Kad Ausma un Maksis viens otru gadiem ilgi apraksta, top grāmata 10.11.2017

Elīna Lāce
elina@talsuvestis.lv
63291188

Tweet

4. novembrī Talsu novada muzeja izstāžu zālē atklāšanas svētkus piedzīvoja grāmata «Dievu ugunīs». Tas ir vēstījums par Krišjāņa Valdemāra Talsu Tautas teātra aktieriem un režisoriem laika posmā no 1959. līdz 2014. gadam. Starp citu, grāmatas vāka noformējumā izmantota «Talsu Vēstu» fotomākslinieka Daiņa Kārkluvalka fotogrāfija!
Atvēršanas svētki norisinājās kā izrāde — vairākos cēlienos ar īsiem starpbrīžiem, kuros izskanēja viedas domas, ko pasaulei devuši latviešu teātra korifeji. «Šodienas sanākšanas vaininieku vidū ir liela daļa no jums. Ne velti saka — dzīve ir teātris, un teātris ir dzīve. Ne katrs no klātesošajiem ir spēlējis lomas teātra izrādēs, bet dzīvē gan lomas esam spēlējuši visi!» pauda pasākuma vadītāja, Talsu novada muzeja direktore Mirdza Jonele.
Starp Talsiem un Rīgu
Galvenie vaininieki tomēr ir divi — ilggadējie Krišjāņa Valdemāra Talsu Tautas teātra aktieri Ausma Zute un Maksimilians Kvite. Šoruden aprit 60 gadi, kopš A. Zute pārkāpa Talsu tautas nama slieksnim un iesaistījās teātrī. Ar labu vārdu viņa piemin cilvēkus, kuri tolaik uzņēmuši jaunās aktrises. «Nekad nedzirdējām tādus vārdus kā: «Tu esi par jaunu un nedrīksti!» Meitenes ņēmās un aizņēmās! Baiba (teātra kolēģe Baiba Rēķe — E. L.) aizņēmās līdz Rīgai, es — līdz 2012. gadam Talsu tautas teātrī. Tad sapratu, ka gana. Nāk jaunie, man jāstājas malā. To arī darīju — ar diezgan sāpīgu sirdi, jo tik daudz ir iets un darīts. Paldies Dievam, ka man ir kolēģis Maksis! Nebūtu viņa, nekad nebūtu šo darbu paveikusi. Tas nebūtu iespējams! Es rakstīju, ko zināju, sūtīju pa pastu viņam, viņš man sūtīja atpakaļ, ko bija izstrādājis datorā, tad atkal rakstīju viņam, tad atkal viņš man… Tā mēs šos gadus viens otru aprakstījām! Tikām gan pie skaidrības, gan pie neskaidrības. Esmu ļoti pateicīga par to, ka izdevās!» apliecināja A. Zute, krājuma sastādītāja un līdzautore.
«Ausma jau teica, ka grūti gāja. Jā, grūti! Apmēram trīs gadus strādājām. Nelaime tā, ka viņa bija Talsos, bet es — Rīgā. Tā vai citādi, bet manuskripts bija gatavs, vajadzēja to nodrukāt. Tipogrāfijā mūs laipni pieņēma, uztaisīja provizorisku tāmi, un mēs ar Ausmu apsēdāmies… Sapratām, ka to nepavilksim. Nospriedām, ka varētu sadabūt divas trešdaļas no summas, tātad trešdaļa grāmatas jānoīsina. To arī izdarījām. Protams, grāmata no tā cieta, jo katrs īsinājums nojauc kompozīciju. Iedomājaties cilvēku, kuram amputēta roka! Viņš ir invalīds! Arī šī grāmata zināmā mērā ir invalīds, tai pietrūkst glances. Ar dziļām sāpēm atmetām statistikas nodaļu, teātra anekdotes, arī nodaļu par tālo ceļu gājējiem (tiesa gan — Ausma šo to atlika atpakaļ). Pēc tam tipogrāfija sagatavoja galīgo aprēķinu, un mēs apsēdāmies otrreiz, jo summa bija tā pati un ar astīti! Ko darīt? Bija trīs alternatīvas: atmest visam ar roku, noīsināt un drukāt bukletu vai riskēt un drukāt tādu, kā ir. Nolēmām riskēt, un risks attaisnojās,» ceļu līdz grāmatai ieskicēja tās redaktors M. Kvite.
Pie tā, lai grāmata ieraudzītu dienasgaismu, roku pielikuši daudzi   saņemts Talsu novada pašvaldības atbalsts («Kad uzzinājām par novada domes atbalstu, atkal piecēlāmies kājās!» smējās M. Kvite), ievērojams bijis arī individuālo atbalstītāju devums, bet atlikušo trūkstošo daļu Ausma gluži vai burtiski ar cepuri savākusi ziedojumos! Lai finanšu jautājumi būtu oficiāli nokārtojami, izdevēja pienākumus uzņēmies Talsu novada muzejs. «Ja man būtu zelts, es visas muzeja darbinieces apzeltītu no galvas līdz kājām!» izsaucās M. Kvite, zinot, ka šī nav pirmā reize, kad muzejs teātra kolektīvam palīdzējis. Tomēr vislielākos aplausus viņš mudināja veltīt A. Zutei. «Tas viss nebūtu noticis bez Ausmas. Tā bija Ausmas iecere, tas bija Ausmas sapnis un Ausmas īstenojums! Viņa ir ne vien autore un krājuma sastādītāja, bet arī lieliska menedžere ar izcilām caursišanas spējām!» kolēģis neskopojās ar uzslavām.
Grozīties cilvēku priekšā
Viņi ar Ausmu, pievienojoties agrākajai aktrisei Dailai Štolcei, pieminēja un fotogrāfijās parādīja lielu daļu personību, kuras ieņēmušas būtisku lomu teātra kolektīva pastāvēšanas vēsturē. «Viņa dzīvoja katrā lomā!», «Neaizstājams čukstiņš — tik ilgi čukstēja, kamēr pašu izvilka uz skatuves!», «Viņa bija ideāla tajā lomā!», «Liela aktrise!», «Labāko lomu viņa nepaguva nospēlēt — režisors uzkāpa uz korķa un netika vairs nost!», «Viņa bija tā, kura ievadīja mani teātrī.», «Kā režisore man viņa patika vislabāk.», «Lieliska aktrise, kaut arī mazliet mīlēja intrigas, bet sievietēm tas piestāv!», «Ļoti skatuviska!», «Viena no tā laika Talsu skaistākajām meitenēm!» — tādi un līdzīgi komentāri mijās, iepazīstinot ar kolektīva aktrisēm. «Viņš ir viena no Talsu tautas teātra leģendām», «Stingrs, prasīgs — pēc mēģinājuma zēni novilka kreklus un izgrieza sviedrus!», «Viens no spožākajiem Talsu Tautas teātra skatuves māksliniekiem! Viņa zaļās un brūnās krāsas bija tik saulainas, ka pat ziemā kļuva silti!», «Sportists un aktieris. Vairāk sportists nekā aktieris.», «Komisija redzēja, ka no šī cilvēka varētu sanākt ideāls mīlētājs…», «Lāga zēns — bija ar mieru spēlēt jebkuru lomu, kuru viņam deva!» kolēģi raksturoja aktierus un citus teātrim pietuvinātus vīrus.
Atmiņās dalījās arī Talsu teātra aktieris Roberts Matisons, atklājot vairākas kuriozas situācijas no savas pieredzes, kas kārtējo reizi apliecina — daļa no emocijām, ko aktieri izdzīvo uz skatuves un aizkulisēs izrāžu laikā, skatītāja acīm paliek apslēpta. Roberts arī pastāstīja, ka viena no pirmajām aktrisēm, kas savulaik ļāvušas viņam iepazīt aktiera profesiju, bijusi Velta Skurstene. Pavisam īpaša šī atzīšanās bija tādēļ, ka V. Skurstene kā goda viešņa piedalījās grāmatas atvēršanā.
«Labdien, mīļās meitenes un zēni! Paldies Dievam, ka jums vēl ir teātris, kurā jūs varat apgrozīties, kā teiktu ēzelis Ī-ā. Vienmēr ir jāgrozās cilvēkiem acu priekšā, citādi viņi aizmirst! Tāpēc arī es te iegriezos, lai apgrieztos un lai būtu acu priekšā!» paskaidroja pieredzējusī aktrise. Arī V. Skurstenei pūrā bija pa kādam kuriozam gadījumam, ko pārējiem pastāstīt, bet kā Talsu goda pilsone viņa neaizmirsa cildināt Talsu pusei raksturīgo tāmnieku dialektu. «Mūsu Talsu valoda ir neaprakstāma! Tā ir tik skaista!» V. Skurstene jūsmoja un tūdaļ, kā pati teica, pa talsisk izstāstīja, ka, Talsos ciemojoties, varot parunāties kā cilvēks. Žēl vien esot, ka bērni tiek aplaupīti ar to, ka vairs neprot runāt tāmnieku dialektā.
Nebeidzamais stāsts
2014. gadā tika izdota grāmata «Sirds uz rampas» ar ieskatu Krišjāņa Valdemāra Talsu Tautas teātra vēsturē. Šis notikums licis izvērtēt, cik daudz vēl palicis nepateikta. «Jūs sapratāt? Vēl ir jābūt trešajai daļai!» atgādinot par materiāliem, kuri arī šajā reizē palika ārpus grāmatas vākiem, teātra kolektīvu izaicināt atļāvās M. Jonele.

Pievienotie attēli

Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: