisti, bet dīķī ūdens vairs
nav. Kā būtu labāk, kas to pateiks? Toreiz man teica, tā čupa jau
desmitiem gadu ir stāvējusi, gan stāvēs vēl tikpat ilgi. Abus
darbus projekta ietvaros nevarēja paveikt — tad būtu iznācis
štrunts no katra.
Izveidojām stāvlaukumu, lapeni, solus, galdus, dēļu takas,
ugunskura vietas, tualeti, informatīvo stendu. Krietnu darbu
paveicām arī apkārtnes sakopšanā: iztīrījām mežu, attīrījām krastu,
lai ūdens baseina apēnojums būtu pietiekams, bet ne par daudz.
Kopējas talkas rīkojam reizi gadā pavasarī, bet sezonas laikā mēs
regulāri sekojam, kas pie dīķa notiek, izvedam atkritumus. Rēķinām,
ka sezonā šo vietu apmeklē ap trīs līdz četriem tūkstošiem cilvēku.
Vieta ir iemīļota, bez makšķerēšanas un vienkāršas atpūtas cilvēki
te atzīmē arī svinīgākus notikumus savā dzīvē. Bieži uz dīķi vedu
skolēnus.
Karpas te vēl bija palikušas vēsturiski. Bija savairojušās karūsas,
raudas un ezera asari. Zvejnieki mums palīdzēja ielaist brekšus,
jūras asarus, pat mazos zutēnus. Dīķī bija līdakas, līņi, zandarti.
Esot pat ielaists viens sams. Kopā bija kādas desmit zivju sugas.
Arī vēži. Par zivīm ļoti sāp sirds — aizgāja vismaz kādas
divas līdz divas ar pusi tonnas zivju. Šovasar man rādīja līņus,
tik lielus kā pagales (2—3 kg smagus), kas bija noķerti dīķī.
Ūdeni dabūsim atpakaļ, bet zivju resursu atjaunošana gan prasīs
gadus.
Dambja pārrāvums notika naktī no 3. uz 4. janvāri. Rīta
gaismai svīstot, to pamanīja mežstrādnieki. Zivis ar straumi bija
ierautas jūrā. Tās, ja pēkšņi nokļūst citā ūdenī un dabū daudz
skābekļa, neskrien dziļumā, bet vandās gar krastu. Ir ļoti viegli
iegūstamas. Izmanīgākie bija dabūjuši karpas pat 7—9 kg
smagas. Man grūti komentēt, cik tas ir ētiski vai nav…
4. janvārī tukšo Zēņu dīķi apbrīnot
ieradās vai puse Kolkas. Pirmo reizi varējām aplūkot tūkstošgadīgā
ozola iespaidīgo stumbru. Vikingu laiku īstenais liecinieks gulēja
dūņās kails un nepasargāts. Kāds izteica bažas, ka tik tam nepieaug
kājas… Nākamajā rītā piebraucu pie dīķa, un man kļuva bezgala
skumji! No ozola stumbra, droši vien uzskatot to par ekskluzīvu
lietaskoku, bija izzāģēti divi pamatīgi kluči. Tur vīri bija
strādājuši ar tehniku, ar vinčām vilkuši tos laukā. Ne jau no Rīgas
braukuši… Milzīgs sarūgtinājums — mēs pārdzīvojam par
notikušo, par zivīm, domājam, kā visu atjaunot, kārtojam un
saudzējam, bet ir ļaudis, kuru alkatībai nav robežu.
Domājām, ko lai šai situācijā darām. Prieks, ka bija arī
kolcenieki, kuri nāca un teica, kā lai palīdzot? Dzintra Ernštreite
deva impulsu talkas sarīkošanai. Sapratām, ka ūdeni tūlīt
neatdabūsim atpakaļ, bet varam sakārtot ezera gultni. Bijām
patīkami pārsteigti, ka atkritumu nebija daudz. Pudeles, kārbas,
dažas riepas, vizuļi, un vēl šis tas. Apglabājām gultnē ozola
stumbru, piemiņai izzāģējot pāris kluču, ko eksponēt topošajā
Lībiešu saieta namā. Pretī lapenei gultnē izveidojām labu
peldvietu. Talkā piedalījās ap 30 kolcenieku — vīri un
sievas. Liels paldies visiem, īpaši Aigaram un Tomam Keheriem, jo
bez viņu mazā ekskavatora mēs būtu kā bez rokām.
Par notikušo esam informējuši Dundagas novada pašvaldību un lūguši
palīdzību šīs avārijas seku novēršanā. Tas ir pašvaldības īpašums,
mēs esam tikai apsaimniekotāji. Domāju, ka ikviens saprot, ka Zēņu
dīķis ir mūsu novada iecienīts tūrisma un atpūtas objekts. Ir
vajadzīga aktīva un ātra rīcība. Tūrisma sezona tuvojas. Ļoti ceru,
ka pašvaldība palīdzēs un kopīgiem spēkiem mēs dīķi atkal
atjaunosim ierastajā izskatā.»
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: