Kā Latvija atguva neatkarību 16.10.2018
8. oktobrī, dienā, kurā pirms 30 gadiem Rīgas
Kongresu namā tika nodibināta Latvijas Tautas fronte (LTF), Dailes
teātra zālē notika starptautiska konference «Latvijas Tautas fronte
par neatkarīgu un demokrātisku Latviju.
LT —30».
Konferenci atklāja
pirmais Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs Dainis Īvāns,
nodēvējot LTF par mūsu visu kopēju bērnu, kas devis iespēju
piepildīt sapni par brīvu un neatkarīgu Latviju. Tagad tās
pārstāvji — Latvijas Republikas kultūras ministres Daces Melbārdes
un aizsardzības ministra Raimonda Bergmaņa personā — sveica
klātesošos ar šo nozīmīgo jubileju, salīdzinot Tautas fronti ar
varenu straumi, kur plecu pie pleca «kā ierindnieki» stāvēja dažādu
paaudžu cilvēki, un kas izskaloja pamatus gadu desmitiem krātajam
cinismam un apātijai. Kā sacīja Raimonds Bergmanis — vēsturi
nav iespējams atkārtot, bet to vajag atcerēties. Arī šodien mums
netrūkst izaicinājumu, un tikai visi kopā mēs spēsim nosargāt savu
valsti. Savukārt Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktors
vēstures doktors Arnis Radiņš sacīja, ka vēsture attīstās
spirālveidīgi un ir svarīgi izdarīt pareizo izvēli tās liktenīgajos
brīžos.
Pēc Latvijas valdības vadītāja Māra Kučinska un Eiropas Parlamenta
deputāta Valda Dombrovska atsūtītajām uzrunām sekoja Daiņa Īvāna
plašāks priekšlasījums, paužot domu, ka neviens mums Latvijas
valsti nav dāvinājis un mums nevienam par to nav jāpateicas. Viņš
Latvijas Tautas frontes lomu šajā procesā definēja kā Mozus
misiju — izvest tautu no verdzības. D. Īvāns atgādināja,
ka Tautas fronte nekad nav solījusi Leiputriju, «lai gan daži
brīvībā esot sākuši pielūgt Zelta teļu». Viņš centās kliedēt mītu,
it kā LTF esot dibinājuši komunisti un čekisti. Tā nebūt nav, jo
Latvijas Tautas fronte bija decentralizēta, pašorganizēties spējīga
organizācija, kuras izveide prasīja pacietību un arī viltību.
Klātesošajiem bija iespēja noklausīties
zinātņu doktoru Mārtiņa Kaprāna, Ivara Ījaba, Jāņa Plepa un Gata
Krūmiņa sniegtos skatījumus, analizējot Tautas frontes politisko
platformu, tās dibināšanas starptautisko aspektu, valstiskās
nepārtrauktības idejas evolūciju Trešās Atmodas laikā un redzējumu
par Latvijas ekonomisko attīstību. Viņu improvizēto diskusiju
vadīja politiķe, bijusī LTF informācijas centra vadītāja Sarmīte
Ēlerte. Gatis Krūmiņš minēja arī lauksaimniecības lomas
pārvērtēšanu, kas acīmredzot radusies 30 gadu ideoloģijas
ietekmē, kā arī Latvijas drošības internacionalizāciju un publiskās
diplomātijas klātbūtni, par ko runāja Ivars Ījabs. Latvijas Tautas
frontes otrais priekšsēdētājs (no 1990. līdz 1992. gadam)
Romualds Ražuks vairāk akcentēja dramatisko janvāra barikāžu
laiku — izcilu tautas varonības apliecinājumu, kas prasīja
drosmi un apņēmību. Šajā sakarā viņš pieminēja nepārvērtējamo
pašvaldību atbalstu, kuras tolaik paveica lielāko un produktīvāko
darbu, piezīmējot, ka vairākas Latvijas pašvaldības — Dagdas,
Inčukalna un citas nesen — pieņēmušas lēmumu par barikāžu
dalībnieku sociālo atbalstu.
Konferences otrajā sesijā
galvenokārt uzstājās viesi — Lietuvas Vēstures institūta
vecākais zinātniskais līdzstrādnieks Dr.hist. Viļus Ivanausks,
aplūkojot Lietuvas tautas kustības «Sajūdis» ceļu uz Lietuvas
valsts neatkarību un attiecībām ar Lietuvas komunistisko partiju,
kura arī virzījās uz valstisko neatkarību. Savukārt Tallinas arhīva
direktors, «Rahvarinne» muzeja vadītājs vēstures doktors Killo
Arjaks runāja par Igaunijas Tautas frontes izveidošanās vēsturi un
darbību, uzsverot, ka katrai no Baltijas valstīm noteiktā periodā
bijusi līdera loma. Latvijai tāda bija Trešās Atmodas sākumā —
1986./1987. gadā, bet Igaunijā agrāk par pārējām Baltijas valstīm
tika nodibināta Tautas fronte un radusies arī «Baltijas ceļa»
ideja. Arī nacionālais karogs 1988. gada aprīlī vispirms tika
pacelts Igaunijā. Par to, kā cīņa par Latvijas valsts neatkarības
atjaunošanu atbalsojusies Zviedrijā un kāda bijusi Zviedrijas
tālaika nostāja, runāja bijušais Zviedrijas vēstnieks Latvijā Larss
Pēters Fredēns. Viņš īpaši akcentēja nevardarbīgo pretošanās
raksturu, kas ir vēl nepieredzēts fenomens pasaules vēsturē. Tas
deva iespēju Latvijai un Baltijas valstīm ātrāk iestāties NATO un
Eiropas kopienā, savukārt, ja tiktu lietota vardarbība, iespējams,
ka neatkarība vispār netiktu iegūta. Kā sacīja kaimiņvalsts
bijušais vēstnieks — Zviedrijas oficiālā nostāja tolaik bijusi
visai nenoteikta, un viņam uz notikumiem nācies reaģēt vairāk pēc
savas personiskās pārliecības. Jāatzīmē, ka tolaik Zviedrijas
opozīcijas partijas katru pirmdienu Stokholmā rīkoja mītiņus
Baltijas neatkarības atbalstam; tie notika vairāk nekā 70 reižu.
Noslēgumā konferences dalībniekiem bija iespēja noklausīties
skaistu Atmodas laika dziesmu koncertu Dailes teātra aktieru
izpildījumā, ko publika uzņēma ar patiesu atsaucību.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: