Kā tīklus likt un mezglus siet jeb kolcenieki līdz ausīm zvejnieku darbos 28.08.2015
Iespējams, kādam Kolkas iedzīvotājam pēdējo pāris nedēļu
laikā pārsteigumu sagādājusi sastapšanās ar jauniešiem, kuri
aizrautīgi sarunājas par zveju, pārspriež lomu vai pat tikko
atgriezušies krastā pēc jūrā pavadīta rīta. Darbu sākuši jaunie
zvejnieki? Pagaidām ne. Tur norisinājās projekta «Kolkas zvejnieka
dēls» nodarbības, kurās jaunieši apguva ar zvejniecību saistītas
prasmes, bet noslēgumā saņēma īpašu dāvanu — braucienu uz Kolkas
bāku.
Projekta īstenotāja — biedrība «Kolkas zvejnieki» — dibināta pērn
aprīlī, lai veicinātu piekrastes zvejniecības un zivsaimniecības
attīstību, kā arī vietējo zvejnieku saimniecību attīstību, sekmētu
sadarbību ar valsts un pašvaldību institūcijām un piesaistītu
līdzekļus piekrastes attīstībai. Projekta vadītāja Eva Frišenfelde
stāsta, ka biedrība apvieno trīs zvejnieku saimniecības (citas
Kolkas zvejnieku saimniecības ir tās atbalstītāji).
«Kolkas zvejnieka dēls», ko atbalsta Latvijas Kultūras ministrija
un Kurzemes NVO atbalsta centrs, ir pirmais biedrības īstenotais
projekts. Tā mērķis ir veicināt piekrastes zvejas tradīciju
popularizēšanu, motivējot 13 līdz 16 gadus vecus pagasta skolēnus
un jauniešus iesaistīties piekrastes zvejā.
E. Frišenfelde atklāj, ka jūnijā Dundagas novada NVO forumā no
Kurzemes NVO atbalsta centra direktores Ineses Siliņas uzzinājusi
par projektu rakstīšanas kursiem Kuldīgā. To laikā dalībnieki
izstrādājuši arī savu projektu, turklāt diviem labākajiem bijusi
iespēja saņemt finansējumu tā īstenošanai. Trīs dienas ilgo kursu
laikā, ieceri pārrunājot ar biedrības valdes priekšsēdētāju Andri
Laukšteinu, tapa ideja projektam. Ņemot vērā kursu dalībnieku
balsojumu un NVO vērtējumu, tas ierindojās divu labāko vidū.
Projekta finansējums bija 500 eiro. Īstenošanas laiks — no 10.
jūlija līdz nākamā gada 24. janvārim.
«Viens ir ideju uzlikt uz papīra, bet otrs — sākt realizēt.
Sapratu, ka man oktobris, novembris, decembris, janvāris ir tukši.
Bērnus tajā laikā jūrā nedabūšu, tātad paliek tikai vasara! Paldies
tiem bērniem, kas atnāca, paldies vecākiem, kuri atbalstīja!» teic
E. Frišenfelde. Viņa izteic pateicību Kolkas pamatskolai,
skolotājai Mārītei Zandbergai, kurai arī tuva šī joma, Kolkas
pagasta pārvaldei un tās vadītājam Aldim Pinkenam, kā arī Jurim
Ziemelim, kurš palīdzējis darbā ar bērniem.
14. augustā bija pirmā tikšanās radošo nodarbību ciklā «Nāc —
izzini — iesaisties — dalies — turpini!» (iekļautas četras
nodarbības). Ieradās desmit jaunieši, no kuriem ikdienā kopā
pavadīja septiņi. Dalībniekiem tā iepaticies, ka apmeklējuši ne
vien nodarbības, bet arī ārpus projekta pēc iespējas bijuši klāt
dažādos darbos. Kā stāsta projekta vadītāja, diena iesākusies ar
jautājumu: «Ko šodien darīsim?»
Nodarbībās apgūtas gan teorētiskas, gan praktiskas iemaņas, ko
ierādīja biedrības biedri un citi ar noteikto jomu saistīti
vietējie. Jaunieši uzzinājuši par iestādēm, kurās vērsties, ja
nolemts komerciālā vai pašpatēriņa nolūkā nodarboties ar zveju,
pārrunāti drošības jautājumi. Lai izzinātu vēsturi, viesojušies
Līvu centrā.
Iepazīti arī darbi, kas ir zvejnieku ikdienas neatņemama
sastāvdaļa. Darāmais tā aizrāvis, ka šķērslis nešķitis pat celšanās
sešos no rīta, lai tiktu jūrā. «Tā interese, tie jautājumi, kas no
viņiem birst! Valdes priekšsēdētājs teica: «Spēju tikai atbildēt!»»
priecājas projekta vadītāja. Likti un izņemti zvejas tīkli, izņemti
murdi, pielikta roka zivju gatavošanā un apgūtas citas iemaņas.
Zvejnieku darbā liela nozīme ir ne vien prasmēm, bet arī laika
apstākļiem, par ko pārliecinājušies projekta dalībnieki. «Pirmajā
reizē teicu: «Iepazīsimies. Paskatīsimies, kas ir mezgli un kā tos
sien, kā lāpa tīklus…» Pēkšņi zvana valdes priekšsēdētājs, sakot,
ka varam tikt jūrā izņemt murdus. Mērķi mainās, un braucam jūrā!
Protams, mezgli viņiem nebija tik interesanti, bet tad, kad
jāieliek tīkls, jāpiesien enkurs… Viņiem bija iespēja to pielietot
praksē, ko mācījāmies,» stāsta E. Frišenfelde. Jaunieši
iemācījušies cits citam uzticēties, lūgt palīdzību, padomu.
Puiši tikuši pie zvejnieku cienīgiem tetovējumiem (tiesa, hennas) —
enkuriem, ķirzakas…
Ja tetovējumi ar laiku izzudīs, tad atmiņas par vasaras
piedzīvojumiem saglabās citas lietas. Par piešķirtajiem līdzekļiem
tiks izgatavotas nozīmītes, uz kurām puiši vēlējušies redzēt
enkuru. Par piedzīvoto liecinās arī laiviņas formā salokāms
buklets, kur būs fotogrāfijas ar notikumiem un citām ar projektu
saistītām jomām. Bukletiņi nonāks ne vien dalībnieku īpašumā, bet
arī skolās, Lībiešu centrā, Kolkasragā un citviet, kur būs iespēja
iepazīties ar jauniešu pieredzēto.
Iespējams, ko līdzīgu varētu realizēt arī nākamgad. «Bērni ir mūsu
nākotne. Viņiem ir jāieliek kaut kāda interese un pamats. Tas, ko
mācās no grāmatām, aiziet gar ausīm, bet, ja paši ir tajā iekšā… Es
diemžēl neticu, ka no viņiem kāds būs aizrautīgs zvejnieks, tā —
līdz ausīm —, bet, dzīvojot Kolkā vai atbraucot pie vecākiem, kādēļ
nebūt tam pašam piekrastes zvejniekam, kas iemet tīklu kaut vai
savai pannai? Viņiem būs iemaņas, un viņi varēs teikt: «To jau es
darīju skolas laikā. Māku tīklu ielikt un mezglu sasiet!»» viņa
teic. Uz jautājumu, vai padarītais sniedzis gandarījumu, projekta
vadītāja atbild apstiprinoši un izteic cerību, ka arī bērni
leposies ar paveikto. «Esmu dzimusi Kolkā, un man par Kolku ir
lepnums. Gribas, lai tās vārds izskan, lai arī bērniem ir lepnums.
Tāpēc arī projekts ir nevis vienkārši zvejnieka dēls, bet «Kolkas
zvejnieka dēls»!» viņa teic.
Noslēguma nodarbībā — 22. augustā — dalībnieki piedzīvoja īpašu
notikumu, kas nav ierasta lieta pat īstiem kolceniekiem — braucienu
uz Kolkas bāku. Tajā bija iespēja piedalīties arī mums. Zvejnieku
laivā devāmies aptuveni 40 minūšu ilgā braucienā uz sešus
kilometrus attālo bākas salu. Laika apstākļi? Labvēlīgi! Viļņi?
Pietiekami augsti, lai, uzbraucot bangas galotnē, ar visai pamatīgu
spēku kristu atpakaļ ieplakā (cilvēkiem, kuri ar jūru ir uz «tu»,
tā gan bija nieka lieta; turklāt visi bijām aprīkoti ar glābšanas
vestēm). Slapjas drēbes? Līdz augšai! Prieks par piedzīvojumu un
jauku kompāniju? Milzīgs! Un kur nu vēl iespēja izbaudīt jūras
plašumus un neaizmirstamais brīdis, kad bāku — vietu, kas līdz tam
redzēta vien fotogrāfijās vai kā mazs punktiņš pie horizonta —
ieraugi savā priekšā. Diemžēl nav iespējams vārdos iemūžināt
izjūtu, kas pārņem, kad skaidri saskatāms, kā kuģis aizpeld teju
gar pašu Kolkas bāku (izrādās, acis viļ, un attālums ir krietni
vien lielāks, nekā šķiet).
Brauciena laikā E. Frišenfelde jauniešiem arī mazliet atgādināja
bākas vēsturi (neiztika arī bez slaveno kājgriežu pieminēšanas) un
pārbaudīja viņu zināšanas par to.
Atceļā jūra bija parūpējusies par mierīgu braucienu, bet, izkāpjot
krastā, bija mazliet žēl, ka piedzīvojums beidzies.
Pēc jūrasbrauciena iespaidos par projekta laikā pieredzēto nedaudz
dalījās arī jaunieši — Toms Jākobsons, Ralfs Frišenfelds, Ričards
Dumarans, Matīss Jākobsons, Artūrs Grundšteins (šajā reizē klāt
nebija Ralfa Gleglu), kā arī Beate Frišenfelde. Par iespēju
iesaistīties projektā jaunieši uzzinājuši dažādi — kāds dzirdējis
no drauga, cits izlasījis Kolkas pagasta mājaslapā. Puiši ar
aizrautību stāstīja par piedzīvoto: izrādās, viens no grūtākajiem
uzdevumiem bijis tīklu likšana (ņemt ārā esot nieks). Viņi minēja
murdu izņemšanu, iegūto lomu, mezglu siešanu un dažādas ar
zvejniekiem kopā pieredzētas tehniskas lietas. Puiši novērtēja arī
iespēju iepazīties ar zvejniekiem un redzēt viņu ikdienas
darbu.
Vairākiem projekta dalībniekiem dzimtā ir zvejnieki un jūrnieki,
tādēļ jautāju, vai arī paši vēlētos nākotni saistīt ar Kolku un šo
profesiju. Kāds norādīja, ka to darīs vien tad, ja būs daudz zivju.
Savukārt Ričards, kurš dzīvo Rīgā, bija pārliecināts: «Ja būs
iespēja, pārvākšos šurp un kļūšu par zvejnieku. Te ir labāk nekā
Rīgā. Ir daudz draugu, ir ko darīt!» Vai nebaida grūtais darbs?
«Nav bail rokas nosmērēt!» atteic Toms. Uz jautājumu, vai, ja
rastos iespēja, līdzīgā projektā iesaistītos atkal, saņēmu
daudzbalsīgu atbildi: «Protams!»
Bērnu aktivitātes patīkamu pārsteigumu sagādājušas arī vecākiem.
Artūra mamma Agija Grundšteine uzskata, ka projekts zēnus aizrāvis,
atlicis arī mazāk laika nedarbiem. Bijusi iespēja redzēt darba
rosību, ka tas nav viegli. Uz jautājumu, vai vēlētos, lai dēls
dzīvi saista ar Kolku, viņa atteic: «Jā, kāpēc ne?»
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: